Alus darītavas "Labietis" vadītājs atklāj drūmo situāciju: labi nozīmē, ka nav sliktāk

Biedrības dibināšanas brīdī bijām 14 alus darītavas, tagad ir klāt nākušas vēl divas. Kopumā mums ir potenciāls biedru skaitu palielināt vēl par 10‒15. Pie šī jautājuma mēs noteikti pieķersimies, jo tagad laika trūkuma dēļ citi mazie alus darītāji vēl nav personīgi uzrunāti.

Mūsu biedrības cēlais mērķis ir saglabāt alus nozari Latvijā. Pēdējos desmit piecpadsmit gadus alus nozare ir gājusi mazumā (gan alus patēriņš, gan vietējā alus īpatsvars kopējā patēriņā). Alus ražošanas nozare ir vecākā nozare, pieminēta jau Indriķa hronikā, alus ir apdziedāts tūkstošos tautasdziesmu, kļuvis par daļu no latviskās identitātes, tāpēc ir ļoti skumīgi, ka tā ir norietā.

Pagaidām daudz kam pietrūkst laika ‒ vajadzētu vākt savu statistiku, vajadzētu izglītot patērētāju gan par kulturālu alus lietošanu, gan par to, kā atšķirt Latvijā ražotu alu no "sazin kur" ražotā. Tāpat vajadzētu cīnīties ar grieķu dramaturgu ieviesto apgalvojumu, ka alus ir barbaru dzēriens, kā arī palīdzēt restorānu nozarei saprast, ka vīna pasaules garšu buķetes ir krietni nabadzīgākas par alus pasaules sniegto dažādību. Mēs gribētu ciešāk sasiet alu ar ēdienu kā tādu gan ikdienas līmenī, gan restorānu līmenī. Mēs uzskatām, ka alus ir daļa no mūsu kulinārā mantojuma.

Pēc kādiem kritērijiem jūs uzņemat biedrus?

Alus darītavai ir jābūt neatkarīgai, ar pārsvarā vietējo kapitālu, ir jābūt ar savām ražošanas jaudām, ne "čigānu" darītavai, kas alu vāra svešos katlos un raudzē īrētās tvertnēs.

Kā jūs kopumā raksturotu Latvijas alus tirgu?

Latvijā teorētiski ir apmēram 70 alus darītavu, bet statistiskā netiek izšķirts tas, vai alus darītavai ir pašai sava alus darīšanas līnija vai tā alus darīšanas jaudas pērk citur un alu tikai pārdod. Tādējādi statistikā ietilpst viss – arī "čigānu" darītavas, kas zem sava zīmola pārdod citur ražotu alu, mazās alus darītavas, kas ražošanu īrē, un arī lielās alus darītavas, kas alu ražo Igaunijā vai Lietuvā un šeit tikai pārdod. Tas viss iet vienā katlā, tādēļ skaits 70 ir ar baltiem diegiem šūts. Tas ir viens no mūsu biedrības mērķiem ‒ sākt vākt kvalitatīvu statistiku. Arī diskusijās par Alkohola aprites likuma grozījumiem izgaismojās tas, ka alus nozarei nav kvalitatīvas statistikas. Skaidrs ir tas, ka 60% no visā Latvijā izdzertā alus tiek importēti. No kopumā izdzertajiem 150‒160 miljoniem litru importējam 100 miljonus litru alus. Tas mums visvairāk kremt, ka pirms 150 gadiem no Latvijas alu eksportēja līdz pat Kamčatkai, visā bijušajā Krievijas impērijas teritorijā. Rīga un Latvija kopumā bija alus ražošanas centrs ar lielākajām, modernākajām un eksportspējīgākajām alus darītavām, bet šodien no tā visa ir palicis tas, ka alu ar latviskiem nosaukumiem importējam no leišiem un igauņiem. "Lielvārde", "Madona", "Lāčplēsis", "Aldaris", daļēji "Bauska" un daļēji "Mežpils" – nekas no tiem netiek ražots Latvijā.

