Heino Lapiņš stāsta, kā izaugt par līderi: "Kad pirmo reizi zvanīju klientam, man trīcēja rokas"

Karjeras ceļš ir nemitīga izaugsme, kurā svarīgākais ir uzdrīkstēšanās, mācīšanās no kļūdām un drosme pieņemt izaicinājumus. Lai sasniegtu augstākos amatus, ir jābūt gatavam ieguldīt darbu un attīstīt gan profesionālās prasmes, gan personīgās īpašības. Viens no piemēriem, kas to lieliski apliecina, ir Heino Lapiņš, “Maag Latvija” valdes loceklis, kurš savu ceļu uz panākumiem veidojis ar nepārtrauktu izaugsmes vēlmi un spēju pielāgoties mainīgajai videi.

Vai varat pastāstīt, kāds bija jūsu ceļš līdz vadošam amatam?

Pieļauju, ka tas sākās jau bērnībā. Viens no pirmajiem mirkļiem, kad sapratu, ka vēlos saistīt savu dzīvi ar uzņēmējdarbību, bija, piedaloties skolas tirdziņā. Precīzi gan neatceros, ko tirgoju, šķiet, tie bija pīrādziņi vai saldie riekstiņi, ko mamma bija sagatavojusi. Tajā dienā es pārdevu daudz – vēl rubļos. Par iegūtajiem līdzekļiem varēju nopirkt saldumus, un tieši tajā brīdī sapratu, ka tirdzniecība ir ļoti aizraujoša. Veidot piedāvājumu, noteikt cenas un pārdot – tā bija mana pirmā reālā dzīves skola, kas lika saprast, ka vēlos kļūt par uzņēmēju.

Mans karjeras ceļš ir bijis dažāds un daudzveidīgs. Esmu dzimis parastā latviešu strādnieku ģimenē. Jau 12–13 gadu vecumā tiku pie sava pirmā algotā darba. Vēlāk esmu strādājis arī kā oficiants Itālijas vēstniecībā. Kādu laiku arī nostrādāju Amerikas Savienotajās Valstīs, lai nopelnītu naudu studijām. Tur, karstajā Džordžijas klimatā, darīju melno darbu, naktīs krāmējot fūrēs kastes. Savukārt no rītiem devos uz otro darbu – cepu burgerus. Pusi no nopelnītā atdevu tēvam, kurš bija pārdevis savu mašīnu, lai es varētu aizbraukt uz ASV un tur iegūt iztiku, kā arī naudu studijām. Atgriezies Latvijā, es pievienojos Rīgas miesniekam loģistikas nodaļā. Sākumā darīju vienkāršu darbu, biju plānojis tur nostrādāt tikai trīs mēnešus. Rezultātā pagājuši jau vairāk nekā 20 gadi… Kad radās iespēja pretendēt uz zvanu centra darbinieka amatu, to arī izmantoju. Kopš tā brīža esmu nomainījis daudzas pozīcijas – biju produkcijas plānotājs, pasūtīju preci tirdzniecībai un ražošanai, līdz kļuvu par klientu apkalpošanas nodaļas vadītāju. No tā brīža virzījos vēl tālāk, attīstība aizgāja arvien straujāka. Uzņēmumā pavadīts 21 gads, bet šis laiks ir bijis dinamisks, krāsains, projektiem un izaicinājumiem bagāts. 

Jūsu karjera šķiet kā labs piemērs milzīgai neatlaidībai. Vai šī īpašība nāk no ģimenes? Vai to esat attīstījis pats?

