"5G Techritory" direktors Neils Kalniņš par 5G sakaru tehnoloģiju spožumu un postu

Ja palūkojamies uz gadu, kas ir pagājis pēc iepriekšējā "5G Techritory" foruma, tad kā ir mainījusies 5G tehnoloģijas izmantošana? Kas ir noticis labs? Kas joprojām nav noticis, lai gan vajadzētu?

Šis jau būs septītais forums, līdz ar to mēs patiešām varam atskatīties, kas ir noticis gan Latvijā, gan globāli un kādi ir iemesli. Es teiktu, ka šajā gadā Latvijā ir noticis ļoti daudz kas labs. Latvija pret savu izmēru, mazo iedzīvotāju skaitu un mikroskopisko informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) kopienu, kas spēj radīt jaunus risinājumus 5G tehnoloģijās, rāda ļoti labu sniegumu. Visi trīs mobilo sakaru operatori Latvijā ir sākuši nodrošināt 5G tīklu iedzīvotājiem un uzņēmumiem, tostarp uzņēmumiem, kas vēlas kādus padziļinātus pakalpojumus. Sevi jau sāk pierādīt tāds risinājums kā fiksētais bezvadu savienojums. Turklāt mēs ne tikai nodrošinām tīklu, mēs ražojam arī tīkla komponentes, un te ir jāuzteic tāds uzņēmums kā "MikroTik". Pavisam nesen arī Rīgas ostas teritorijā tika izveidots pirmais privātais tīkls, kas ir tipisks 5G izmantošanas veids, lai konkrētā teritorijā nodrošinātu drošus, ātrus un veiktspējīgus sakarus un tam vairs nebūtu jāizmanto daudz mazu "wi-fi" rūterīšu, bet tiek uzlikta viena vai divas 5G bāzes stacijas. Es domāju, ka šis virziens attīstīsies arvien plašāk gan rūpnieciskās teritorijās, gan ostās, gan citur, kur arvien vairāk tiek izmantoti dažādi digitālie risinājumi, kuri ir jāpārvalda.

Latvja no sirds var lepoties arī par izpētes un attīstības darbību, kur galvenie spēlētāji ir Latvijas uzņēmumi, kuri iegulda inovācijās, attīstībā, lai radītu jaunus produktus. Piemēram, Rīgas brīvosta nesen ir saņēmusi Starptautiskās ostu asociācijas apbalvojumu kā digitāli attīstītākā osta par projektu, kā nodrošināt 5G sakarus uz jūras, izmantojot kuģus kā bāzes stacijas. No tehniskā viedokļa tas ir ļoti sarežģīti.

Tāpat mēs kā valsts noteikti varam lepoties ar militāro virzienu. Latvija ir kļuvusi par unikālu vietu, kur sadarbībā ar NATO tiek realizēti 5G eksperimenti.

Visu to summējot, es varu teikt, ka arī šis gads, tāpat kā iepriekšējie, lielā mērā ir veltīts izpētes un attīstības darbībai, jaunu lietojumu meklējumiem, jauniem produktu risinājumiem. Bet mēs joprojām - ne Latvijā, ne globāli pasaulē - nevaram runāt par masīvu 5G tīklu profesionālu un jēgpilnu lietojumu. Diemžēl, ja man jautā, kam pārsvarā tiek izmantots 5G tīkls, tad tā joprojām ir "kaķīšu video" pārsūtīšana. Mēs visi savos viedtālruņos redzam 5G ikonu, lietojam ātrāku internetu, bet vai tas ir mainījis veidu, kā mēs skatāmies televīziju, saņemam informāciju? Nu nē taču!

Tomēr tas nozīmē, ka ar jēgpilnu 5G iespēju izmantošanu problēmas nav tikai Latvijā, bet arī citur?