Baltijas valstu tirgus ir neliels, un ražotāji savas lielās jaudas izvieto tur, kur ir izdevīgāk, attiecīgi pārējais Baltijas tirgus kļūst par patērētājiem. Diemžēl Latvijas gadījumā divi lieli globālie spēlētāji ‒ "Carlsberg" ("Aldaris") un "Royal Unibrew" ("Bauskas alus", "Lielvārde", "Lāčplēsis", "Līvu", "Madonas") ‒ ir izdomājuši, ka viņiem izdevīgāk ir ražot kaimiņvalstīs un Latvijā tikai tirgot. Nesen tika publicēti dati par valstīm, kas visvairāk importē alu, un Latvija ir trešajā vietā pasaulē. Katrs iedzīvotājs, ieskaitot zīdaiņus un sirmgalvjus, katru gadu 55 eiro samaksā par alu, kas nav ražots Latvijā.

Vai jums šobrīd ir aplēses, cik lielu tirgus daļu aizņem mazo, neatkarīgo alus darītavu saražotais alus?

Kā jau minēju, statistika mums ir problemātiska. Es teiktu, ka kopumā no visa Latvijas alus tirgus mēs esam 3% robežās.

Gan importētā, gan vietējā saražotā?

Jā, 3% ir ar uzviju. Apjomi mums nav lieli. Pagaidām "Valmiermuižas alus" ir lielākais no mūsu biedriem, un domāju, ka "Valmiermuiža" saražo tikpat, cik visi pārējie biedri kopā. "Valmiermuižai" ir uzstādījums, ka nekad negribētu pārsniegt 1‒2% no kopējā Latvijas alus tirgus un palikt kā nišas ražotājs.

Vai mazajās alus darītavās ražošanas apjomi pieaug?

Man ir grūti runāt par visiem saviem amata brāļiem. "Labietis" līdz Covid pandēmijas posmam piedzīvoja stabilu 20% izaugsmi katru gadu. Kopējā pīrāgā mēs lēnām kožamies iekšā. Pagājušā gadā mēs saražojām nedaudz mazāk nekā 2022. gadā, taču esam robežās pie 250 tūkstošiem litru. Pagājušā gadā ražošanas apjomi samazinājās mūsu pašu vainas dēļ, jo pārgājām uz alus pildīšanu bundžās. Lielveikali šo gājienu līdz galam nesaprata un uz gadu mūs izsvieda ārā no plauktiem taras maiņas dēļ. Tagad it kā esam atpakaļ un tad redzēsim, kā tas iespaidos šā gada rezultātus.

Mazajiem darītājiem, kas nav hobija ražotāji, bet darītavas ar darbiniekiem, mārketingu un kvalitatīvu dzērienu, visiem ir pieaugošas ražošanas tendences, neskatoties uz to, ka kopumā alus nozare ir ar lejupejošu tendenci.

Vai alus nozare ir atkopusies pēc Covid krīzes? Tūristu skaits joprojām nav atgriezies pirms pandēmijas līmenī ‒ kādu ietekmi tas atstāj uz alus darītavu pārdošanas apjomiem HoReCa (sabiedriskās ēdināšanas un viesmīlības) segmentā?

Nezinu, ko nozīmē atkopšanās. Jāsaprot, ka Covid krīze nav beigusies un tā pilnībā izjauca HoReCa struktūru. Bāru un restorānu nozare pirms un pēc Covid ir divas dažādas nozares. Arī mums bija krogs Vecrīgā, kuru Covid laikā vēl centāmies uzturēt ar domu, ka spēsim atgūties, bet pagājušajā gada novembrī tomēr bijām spiesti slēgt. Ja Vecrīgā pirms Coivd visas centrālās ielas bija aizņemtas un dzīvība sāka parādīties arī mazajās ielās, tad tagad dzīvība lēnām sāk atgriezties galvenajās ielās. Visās mazajās ielās kafejnīcām un restorāniem telpas stāv tukšas. Vecrīgā viss ir slikti, un tur neviens nav atguvies – tur joprojām ir Covid krīze. Savukārt Rīgas apkaimēs tiem bāriem un krogiem, kas strādā uz vietējiem iedzīvotājiem, iet salīdzinoši labi.

