Trīskārtīgais odekolons: no smaržūdens līdz alkohola aizstājējam padomju laikā
Padomju pilsonim astoņdesmitajos gados odekolons mazāk asociējās ar smaržūdeni, bet vairāk ar alkoholiķu vidē izplatītu apreibināšanās līdzekli, īpaši jau viens no lētākajiem smaržūdeņiem – Trīskārtīgais odekolons. Līdz tādai imidža degradācijai odekolonu noveda nepārdomātā žūpības apkarošanas kampaņa, jo patiesībā Trīskārtīgajam ir sena un cienījama vēsture.
Kaut gan pierasts domāt, ka Trīskārtīgais odekolons ir tīrs padomju izgudrojums, patiesībā tā vēsture ir daudz senāka. Ja rokamies pavisam dziļi, nonākam līdz 18. gadsimta sākumam, kad Ķelnē Johans Farins radīja smaržūdeni, kas vēsturē iegāja ar Ķelnes ūdens nosaukumu. Eau de Cologne – šis apzīmējums kļuva teju vai par sinonīmu odekolonam vispār. Arī pats odekolona nosaukums ir vienkāršs pārcēlums no franču o-de-kolon. Sākumā tas popularitāti iemantoja ne tikai kā smaržūdens, bet vairāk kā ārstniecības līdzeklis pret bakām, kuru epidēmija tolaik plosījās Eiropā. Vēlāk Ķelnes ūdens kļuva par vīriešu galveno aromatizētāju, un, piemēram, Krievijas imperators Pāvils gadā esot patērējis vairāk nekā 20 litru odekolona, turklāt tikai ārīgi, tātad galminieki cara tuvošanos noteikti sajuta jau pa lielu gabalu. Līdzīgs odekolona maniaks bijis arī Napoleons, kurš to pasūtījis veselām kastēm un aiz zābaka stulma allaž turējis smaržūdens pudelīti.
Latvijā Trīskārtīgo ražoja arī trīsdesmito gadu vidū, turklāt šīs odekolona šķirnes ražošana bija valsts monopols, un attiecīgi valsts regulēja šā produkta cenas. Doma, ar kādu valsts iejaucās parfimērijas tirgū un iesaistījās odekolona ražošanā, bija laba un cēla – lielākā daļa veikalā nopērkamo odekolonu ir pārāk dārgi, lai tos varētu atļauties vienkāršais iedzīvotājs, tādēļ tagad viņam būs lēts un labs smaržūdens no valsts krājumiem. 1936. gadā 0,25 litru pudele Trīskārtīgā odekolona maksāja 2,70 latu, bet divus gadus vēlāk par puslitru prasīja 3,80 latu.
Tā ražošana bija uzticēta Valsts spirta monopolam, un pirmajā piegājienā tas pagatavoja 8000 litru odekolona. Receptūras izstrādātāji solīja, ka tikšot ņemtas vērā patērētāju visizsmalcinātākās prasības. Kaut gan šis odekolons bija domāts kā dezinfekcijas līdzeklis, jau tolaik atradās gudrinieki, kas to izmantoja arī iekšķīgi. Tā kādu frizieri atlaida no darba par to, ka viņš bija ne tikai apzadzis darba devēju, bet arī dzēris klientu iesmaržināšanai paredzēto odekolonu. Te gan jāpiebilst, ka tradīcija dzert visādus surogātus, ieskaitot odekolonu, koka spirtu un politūru, tika ievazāta vēl cara laikā, jo 1914. gadā Krievijas impērijā tika ieviests sausais likums, un likumsakarīgi, ka normālu dzērienu deficīta apstākļos daļa cilvēku izlāpījās ar šķidrumiem, kas nebija domāti iekšķīgai lietošanai. Kopumā starpkaru Latvijā odekolona dzeršana nebija pārāk izplatīta parādība, taču viss mainījās, kad atnāca padomju vara,
Visu rakstu par Trīskārtīgā odekolona vēsturi lasi žurnāla “Latvijas Noklusētā Pagātne” jaunajā numurā. Vēl tajā atradīsi interviju ar vēsturnieku Mārtiņu Mintauru par pieminekļu nojaukšanas un ielu pārdēvēšanas tradīcijām, stāstu par Eduarda Pāvula kinolomām, par diviem brāļiem, kuri 1949. gada martā izlēca no deportējamo vagona, par Valentīnas Freimanes un Valta Grēviņa mīlestību un daudz ko citu.