Es teiktu, ka šī vēlme nepārtraukti sasniegt arvien vairāk – tas ir ne tikai ģimenes, bet arī globāls faktors, kas veidojies visā dzīvē. Bieži vien mēs paši nosakām savus limitus, domājot, ka kaut kas neizdosies, pirms vēl sākam mēģināt. Tā vietā ir jābūt drosmei – pārkāpt savām bailēm, izaicināt tās un mēģināt. Nevajag gaidīt, ka uzreiz būsi perfekts vai izcils, vienkārši jāsāk, un ar laiku apgūsi visu nepieciešamo. Tas, ko mācāmies skolā, protams, ir svarīgi, taču dzīvē vienmēr ir nepieciešama jaunu prasmju apgūšana. Esmu tam piemērs, pabeidzu Rīgas 100. vidusskolu – vienkāršu skolu, kas nebija elitāra, bet tā devusi ļoti daudz, jo tieši šajā vidē izveidojās mana vēlme paveikt vairāk. Tas nozīmē, ka svarīga ir vēlme un izsalkums pēc sasniegumiem. Ja tev ir šī vēlme augt, ir jāatrodas vidē, kurā vari mācīties un attīstīties. Mācīšanās un jaunu zināšanu apguve ir veids, kā tu vari radīt vērtību gan uzņēmumam, gan pats sev kā darbinieks. Jo, ja tu proti radīt vērtību, tev būs visas durvis vaļā.

Vai esat dzirdējis kādu padomu vai citātu, kas jums īpaši noderējis dažādos izaicinājumos?

Jā, viens citāts, kas man ļoti patīk, ir šis: ja mēs ieliekam olu vārošā ūdenī, tā paliks cieta, bet, ja paņemam kartupeli un ieliekam tajā pašā ūdenī, tas paliks mīksts. Tā ir viena un tā pati vide, bet tas, kā mēs reaģējam uz to, ir atkarīgs no mums pašiem. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no mūsu uztveres, no tā, kā mēs skatāmies uz situācijām un pieņemam lēmumus. Mēs pieņemam izaicinājumus vai izvēlamies no tiem izvairīties – tas ir tas, kas nosaka mūsu ceļu.

Mēs nevaram gaidīt, ka kāds atnesīs veiksmi no debesīm vai ka laimēsim loterijā. Ceļu uz panākumiem veidojam mēs paši. Ja mēs esam gatavi pieņemt izaicinājumus un darīt visu, kas nepieciešams, tad viss ir sasniedzams. Nav jābaidās no grūtībām, jo tās ir daļa no ceļa uz izaugsmi. Visu var sasniegt, ja vien ir gatavība darīt un nepadoties.

Kad runājam par jaunajiem darbiniekiem – ko jūs uzreiz piefiksējat darba intervijās? Kas ir tās īpašības, kas norāda uz potenciālu?

Kā jau minēju, viens no svarīgākajiem faktoriem ir vēlme sasniegt vairāk, sevi apliecināt. Ambīcijas ir būtiskas. Ja cilvēks vēlas augt, darīt un ir enerģisks, tas jau ir liels pluss. Otrkārt, ir svarīgi, lai cilvēks būtu gatavs apgūt jaunas zināšanas, vēlētos attīstīties un iemācīties. Ir jābūt gatavam izprast procesus, lasīt, klausīties un mācīties. Ja cilvēks izrāda vēlmi un gatavību ieguldīt papildu pūles, viņš uzreiz izceļas. Tādi darbinieki ne tikai pilda savus pienākumus, bet arī vēlas saprast, kā viss darbojas kopumā. Ja viņi ir ieinteresēti uzņēmuma mērķos un izpratnē par tiem, tas atspoguļo viņu atbildību un vēlmi pievienot vērtību. Šodien dzīvojam laikmetā, kad informācija ir pieejama vairāk nekā jebkad agrāk: sociālās platformas, tiešsaistes kursi un bezmaksas materiāli. Pēdējos gados mēs esam pieraduši pie šīs pieejamības, un daudzas iespējas jau ir pieejamas ikvienam, kam vien ir vēlme un disciplīna mācīties. Viss, kas nepieciešams, ir pareizā attieksme un gatavība pielikt pūles. Mūsdienās ir svarīgi ne tikai būt atbildīgam darbiniekam, bet arī saprast, kādi ir uzņēmuma mērķi, kur tu esi un kur vēlies nonākt. Ja darbinieks izpratīs uzņēmuma vajadzības un radīs vērtību, viņam būs vislabākās iespējas attīstīties un pievienoties komandai.