HoReCa segments, kas strādā ar vietējiem iedzīvotājiem, ļoti ātri atguvās, atkopās vecās vietas, un arī vērās vaļā jaunas, bet viss tas, kas balstījās uz tūristiem, tas ir pazudis vai pārprofilējies. Vietām, kas strādā ar vietējiem iedzīvotājiem, iet salīdzinoši labi, un viņus īpaši neskāra arī inflācija un pirktspējas kritums, jo cilvēkiem, kuri iet ārpus mājas, naudas "spilventiņš" ir, un savām mazajām baudām viņi ir gatavi turpināt tērēt.

Savukārt sabiedriskās ēdināšanas segments ārpus Rīgas ir sezonāls. Uz rokas pirkstiem var saskaitīt bārus un restorānus, kas strādā cauru gadu. Situācija ir diezgan traģiska, un tādēļ cieš ne tikai alus nozare. Mēs uzreiz zaudējam tādu jēdzienu kā "sociālā kapitāla audzēšana" cilvēkiem, kas iziet ārpus mājas. Pie glāzes alus cilvēki apmainās ar idejām, domā par jaunu uzņēmumu dibināšanu, iedvesmojas utt. Eiropā daudzās valstīs sabiedriskajai ēdināšanai tiek piešķirta gandrīz stratēģiska nozīme, piemēram, Vidusjūras valstīs, kur cilvēki ārpus mājas ēd piecas reizes nedēļā. Valsts to atbalsta, jo tā jau nav tikai ēšana ārpus mājas ‒ ja desmit cilvēki ārpus mājas čupojas, viņi domā idejas (sociālais kapitāls aug, kas vēlāk pārvēršas kaut kādā naudā), nevis sēž katrs savā dzīvoklī un dzer šņabi. Man ir skaidrs, kāpēc HoReCa Latvijā ir peramais zēns, bet tas nav pareizi. HoReCa nozarē ir bijis daudz sliktu piemēru ‒ atpazīstami uzņēmumi ir krāpušies ar čekiem, nelegāli nodarbinājuši cilvēkus utt. HoReCa nozarē ir bardaks, bet visu nozari iznīcināt šādu atsevišķu gadījumu dēļ nav īsti pareizi. Tas viss atspēlējās, jo lietuvieši un igauņi mums ir priekšā gan reģistrēto uzņēmumu ziņā, gan vairākos citos radītājos. Tas, ka mēs neēdam ārpus mājas, ir viens no iemesliem, kādēļ mums nav ideju apmaiņas.

Kā alus darītājus ir ietekmējis iepriekšējos gados piedzīvotais izejvielu un energoresursu cenu kāpums? Arī iepakojuma deficīts? Kā alus darītāji tam ir pielāgojušies?

Alus nozarē izejvielu cenu svārstības ir bijušas vienmēr ‒ šogad mieži, nākamgad apiņi, pēc tam energoresursi, iepakojums. Aldariem nepārtraukti ir krīze, tāpat kā lauksaimniekiem – tad par daudz lietus un vajag kompensācijas, tad par maz, tad viss normāli, bet arī tam neviens nav gatavs. Aldariem ir līdzīgi.

