Meistars un 2000 novusa galdu
Latviešu nacionālais sporta veids novuss ir izdzīvojis cauri visām varas maiņām, un arī tagad tajā norisinās dažādu līmeņu turnīri. Taču, lai tie varētu notikt, ir nepieciešams inventārs, un to darina meistars no Vaidavas – Ainārs Pēčs, kurš turklāt ir Latvijas Novusa federācijas prezidents.
Savulaik novusa galdi atradās gandrīz katrā kolhoza darbnīcā un rūpnīcas atpūtas telpā, kur pusdienas pārtraukumā vīri ņēma rokās kijas un centās noskaidrot iecirkņa vai ceha labāko spēlētāju. Daudzdzīvokļu namu pagalmos parasti vasarā parādījās novusa galds un pie tā pulcējās gan puikas, gan pieauguši kungi.
Kur ņemt galdu? Uztaisi pats!
Pajūkot kolhoziem un lielajām rūpnīcām, šķita, ka gals pienācis arī novusam. Taču izrādās, ka tā nebūt nav, jo šī 20. gadsimta divdesmitajos gados Latvijā radītā spēle (melš, ka to izgudrojuši jūrnieki, jo viļņošanās dēļ biljardu uz kuģa spēlēt nevarēja) ir gana populāra arī mūsdienās. Un šī nu reiz ir joma, kur viss inventārs top tepat uz vietas, jo novusa piederumus ir velti meklēt “Amazon” vai “AliExpress” interneta veikalos. Arī izejvielas pamatā ir vietējās – Latvijas koks un saplāksnis.
Ainārs Pēčs par novusa galdu meistaru kļuva vienkārša iemesla dēļ – pats aizrāvies ar šo spēli, taču drīz vien konstatējis, ka Latvijā ir novusa galdu deficīts. Vecie, vēl padomju laikā ražotie, gadu gaitā bija nolietoti vai nobāzti kaut kur pažobelē un saplaisājuši. Jaunus neviens tā īsti neražoja, tāpēc nācies vien pašam soli pa solim apgūt novusa galda uzbūvi, lai savā darbnīcā mēģinātu uztaisīt ko līdzīgu.
“Mācījos darba gaitā. Atceros, ka maniem pirmajiem galdiem bija oša borti, kas tomēr izrādījās par cietiem, un vēlāk nācās tos nomainīt. Tur ir ļoti daudz dažādu nianšu, ko nācās apgūt. Piemēram, ja galda virsmas finierējumā ir zars, tad ripa uzvedīsies citādi. Nekā sarežģīta jau te nav, taču nav arī tik vienkārši, ka pietiek pie saplākšņa pienaglot bortus,” skaidro Pēčs.
Pirmie galdi savam pagastam
Novusa gadus Pēčs taisa jau vairāk nekā desmit gadus, taču precīzu izgatavoto galdu skaitu pateikt neņemas: “Mana kļūda bija, ka nesāku tos skaitīt. Taču kopā būs virs diviem tūkstošiem.” Sākumā uztaisījis divus vietējo Vaidavas entuziastu vajadzībām, bet tad sapratis, ka spēlēt gribētāju ir vairāk, tāpēc nācās turpināt iesākto.
Ja salīdzina ar padomju laiku galdiem, tagadējie ir ievērojami kvalitatīvāki. Agrāk virsmu mēdza līmēt kopā no vairākām saplākšņa kārtām, kas temperatūras svārstību iespaidā reizēm atlīmējās, turklāt veco galdu virsmas bija plānākas. Pēčs specializējas sporta galdu taisīšanā, kas no parastajiem atšķiras ar biezāku un tātad stabilāku virsmu. Vēl viena atšķirība: parastajiem galdiem tiek pieļautas nelielas atšķirības izmēros, kamēr sportā visam jābūt precīzi kā aptiekā.
Priedes kijas un bumbieres kauliņi
Kijas parasti taisa no priedes koka, un, ja salīdzina ar veco laiku ražojumiem, tagad tās ir ievērojami vieglākas. Ainārs dažām pat izurbis dobu vidu, lai vēl vairāk samazinātu svaru. Eksperimentējis arī ar bērzu, taču no šā koka darinātas kijas ir smagākas. Smalkāku lietu cienītāji var izvēlēties arī kiju ar cēlkoka apdari – tā būs uz pusi dārgāka nekā parastā priedes kija un maksā 40 eiro. “Profiņi” savām kijām var pasūtīt arī futrāli.
Ripas un kauliņus gan Pēčs pats netaisa, ar to nodarbojas viens meistars Ogrē. “Kauliņus viņš taisa no meža bumbieres – pat nezinu, kur viņš tādu ņēmis. Ripām var būt dažādi materiāli, piemēram, Āfrikas melnkoks. Noteikumos ir teikts, ka ripa nedrīkst būt smagāka par 22 gramiem. Praktiski visiem “profiņiem” ir sava ripa un kija,” stāsta Ainārs.
Vienam galdam paiet mēnesis
Tie īstākie novusa spēlētāji ļoti lielu uzmanību pievēršot detaļām, jo katram milimetram ir sava nozīme. Vizuāli visi galdi šķiet pilnīgi identiski, taču spečuki zina teikt, ka katrs tomēr ir mazliet atšķirīgs. Šā iemesla dēļ oficiālās sacensībās katru nākamo partiju spēlē pie cita galda, lai “nepiešautos” pie viena konkrēta.
Lai galds būtu ideāli gluds, meistars to slīpē ar septiņiem dažādiem smilšpapīriem. Teorētiski vienu galdu varot uztaisīt divās dienās, taču dzīvē tas prasa apmēram mēnesi, jo jāgaida, kamēr nožūst katra lakojuma kārta – pēc katras lakošanas reizes tas prasa pāris dienas. Ja salīdzina cenas, tad profesionālais galds pilnā komplektācijā maksās ap 300 eiro, bet parastais – mazliet virs 200 eiro. Tikpat maksā arī novusa komplekts bērniem.
Eksports uz Angliju
Kaut gan varētu domāt, ka novusa inventārs ir lokāls produkts, taču izrādās – novusa galdus arī eksportē uz ārzemēm. “Ne jau tikai Latvijā vien spēlē novusu. Diezgan daudz galdu ir aizgājis uz Igauniju – katru gadu kādi desmit. Tagad ir pasūtījums 20 galdiem no Anglijas. Tur dzīvojošie latvieši ir izveidojuši savus novusa klubus un biedrības, trenējas, lai varētu turnīros parādīt zobus Latvijas latviešiem. Zinu, ka viens galds ir aizbraucis uz Ameriku, pāris ir arī Austrālijā,” atklāj meistars.
Interesants ir stāsts, kā pats Pēčs nonācis pie novusa. To viņš bija spēlējis agrā jaunībā, tad bijis garš pārtraukums, un pie šīs spēles atgriezies pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad novadā noticis novusa turnīrs, kurā puikas, kuri pirms tam bija kārtīgi trenējušies, smagi sasituši visus vīrus, kas sevi uzskatījuši par spēles pārzinātājiem ar pārdesmit gadu stāžu.
“Tad nospriedām, ka vajadzētu savākties un patrenēties. Kādu brīdi trenējāmies, līdz bijām gatavi piedalīties Latvijas čempionātā,” atceras Pēčs. Iznākumā tagad Vaidavas novusa zālē visas sienas ir nokarinātas ar diplomiem par godalgotajām vietām, ko izcīnījis Ainārs un viņa kundze.
