Somu ekonomists: Krievijas sāktā kara ietekme uz Somiju un Baltijas valstīm izrādījusies mazāka, nekā tika prognozēts

Kā pēc diviem kara gadiem Ukrainā var vērtēt šī konflikta ietekmi uz mūsu kā Krievijas robežvalstu ekonomikām – gan Somijas, gan Baltijas valstu?

Ietekme noteikti ir bijusi mazāka, nekā tika prognozēta sākumā. Vismaz Somijā ietekme ir bijusi diezgan ierobežota, un to var teikt arī par eirozonu kopumā. Protams, Baltijas valstīs ražošanas nozare ir diezgan energoietilpīga, un tāpēc enerģētikas krīze Baltijas valstīm bija diezgan smaga, daudz smagāka nekā, piemēram, Somijai. Savukārt pēc enerģētikas krīzes un augstās inflācijas Somijai daudz grūtāk bija sadzīvot ar augstajām procentu likmēm. Īpaši smagi tas skāra būvniecības nozari un Somijas mājokļu tirgu.

Tāpēc, manuprāt, ietekme Somijā un Ziemeļvalstīs kopumā ir bijusi diezgan atšķirīga salīdzinājumā ar Baltijas valstīm, kur tomēr tika zaudēts eksports uz Krieviju un Baltkrieviju, kā arī Krievijas tranzīts. Tādēļ ietekme ir bijusi gan Baltijas valstīs, gan Ziemeļvalstīs, bet tā ir bijusi atšķirīga.

Ko var teikt par šodienu? Vai Baltijas valstis ir tikušas galā ar kara izraisīto ietekmi uz ekonomiku?

Tagad situācija ir daudz labāka un ekonomika visās Baltijas valstīs – īpaši Latvijā un Lietuvā, bet arī Igaunijā ‒, sāk atveseļoties. Ražošanas nozare sāk atveseļoties, un arī mājsaimniecību pirktspēja uzlabojas. Ir daudz pazīmju, kas liecina par to, ka ekonomika atkal kļūst veselīga un nākamais gads, iespējams, būs diezgan labs visās Baltijas valstīs un labāks arī Somijā.

Es gan domāju, ka Somijā, ņemot vērā problēmas būvniecības nozarē, tas varētu prasīt mazliet ilgāku laiku nekā Baltijas valstīs. Tomēr kopumā ekonomiskā situācija uzlabojas, tostarp arī Eiropā kopumā. Īpaši tas attiecas uz apstrādes rūpniecību, kas šajā krīzē ir bijis vājais posms. Mēs sagaidām, ka vismaz nākamajā gadā ražošana un arī eksports atveseļosies. Tāpēc, manuprāt, šobrīd situācija izskatās labāka nekā pirms gada vai trim gadiem.

Ja mēs runājam par investoriem, tad sākotnēji bija lielas bažas, vai tie nepametīs Krievijas robežvalstis un neuzlūkos šo reģionu kā pārāk bīstamu ieguldījumiem. Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju?

Protams, šāda veida ģeopolitiskā spriedze palielina risku un uzņēmumi un investori ņem to vērā.

Tomēr mēs neredzam datus, kuri liecinātu par investoru aiziešanu no Somijas vai Baltijas valstīm. Tāpēc, jā, tas joprojām ir risks, kurš tiek vērtēts, bet tikai risks. Es nedomāju, ka ģeopolitiskā situācija vai atrašanās blakus Krievijai ir galvenais faktors, kas ietekmē investorus. Drīzāk ir jārunā par to, ka makroekonomiskā situācija ir bijusi visai sarežģīta. Piemēram, Somijā ir diezgan ievērojami samazinājušās investīcijas būvniecības nozarē, tomēr tas vairāk ir saistīts ar pašu būvniecības nozari, nevis ar ģeopolitisko spriedzi.

Latvijā mēs redzam ļoti lielas problēmas transporta nozarē, kas ir bijusi cieši saistīta ar Krieviju un tās tranzītu. Kāda ir Somijas pieredze?

Somija Krievijai nekad nav bijusi tik svarīgs tranzīta mezgls kā Baltijas valstis, tāpēc tas nav bijis tik liels izaicinājums. Protams, arī mums bija tranzīta plūsma no Krievijas un uz to, bet tā nav bijusi tik nozīmīga Somijas ekonomikai. Baltijas valstīm šis sektors ir bijis daudz svarīgāks.