Karš Ukrainā vissmagāk ietekmēja stikla ražošanu. Kad vēl pildījām alu stikla pudelēs, mums bija trīs tradicionālie partneri – viens Krievijā, viens Baltkrievijā un viens Ukrainā. Ja pie viena nebija pudeļu, tad vērsāmies pie cita. Kad sākās karš, uzreiz izslēdzām Krieviju un Baltkrieviju, bet Ukraina izslēdzās pati, jo rūpnīcai trāpīja raķete. Tad sākām pirkt no Vācijas pudeles par dubultu cenu, un mums par pārsteigumu izrādījās, ka tās ir tās pašas krievu pudeles, tikai par dubultu cenu. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ pārgājām uz alus pildīšanu bundžās. Tāpat stikla pārstrāde ir ļoti energoietilpīga, un, energoresursiem sadārdzinoties, stikls kļuva vēl dārgāks. Tām darītavām, kas palika pie stikla, domāju, ka desmit centi bija jāpieliek klāt pie katras vienības cenas tikai stikla izmaksu dēļ.

Mieži un apiņu cena katru gadu mainās. Esam jau 11 gadus nozarē, un pa šiem gadiem tikai viens iesala ražotājs vienu reizi cenu ir samazinājis. Teorētiski katru gadu cenām vajadzētu svārstīties atkarībā no ražas, bet pārējā inflācija ‒ degviela, darbaspēks, minerālmēsli, loģistika ‒ pavelk miežu cenu uz augšu.

Jāsaka gan, ka izejvielu un iepakojuma izmaksas neveido lauvas tiesu alus cenā, tie varbūt ir 30‒40%. Pārējais viss ir lielveikalu intereses un ražošanas izmaksas. Tad ir jautājums, cik ražošana ir energoefektīva. Mūsu biedriem ir zināmas priekšrocības, jo lielākā daļa ir salīdzinoši nesen sākusi ražot un iekārtas ir modernas. Ir daudz roku darba, bet energoresursu ziņā esam diezgan efektīvi ‒ mums nav vecu iekārtu, kas rij daudz elektrības.

Jāsaka, ka kopumā energokrīze un iepakojuma krīze mūsu alus cenā praktiski neko neiespaidoja. Mūs vairāk ietekmēja darbaspēka izmaksu pieaugums, jo vajadzēja palielināt atalgojumu, lai tas būtu konkurētspējīgs.

Vai jūs esat vispār atteikušies no stikla iepakojuma?

Lauvas tiesu "Labieša" produkcijas tagad lejam bundžās, iepakojuma depozīta sistēmas operators DIO bundžu arī ņem bez papildu samaksas, bet, piemēram, katrai stikla pudelei ir 4 centi savākšanas izmaksas. Stikla iepakojumā mums ir palicis tikai maztirāžas alus, kas ir apmēram 20 000 vienību gadā. Tas ir salīdzinoši maz. Principā no stikla esam atteikušies, vien atlikusi neliela daļa ekskluzīvās produkcijas. Esam ļoti priecīgi par šo faktu.

Minējāt, ka lielveikali no jums atteicās. Vai tagad esat atpakaļ veikalu plauktos?

Redzēsim. Daži lielveikali reaģēja ātrāk, daži vēlāk. Sākot no maija vidus, mēs esam daudz maz atpakaļ visos lielveikalos, kur bijām pirms tam. Vasaras beigās redzēsim, jo aldari cāļus skaita rudenī.

Jūs minējāt, ka Rīgas apkaimēs pirktspēja nav mazinājusies, bet kā ir citos segmentos? Vai nav tā, ka mazo alus darītāju produkti ir vairāk no ekskluzīvā plaukta un tādēļ pirktspējas kritums tos tik ļoti neskar?

Es negribētu piekrist vārdam "ekskluzīvs", bet labāk gribētu teikt ‒ kvalitatīvs produkts ar adekvātām izmaksām. Tas, ko mēs redzam savos krogos un arī pārējā HoReCa segmentā, ka saruka izrakstīto pavadzīmju vidējais apjoms. Situācija atšķiras no tā, kā kurš krogs reaģēja uz situāciju. Pagājušajā gadā bija krogi, kas vēl spītīgi turējās pie vecajām cenām, un daļa no viņiem sezonas beigās saprata, ka nav uzēduši pietiekami daudz tauku ziemai, tādēļ pēdējo pavadzīmju apmaksas sāka kavēties. Tas ir tāds dabiskais cikls – ja no kroga neesi dabūjis samaksu par alu līdz oktobrim, tad mierīgi vari atslābt līdz maijam jūnijam nākošajā gadā, kad, ja būs godprātīgs saimnieks, nosegs iepriekšējo parādu.

