Par dimantiem, zālīti un miljonāriem. Sandijs Semjonovs Āfrikā uzņem dramatisku dokumentālo filmu
Žurnālists Sandijs Semjonovs ar komandu pēc trim nedēļām Rietumāfrikā atgriezies Latvijā. Šajā laikā, veidojot jaunu dokumentālo filmu, pieredzēts daudz – Ganā meklēti latviešu zeltrači, Sjerraleonē būts par mata tiesu no nāves, Gambijā ar slepeno kameru filmēti pikanti kadri.
Sandijs cenšas reizi gadā izbraukt kādā tālākā ekspedīcijā, un šoreiz izvēle krita uz Rietumāfriku. Filmu “Africa only for brave” – “Āfrika tikai drosmīgajiem” – paredzēts oktobrī rādīt platformā “Go3”, par katru valsti būs divas sērijas. It īpaši piestrādāts pie sērijas, kas veltīta sievietēm, kuras Gambijā izbauda otro vai pat trešo jaunību.
Devās atkal apciemot latviešus
Šis ir kārtējais “Skuba Films” projekts, Sandijs ir producents, piedalās operatori Jānis Šēnbergs un Ģirts Straustiņš, intervē reperis Jānis Krīvēns, zināms arī kā Krivenchy, “Singapūras satīna” dalībnieks un “YouTube” raidījuma “Pāļa bazars” vadītājs. “Kas Jauns Avīze” šo lielisko četrotni sastapa un pavadīja Gambijā, pārliecinoties, ka šādi ceļojumi nav tikai bezrūpīga atpūta.
“Pirms pārdesmit gadiem kopā ar Ģirtu bijām izbraukājuši Sjerraleoni, Kotdivuāru un Ganu, sastapām latviešus, kas raka dimantus un zeltu. Radās doma atgriezties un paskatīties, kas mainījies gan viņu dzīvē, gan Āfrikai,” stāsta Sandijs.
Bijušais miljonārs atkal paceļas
Sākums bija ar Ganu, par kuru leģendas vēsta, ka baltie, pirmoreiz šeit ierodoties, ieraudzījuši mirdzošu zelta klājienu – tā šī zeme iesaukta par Zelta krastu. Diezgan pārspīlēti, bet dārgmetālu te tiešām iegūst, un pirms desmit un vairāk gadiem Ganas zelta drudzis pievilka arī vairākus latviešus.
“Bet, kā jau tas Āfrikā notiek, vai nu kāds viņus piečakarējis, vai arī traktori saplīsuši. Āfrikā dzīvojot, ir normāli, ka baltais agrāk vai vēlāk tiek apvests ap stūri. Slauc kā govi, ja netiek pie viena pupa, tad mēģina pie cita vai no sāniem. Tieksme piesūkties ir nemitīga,” Sandijs ir atklāts par šejienes biznesa īpatnībām.
Ganā mūsējos pavadīja Mārtiņš Ārens, kurš tagad pārcēlies uz Ēģipti, un satikts Aldis Ozols – trekno gadu laika slavenais miljonārs. Pēc 2008. gada krīzes viņa īpašumu bizness Latvijā izputēja, un Ozols aizbrauca uz Gambiju rakt zeltu. Arī šeit viņš piedzīvojis pāris bankrotus, secinājis, ka jautrāk būtu nospēlēt naudu kazino, palicis ar teju tukšu kabatu, taču ne galvu – spējis atkal pacelties.
Ozolam Ganā pieder dīzeļmotoru serviss, visnotaļ atzīts savā nozarē. “Viņš ir malacis, atradis savu nišu, saviem vietējiem darbiniekiem liek dziedāt latviski, viņam ir miljons sekotāju “TikTok”, kur viņš stāsta par savu jomu,” atklāj Sandijs.
Nākamā valsts maršrutā bija Sjerraleone, un tā bija grūtākā daļa. Valsts ir visai nabadzīga, balto ļoti maz. Pirms desmit gadiem lidosta bija gluži vai šķūnis, tagad uzcelta jauna, bet pilnīgi tukša, ar pieciem vai sešiem reisiem dienā, tūrisma būtībā nav.
2019. gadā iznāca Kaspara Rogas filma “Meklējot Mr. Kauliņu”, kam Sandijs bija viens no producentiem – par finansistu Guntaru Kļaviņu, kurš pēc biznesa kraha devās uz Sjerraleoni meklēt dimantus. Viņš šoreiz nav sastapts, bet apciemots Harijs, latvietis, kurš te dzīvo jau vismaz 20 gadu, taču no publicitātes tagad vairās.
