80 km/stundā situāciju uz ceļiem neuzlabos - izskan iebildumi pret Satiksmes ministrijas iecerēm
Satiksmes ministrija nākusi klajā ar kārtējo ierosinājumu satiksmes drošības uzlabošanai - samazināt atsevišķos ceļu posmos ārpus apdzīvotām vietām atļauto braukšanas ātrumu no esošajiem 90 kilometriem stundā uz 80 kilometriem. Jauns.lv aicināja savu viedokli par šo iniciatīvu paust vairākiem ar satiksmi un automobiļiem cieši saistītiem cilvēkiem, un viņi Satiksmes ministrijas piedāvājumi vērtē visai kritiski
Kuri varētu būt "atsevišķie ceļu posmi", kur vajadzētu ātrumu samazināt par desmit kilometriem stundā, gan netiek konkretizēts, taču Satiksmes ministrija piesauc Somijas pieredzi, kur daudzviet ārpus apdzīvotajām vietām maksimālais braukšanas ātrums ir 80 kilometri stundā, bet smago avāriju skaits ir mazāks. Vēl viens ministrijas ierosinājums paredz blīvi apdzīvotā pilsētvidē samazināt ātrumu līdz 30 kilometriem stundā.
"Vispirms jāsaprot iemesli un tikai pēc tam jāpieņem lēmumi"
"Drošas braukšanas skolas" vadītājs Jānis Vanks uzskata, ka šādu lēmumu pamatā jābūt datu analīzei: "Darīt tikai darīšanas pēc, lai varētu atskaitīties, ka kaut kas ir darīts - tas ir mūsu valdības stilā. Taču vai prātīgāk nebūtu vispirms izanalizēt, kādēļ konkrētajos ceļa posmos ir notikušas avārijas? Un vai tās tiešām ir saistītas ar to, ka pārsniegts ātrums? Bet varbūt autovadītājs ir skatījies telefonā, bijis piedzēries vai noguris un tādēļ iebraucis pretējā joslā vai nobraucis no ceļa? Vispirms ir jāsaprot iemesli un tikai tad jāpieņem lēmumi. Ja tiešām atklājas, ka kādā posmā labāk ir braukt uz 80, nevis 90 kilometriem stundā, tad lai tā būtu, taču pamatā jābūt situācijas analīzei. Tur nepieciešami konkrēti argumenti, nevis tikai paziņojums, ka mēs, lūk, tā esam nolēmuši."
Vanks gan atzīst, ka statistika par to, ka lielākā daļa autovadītāju ikdienā mēdz pārsniegt atļauto braukšanas ātrumu, nav mums glaimojoša: "Vienmēr esmu teicis - ja visi ievērotu atļauto ātrumu, tad neviens radarus uz ceļiem neliktu. Lielā mērā jau mēs paši provocējam tos jocīgos lēmumus, ko pieņem valsts iestādes. Te gan jāņem vērā, ka Latvijā noteiktie ātruma ierobežojumi ir vēl no tiem laikiem, kad cilvēki brauca ar žiguļiem un moskvičiem, taču tagad ir krietni jaudīgāka tehnika, kas ļauj braukt ātrāk. Taču tādā gadījumā arī ceļu infrastruktūra būtu atbilstoši jāattīsta."
"Nevar runāt par ārkārtas situāciju uz ceļiem"
Latvijas Motoklubu asociācijas sekretārs Arnis Blodons uzskata, ka ierosinātās pārmaiņas satiksmes drošību neuzlabos, jo pirmām kārtām būtu jādomā nevis par sodu politiku, bet par negadījumu profilaksi. Viņš arī atgādina, ka situācija smago negadījumu ziņā nav tik dramatiska, kā to reizēm mēdz attēlot. Pērn bija plānots smago negadījumu skaitu samazināt līdz 211, taču reālais skaits bija pat nedaudz mazāks - 209. Ja nebūtu dažas ļoti traģiskas avārijas, kurās bija vairāki bojāgājušie katrā, un kuras ātruma ierobežojumi tāpat diez vai būtu novērsuši, tad aina būtu vēl labāka.
"Kopumā pagājušais gads izskatās labāk nekā iepriekšējais. Tādēļ runāt par to, ka Latvijā uz ceļiem ir ārkārtas situācija, mēs nevaram. Ir bijuši tikai atsevišķi ārkārtas gadījumi, kuri lielākoties notikuši tādēļ, ka nepareizā vietā un nepareizas infrakstruktūras dēļ ir veikti apdzīšanas manevri. Un šādi gadījumi jau nenotiek, pārsniedzot atļauto ātrumu par 10 vai 15 kilometriem - tur ātrums ir bijis daudz lielāks."