Savos krogos mēs neredzējām izmaiņas līdz ar pirktspējas kritumu. Ir krogi, kas mērķēti uz auditoriju, kuru inflācija un pirktspējas kritums īsti neskāra. Domāju, ka Latvijā ārpus mājas vispār ir pieņemts ēst tikai cilvēkiem, kuriem ir "drošības spilveni". Ja HoReCa ir mērķēta uz šāda veida klientiem, tad attiecīgi to mazāk ietekmē inflācija un pirktspēja.

Kā ir mainījušās alus cenas pēdējā laikā, un kādas ir prognozes par turpmāko? Lētāk jau nebūs?

Nē, par to var nesapņot. Ne pie šīs situācijas. Tagad daudzas lietas ir nostabilizējušās, bet domāju, ka tuvākajā laikā nekas nemanīsies. Vienīgais riebīgais sitiens aldariem un arī pārējai alkohola nozarei varētu būt grozījumi Alkohola aprites likumā, neskatoties uz to, ka aldarus nevar vainot pie alkohola patēriņa pieauguma. Alus patēriņš pēdējos 10‒15 gadus ir pakāpeniski samazinājies. Samazinājies gan uz vietas saražotā alus apjoms, gan kopējais alus patēriņš Latvijā. Pieaudzis ir stiprā alkohola patēriņš. Tā vietā, lai ierobežotu stipro alkoholu, ierobežo visu. Tā ir ne visai gudra pieeja. Ja ieviesīs ierobežojumus alkohola pārdošanas laikam tirdzniecībā, tas noteikti iesitīs pa lielveikalu segmentu. Nav saprotams, kas tad vispār notiks ar mazajiem veikaliem. Ja tev par četrām stundām saīsina alkohola pārdošanas laiku, tad ļoti iespējams, ka darba laiks vispār nav pietiekams, lai turpinātu strādāt. Mēs jau tagad redzam, ka lielākā daļa veikalu strādā no 8.00 līdz 22.00 jeb atļauto alkohola tirdzniecības laiku. Iespējams, ka turpmāk veikali strādās no 10.00 līdz 20.00, kas ir piedāvātais laiks likuma grozījumos. Ir skaidri redzams, ka līdz šim ieviestā tirdzniecības laika ierobežošana alkohola patēriņu nav samazinājusi. Tāpat būs arī tagad, jo cilvēki veidos krājumus mājās.

Kas vēl bez alkohola tirdzniecības laika ierobežojumiem jums ir svarīgi Alkohola aprites likuma grozījumos?

Mums ļoti lieli iebildumi ir pret vecuma cenzu. Tas ir svarīgi visiem mazajiem alus ražotājiem. Lai gan mūsu patērētājs nav deviņpadsimtgadnieks, kas pērk dārgāko, kvalitatīvo alu, taču, no otras puses, piemēram, Vācijā kopā ar vecākiem restorānā alu drīkst dzert no 14 gadu vecuma. Legāli nopirkt alu veikalā vai krogā bez vecāku klātbūtnes var no 16 gadiem, bet te, Latvijā, taisījās alu atļaut tikai no 20 gadiem. Tad ir jautājums, kur Latvijā rodas sešu gadu starpība? Kā lai jaunieši veido veselīgas attiecības ar alkoholiskajiem dzērieniem, ja ir tik strikti noteikumi?

