Vairums Latvijas iedzīvotāju nevar atļauties īstu liellopu gaļu
Daudzi Latvijas iedzīvotāji nevar atļauties īstu Latvijā audzētu liellopu gaļu, jo tā ir dārgāka kā ievestā, teic Gaļas liellopu audzētāju biedrības un Liellopu izsoļu nama pārstāvis Kaspars Ādams. Pie tam latvieši ir izteikti vistas un cūkgaļas cienītāji, mazāk izvēloties liellopu gaļu. Ja arī mēs izvēlamies liellopu, tad vairums uz galda liek lētu piena govju vai zemākas klases kautķermeņu gaļu.
Tagad, kad tiek diskutēts par pārtikas dārdzību un importa produktu pārsvaru pār pašmāju preci veikalu plauktos, Kaspars Ādams Jauns.lv saka: “Ārzemju produktu imports un tā radītā ietekme uz vietējās produkcijas noietu Latvijas tirgū ir fundamentāls jautājums ne tikai gaļas liellopu audzētājiem, bet visai lauksaimniecības nozarei kopumā. Diemžēl mums nav pieejami precīzi dati par to, cik lieli zaudējumi tiek radīti pašmāju ražotājiem. Taču mūsu pieredze rāda, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji nevar atļauties īstu Latvijā audzētu liellopu gaļu, jo tā ir dārgāka kā ievestā. Kas ietekmē vietējā produkta cenu? Diemžēl visbiežāk tie ir lielveikalu nosacījumi un uzcenojumi, tādēļ vietējās liellopu gaļas tirgū pārsvarā notiek tiešā tirdzniecība.”
Vairāk ēdam vistu un cūku
Lai situāciju mainītu viņš teic, ka, pirmkārt, jāveicina Latvijas iedzīvotāju labklājība. Otrkārt, Zemkopības ministrijai ir jāveido ilgtermiņa stratēģija par lauksaimniecības nozari kopumā, kā arī par katru tās nozari atsevišķi, tādējādi definējot katras nozares problēmas un atbalsta redzējumu:
“Ja runājam par gaļas liellopu audzētāju nozari, tad viens no risinājumiem ir ne tikai nelikt šķēršļus augstas kvalitātes gaļas liellopu audzēšanai Latvijā, bet arī liellopu izvešanai. Brīdī, kad Latvijā būs iespējams tirgot augstas kvalitātes liellopu gaļu un būs pieejamas valsts atbalsta programmas, mūsu lauksaimnieki spēs piedāvāt adekvātas tirgus cenas, atbilstoši produkcijas kvalitātei. Pirmais solis ir nefokusēties tikai uz lētāko importa piedāvājumu, bet gan veicināt vietējās produkcijas noietu pašmāju tirgū.”
Latvijā netrūkst augstas kvalitātes liellopu gaļas, taču mūsu sabiedrībā vēl nav iedibinājusies tradīcija to lietot – vairāk patērējam vistas un cūkas gaļu. Līdz ar to liellopu gaļa lielākoties tiek eksportēta. Protams, citas valstis iepērk Latvijas liellopus arī dzīvā veidā – nobaro tos, nokauj un saražoto produkciju eksportē tālāk. Gadījumos, kad vietējie liellopi tiek nopirkti un aizvesti uz citu valsti nobarošanai, mēs pat nezinām, kurās valstīs nonāk galaprodukts jeb Latvijas liellopu gaļa.
Latvijas kautuves neiet laikam līdzi
Runājot par vietējo ražotāju eksporta iespējām, lielākā problēma ir tā, ka Latvijas kautuves eksportē tikai nesadalītus dzīvnieku karkasus jeb kautķermeņus. Piemēram, Lietuvā un Polijā jau pirms 20 gadiem tika veiktas vērā ņemamas investīcijas liellopu pārstrādes jomā. Tas nozīmē, ka lietuvieši un poļi nevis vienkārši nokauj dzīvnieku un pārdod tā kautķermeni, bet rada citus produktus – steikus, antrekotus, lāpstiņas, šķiņķus, malto gaļu, burgeru gaļu un tamlīdzīgi. Tur lielais kautķermenis tiek sadalīts, radot daudz un dažādus produktus ar pievienoto vērtību. Diemžēl mūsu kautuvēm tā nav ierasta prakse – produkti tiek veidoti ļoti minimālā apjomā, tādēļ tas nedod būtisku ietekmi uz nozari un eksporta rādītājiem.
Kopumā Latvijas kautuves zaudē savu konkurētspēju eksporta tirgos – būtībā tiek darīts tas pats, kas pirms 30 gadiem. “Protams, ir vērojama attīstība, bet lielākoties Latvijas kautuves neiet līdzi laikam un neadaptējas tirgus vajadzībām. Piemēram, poļi un lietuvieši ir investējuši, cīnījušies un attīstījušies, lai veidotu un realizētu gala produktus un meklētu ārzemju eksporta tirgus. Taču mēs darām visvienkāršāko – nokaujam liellopu un tā kautķermeni vedam uz, piemēram, Vāciju vai Nīderlandi, kur tas tiek sadalīts un pārdots tālāk. Mēs neattīstāmies un neadaptējamies situācijai, tādēļ Polija un Lietuva mums ir krietni priekšā pārstādes jaudas un daudzpusības ziņā. Mums vajadzētu ne tikai eksportēt kautķermeņus un dzīvus dzīvniekus, bet arī radīt produktus ar pievienoto vērtību, tādējādi kāpinot eksportu. Protams, mūsu nozarei ir potenciāls attīstīties un kļūt daudzpusīgākai. It īpaši, ja darām kaut ko kvalitatīvi – piemēram, pie mums brauc no visas Eiropas, iepērkot dzīvus dzīvniekus. Taču produktu radīšana un liellopu nobarošana Latvijā ir pilnīgi jaunas nišas,” saka Kaspars Ādams.
Viņš uzsver, ka Latvijas lauksaimnieki spēj saražot un nodrošināt pietiekami daudz pārtikas vietējiem iedzīvotājiem, bet, tā kā īsta, kvalitatīva liellopu gaļa ir dārga, pārsvarā Latvijas tirgū nonāk lēta piena govju vai zemākas klases kautķermeņu gaļa: “Diemžēl Latvijas iedzīvotāji vēl aizvien izvēlas cenu nevis kvalitāti. Turklāt latvieši ir izteikti vistas un cūkas gaļas cienītāji, mazāk izvēloties liellopu gaļu.”
Dārgā liellopu gaļa
Jauns.lv aplūkoja vairākus liellopu gaļas piedāvājumus Latvijas tirgotavās. Vienā no lielākajiem Latvijas lielveikalu tīkliem bija tikai Polijā vai Lietuvā ražota liellopu gaļa, lētākā – 10 eiro kilogramā. Savukārt Latvijā audzēta liellopa cena no vietējiem ražotāju veikaliem var maksāt vismaz divas, trīs un pat vairākas dārgāk, kas ir ievērojami (vairākas reizes) lētāk nekā cūkgaļa vai vistas gaļa – gan vietējās, gan importa. Pie tam pat pāris veikalu tīklos “tīra” liellopu gaļa netiek piedāvāta, ne vietējā, ne importa.