Somijas eksports uz Krieviju pēc kara sākuma ir samazinājies gandrīz līdz nullei. Tomēr arī šeit man jāsaka, ka pirmais samazinājuma vilnis bija redzams jau pēc 2014.gada, kas ir uzskatāms par konflikta sākumu. Somijas eksports uz Krieviju pēc 2014. gada samazinājās uz pusi, un tagad ir pazudusi arī otra puse. Protams, tam bija zināma ietekme uz Somijas ekonomiku, bet es to nenosauktu par būtisku.

Liela ietekme konfliktam bija arī uz enerģētiku. No vienas puses notika atteikšanās no Krievijas resursiem, no otras ‒ daudz lielāks uzsvars tagad ir uz atjaunojamiem energoresursiem. Kā Somija ir tikusi galā?

Protams, tas ietekmēja arī Somiju, bet es domāju, ka Somijai izdevās diezgan labi tikt galā ar šo situāciju un patiesībā tas paātrināja pāreju uz zaļajiem resursiem, jo pēc Krievijas iebrukuma vienkārši nācās veikt daudz lielākus ieguldījumus enerģētikas nozarē. Vienlaikus ir jāsaka, ka Somija nekad enerģijas ražošanā nav izmantojusi tik daudz ogļu vai tik daudz Krievijas gāzes kā dažas citas valstis Eiropā, tādēļ arī sekas bija daudz mazākas. Protams, bija negatīva ietekme, bet to nevar salīdzināt ar to šoku, kādu daļā Eiropas radīja Krievijas energoresursu plūsmas apstāšanās vienas nakts laikā.

Neviens nezina, cik ilgi šis konflikts turpināsies un kā tas beigsies. Ko šī nenoteiktība nozīmē Somijas un Baltijas valstu ekonomikām šogad un tuvākajā nākotnē?

Protams, tas ir risks, tomēr ir redzams, ka cilvēki un uzņēmumi ir jau diezgan pieraduši pie šādas situācijas un ir pielāgojušies strādāt šādos apstākļos. Tādēļ, ja ģeopolitiskā spriedze nākotnē nepieaugs, tuvākajā laikā pārliecība par ekonomikas noturību un izaugsmi tikai nostiprināsies, un nav redzams, ka šogad vai nākamgad tam būtu liela negatīva ietekme. Bet, protams, visi šie ģeopolitiskie saspīlējumi joprojām ir risku sarakstā. Ja notiks konflikta saasinājums vai kaut kas negaidīts, protams, tas negatīvi ietekmēs ekonomiku, bet tā sauktais bāzes scenārijs ir, ka ekonomika turpinās darboties tādos apstākļos, kādi ir šobrīd.

Kādas jūs redzat ekonomiskās attiecības ar Krieviju nākotnē?

Nedomāju, ka esmu īstais cilvēks, lai spekulētu par nākotnes attiecībām ar Krieviju, bet, ja mēs runājam par ekonomiku, tad cilvēki un uzņēmumi ir jau pieraduši pie tagadējās situācijas un neko daudz negaida no mūsu attiecībām nākotnē. Es nedomāju, ka ir daudzi, kuri paļaujas uz domu, ka mums ar Krieviju būs līdzīgas ekonomiskās attiecības, kādas tās bija pirms agresijas Ukrainā.

Kara izraisītajai enerģētikas krīzei bija ļoti liela ietekme uz inflāciju, īpaši Baltijas valstīs, un arī šodien daudzu preču un pakalpojumu cenas ir saglabājušās diezgan augstas. Vai šāds patēriņa cenu līmenis var radīt problēmas ilgākā laika posmā?

Šobrīd inflācija gan Baltijas valstīs, gan Somijā jau ir stabilizējusies un ir tuvu Eiropas Centrālās bankas (ECB) noteiktajam mērķa līmenim 2%. Ja tas tā arī paliks, es nedomāju, ka tas nodarītu kaitējumu ekonomikai, bet, protams, mājsaimniecību pirktspējas zudums pēdējos gados inflācijas dēļ bijis diezgan ievērojams. Tādēļ ir vajadzīgs laiks, lai mājsaimniecību pirktspēja atgrieztos tādā pašā līmenī kā agrāk. Tostarp ir redzams, ka Somijā nominālā alga nav augusi tik strauji kā Baltijas valstīs, kas liek domāt, ka tagad, kad inflācija ir diezgan zema, pirktspēja Baltijas valstīs uzlabojas diezgan strauji, un kopumā tas atbalstīs patēriņu un ekonomiku tuvākajā nākotnē. Somijā tam varētu būt nepieciešams nedaudz ilgāks laiks.