Tāpat tas ir kārtējais trieciens HoReCa nozarei, jo krogos un bāros vairs nevarēs nodarbināt cilvēkus, kuriem ir 18 un 19 gadi. Protams, viņiem var nelikt liet alkoholu, bet virtuvē mizot kartupeļus un mazgāt traukus… Strādāšana krogā jauniešiem ir ļoti vērtīga pieredze, ir iespējams nopelnīt pirmo naudu, iegūt darba tikumu, kā arī iegūt draugus, socializēties un vairot sociālo kapitālu. To visu nogriezt tādēļ, ka Latvijā ir daudz piecdesmitgadnieku, kuri dzer pārāk daudz šņabja… Principā pa alus nozari tiek sists tādēļ, ka kāds par daudz dzer šņabi. Līdz šim ir bijusi ne pārāk tālredzīga politika attiecībā uz stiprajiem dzērieniem. 2019.gadā stiprajiem dzērieniem akcīzes nodoklis tika samazināts, tādēļ tagad nav ko brīnīties, ka patēriņš ir pieaudzis.

Savukārt trešais iebildums ir par alkohola tirdzniecības ierobežojumiem internetā. Pašlaik var vest alkoholu bez ierobežojuma, ja tas ir atļautajā laikā no plkst. 8.00 līdz 22.00. Tagad ir plānots ierobežot, ka alkoholu var nopirkt, bet tas tiek piegādāts ar trīs vai sešu stundu nobīdi. Alus darītavas tas neskar, jo, pērkot internetā, no alus darītavām tāpat alus tiek piegādāts nākamajā dienā, bet šie ierobežojumi negatīvi atsauksies uz alus lietošanas kultūru, jo nevarēs vairs pasūtīt pie vakariņām alu. Vari pasūtīt vakariņas, bet alu atvedīs pēc sešām stundām. Nezinu, kuram ienāca prāta, ka sešas stundas kaut ko mainīs.

Tie ir trīs galvenie cīņas lauki, kuros mums ir principiāli iebildumi. Reklāmas ierobežojumi uz mums īsti neattiecas, jo tie ietekmēs lielos ražotājus ar lielajiem reklāmas budžetiem.

Saeima pie alkohola likuma grozījumiem atgriezīsies rudenī.

Jā, tas ir ļoti labi, jo tad arī mums būs vairāk laika, lai rūpīgāk sagatavotu savu argumentāciju. Vasarā darba ir pilnas rokas un katram sava āda ir tuvāka.

Prognozes par šī gada vasaras sezonu ir optimistiskas?

Cik esmu runājis ar kolēģiem, karstais sezonas sākums ir iedevis visiem optimismu, ka būs labi. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas visu laiku nākotnē skatās ar lielu optimismu. Tā vienkārši ir vieglāk dzīvot. Jāatceras tas, ka, strādājot alus nozarē, "labi" nozīmē to, ka nav sliktāk kā pagājušajā gadā. Kopējais izdzertā alus daudzums samazinās, importētā alus daudzums pieaug, uz vietas ražotā alus daudzums samazinās. Tas, ka 15‒20 mazajiem spēlētājiem ir neliels pieaugums vai stagnācija, uz kopējā fona izskatās kā satriecošs rezultāts. Mēs mākam augt rūkošā nozarē. Lielais risks ir tāds, ka jūtamies kā pamesti zem tanka gan ar gaidāmajiem grozījumiem Alkohola aprites likumā, gan kopumā ar savdabīgu vietējās ražošanas iznīcinošu politiku no valsts puses. 60% no Latvijā izdzertā alus ražo Lietuvā vai Igaunijā. Kas tur ir labāk? Tas, ka tur ir zemāki darba spēka nodokļi? Globālam ražotājam nav svarīgi, kur ražot, bet galvenais ir lēti saražot un lēti aizvest. Globālie spēlētāji Lietuvā un Igaunijā var saražot nedaudz lētāk, ražotnes ir lielākas, automatizētākas, darba spēka izmaksu īsti nav, un tad var dabūt alus glāzes cenu zemāku. Kā lieli spēlētāji viņi var vēl dabūt atlaides izejvielām, un alus sanāk par 20% lētāks nekā mūsējais. Kopaina nav ļoti rožaina.