Desmit centimetru no traģēdijas
“Sjerraleonē mēs gandrīz nositāmies,” atklāj Sandijs. “Noīrējām mašīnu, lai brauktu uz dimantu raktuvēm. Dimantu tirgotājs solīja, ka pie stūres būs viņa dēls, bet beigās bija ofisa puisītis, 23 gadus vecs čalis bez nekādas braukšanas pieredzes.”
Jābrauc bija septiņas stundas lielā karstumā, 38 grādos, iedots bija auto bez kondicionētāja. “Mēs teicām, ka devām 200 dolārus par dienu, kāpēc nesagādāja normālu mašīnu. Ar kondišku maksājot 350, un tādu nevarot dabūt. Uz katru tavu argumentu ir desmit pretī,” teic Sandijs.
Bet sekas varēja būt ļoti bēdīgas. Tieši bija ramadāns, musulmaņu svētais mēnesis, kad viņi dienas gaismā ne ēd, ne dzer, pat ūdeni ne. Un auto uzkarsis kā uz pannas.
“Vienā brīdī ieraudzīju, ka mašīna brauc nost no ceļa un tieši iekšā cilvēkos,” tagad jau Sandijs par to runāt var mierīgi. “Ģirts iebļāvās, es arī. Sēdēju blakus priekšā, instinktīvi paspēju paķert un paraut stūri pa kreisi. Aiz cilvēkiem vēl bija divu metru krauja. Ātrums 80 vai 90 kilometru stundā, priekšā bija sieviete, nobraucām desmit centimetru no viņas.” “Alhamdulillah” – lai slavēts Allāhs, brīnumainā kārtā izdevās izvairīties no traģēdijas.
Šoferis, visu dienu svelmē neēdis un pat ūdeni nedzēris, bija atslēdzies. Pirms tam arī braukšanas stils bija biedējošs, brīžiem iespiežot pedāli grīdā līdz 150 kilometriem stundā. Pēc piedzīvotā šoferis aizsteidzās lūgties, pēc tam latvieši pārsēdināja viņu aizmugurē un paši sēdās pie stūres.
Uz vienu dimantu lērums piesūcekņu
“Apbrīnoju tos cilvēkus, kas tur brauc meklēt dimantus. Ja arī atradīsi, 90 procentu iespēja, ka pie tevis nenonāks. Džeks, kas uz vietas bija sarunāts mums palīdzēt, bija reiz atradis lielu dimantu, kas maksāja septiņus miljonus. Viņš bagāts nepalika. Tur ir divi principi – roc un maksā darbiniekiem dienasnaudu vai, ja atrod, uz visiem sadala. Viņam bija otrs princips, turklāt tur ir libāņu mafija. Tie bija padzirdējuši, uzreiz bija klāt, sāka presēt, draudēja, ka ģimeni nogalinās – viņiem arī pienākoties. Baltajam vispār nebūtu izredžu. Beigās paņēma daļu pārpircēji, daļu bandīti, sadalīja naudu uz visiem, un nekas daudz nepalika,” zina teikt Sandijs.
Četras dienas latvieši nodzīvojuši gandrīz vai pusbadā. Nav jau tā, ka Āfrikā nav ko ēst, it sevišķi, ja ir nauda, bet Sjerraleonē nācās iztikt ar glumiem, pēc pelējuma smakojošiem rīsiem un sīkstu vistu. Viesnīcā arī bijis skarbi, elektrība un ūdens te ir, te nav, skraidelē prāvi prusaki. “Knapi izdzīvojām,” saka Sandijs, kurš ir bijis visās pasaules malās.
Gambijā vecums nav šķērslis
Nākamā pietura – Gambija, saukta par Smaidošo krastu – bija gluži kā kūrorts. Autors bija liecinieks, ar kādu smeķi Sandija komanda sukāja iekšā restorānā ceptus kartupeļus ar vistu, patiesībā gluži parastu maltīti.
Tomēr galvenais vizītes iemesls bija nevis izēsties, bet gan sievietes – pamatā britu kundzes, 50+ un vēl vairāk. Daudzām iemesls šeit atbraukt ir ļauties brīvdienu kaislībām. “Varbūt nebūtu korekti tā izteikties, bet Eiropā par viņām varētu nebūt liela vīriešu, it īpaši jaunāku, interese,” Sandijs ir atklāts. Turpretim Gambijā šādām tūristēm ir liela piekrišana.
