Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kāds patiesībā ir ietekmīgais uzņēmējs Kirovs Lipmans?

Kāds patiesībā ir ietekmīgais uzņēmējs Kirovs Lipmans?

Bizness un ekonomika
2014. gada 30. novembrī 07:37 2014. gada 30. novembrī 07:37
 
Lai nu par ko, bet par kautrību uzņēmējs Kirovs Lipmans nevar sūdzēties. Diez vai kāds sevi tik daudz ir slavējis, kā to darījis Lipmans. Teju visur, kur vien ķēries viņš klāt, paveicis varoņdarbus. Gan hokejā, gan biznesā. Un tas izdevies par spīti nelabvēļiem, kas to vien darījuši, kā metuši sprunguļus uzņēmēja riteņos.

Kirovs Lipmans ir ne tikai viens no ietekmīgākajiem un redzamākajiem Latvijas uzņēmējiem, bet arī cilvēks, kas regulāri iesaistās dažādos skandālos un konfliktos. Visticamāk, tāds ir viņa raksturs, un tas, kā apliecina paziņas, ir ļoti straujš. Lipmans bieži vispirms runā un tikai pēc tam domā, ko ir pateicis. Viņš ir cilvēks, kas ātri iekarst, apvainojas un sarunā daudz kā lieka. Sporta žurnālisti atceras kuriozu, kad Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidents Lipmans aizsvilies ne pa jokam. Tas noticis 2001. gada Ķelnē, kad Latvijas izlase negaidīti zaudēja Ukrainai. Tūlīt pat pēc spēles Lipmans atlaida no darba izlases treneri Haraldu Vasiļjevu un viņa palīgus – Aleksandru Klinšovu un Vjačeslavu Nazarovu. Helmūts Balderis gan mēģinājis iebilst, varbūt vēlāk – vēl trīs spēles, kurš tad trenēs?

Cilvēks, kas neprot atpūsties

Kad Lipmans ir iekarsis, viņš spēj būt ass un kategorisks. Kā Hokeja federācijas prezidents viņš „salecies” ar daudziem – Kurtu Lindstrēmu, Arturu Irbi, Sandi Ozoliņu un citiem. Tajā pašā laikā Lipmans apgalvo, ka nav ļaunatminīgs. “Varu skaļāk kaut ko pateikt vai uzbļaut, bet ticiet man – jau pēc piecām minūtēm būšu aizmirsis, par ko bija strīds,” teic uzņēmējs. Kā stāsta zinātāji, Kirovs ir ļoti mērķtiecīgs un strādīgs. Var teikt, ka viņš ir cilvēks, kas daudz strādā un daudz lielās. Iespējams, viņš sevi tik daudz neslavētu, ja to darītu citi, bet, kā zināms, latvieši uz lielīšanu ir pārāk bikli. Un tad Lipmanam nekas cits neatliek, kā slavēt sevi pašam. Ik palaikam viņš sevi atgādina, pieminot paveikto gan Latvijas hokejā, gan uzņēmējdarbībā. Turklāt uzsver, ka ārzemēs viņu ciena un respektē daudz vairāk nekā Latvijā. Tā teikt, praviešus savā zemē neciena. Pārlasot agrākās intervijas ar Lipmanu, kļūst acīm redzami, ka viņš jūtas nenovērtēts. Jautāts, kāpēc viņu tik daudzi kritizē un lamā, Kirovs atbild: “To dara tie, kas mani nepazīst. Un visvairāk lamā latvieši, kuriem viena no raksturīgākajām īpašībām ir skaudība.”

Viņš neslēpj, ka pēc rakstura ir uzbrucējs – ļoti aktīvs un tendēts uz rezultātu. Izteikts darba rūķis. Ja aizbrauc atpūsties un trīs dienas nesaņem nevienu zvanu, sāk uztraukties. “Padomju laikā bija 24 dienas garš atvaļinājums, un tas bija drausmīgi,” atceras Lipmans. “Arī tagad vairāk par desmit dienām, neko nedarot, nevaru izturēt. Atpūta man ātri apnīk.” Viņš vienmēr esot aizņemts, vienmēr esot ceļā. No darba atgriežas mājās tikai desmitos vakarā un pat sestdienās kārto biznesa lietas.