Kā mazajiem aldariem veicas ar eksportu? Vai mazajiem aldariem eksports ir nozīmīgs, vai tomēr galvenais tirgus ir vietējais?

Tā ir runga ar diviem galiem. Ikvienam alus ražotājam tradicionālā izpratnē mājas tirgus un mājas spēle ir pati svarīgākā. Alu māk darīt visur, īpaši Eiropā, kas ir mums tuvākais tirgus. Tālākiem tirgiem savukārt galvenais jautājums ir preces svars, un alus ir smags produkts, kas sastāv lielākoties no ūdens. Ja mājas tirgū ir grūti izaugt līdz tādai stabilitātei, ka vari sākt atlicināt mārketinga budžetus ārvalstu tirgus iekarošanai, tad eksportēt ir grūtāk. Kopumā es teiktu, ka Latvijas alum (ar retiem izņēmumiem) eksportā iet čābīgi. Vispirms jau tādēļ, ka mājas tirgū mums nav viegli cīnīties, mājas spēle nav viegla. Un otrs iemesls ir, ka lielākajā daļā Eiropas paši māk darīt labu alu. Ir gan izņēmumi – Latvijā ir divas mazas alus darītavas, kuras vairāk nekā 80% saražotā eksportē. Viņas ir trāpījušas uz pasaules alus modes viļņa. Tā ir ļoti šaura niša, un, ja viņiem vajadzētu šāda veida alu pārdot Latvijā, tad domājams, ka tas neizdotos. Alus eksportā neiet spīdoši, nav tā, ka ārvalstu tirgos atplestām rokām gaida Latvijas alu.

Un kā "Labietim" veicas ar eksportu?

Līdzīgi. Mums tradicionāli ir normāla klātbūtne Lietuvā, kur tuvākajā laikā plānojam vēl vairāk aktivizēties. Mēs savu stratēģiju balstām uz ģeogrāfiju un sev esam definējuši, ka 500 kilometru rādiusu ap alus darītavu uzskatām par mājas tirgu. Mēs meklējam iespējas, kā to pēc iespējas veiksmīgāk realizēt. Līdz šim eksportā esam vairāk reaģējuši uz pieprasījumiem. Sākot no šā gada, esam pārgājuši uz bundžām, kas ir samazinājis loģistikas izmaksas. Rietumeiropā jau gadus piecus mūs aicināja atteikties no puslitra stikla iepakojuma, jo tur tādu nesaprot. Tur saprot tikai 440 ml bundžu. Mēs savu mājasdarbu esam izdarījuši un varam sākt par to runāt. Parunāsim pēc gada, cik tālu esam tikuši. Eksporta tirgus apgūšana ir lēna. Kā minēju, mums ir tirgus Lietuvā, Igaunijā pārdodam, bet tā nav stabila eksporta plūsma, vairāk spontāna. Mums ir salīdzinoši labi partneri Šveicē. Nīderlande beidzot ir pamodusies, jo sen jau prasīja, lai pārejam uz bundžām. Tuvāko divu gadu laikā šim solim vajadzētu dot augļus. Ja pēc diviem gadiem 20‒25% saražotā eksportēsim, tad būsim ļoti apmierināti.

Cik šobrīd produkcijas eksportējat?

Pagaidām tie ir mazāk nekā 10% no saražotā.

Kāds kopumā bija pagājušais gads "Labietim", un kādas ir ambīcijas nākotnē?