Jā. Es domāju, ka te lielākās problēmas ir mārketologiem, kuri pirms gadiem sakurināja milzīgu sārtu par to, ka nu tikai būs, nu tikai parādīsies 5G un pasaule mainīsies! Šajā kontekstā es ar nelielām bažām raugos uz to, kas tagad notiek ap 6G, jo jau var paredzēt, ka nākamā gada lielajā mobilo sakaru izstādē Barselonā visi būs uzvilkuši 6G krekliņus un stāstīs, ka, ja ne 2025.gadā, tad 2026.gadā gan ieviesīs 6G. Lieki piebilst, ka 6G standartu pat vēl nav sākuši izstrādāt, nemaz nerunājot par apstiprināšanu. Pirmie 6G standarti pasaulē visdrīzāk tiks apstiprināti 2030.gadā.

Jūs jau pieminējāt virkni sekmīgu projektu, bet kā ir ar publiskās pārvaldes iesaisti 5G izmantošanā? Piemēram, daudz ir runāts, ka 5G tehnoloģijas ļautu daudz sekmīgāk nodrošināt satiksmes organizāciju pilsētās, bet kaut kā nav dzirdēts, ka tas tiešām tiktu izmantots.

Te stāsts ir jāsāk no tā, ka bieži tiek uzdots jautājums, vai Latvijā 5G pārklājums ir pietiekami labs. Es teikšu, ka Latvijā 5G pārklājums ir adekvāts. Proti, tik, cik klientiem tas pašlaik ir vajadzīgs, tik operatori to arī nodrošina.

Proti, tiem "kaķīšu video"?

Jā, tik, cik "kaķīšu video" pašlaik 5G tīkls ir vajadzīgs, tik tas arī tiek nodrošināts. Gan Latvijā, gan pasaulē ir viens un tas pats iemesls, kādēļ 5G lietošana neaug tik strauji, kā gribētos. Lai tiktu lietota īsta mašīnu komunikācija, kam ir domāts 5G, ļoti daudzos prātos ir jānotiek būtiskām pārmaiņām.

Piemēram, Rīgas dome. Vai Rīgas domei un Rīgas domes Satiksmes departamentam būtu jārūpējas par optimālāku satiksmes plūsmu pilsētā? Jā. Vai "Latvijas Mobilais telefons" ir izstrādājis kontroles sistēmu luksoforiem? Jā. Vai ar to var optimizēt satiksmes plūsmu un kontrolēt, lai autovadītāji nebrauc, ja luksoforā ir aizliedzošs signāls? Jā. Jautājums - kāpēc tas netiek ieviests Rīgā? Te nav jautājums ne par tehnoloģiju, ne tīklu, ne kaut ko tamlīdzīgu. Jautājums ir par lēmumu pieņēmēju izpratni un vēlmi izmantot tehnoloģijas sabiedrības labā.

Tomēr tam vajag arī investīcijas. Vai tomēr galvenokārt ir jārunā par izpratni un zināšanām?

Nešaubīgi galvenais iemesls ir izpratnes un zināšanu trūkums.

Pieņemsim, ka viena sabraukta dvēsele mūsu ekonomikai izmaksā vienu miljonu eiro, rēķinot gan viņa izglītībā ieguldīto, gan to, ko šis cilvēks var radīt un dot iekšzemes kopproduktam. Līdz ar to, uzlabojot satiksmes risinājumus un līdz ar to samazinot bojā gājušo skaitu, mēs jau uzreiz varam teikt, ka notiek milzīga ekonomija. Tieši tik triviāli tas ir jāuztver. Ja mēs izmantojam tehnoloģijas, lai pasargātu mūsu iedzīvotājus, tam ir konkrēts sociālekonomiskais pamatojums šeit un tagad. Te ir jābūt izpratnei, pirmkārt, par tehnoloģiju lietojumu un, otrkārt, par iegūstamo labumu no šīm tehnoloģijām.