Bez draugiem

Amizanti, ka Lipmans jaunībā gribējis kļūt par klaunu un pat iestājies Ļeņingradas Cirka skolā. Kad par to uzzinājusi Lipmana māte, viņa bijusi šokā. “Tikai pār manu līķi!” viņa piedraudējusi. Kirovs padevies mātes spiedienam un no skolas izstājies. Tagad atliek vien minēt, vai gadījumā neesam zaudējuši izcilu klaunu Lipmana personā. Ar humoru šim vīram viss ir kārtībā arī tagad. Viņš joko, ka pati dārgākā manta, kas viņam pieder, ir sieva. Viņš atzīst, ka nav nekāds Alēns Delons un tāds nav bijis arī jaunībā, tāpēc ilgu laiku brīnījies, kāpēc sieva piekritusi ar viņu apprecēties. Viņaprāt, sieva jaunībā bijusi ļoti skaista sieviete, bet viņš – tāds ne visai. Attiecībās ar sievu Lipmanam izpaužas vēl kāda iezīme. Viņš uzsver, ka nespētu dzīvot kopā ar sievieti, kura par viņu vairāk pelnītu. Jaunībā, kad bijis skaitļošanas centra nodaļas priekšnieks, sieva reiz nejauši izmetusi: “Ko tu te ņemies, es jau tāpat vairāk par tevi nopelnu.” Šī piezīme Lipmanu tik ļoti aizskārusi, ka izvirzījis mērķi – lai vai kā, bet viņš pelnīs vairāk. Un tā arī noticis.

Kopā ar dzīvesbiedri viņš jau ir 38 gadus. Lipmans jūtas pateicīgs sievai, ka viņa tik ilgi spējusi viņu izturēt, jo bieži vien esot pārāk emocionāls. “Laulības sākumā mums vēl bija kaut kādas nesaskaņas, bet tagad viens otru saprotam no pusvārda,” apliecina uzņēmējs. Ar sievu viņš iepazinies, pateicoties abu mātēm, kuras bijušas pazīstamas. Vienai bijusi neprecēta meita, otrai – neprecēts dēls. Abi sazvanījušies un nolēmuši satikties. “Viņa ir ļoti gudra sieviete,” slavē Lipmans. “Pēc izglītības – ārste, neiroloģe. Nāk no ļoti kulturālas ārstu dzimtas.”

Lipmans stāsta, ka sieva ļoti rūpējas par viņu un seko līdzi viņa veselības stāvoklim. Līdzko kaut kas kaiš, tā sarūpē kādu zālīti. “Citiem sievas vienmēr neapmierinātas, vienmēr kaut kā trūkst. Bet man sieva nekad nav pārmetusi, ka viņai kaut kā trūktu. Vienīgais – ka par daudz strādāju.” Lipmans piebilst, ka sieva pēc dabas esot visai kautrīga un arī ļoti strādīga, joprojām dalās ar savām profesionālajām zināšanām un aktīvi līdzdarbojas farmācijas uzņēmumā Grindeks, kurā viņai oficiāli pieder vairāk nekā 20% akciju pakete. Viņa arī ievēlēta Grindeks padomē. Abu laulībā dzimis dēls Filips. “Labs dēls,” saka Lipmans. “Ne dzer, ne pīpē, ne klaiņo apkārt.”

Intervijās Lipmans sevi slavē, kā ļoti pieticīgu, kuram nauda nav pirmajā vietā. “Mani nauda nav samaitājusi,” uzsver uzņēmējs. “Tāds nu es esmu – vienkāršs cilvēks. Man jebkurš var pienākt uz ielas un ar mani aprunāties, es atbildu uz visiem telefona zvaniem. Es no apkārtējiem nenorobežojos tikai tāpēc, ka pelnu labi. Man nevajag ārišķības, plātīties ar naudu, izrādīties, sapirkties visādas dārgas lietas. Ne es staigāju ar apsardzi, ne man ir kalpones, ne man ir īpašas prasības ēdiena un dzērienu izvēlē. Ne man ir jahtas, ne lepnas villas ārzemēs. Es to varu atļauties, bet man nevajag.” Lipmans gan atzīst, ka nauda bieži vien izmaina cilvēkus uz slikto pusi. “It sevišķi tos, kas pirms tikšanas pie lielas naudas bijuši ar pliku pakaļu.” Uzņēmējs piebilst, ka viņam arī nepatīk greznas jubilejas ar salūtiem, noalgotiem aktieriem un jāšanu uz balta zirga. Savas dzimšanas dienas viņš klusi nosvin ģimenes lokā. Beidzamos trīs gadus tās brauc atzīmēt uz Dubaiju. Jautāts ar draugiem, Lipmans ietur pauzi. Stāsta, ka agrāk bijis loti daudz labu draugu, taču gandrīz visi aizbraukuši no Latvijas. Palikuši tikai paziņas un domubiedri.