Protams, ir preces vai pakalpojumi, kuru cenas ir pieaugušas daudz straujāk. Piemēram, Somijā tās ir ar mājokli saistītās izmaksas, kas ir sadārdzinājušās ievērojami, un tā varētu būt zināma problēma, lai gan pagaidām nav vērojams, ka mājsaimniecībām būtu lielas grūtības norēķināties par izdevumiem, kas saistīti ar mājokļa uzturēšanu.

Kopumā inflācija nav radījusi lielas problēmas, mājsaimniecības pie cenu līmeņiem ir pieradušas un pirktspēja uzlabojas.

Tātad jūs neparedzat deflāciju?

Nē, īsti nē. Protams, tāda iespēja pastāv, bet, ja mēs skatāmies uz algu pieaugumu, tad es nedomāju, ka ir liela deflācijas iespēja. Protams, var būt daži mēneši, kad patēriņa cenas krītas, bet nav liela iespējamība, ka mēs redzēsim ilgstošu deflāciju. Pamatscenārijs ir, ka inflācija pakāpeniski stabilizēsies aptuveni 2% līmenī.

Jūnija sākumā ECB nedaudz, bet samazināja procentu likmes. Vai tas nozīmē, ka eirozonā mēs ar inflāciju esam tikuši galā?

Pirmais procentu likmju samazinājums nenozīmē, ka ECB uzskata, ka inflācijas problēma tagad ir atrisināta. Kā teica ECB prezidente Kristīne Lagarda, viss ir atkarīgs no ekonomikas datiem, tāpēc ECB visu laiku tiem sekos un nākotnē pieņems lēmumus, pamatojoties uz tiem. Ja inflācija nesamazināsies tā, kā ECB sagaida, viņi, protams, var apturēt tālākus lēmumus par procentu likmju samazinājumu, vai arī, ja viņi redzēs labākus rādītājus, kas nozīmēs, ka mēs straujāk tuvojamies mērķim, viņi var samazināt procentu likmes straujāk.

Es gan neteiktu, ka inflācijas problēma kā tāda šobrīd ir atrisināta, bet mēs redzam pazīmes, kas liecina, ka mēs ejam pareizajā virzienā, tāpēc ECB varēja pieņemt pirmo lēmumu par procentu likmju samazinājumu. Tagad viņi skatīsies, kas notiks tālāk un kā ekonomikas dati mainīsies nākamajās nedēļās, nākamajos mēnešos, un tad lems, ko darīt tālāk. Liela uzmanība noteikti tiks pievērsta tam, kā mainās algas un pieprasījums.

Pirmajam procentu likmju samazinājumam tiešā ietekme uz ekonomiku ir diezgan neliela, tas drīzāk ir kā signāls tirgiem, ka mēs sākam procentu likmju samazināšanu. Taču, protams, joprojām pastāv nenoteiktība par to, kā inflācija attīstīsies tuvākajā nākotnē un attiecīgi ‒ kā mainīsies procentu likmes.

Kāda tam būs ietekme uz bankām un kreditēšanu?

Pašlaik tirgos ir gaidas, ka EURIBOR 12 mēnešu likme būs nedaudz virs 3%, kas nozīmē, ka tirgus sagaida, ka šogad vēl būs divi vai trīs ECB likmju samazinājumi. Tomēr mēs jau esam redzējuši, ka tirgus gaidas var mainīties diezgan ātri un diezgan būtiski. Ziemā tika gaidīts daudz būtiskāks samazinājums, un 12 mēnešu EURIBOR likme uz gada beigām tika gaidīta aptuveni 2‒2,5% līmenī. Pēdējo piecu sešu mēnešu laikā šīs gaidas ir mainījušās un ir daudz lielāka neskaidrība par procentu likmēm nākotnē. Ir gan skaidrs, ka mēs redzēsim pakāpenisku procentu likmju samazināšanos.