Jūs esat iepazinis un joprojām sastopat vadītājus, kas ir sasnieguši daudz savā amatā un karjerā. Kādas ir tās kopējās iezīmes, kas raksturo šos cilvēkus?

Es teiktu, ka viena no galvenajām veiksmes formulām ir enerģija. Jo vairāk izaicinājumu un atbildības, jo lielāks spēks ir vajadzīgs. Būt vadītājam nozīmē pieņemt sarežģītus lēmumus, kur iznākums nav vienmēr skaidrs vai paredzams. Tiem, kas vada, ir liela atbildība – ne tikai par savu pozīciju, bet arī par saviem kolēģiem, viņu ģimenēm un to dzīves kvalitāti. Šī enerģija ir nepieciešama ikdienā, jo mēs saskaramies ar visdažādākajām situācijām un stresa līmenis var būt augsts. Tomēr tieši šis enerģijas līmenis parāda, cik tu esi gatavs risināt problēmas un izsisties cauri izaicinājumiem. Vēl viens būtisks faktors ir analītiskās spējas. Vadītājam jāspēj saprast kopējo ainu, kā viens lēmums var ietekmēt lielo bildi un uzņēmuma darbību kopumā. Ļoti svarīgi ir redzēt, kā izmaiņas var ietekmēt uzņēmējdarbību ilgtermiņā. Kopumā vadītājiem jābūt spējīgiem saprast, kur viņi atrodas tagad un kur viņi virzās nākotnē. Mūsdienās ļoti svarīga ir arī spēja komunicēt gan ar kolēģiem, gan ar sadarbības partneriem. Spēcīgas komunikācijas prasmes ir ļoti nepieciešamas, lai efektīvi strādātu ar visām iesaistītajām pusēm un radītu vērtību gan uzņēmumam, gan darbiniekiem. Ja būtu jāizvēlas četras galvenās iezīmes, kas raksturo veiksmīgu vadītāju, tās būtu enerģija, analītiskās spējas, spēja redzēt lielo bildi un spēcīgas komunikācijas prasmes.

Vai labs darbinieks var kļūt par labu vadītāju?

Es teiktu, ka uzņēmējdarbība ir komandas darbs, līdzīgi kā sports. Vadītājs, tāpat kā treneris, ir tas, kurš pieņem lēmumus un vada komandu. Ja uzņēmumā ir 20 darbinieki, katram ir savs raksturs, savas spējas un loma komandā. Ne visi būs uzbrucēji, aizsargi vai vārtsargi. Vadītājam ir jāspēj saprast katra cilvēka spējas un vajadzības, kā arī viņa personīgās iezīmes un motivācija. Man ir bijuši piemēri, kad lielisks darbinieks, saņemot piedāvājumu kļūt par vadītāju, to nav vēlējies, jo viņam nav ambīciju vadīt. Viņš jūtas labi savā amatā, jūt, ka ir novērtēts, un atrod dzīves piepildījumu tieši šajā lomā. Vadīšana var būt pārāk liels stress un atbildība, kas viņam nav nepieciešama. Ja šādam darbiniekam piespiedīs uzņemties vadītāja lomu, tas var pat novest pie pretējā efekta – viņš var pat “sabrukt” zem liekās slodzes. Tāpat kā sportā – lielisks sportists ne vienmēr ir lielisks treneris. Un, gluži otrādi, treneris ne vienmēr ir bijis izcils sportists, bet viņam ir citas prasmes, kas padara viņu par izcilu vadītāju.

Kāds jūs kā vadītājs šķietat saviem darbiniekiem?