Vienlaikus man jāuzteic Rīgas dome, jo tā ir pievienojies kā partneris iniciatīvai "5GLives", kurā ir paredzēts izstrādāt specifisku dronu risinājumu, lai policija un glābēji varētu kontrolēt peldvietas un operatīvāk reaģēt uz slīkšanas gadījumiem. Pašlaik pilotprojekta teritorija ir Ķīšezers, un rezultātā tiks radīts risinājums, kas palīdzēs glābt cilvēkus. Protams, šāda risinājuma ieviešana sev līdzi nesīs izmaksas, bet otrā pusē ir ļoti bēdīgā statistika ar katru gadu Latvijā noslīkušajiem cilvēkiem.

No otras puses - vai arī tehnoloģiju uzņēmumi dara visu, lai piedāvātu potenciālus risinājumus dažādām problēmām, un kaut vai vairākas reizes no vietas skaidrotu iespējas lēmumu pieņēmējiem? Dažkārt tomēr rodas sajūta, ka virknei uzņēmumu ambīcijas arī nebūt nesniedzas tālāk par naudas iekasēšanu no "kaķīšu video".

Ja mēs vērtējam Latvijas mobilo sakaru tīklu, tad mēs tiešām šādu ainu varam novērot. Kāds uzņēmums lec no biksēm ārā, lai radītu risinājumus slīcēju glābšanai, militāros risinājumus utt. Kāds uzņēmums nodarbojas tikai ar "kaķīšu video" sūtīšanas nodrošināšanu pēc iespējas lielākos apjomos. Te arī diskusijā par to, vai Latvijai ir vajadzīgi nacionālie uzņēmumi, kas nodarbojas ar nacionālo interešu pārstāvību un nacionālo risinājumu attīstīšanu, situācija ir ļoti uzskatāmi redzama.

Dažkārt tas ir bezgalīgi garš, sarežģīts, dažādu konfliktu un pārpratumu pilns process, bet tā ir arī VAS "Elektroniskie sakari" un foruma "5G Techritory" misija vest kopā lietotājus ar radītājiem un nodrošināt diskusiju gan par esošo tehnoloģiju ieviešanu, gan nākotnes risinājumu radīšanu.

Šogad "5G Techritory" forumā īpaša uzmanība tiks pievērsta kiberdrošībai. Kas tiks akcentēts?

Te uzreiz ir jāsaka, ka kiberdrošība pašlaik ir milzīgi plašs temats, sākot no tā, kā mēs katrs apejamies ar savu mobilo telefonu, un beidzot ar to, ko valsts dara ar saviem optiskajiem tīkliem un starpvalstu savienojumiem. Mēs galvenokārt runājam par drošiem sakaru risinājumiem, un te es gribu izcelt Latvijas veiktspēju, jo jau iepriekšējā forumā veidojās Latvijas kvantu alianse, saliedējoties Latvijas zinātniekiem un uzņēmējiem. Šobrīd jau var rādīt šīs sadarbības augļus, kas ir balstīti uz kvantu atslēgu izmantošanu drošu sakaru nodrošināšanā. Tas ir kritiski svarīgi, jo tad, kad kvantu datoru varēs nopirkt "Alibaba.com", mūsu visu banku konti un e-pasti ar pašreizējiem drošības risinājumiem kļūs par caurstaigājamu sētu.

Kā Latvijā pašlaik var vērtēt kiberdrošības līmeni, un vai daudzi šajā jautājumā nav atmodušies tikai Ukrainas kara dēļ?

Karš Ukrainā noteikti ir katalizators, lai apzinātos, cik šī tēma ir nopietna, un es domāju, ka savā veidā snaudis ir katrs no mums. Taču tas, ko es pašlaik varu teikt par Latvijas infrastruktūras turētājiem, - viņi visi ir olimpiskā formā. Latvija kā Krievijai blakus esoša valsts saņem īpaši spēcīgus kiberuzbrukumus, un visi iesaistītie uzņēmumi uzbrukumus atvaira katru dienu.

Kā ir ar privāto sektoru un tā mājaslapām, datubāzēm un citiem IKT resursiem kiberdrošības kontekstā?