"Piekrītu, ka atļauto ātrumu varētu samazināt blīvi apdzīvotās vietās, kur ir šauras ielas, daudz gājēju un velosipēdistu - tur tiešām no 50 kilometriem varētu pāriet uz 30. Arī ārzemēs pie bērnudārziem, skolām un vēsturiskajos centros ātrums parasti ir ierobežots līdz 30 kilometriem stundā, jo tam ir loģisks pamatojums. Taču, ja runājam par pāriešanu no 90 kilometriem uz 80 ārpus apdzīvotām vietām, tad dzīvē tas novedīs pie tā, ka daļa autobraucēju baidīsies pārkāpt un "nometīs" uz 70 vai 65 kilometriem. Bet tas radīs lieku stresu uz ceļiem, nerunājot nemaz par ilgāku laiku, ko prasīs pārvadājumi. Esošais 90 kilometru ierobežojums nav nekāds milzu ātrums, kas pats par sevi izraisa avārijas. Tad jau tie posmi, kur vietām atļauti 110 kilometri, vispār būtu nāvējoši! Vācijā un Skandināvijā daudzviet atļautais ātrums ir vēl lielāks, taču negadījumu skaits tur nav lielāks. Tātad vaina ir citur: nepareiza infrastruktūra, nepareizs plānojums vai stress, ko rada šaurie ceļi, uz kuriem ir apgrūtināti apdzīšanas manevri. Rietumos to jau sen ir sapratuši un tādēļ izbūvējuši ceļiem sekcijas, kas domātas tieši apdzīšanai," secina Blodons.
Viņam ir arī viedoklis par sodu politikas veidošanu: "Satiksmes ministrija nodarbojas ar vienpusēju sodu politikas uzspiešanu, kas patiesībā nav tās kompetence. Sodu politiku realizē Valsts policija, taču, ja paklausāmies tās pārstāvju teiktajā, tad uz ceļiem nav nekādas ārkārtas situācijas. Rodas iespaids, ka lielākā problēmas sakne te ir kāda vadoša valsts amatpersona, kura ir aizvainota par to, ka nav uzklausīti tās ierosinājumi par nulles tolerances politiku un sodiem jau par pirmo pārsniegto ātruma kilometru. Tādēļ krusta karagājiens turpinās, neskatoties ne uz kādu loģiku un veselo saprātu, ne uz reālo situāciju. Tā izskatās pēc uzmanības novēršanas no nopietnākām lietām un miljardu izsaimniekošanas citās jomās. Ministrs jau agri vai vēlu aizies, taču ar viņa lēmumu sekām mums visiem pēc tam vēl ilgi var nākties sadzīvot."
"Apdzenot pret kalnu, nav starpības - 80 vai 90 km/stundā"
Arī autožurnālists un raidījuma "Autodroms" vadītājs Gints Gavers uz Satiksmes ministrijas iniciatīvu raugās skeptiski: "Liels prieks, ka atbildīgās amatpersonas ir sapratušas, ka ātruma apzīmējuma zīmēs var būt arī citi skaitļi, nevis tikai 50, 70 un 90. Tas gan nenozīmē, ka 80 vajadzētu izmantot tikai vietās, kur domāts samazināt ātrumu - varbūt varētu arī tajās, kur derētu palielināt kustības ātrumu? Taču kopumā ministrijas izvēlētais satiksmes drošības uzlabošanas veids man liekas diezgan aplams; tādā gadījumā arī lidmašīnām vajadzētu likt lidot zemāk, jo, krītot no liela augstuma, taču var nosisties. Manuprāt, būtu jāsāk ar to, ka bīstamajos ceļu posmos jānovērš šie bīstamības faktori, nevis jāķeras pie ātruma ierobežošanas. Vispirms ir jāsaprot, kādēļ tieši šī vieta ir bīstama. Un tikai tad jāuzliek kaut kādi ierobežojumi. Ja kāds pret kalnu šķērso nepārtraukto līniju, lai apdzītu trīs kravas automašīnas, tad iznākums būs vienāds, braucot gan uz 90, gan uz 80 kilometriem stundā. Atšķirība varbūt būs vien tā, cik ilgi glābējiem būs jānoņemas, kamēr cietušos vai līķus izdabūs no lūžņu kaudzes laukā.
Kā man teica viena amatpersona, policistiem bieži vien trūkst zināšanu, lai izanalizētu avāriju iemeslus, tādēļ visa izmeklēšana beidzas ar atzinumu, ka vainīgs ir "nepareizi izvēlēts ātrums". Tādu slēdzienu jau var uzrakstīt jebkurš no mums. Patiesībā diez vai Latvijā ir bijis kaut viens satiksmes negadījums, kas noticis tādēļ, ka cilvēks braucis nevis ar 90, bet ar 98 kilometriem stundā. Tur noteikti ir vēl kādi apstākļi, kas noveduši līdz negadījumam."
Gavers arī ironizē par piesaukto Somijas pieredzi satiksmes drošības uzlabošanā. "Jā, Somijā gan viss ir labi, jo taču tur vietām ir zīme, kas ierobežo ātrumu līdz 80 kilometriem stundā! Bet varbūt tur labi ir tādēļ, ka somi nevienu neapdzen pret kalnu? Tad jau varam arī pieņemt, ka somi par laimīgāko tautu pasaulē tiek uzskatīti tieši tādēļ, ka viņiem ir zīme par 80 kilometriem stundā."
