Kā būvēsim Latvijas digitālo nākotni?

Mēs dzīvojam otrajā mašīnu laikmetā. Šo terminu savā grāmatā, kas tā arī saucas, ieviesa zinātnieki Eriks Brinjolfsons (Erik Brynjolfsson) un Endrū Makafī (Andrew McAfee). Pirmais mašīnu laikmets bija rūpnieciskā revolūcija – aizvien plašāks tvaika spēka izmantojums un mehanizācijas pieaugums. Otro mašīnu laikmetu, kurā dzīvojam mēs, atšķir mašīnu spēja mācīties, pielāgoties un veikt uzdevumus, kurus iepriekš spēja risināt tikai cilvēks, piemēram, automašīnas vadīšana, tulkošana un pat slimību diagnosticēšana.

Bailes un ieguvumi

Līdzīgi kā pirmajā, tā arī otrajā mašīnu laikmetā cilvēkus māc bažas par savu vietu šajā pasaulē, proti, vai mašīnas neatņems mums darbu, vai tās nekļūs par ļaunuma instrumentu un tamlīdzīgi. Un šīs bažas ir gan pamatotas, gan arī ne. Nav šaubu, ka cilvēks ir spējis pārvērst mašīnas nāvējošos ieročos un ka daudzas profesijas vai arodi, kas bija aktuāli pirms industrializācijas, tagad atrodami tikai enciklopēdijās un vēstures muzejos.

Tomēr ikdienišķu ieguvumu ir nesalīdzināmi vairāk – pateicoties mašīnām, cilvēki dzīvo labāk, strādā mazāk, bet aizmirsto profesiju vietā nākušas citas. Viens no visstraujāk augošajiem ir pakalpojumu tirgus, kas mums nodrošina gan interesantāku un ērtāku dzīvi, gan arī darbu miljoniem.

Otrā mašīnu laikmeta ieguvumi un apdraudējumi ir viens no karstākajiem diskusiju tematiem visdažādāko nozaru ekspertu vidū.

Neatkarīgi no tā, kuram taisnība, skaidrs, ka mēs dzīvojam nozīmīgu tehnoloģisko pārmaiņu laikā un nākotne atšķirsies no tagadējās pasaules. Kāda tā būs šeit, Latvijā, kur mēs atrodamies pašlaik, un kas jādara, lai mēs neatpaliktu no globālajām tendencēm? Atbildes uz šiem jautājumiem lūkosim atrast kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Digitālās transformācijas mākslīgā intelekta virziena vadītāju Agati Ambulti, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Datorikas nodaļas (LU EZTF DN) profesoru Gunti Bārzdiņu, LU EZTF DN profesoru Leo Seļāvo un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes zinātņu prorektoru profesoru Gati Vītolu.

Kā izskatāmies uz pasaules fona?

Latvijā inovāciju jomā ir salīdzinoši zema atdeve attiecībā pret ieguldījumiem. Citiem vārdiem, vide, iespējas, arī investīcijas un citi faktori, kas sekmē inovācijas, kopumā Latvijā novērtēti augstāk nekā atdeve no tā jeb reāli produkti. Tātad mēs neprotam izmantot iespējas, kas mums ir dotas.

Tomēr panikai nav pamata. Profesors Guntis Bārzdiņš uzsver, ka kopumā Latvija uz pasaules digitālās kartes izskatās cienījami. “Mums ir labs, ātrs internets ar plašu pārklājuma tīklu, kas nodrošina piekļuvi pat attālos valsts nostūros. Lielākā daļa valsts pakalpojumu ir pieejami elektroniskajā vidē, arī mūsu programmētāji un visa šī industrija ir pasaules līmenī. Jā, mēs atpaliekam no igauņiem, bet tā nav būtiska atšķirība.”

Vai mums vajag mākslīgo internetu?

Nav šaubu, ka digitālās pasaules karstākais pīrādziņš pašlaik ir mākslīgais intelekts (MI) un tā valodu modeļi – ChatGPT un tā līdzinieki. Potenciālās ietekmes ziņā tie ir salīdzināmi ar interneta izgudrošanu.

Arī MI nākotnes potenciāls ir milzīgs. Jau tagad to izmanto, medicīnā, lai ātrāk diagnosticētu slimības, finanšu drošības jomā, lai atklātu dažādas shēmas, ražošanas optimizēšanā un citās nozarēs.