Lielākajai daļai mājokļu kredītu Somijā un Baltijas valstīs ir mainīgās likmes, tāpēc tās diezgan ātri mainīsies, kad tirgus procentu likmes samazināsies. Iespējams, tirgi ziemā bija nedaudz pārlieku optimistiski attiecībā uz nākotnes procentu likmēm, un daži aizdevumu ņēmēji tādēļ tagad ir vīlušies, bet svarīgākais ir, kā procentu likmes mainīsies vidējā termiņā, jo, piemēram, Somijā vidējais hipotekārā aizdevuma termiņš ir apmēram 20 gadi, tāpēc izmaiņas vidējā termiņā ir svarīgākas.

Ja runājam par kopējo ekonomikas attīstību, tad Latvijā un Lietuvā šogad tiek paredzēts iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums līdz 2%, Igaunijā joprojām varētu būt samazinājums. Vai var teikt, ka ekonomika atrodas sava veida stagnācijas fāzē?

Mēs sagaidām, ka Baltijas valstīs ekonomikas izaugsme sāks paātrināties šā gada otrajā pusē un, protams, arī nākamajā gadā. Bet attīstība gada pirmajā pusē ir diezgan mērena, un tādējādi visa gada vidējais pieaugums saglabājas diezgan zems, Igaunijā pat joprojām negatīvs.

Viens no galvenajiem iemesliem ir, ka Baltijas valstis un Somija ir diezgan orientētas uz eksportu un eksporta tirgi, īpaši eirozonā, joprojām aug salīdzinoši lēni. Kad eksporta tirgi sāks atveseļoties, ražošana Eiropā sāks pieaugt, tas palīdzēs mūsu valstu eksportam un tādējādi arī visai ekonomikai kopumā. Protams, tas prasīs zināmu laiku. Arī mājsaimniecībām ir vajadzīgs laiks, lai atkal pieaugtu to pirktspēja un tās sāktu tērēt vairāk. Latvijā un Lietuvā patērētāju pārliecības rādītāji jau ir daudz labāki, kā arī tie sāk uzlaboties Igaunijā.

Baltijas valstīm ļoti svarīgi eksporta tirgi ir arī Ziemeļvalstis. Kādas prognozes ir par Ziemeļvalstīm?

Dinamika ir diezgan līdzīga. Mēs sagaidām, ka šā gada otrā puse Ziemeļvalstīs būs labāka. Vienlaikus Somijā mēs joprojām sagaidām nelielu IKP samazinājumu un tad labu izaugsmi nākamgad. Tas, protams, pēc tam atbalstīs arī Baltijas valstis.

Somijas gadījumā būtiska ietekme ir būvniecības nozarei, jo tajā darbojas arī daudzi Igaunijas uzņēmumi un daudzi Igaunijas iedzīvotāji. Un pašlaik Somijas būvniecības nozarei klājas diezgan slikti, un tam var būt zināma ietekme uz Igaunijas ekonomiku. Mēs arī neparedzam ātru atveseļošanos Somijas būvniecības nozarē, vismaz ne šogad. Visdrīzāk, nedaudz labāk tai klāsies nākamgad, bet uz nozīmīgāku izaugsmi var cerēt vien 2026. gadā.

Kāds ir jūsu vērtējums Eiropas ekonomikas attīstībai kopumā šobrīd?

Mēs sagaidām nelielu izaugsmi šogad un labāku izaugsmi nākamgad. Protams, Eiropā ir diezgan dažādi stāsti. Piemēram, Vācijas ražošanas nozarei ir bijušas problēmas. Savukārt pārsvarā Dienvideiropas valstis, kuru ekonomikās liela nozīme ir pakalpojumu sektoram un tūrisma nozarei, pēc pandēmijas saņēma Eiropas Savienības Atveseļošanās fonda atbalstu, un tagad tām klājas daudz labāk. Tādēļ, piemēram, Itālijas izaugsme pašlaik ir laba, bet lielā mērā to nodrošina publiskā sektora finansējums.

Kopumā eirozonas ekonomikas pakāpeniski atkopjas arvien vairāk, bet pēc pēdējos gados piedzīvotās enerģētikas krīzes un recesijas mēs joprojām nevaram runāt par strauju izaugsmi.