Ja mēs skatāmies no nacionālā drošības aspekta, mēs esam labi sagatavoti. Taču te ir arī jāsaprot, ka kiberdrošību var pilnveidot bezgalīgi, bet beigās infrastruktūras lietotājs ir parasts cilvēks, un, ja viņš nav pietiekami izglītots vai pieļauj kļūdas, tad tieši te rodas īstais kiberapdraudējums. Šajā ziņā Latvija nav ne laba, ne slikta, bet katru reizi mums gan pašiem sev, gan saviem līdzcilvēkiem ir jāatgādina par kiberdrošības higiēnu. Mēs taču visi zinām, ka, ja tīrīsim zobus no rīta un vakarā, tad tie ilgāk būs veseli un mēs mazāk maksāsim zobārstam.

Kā mēs situāciju ar kiberdrošību varam vērtēt jau plašākā reģionā?

Mūsu forums ir viens no daudziem, kurā satiksies kiberdrošības eksperti un runās par jaunākajiem risinājumiem un to pielietojumu. Rietumu valstu sadarbība ir ļoti spēcīga, un te atkal ir jāsaka, ka Krievijas sāktais barbariskais karš tam ir bijis nopietns stimuls.

Forumā ir paredzēts pieskarties arī nākamajai mobilo sakaru tehnoloģiju paaudzei - 6G. Ko tad īsti sola 6G un ar ko tas atšķirsies no 5G?

Te ir jānodala divas lietas. Viena ir tas, kas notiek un notiks mārketingā. Es tiešām gaidu, ka jau drīz mēs redzēsim prezentācijas, kurās pēc būtības 5G simbols būs vienkārši nomainīts ar 6G. Es jau tagad redzu paziņojumus par savienotajām mašīnām, savienotajiem droniem, masīvu lietu internetu un vēl visu kaut ko. Proti, visu to pašu, ko gadiem jau stāsta par 5G.

Ja mēs visam šim vienkārši atļaujam notikt un pievēršamies būtībai, tad patiesa pārmaiņa 6G būs saistīta ar mākslīgā intelekta attīstību un radio resursu koncentrāciju tur, kur šie resursi ir vajadzīgi. Otra lieta - mobilo sakaru tīkls varēs strādāt kā sensors. Ko tas nozīmēs praktiski? Mums uz austrumu robežas tiek būvēts žogs. Nākotnē, lai kontrolētu un novērstu bēgļu, kontrabandistu un dažādu apšaubāmu elementu nesankcionētu kustību pār robežu, mēs varēsim vienkārši izmantot mobilo sakaru tīklu. Tīkla raksturlielumu monitorings mums dos signālu, vai zināmu tīkla noklātu sektoru kaut kas šķērso. Tas nākotnē ļoti atvieglos dzīvi, un jau šodien vairākas zinātnieku grupas strādā pie kvantu sensoriem, kurus varēs saslēgt ar tīkla infrastruktūru un no tā raksturlielumiem varētu iegūt pat īstas bildes bez kameru izmantošanas.

Forumā paredzēta diskusija arī par mākslīgo intelektu. Kādā kontekstā par to runāsiet?

Pirmkārt, gribam izteikt gatavību tam, ka Latvija kļūst par mākslīgā intelekta attīstībai īpaši draudzīgu valsti. Nevis vispārīgā veidā, bet definējot, kādos jautājumos mēs fokusējamies, īpaši atbalstīsim risinājumu izstrādātājus, nodrošināsim datu pieejamību un datu integritāti. Te mēs runājam gan par valsts pakalpojumiem, gan par mākslīgā intelekta izmantošanu militārajās tehnoloģijās un militārās un civilās drošības nodrošināšanā. Latvija pašlaik ir arī ceļā, lai izveidotu savu nacionālo mākslīgā intelekta centru, lai šajā jomā spētu darboties profesionālāk, mērķētāk un ātrāk. Mums ir jāfokusējas virzienos, kuros mēs esam īpaši zinoši, kā arī, lai attīstība notiktu pa īstam, ir jābūt vietai, kur saplūst resursi gan no valsts, gan privātā biznesa kopīgu mērķu sasniegšanai.