Rīgas "Dinamo" 2013. gada sezonas noslēguma vakariņās viesnīcas "Islande" restorānā ar kluba padomes priekšsēdētāju Juri Savicki (no kreisās) un padomes locekli Gunti Ulmani.
Hokeja glābējs

Pie Latvijas hokeja apvāršņa Lipmans „uzpeldēja” deviņdesmito gadu sākumā. 1993. gada martā Bledā, kur notika pasaules hokeja čempionāta C grupas turnīrs, viņš bija Latvijas delegācijas vadītājs. Zinātāji teic, ka Lipmana pievēršanās hokejam sākusies 1992. gadā, kad Harijs Vītoliņš seniors aizgājis pie Lipmana un lūdzis finansiālu palīdzību Latvijas hokejam. Lipmans naudu iedevis vienreiz, otrreiz, un Vītoliņš aicinājis Lipmanu uz federāciju.

Kļūstot par Latvijas Hokeja federācijas prezidentu, Lipmans sāka aktīvi darboties. Jāteic gan, ka šajā amatā viņu vienmēr pavadījuši visādi strīdi, konflikti un kasīšanās. Lipmans bieži ieņēmis aizvainota cilvēka pozīciju – lūk, viņš te baigi ņemas un plēšas, bet neviens viņu nesaprot un nepalīdz. Atskatoties uz notikušo, Lipmans kā piemēru min 2006. gadā Rīgā notikušo pasaules čempionātu hokejā. Intervijā žurnālam „Kas Jauns” viņš saka: “Uz čempionāta rīkošanu pretendēja ļoti daudzas valstis, bet es panācu savu. Un ko tik toreiz runāja – ka Lipmans šo čempionātu rīko savam biznesam, ka tur nekas nesanāks, ka Latvijā tik liela mēroga pasākumu nevar noorganizēt. Neviens man īsti neticēja, neviens nevēlējās atbalstīt. Gluži pretēji – pat viens no bijušajiem premjeriem kādā sēdē mudināja neielaisties nekādos darījumos ar mani, jo Latvija nav spējīga čempionātu sarīkot -izgāzīsimies pasaules acīs... Nu kā ko tādu varēja atļauties teikt?! Es šo situāciju ļoti pārdzīvoju, bet tad uz to sāku skatīties filozofiski – mēs esam maza valstiņa ar lielām ambīcijām, bet ar vēl lielu skaudību. Un tad nolēmu, ka man jāpierāda pašam sev – ne Latvijai, ne premjeram, bet pašam sev ¬–, ka es sarīkošu šo čempionātu, ka tas notiks! Un notika!”

Var just, ka līdz pat šai dienai viņš jūtas nenovērtēts. “Kad Rīgas mērs bija Jānis Birks, ar viņu reiz kopā devāmies uz Starptautiskās Hokeja federācijas kongresu. Braucot mājās, viņš izbrīnīts teica: “Kirov, es nekad negaidīju, ka tevi pasaulē tā ciena, cik labus vārdus par tevi saka, kā slavē par to, ka tik mazā valstī ir augstā līmenī izveidots hokejs. Bet pie mums Latvijā ko tādu par tevi nedzirdēt!” Tādi bija Birka vārdi. Un diemžēl viņam ir taisnība – Latvijā mēs nespējam novērt mūsu pašu panākumus.”

Lipmans neslēpj, ka pēc rakstura ir jūtīgs, tāpēc ļoti pārdzīvo kritiku. “Esmu ļoti emocionāls, taču neiešu nevienam sūdzēties. Protams, ka man ļoti sāp, redzot apkārtējo nelabvēlīgo attieksmi pret mani, ka daudzi manus darbus nenovērtē, bet... Esmu pat par 120 procentiem pārliecināts: ja manis nebūtu, hokeja kā profesionāla sporta veida Latvijā nebūtu! Tas būtu nomiris deviņdesmito gadu beigās, jo nebija naudas. Atceros, kā toreizējais LHF prezidents, mans labs draugs Uģis Magone, nostrādājis amatā pāris mēnešu, lūdza pēc palīdzības. Jo nebija naudas, par ko hokeja izlasi aizsūtīt uz turnīru Francijā. Un es iedevu to naudu. Vēl vairāk – ja Rīgā nenoorganizētu pasaules čempionātu, tagad mums Latvijā nebūtu ne arēnas, ne Rīgas Dinamo, ne vispār hokeja augstā līmenī. Nebūtu!”