Profesors Gatis Vītols uzsver, ka patlaban šajā virzienā vēl notiek taustīšanās: “Jā, mākslīgais intelekts jau šobrīd veic dažādus uzdevumus – tas var pildīt zvanu centra pienākumus, palīdzēt ārstiem, asistēt programmētājiem un tamlīdzīgi. Tomēr vidusmēra lietotājam, kas ar tehnoloģijām ir uz jūs, pagaidām nekāda lielā priekšstata, ko ar to iesākt, nav. Ir jāliek galvas kopā, jāveido projekti un jādomā, kā virzīties uz priekšu. Mēs universitātē piedāvājam digitālās apmācības pasniedzējiem no dažādām nozarēm, lai viņi arī saprot un domā, kā šīs iespējas izmantot savā ikdienas darbā un savos pētījumos.”

Profesors Leo Seļāvo atzīst, ka bez MI nākotnē mēs nevarēsim iztikt. “Mēs varam palikt maza agrāra valstiņa, kas audzē savus kartupeļus un cenšas ar tiem iztikt. Bet, ja mēs gribam iet uz priekšu un nodrošināt sev un saviem iedzīvotājiem labklājību, mums ir jāizmanto jaunās tehnoloģijas. Latvijā tiek veidots Mākslīgā intelekta centrs, un tas ir liels, nopietns solis pareizajā virzienā.”

Agate Ambulte atklāj, ka Rīgas Stradiņa universitāte mākslīgajam intelektam piegājusi vairākos līmeņos: ”Viens ir izglītība gan darbiniekiem, gan studentiem. Viņiem ir jāmāk lietot šī tehnoloģija, un darbinieku līmenī apmācības notiek regulāri. Nākamais līmenis ir jauna studiju programma, lai būtu iespēja apgūt mākslīgā intelekta ieviešanas procesu un vadību. Šī programma drīzumā startēs, un tā šobrīd ir licencēšanas stadijā. Jaunā maģistra studiju programma Digitālā stratēģija un mākslīgā intelekta vadība pacels vadītājus tajā līmenī, kur viņiem ir jābūt, jo šobrīd daudzi cilvēki šo tehnoloģiju vienkārši neizprot.”

Katram savu smilšu kasti

Gatis Vītols uzskata, ka labākais veids, kā nonākt līdz jaunām idejām, ir darboties pēc smilšu kastes principa, proti, sanāk kopā cilvēki no dažādām nozarēm un spēlējas ar idejām, dalās ar izaicinājumiem, kam meklē risinājumus, un tā soli pa solim līdz tiem nonāk.

“Mēs redzam, ka mūsu universitātes labākie komercializētie produkti, kas aizgājuši starptautiski, ir starpnozaru produkti, piemēram, WeedBot – nezāļu ravētājs, kur ir IT, attēlu atpazīšana, metināšana. Šis produkts radīts, darbojoties visiem kopā. Universitātes ir ļoti laba vieta, kur to darīt. Katrā universitātē ir biznesa inkubators, un ir UNILAB biznesa inkubators – visu zinātņu universitāšu dibinājums, kur mēs cenšamies radīt jaunas tehnoloģijas.”

Līdzīgi kā cilvēkam visracionālāk ir attīstīt savus talantus, nevis censties trenēt lietas, kas nepadodas, arī valstij vēlams domāt virzienā, ko mēs protam labāk nekā citi.

Tam piekrīt profesors Leo Seļāvo. “Tajās nozarēs, kurās esam stipri, mēs tādi esam, jo mums tajās acīmredzot ir ļoti labs cilvēku potenciāls. Es teiktu, ka nevajag visas olas likt vienā groziņā. Tās sēklas mums vajag iesēt arī citos virzienos, jo tu nekad nevari zināt, no kuras kas izaugs. Ir viens piemērs, ko es gribētu pieminēt. Tā ir kvantu datora skaitļošanas iniciatīva profesora Andra Ambaiņa vadībā, kas notiek Latvijā. Tā ir pasaules līmeņa grupa, kas nodarbojas ar pasaules līmeņa projektiem. Lai arī kvantu datoram tāda praktiska pielietojuma šobrīd vēl nav, bet pienāks laiks, kad tāds būs, un tad mēs būsim starp līderiem.”

Nav šaubu, ka Latvija var, un Gatim Vītolam ir lieliska recepte, lai viss izdotos. “Piesaistām jaunus cilvēkus, liekam kopā prātus, un es domāju, ka Latvijā radīsies jaunas tehnoloģijas ar augstu pievienoto vērtību.”