“Redzējām desmitiem šādu pāru, satikām arī vietējos puikas. Gambieši skaitās vieni no spējīgākajiem, Āfrikā trešajā vietā pēc garuma,” Sandijs šajā gadījumā nedomā auguma centimetrus. “Jauni, spējīgi, tikai nav naudas. Atbrauc dāmas no Eiropas, tuvu pensijas vecumam vai pat pensijā, grib labi atpūsties, sajust šo vīrišķo spēku, un nav pat ļoti jāmeklē, pietiek aiziet uz tūristu rajonu. Viņi dzīvo kopā gluži kā vīrs un sieva, pēc tam viņa sūta naudu no Eiropas, citreiz pat apprecas. Gadu starpība, protams, parasti ir liela.”
Topošajai filmai intervēts viens no “bumster”, kā Gambijā dēvē “beach boys” jeb pludmales puišus. Kaut gan “bumster” var tulkot kā puisi, kas uzmācas tūristiem, patiesībā ar varu nekas nenotiek, tikai tad, ja ir abpusēja piekrišana.
“Viņi ir forši, sirsnīgi puikas. Dāmas ir apmierinātas, viņas iegūst otru jaunību,” Sandijs atturas nosodīt pilngadīgu cilvēku brīvas izvēles. Oficiālā līmenī gan Gambijas valdība un tūrisma nozare par šo izklaides veidu nejūsmo, taču valsts IKP tas nenoliedzami papildina.
Vieta, kur atgriezties
Gambijā ir ko redzēt arī bez iepriekš minētā, apciemota, piemēram, Marihuānas sala, kur zālīti audzē atklāti. Vietējie apgalvo, ka policija liek mierā, jo tas piederoties pie viņu garīgās prakses.
Veidojot filmu, latvieši apmeklēja arī Kunta Kinteh salu, kā tagad mandinka tautas leģendas varoņa vārdā sauc salu, kas 17. gadsimta vidū īsu laiku piederēja Kurzemes hercogistei. Iespējams, daļu skatītāju šokēs, ka ar šo vēstures posmu mums nav īpaši jālepojas – tas bija vergu pārkraušanas punkts. Toreiz gan nepastāvēja Latvijas Republika, un arī latvieši tur neesot bijuši.
“Gambija ir salīdzinoši lēta, un cilvēki ir draudzīgi,” teic Sandijs. Par spīti kritikai viņam Āfrika vienmēr patikusi, it īpaši tagad iepazītā Gambija ar savu dzīvīgumu: “Šī ir viena no Āfrikas valstīm, kur gribētu atgriezties. Šajās dienās iemantots daudz draugu.”
Āfrika iekausta un liek sajusties dzīvam
Komandā katram ir savi pienākumi, Jānis Krīvēns ir intervētājs. Līdz šim Āfrikā viņš bijis tikai Marokā, bet īstajā, Melnajā kontinentā – pirmoreiz. “Āfrika pret mani bija skarba, viņa mani slānīja, sakošļāja un izspļāva ārā,” var teikt, ka Jānis piedzīvojis Āfrikas retrītu.
“Bet es par to esmu tikai pateicīgs, jo jūtos nenormāli stiprs. Biju saindējies, saslimis ar nezināmas izcelsmes vīrusiem. Katru rītu pamostoties bija jauna h..., te tādi izsitumi, te citi,” stāsta Jānis, kurš turklāt nometis sešus kilogramus, ciešanas pārciešot pa abiem galiem.
Viss šis detokss piedzīvots Ganā un Sjerraleonē, gribat novājēt, brauciet uz turieni. “Mazliet sabojāts palmu vīns ceļmalā, un varēsiet nedēļu vemt un pļūtīt,” Jānim ir diētas recepte no pieredzes. Bijis gan garšīgs, tomēr otrs šķitis jocīgs, bet neies taču liet ārā... Galvenais, lai pēc tam nepietrūkst tualetes papīra.
Par spīti pārdzīvotajam Jānim patīk skarbums, negaidīts Āfrikas sitiens pa seju vai varbūt pa kuņģi: “Tas tevi sapurina un liek atkal justies dzīvam. Tikai nedrīkst nevienā brīdī salūzt. Tas uztur tevi možu.”
Bet reizē ir labi, kad var iestūrēt komforta zonā. “Gambija pret mani bija jauka, kā mamma, kas mīļi ievīsta zem sedziņas,” atpūšoties pie Atlantijas okeāna, Jānis spriež, ka šeit noteikti atgriezīsies, turklāt ar draugu pulku.