Sporta meistars blefošanā

Aktīvi ņemoties pa Latvijas hokeja virtuvi, Lipmans pamanījies sakasīties ar daudziem kolēģiem. Kā viens no tiem, kam uzņēmējs veltījis skarbus vārdus, ir agrākais Rīgas Dinamo prezidents Viesturs Koziols. 2008. gada augusta beigās mediji vēstīja, ka Lipmans no Rīgas Dinamo pieprasa 500 000 ASV dolāru kompensāciju, jo šis projekts Latvijas Hokeja federācijai esot atņēmis svarīgus sponsorus. Pēc Kirova teiktā, no LHF atbalstīšanas atteicies Samsung un vēl vairāki atbalstītāji, piemēram, Venden, kas pārgājis uz Dinamo. Lipmans apgalvoja, ka Koziols negodīgā ceļā pārvilinājis sponsorus. Viņš bija nikns un to nemaz neslēpa: “Man ļoti žēl, ka pie stūres tādai komandai ir šādi negodīgi cilvēki. Koziolam tas ir tikai bizness. Ar šādu biznesu var sagraut visu Latvijas hokeju. Koziols ir ļoti tālu no hokeja. Viņš neko hokeja labā nav izdarījis. Nav izaudzinājis nevienu hokejistu, toties izmantojis medijus Krievijā, lai uzbruktu Latvijas Hokeja federācijai.” Aizgāja līdz pat personīgiem apvainojumiem. 2008. gada 11. septembrī rīkotajā preses konferencē Lipmans publiski nodēvēja Koziolu par dumju un aprobežotu muļķi. Koziols gan neatbildēja uz šiem apvainojumiem, vienīgi atzīmēja: “Lai pats nebūtu grēkāzis, Lipmans laikus noveļ vainu uz citiem. Tikmēr Latvijas hokeja attīstības programma joprojām nav izstrādāta, jaunatnes hokejā viss smagums gulstas uz vecāku pleciem, un federācija parazitē uz ledus arēnu rēķina. Ja nebūtu Dinamo, hokeja nākotne izskatītos pavisam bēdīga.” Vērtējot Lipmana uzvedību, Koziols secināja, ka viņam patīk būt uzmanības centrā. “Kad par Lipmanu ilgāku laiku nekas nav dzirdēts, apzināti izmet kādu muļķību, lai visi pēc tam par viņu runātu.” Koziols atzina, ka Lipmans ir sporta meistars blefošanā. “Kā var blefot, kā var, teiksim, vienā dienā cilvēku nolamāt, pēc tam otrā dienā šis cilvēks viņam ir draugs. Kā var tā lavierēt starp balts un melns. Visu cieņu! Reti kurš tā var izdarīt un ar tādu pārliecību, un tik ilgi.”

Kirovs Lipmans ar sievu Annu 2013. gada "Jaunajā vilnī" Jūrmalā.
Ebreju „razborkas”

Lipmans neslēpj, ka ir ļoti stingrs priekšnieks. Kādu atlaist no darba – to viņš varot pavisam mierīgi. Pats pēc rakstura esot disciplinēts un strādīgs un to pašu pieprasot no padotajiem. Pie saviem miljoniem ticis ar rūpīgu darbu. “Starta kapitālu man aizdeva ASV radinieki,” saka Kirovs. “Un šo naudu jau sen viņiem esmu atdevis.” Deviņdesmitajos gados viņš kādu laiku nodarbojies ar „kupi – prodaj” biznesu, kad Staburadzei, Laimai un Uzvarai piegādājis izejvielas. Toreiz arī pircis un pārdevis metālu. Tomēr šis bizness neesot gājis pie sirds, vēlējies pievērsties ražošanai. Tad arī radusies doma iegādāties Liepājas Metalurgu, kuru, kā apgalvo Lipmans, izcēlis kā feniksu no pelniem. Viņš stāsta, ka agrāk ar Andri Šķēli strādājis fabrikā Uzvara. Kad Šķēle kļuvis par premjeru, gājis pie viņa un teicis, ka vēlas privatizēt Liepājas Metalurgu. Šķēle bijis izbrīnīts – Lipmans jucis, vai? Pirms tam uz Metalurgu bija raudzījušies investori no daudzām valstīm un atzinuši, ka uzņēmums ir bezcerīgs, nav vērts to iegādāties. “Taču es neatstājos, jo biju izlēmis, ka man vajag pierādīt sev, ka varu uzņēmumu padarīt par rentablu,” saka Lipmans. “Tobrīd uzņēmumam nebija naudas, par ko iegādāties izejvielas, lai turpinātu ražošanu. Vērsos pie Parex bankas, un Kargins zināja mani kā labu klientu, tāpēc palīdzēja. Teicu, ka man vajag piecus miljonus latu, bet kā garantiju varu piedāvāt Liepājas Metalurgu. Viņš bija pret to, sakot, ka nevajag ķīlā bankrotējušu uzņēmumu, taču kredītu iedeva. Uz manu godavārdu, uzticējās man – vienīgā garantija bija mans paraksts. Un tā Metalurgs atsāka savu darbību.”