Nemainīgas bažas mākslīgā intelekta sakarā ir par datu izmantošanu un to drošību, sākot ar iespējām veidot dziļviltojumus un beidzot ar to, ka visdažādākā veida dati beigās nonāk pie uzņēmumiem, kuru rīcību ar tiem ir visai grūti pēc tam ietekmēt.

Tas tieši ir ļoti svarīgs jautājums, ar kuru ir jānodarbojas šādam mākslīgā intelekta centram. Vai mēs katrs kā individuāls cilvēks varam kaut ko darīt ar dziļviltojumiem? Visdrīzāk, ka nē. Taču šāds centrs vai valsts veidotas programmas var veidot iepirkumus, piemēram, tehnoloģiju uzņēmumiem, lai tie izstrādātu rīkus dziļviltojumu atpazīšanai. Tāpat kā mūsu telefonos un datoros darbojas pretvīrusu programmas, tāpat var veidot programmas, kuras atpazīst dziļviltojumus. Protams, neviena tehnoloģija nav perfekta, bet, ja arī mēs nevaram nodrošināt 100%, tad vismaz 80% apdraudējuma šādā veidā var novērst, jo tad arī atlikušos 20% dziļviltojumu radīt būs ļoti dārgi.

Tāpat dziļviltojumi ir redzamākā daļa, par ko visi satraucas mākslīgā intelekta sakarā, bet jautājums ir arī par to, kas notiek ar mūsu datiem sociālajos tīklos, kādu informāciju mēs saņemam tur tādēļ, ka esam radījuši noteiktu datu kopu. Tie visi ir nopietni jautājumi, kuri ir jārisina kopā nacionālā līmenī.

Kā Latvijā pašlaik var vērtēt mākslīgā intelekta rīku izmantošanu?

Latvijā mākslīgo intelektu izmanto atbilstoši esošajam uzņēmumu digitālajam briedumam. Un tomēr man ir jāsaka, ka visas Latvijas industrijas ir nopietni apdraudētas. Runa te ir nevis par dziļviltojumiem, bet par to, ka uzņēmumi ļoti gausi pieņem realitāti, ka dažāda veida mākslīgā intelekta rīki būs jālieto katram - vai tā būs grāmatvedība, vai finanšu vadība, vai produktu attīstība, vai mārketings. Visos šajos laukos mēs jau šodien redzam mākslīgā intelekta risinājumus, un tas attiecas uz visiem, sākot ar puķu bodi un beidzot ar multiproduktus ražojošu uzņēmumu, jo katru no viņiem mākslīgais intelekts tā vai citādi ietekmēs. Man diemžēl nav visaptverošu datu, bet, runājot ar cilvēkiem un redzot, kādas tehnoloģijas tiek izmantotas, ir jāsecina, ka mums jauno realitāti pieņemt ir ļoti grūti un ļoti grūti ir mainīt domāšanu. Es te velku paralēles ar 5G lēno attīstību.

Lai mākslīgais intelekts nebūtu tikai tāda modes lieta, bet gan, lai saprastu to, ko tas dod, mēs kā piemēru varam paņemt puķu bodi. Pirmkārt, mākslīgais intelekts ļauj ļoti precīzi analizēt lielos datus - kādas puķes ir iepirktas, kādas ir pārdotas, kādu krāsu kombinācijas pušķos pircējiem ir patikušas labāk, kuros gadalaikos un kuros svētkos, ko pērk labāk un ko nepērk tik labi, ko pērk sievietes, ko vīrieši, ko bērni, ko pensionāri utt. Visus šos masīvos datus var izmantot, lai prognozētu, kādam ir jāizskatās pušķim, kuru ar lielāko varbūtību no tevis nopirks rītdien. Vēl viens piemērs ir ar cenu veidošanu. Nākotnē cenas veikalos iespējams mainīsies nevis pa dienām, bet pa minūtēm. Piemēram, ja es iešu uz veikalu pēc maizes sešos vakarā, kad ir lielākā pircēju plūsma, maize maksās 2 eiro. Ja es iešu pēc maizes sešos no rīta, kad ir maz pircēju, bet ir liels maizes nepārdotais atlikums, kuram drīz beigsies derīguma termiņš, es to pašu kukulīti varēšu nopirkt par 98 centiem. Un tas viss notiks bez lielas cilvēku iesaistes un puišiem un meitenēm, kas staigā pa veikalu un pārsprauž cenu zīmītes.