Ļoti labs jautājums, un es domāju, ka to būtu interesanti paskatīties no viņu skatpunkta. Es domāju, ka viņi mani redz kā lojālu vadītāju. Viņi noteikti uzskata, ka mēs ar enerģiju un ambīcijām spējam sasniegt lielus mērķus, un tas ir tas, ko mēs arī esam kopīgi sasnieguši. Šī vēlme pēc sasniegumiem ir nemainīga, un tas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas mūs virza uz priekšu. Man patīk teiciens: “Nekas nav labāks kā labi rezultāti, un nekas nav sliktāks kā labi rezultāti, jo vienmēr jābūt gataviem tiekties vēl tālāk”. Es ceru, ka darbinieki jūtas kā daļa no komandas, jo visi sasniegumi ir komandas darbs. Es neuzskatu sevi par galveno panākumu nesēju – maniem kolēģiem pieder liela daļa šo panākumu. Kā piemēru varu minēt Stīvu Džobsu – mēs visi zinām iPhone, taču viņš to nebūtu radījis bez inženieriem un dizaineriem, kas strādāja pie tā izveides. Tas ir līdzīgi arī man – visi panākumi ir mūsu komandas kopīgs sasniegums.

Kā jūs kā vadītājs varētu iedrošināt sievietes kļūt bezbailīgākas un ķerties pie iespējām, nebaidoties no riska?

Zinātniski ir pierādīts, ka vīrieši uzņemas vairāk risku, un tas, iespējams, nāk no mūsu senajām instinktu saknēm – no laika, kad mēs dzīvojām mežos, medījām un riski bija daļa no izdzīvošanas. Savukārt sievietes bieži ir piesardzīgākas, jo viņām vēsturiski bija jārūpējas par ģimenes labklājību un bērniem. Šie ir dziļi instinktīvi faktori, kas mūs ietekmē vēl šodien. Tomēr, raugoties uz mūsu uzņēmumu un vispār uz situāciju Latvijā, man šķiet, ka sievietes kļūst aizvien ambiciozākas. Arvien vairāk sieviešu ieņem vadošus amatus, kļūst par uzņēmējām un uzņēmumu īpašniecēm. Vēl viena ļoti nozīmīga sieviešu iezīme ir viņu spēja uztvert emocionālo komunikāciju. Sievietes bieži vien ir labākās pārrunu vedējas, jo viņas instinktīvi saprot, kādas emocijas slēpjas aiz vārdiem un kā tās ietekmē sarunu. To mēs mēdzam saukt par intuīciju, bet tā ir dzīves pieredze un spēja sajust, vai sarunas virziens ir pareizs un vai otra puse ir atvērta vai nē.

Ko jūs ieteiktu katram, kurš vēl tikai sapņo par to, ka kādreiz varētu uzņemties vadību un vēlētos redzēt sevi kādā vadošā amatā?

Es noteikti ieteiktu, pirmkārt, pārvarēt savas bailes un neļauties nedrošībai. Kā es pats to esmu pieredzējis – kad pirmo reizi zvanīju klientam, lai pārdotu preci, man ļoti trīcēja rokas. Tas bija 18–19 gadu vecumā, un tas pirmais zvans bija patiešām grūts, bet tieši tas man palīdzēja saprast, ka bailes nedrīkst atturēt. Ja vēlies kļūt par vadītāju, tad ir jākļūst drosmīgam un jāiet pēc sava mērķa, pat ja rokas svīst un ir neziņa. Sliktākais, kas var notikt, ir tas, ka tu nesaņemsi šo amatu, bet tajā pašā laikā būs redzams, ka tu esi mēģinājis, ka tev ir vēlme un iniciatīva. Pat ja neiegūsi to, ko vēlējies, pats process ir vērtīgs, jo no tā tu mācīsies. Nav neviena, pat sportā, kas vienmēr gūst panākumus katrā metienā. Mēs visi kļūdāmies, bet tas ir normāli. Svarīgi ir mācīties no kļūdām, saprast, kāpēc tās notika, un pēc tam turpināt virzīties uz priekšu. Un, ja kaut kas nesanāks, tas nav pasaules gals. Mācieties no pieredzes un audziet. Tā ir īstā attieksme – pārliecība, ka viss ir iespējams.