Vēlāk Lipmans pamatīgi sakasījās ar saviem agrākajiem biznesa partneriem – Iļju Segalu un Sergeju Zaharjinu, kam asus vārdus veltīja arī publiskajā telpā. Žurnālam „Kas Jauns” viņš stāsta: “Sadalīju akcijas mums trim vienlīdzīgi. Man gan visi teica, ka tā nevajag darīt, ka vajag pašam saglabāt kontrolpaketi, bet es tā neizdarīju. Kāpēc? Man cilvēku ir žēl. Tāds ir mans raksturs, ko lai padara. Un kas no tā iznāca? Kad uzņēmumu vajadzēja attīstīt, es kompanjoniem biju nepieciešams. Es biju tas, kurš braukāja pa pasauli, slēdza līgumus, sadabūja naudu attīstībai. Bet, kad Metalurgs sāka strādāt ar peļņu, viņi izdomāja – kāpēc dalīties trijatā, ja var dalīties divatā. Un tad mani tā sauktie partneri mani nodeva. Tas bija tik negodīgi un negaidīti. Sapratu, ka nespēju strādāt kopā ar cilvēkiem, kuriem svarīgākais ir piebāzt tikai savas kabatas. Gribēju palielināt strādniekiem algas – tas taču ir nežēlīgi smags darbs strādāt par kapeikām pie martena krāsnīm, bet nē – viņi bija pret, labāk visu naudu sev. Bet kas tas Iļja Segals bija pirms tam? Nekas! Nodzīvoja pāris gadu Amerikā un nekā nesasniedza. Bet es par viņu apžēlojos, jo kopā ar viņa mammu strādāju VEF. Paņēmu Segalu pie sevis un no nabaga pataisīju par miljonāru.”

Aizvainojums pret bijušajiem partneriem nav rimis vēl tagad. Intervijā žurnālam „Klubs” viņš pauž sašutumu: “Liepājas Metalurgā divi ebreji bija. Kas viņi par ebrejiem? Tie nav ebreji, tie ir cilvēki, kuri neciena savu nāciju. Man nav kauna par to runāt. Es esmu ebrejs un nekad nekautrējos par savu nāciju, to nedrīkst darīt. Katrai nācijai ir sava vēsture, savs pozitīvais un negatīvais. Bet tādus ebrejus es nemaz negribu redzēt – žuļiki, zagļi, izpostīja vislabāko rūpnīcu, kāda varēja būt. Par šo rūpnīcu es, starp citu, dabūju Triju Zvaigžņu ordeni.” Un turpina: “Kad viss vēl bija jāceļ, tad viņi nezināja, ko darīt. Uz grīdas rāpoja, lai tik es neaizeju, lai privatizēju to Metalurgu. Es domāju, ka runāju ar cilvēkiem. Kad saka nauda nākt, teicu, ka vajag visu informāciju dot, nodokļus samaksāt. Mums visiem pietiks. Atnāks laiks, būs dividendes, visu mēs dabūsim, bet pagaidām jāceļ tā rūpniecība maksimāli augstu. Tad es viņiem vairs nebiju vajadzīgs. Viņi sāka man draudēt. Kāpēc es nopirku Grindeks? Ne tāpēc, ka man vajadzēja vairāk biznesu. Nē, es sapratu, ka ar viņiem nevarēšu strādāt. Es ar bandītiem nekad nebiju strādājis. Nekad mūžā.”