Un ir jāsaprot, ka tā darīs visi uzņēmumi. Kādēļ es saku, ka tas ir risks Latvijas uzņēmumiem? Ja uzņēmumi nesāks to izprast un pēc tam rīkoties, lai mākslīgā intelekta rīkus izmantotu savā darbā, tie ļoti nozīmīgi zaudēs konkurences cīņā.

Vienlaikus cilvēkiem bažas rada arī tas, vai mākslīgais intelekts viņiem neatņems darbu. Tie paši puiši un meitenes, kas šodien pārsprauž cenu zīmītes veikalā, visdrīzāk to dara, jo viņiem nav augstākās izglītības IT jomā, un tas nozīmē, ka viņi visdrīzāk nebūs ļoti pieprasīti šajā nākotnes ļoti tehnoloģiskajā darba tirgū.

Aplēses liecina, lai Latvija kā valsts varētu atļauties pastāvēt, būtu nepieciešami vismaz trīs miljoni iedzīvotāju, kas šeit aktīvi strādā, rada kopproduktu un maksā nodokļus, no kuriem, savukārt, tiek uzturēti ceļi, skolas, policija utt. Mūsu esošais sabiedrības apjoms un vecuma struktūra ir novedusi situācijā, kurā ir tikai divi risinājumi. Viens ir darbaspēka ieviešana, bet tas uzreiz rada jautājumus - kādas tautības, kādas lojalitātes, kāda sociālā slāņa utt., lai rīt neparādītos jau cita veida izaicinājumi. Otrs risinājums ir masīva un apzināta daudzu procesu automatizācija. Līdz ar to es sagaidu, ka arī šeit, "Elektroniskajos sakaros", grīdu slauka robots, nevis kundze gados. Vai tas nozīmē, ka kundze gados paliks bez darba? Nē, jo ir un būs ļoti daudzi darbi, kurus roboti nevarēs izdarīt. Viņai būs ko darīt, bet ikvienam no mums tomēr būs arī jābūt gatavam mācīties būtībā līdz mūža galam. Var arī aiziet mežā un audzēt savus kartupeļus, bet tā ir izvēle atsevišķiem indivīdiem. Kā sabiedrībai kopumā mums būs jābūt gataviem visu laiku mācīties.

Pašlaik Eiropas Savienībā arī tiek domāts par mākslīgā intelekta regulācijas jautājumiem. Par ko šajā ziņā ir svarīgi domāt, un vai kaut kur neparādīsies risks "pārregulēties"?

Risks "pārregulēties" parādās. Redzot digitālo pasauli un tās elastību, daudzpusību, es arī šādai hiperregulācijai īsti neticu. Es domāju, ka tā vietā ir jādomā par diviem citiem risinājumiem. Viens ir izglītošanās. Otrs ir mākslīgā intelekta rīku lietošana un attīstīšana pašiem. Ko Latvija var darīt? Manuprāt, Latvija ir tieši tik maza un tieši tik tehnoloģiski attīstīta, lai mēs varētu būt ļoti laba testa vide, kurā Eiropā nodarboties nevis ar pārregulāciju, bet sekmīgu kompromisu meklēšanu, lai risinājumus ātri pārbaudītu, konstatētu defektus un strādātu pie to novēršanas. Piemēram, tik lielās valstīs kā Vācija šādi procesi vienmēr būs grūti. Latvijā to visu var izdarīt ātrāk, un tas rada arī jaunas biznesa nišas, kurās mēs varam gūt jaunus ienākumu avotus.