Konflikts vērsās plašumā, un pērn 25. aprīlī Liepājas Metalurga akcionāri Sergejs Zaharjins un Iļja Segals vērsās Valsts policijā ar iesniegumu pret Kirovu Lipmanu par par neslavas celšanu masu informācijas līdzekļos, nodēvējot abus akcionārus par zagļiem. Šā gada 14. februārī Sergejs Zaharjins iesniedza Valsts policijā iesniegumu sākt kriminālprocesu par apzināti nepatiesu ziņojumu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu nolūkā panākt kriminālprocesa sākšanu pret noteiktu personu, proti, pret Zaharjinu. Viņa iesnieguma pamatā bija fakts, ka Lipmans apzināti sniedzis nepatiesu ziņojumu Valsts policijai, ka Zaharjins esot pasūtījis Lipmana slepkavību.

Ar Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu un akciju sabiedrības "Grindeks" Kvalitātes direktoru Juri Hmeļņicki, izrādot savu saimniecību.
Intuīcija būt īstajā vietā

Līdz pat pēdējam Lipmans nebija atmetis cerības atsākt saimniekošanu Liepājas Metalurgā, kuru viņa partneri bija nolaiduši līdz bankrotam. Viņš bija viens no sešiem potenciālajiem maksātnespējīgā Liepājas Metalurga pircējiem, tomēr viņa piedāvājums tika noraidīts. Lipmans pauda neizpratni par administratora rīcību. “Nesaprotu, kā tā var rīkoties – neuzticēties savas valsts pilsoņiem, kas jau sevi ir pierādījuši uzņēmējdarbībā. Neesmu arī nozadzis nevienu centu ne valstij, ne arī kādai bankai. Turklāt vienreiz jau esmu pacēlis Liepājas Metalurgu, būtu to izdarījis arī šoreiz.” Uzņēmējs apgalvoja, ka viņa iesniegtais saistošais piedāvājums nav bijis sliktāks par citiem potenciālajiem investoriem, turklāt viņš uzņēmumu pazīst daudz labāk par citiem. Lipmans piedāvājis ieguldīt 60 miljonus eiro septiņu gadu laikā un trīs mēnešos atjaunot Liepājas Metalurga darbību. “Paziņojot par manu izslēgšanu no turpmākajām sarunām, man pat neļāva iepazīties ar citiem piedāvājumiem, lai saprastu, ar ko esmu sliktāks. Tā ir bezkaunība un korupcija valsts līmenī – kāds gaida, ka viņam iedos rokā. Šādus mājienus es esmu saņēmis. Domāju, ka mani izslēdza tāpēc, ka pārāk daudz zinu, kas notiek Liepājas Metalurgā,” sacīja uzņēmējs.

Nenoliedzami, Kirovs Lipmans ir pretrunīgi vērtēta personība. Kad agrāk publicistam Lato Lapsam lūdza izvērtēt uzņēmēja aktivitātes, viņš atzina, ka vienam otram Lipmans var šķist neveikls un lempīgs, taču bizness sausos skaitļos rāda pavisam citu ainu: Lipmans ir cilvēks, kas spēj pieņemt pareizos lēmumus – gan taktiskos, gan stratēģiskos. Viņš spēj savu biznesu virzīt uz priekšu un tikt ar to galā. Arī citi atzinīgi izsakās par šā kunga biznesmeņa spējām. Viņš izcēlis ne vien Liepājas Metalurgu, bet arī Grindeksu, kuru pārņēmis ar deviņus miljonu latu lielu parādu un pataisījis par labi pelnošu uzņēmumu. Uzņēmēja paziņa, Liepājas mērs Uldis Sesks teic, ka Lipmanam piemīt intuīcija būt īstajā laikā un īstajā vietā. Un vēl. Lipmanam nepatīk, ka piemin viņa vecumu. Šajā pasaulē viņš nodzīvojis jau 73 gadus. “Es ļoti dusmojos uz cilvēkiem, kas pievērš uzmanību manam vecumam,” saka Lipmans. “Kamēr cilvēks kustas un dara labu, nav nozīmes tam, cik viņam gadu.”

Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva

Citi šobrīd lasa

"Gribi redzēt Rīgu?" Rīcības plāns, ja bērns aukstā laikā piešāvis mēli pie metāla
Leģendārajai dejotājai Vijai Vētrai ASV izkrāpta sakrātā bēru nauda
Linda Mūrniece atkal bez vīra uzvārda un gredzena - vai šķiršanās jau divus mēnešus pēc kāzām?
Pievienot komentāru

Самый горячий внук Елизаветы II стал еще накачаннее — и попал в книгу Гиннесса

«Мой секрет красоты»: Лопез ответила на обвинения в увлечении ботоксом