Pagājušajā gadā līdz ar pāriešanu uz bundžām mēs pazaudējām apmēram 15% no tirdzniecības apjoma. Mēs pirms tam lielveikalos pārdevām apmēram 30% no saražotā. Tas nav liels procents, un, domājams, Latvijā ir darītavas, kas ir daudz vairāk atkarīgas no lielveikaliem nekā mēs. Citādi mums gāja labi. Mēs samazinājumu spējām kompensēt ar saviem krogiem, un rezultātā iespaids uz apgrozījumu bija praktiski nekāds. Mēs it kā pārdevām mazāk alus, bet vairāk realizējām krogos, kur alus cena jau ir pavisam cita nekā vairumtirdzniecībā lielveikaliem. Katram litram nedaudz paaugstinājām cenu, tādēļ lielveikalu testu, ko viņi mums uzlika, esam veiksmīgi izturējuši.

Kādas ir prognozes par šo gadu?

Tagad esam nosacīti tikuši atpakaļ lielveikalu plauktos. Mēs ļoti ceram uz 1.septembri, kad lielveikalos pie katra alus būs klāt informācija par izcelsmes valsti. Domāju, ka tur daudzas alus darītavas parādīsies ar Lietuvas un Igaunijas karodziņiem, kuras līdz šim balstījās priekšstatā, ka ražo Latvijā. Mēs ļoti ceram, ka tas pozitīvi ietekmēs mazo un neatkarīgo alus darītavu noietu lielveikalos. Janvāra sākumā veicām aptauju, kurā tika noskaidrots, ka 88% alus patērētāju dod priekšroku Latvijā ražotam alum. Ja Latvijā saražo tikai 40% no alus, ko pārdod, tad var loģiski secināt, ka 48% alus pircēju, kas domā, ka pērk Latvijas alu, nemaz nezina, ka nepērk Latvijas alu. Ja 48% septembrī, pieejot pie plaukta, pārdomās savus pirkumus, tad neatkarīgie aldari no tā var iegūt. Tāpēc mēs uz nākotni skatāmies optimistiski, jo uzskatām, ka esam vēsturiski zemākajā punktā un ceļš var iet tikai uz augšu. Sliktāk vairs nebūs.

Vai ražošanas jaudas ir jums pietiekamas?

Vietējais tirgus ir piņķerīgs lielo ražotāju dēļ. Viņu shēma ir pavisam vienkārša. Arī Latvijā "Carlsberg" 90. gados kontrolēja 90% tirgu. Ja kontrolē 90% tirgus, tad droši vari teikt, ka kontrolē arī cenu. Piemēram, Šrilankā 90% no visa alus, ko izdzer šajā valstī, ir "Lion beer". "Carlsberg" šajā valstī diezgan labi "iegrābj" un ar atlikumu var subsidēt darbību Latvijā. Viņi alu var tirgot zem pašizmaksas un ar dempingu tirgu tīrīt ārā no konkurentiem. Viņu galvenais uzdevums ir panākt lielāku tirgus daļu, patīrīt tirgu no mazajiem vietējajiem uzņēmumiem, kas viņiem traucē, un, kad tirgus daļa ir pietiekami lielai, var sākt spēlēties ar cenu. Tajā momentā viņiem šis tirgus pārvēršas par pelnošu. Mūsu uzdevums ir to nepieļaut un cīnīties ar visām iespējamām metodēm.

Mūsu jauda šobrīd ir tāda, ka varam izaugt divas reizes ‒ no 240 000 litriem līdz gandrīz 500 000 litriem. Mums strauja litru audzēšana nav plānos. Mūsu plāns ir tuvāko divu gadu laikā tikt līdz 300 000 litriem, un tad jau redzēs. Straujā izaugsme nav mūsu interesēs.

Teikšu godīgi, ka neesmu pārliecināts, ka mūsu alus garšām Latvijā ir tik daudz cienītāju, ka mēs varētu radikāli palielināt savu tirgus daļu. Ja pieaugam par 25‒30%, tad to uzskatīšu par ļoti lielu panākumu. Mēs šobrīd vairāk skatāmies uz eksporta palielināšanu tuvākajos piecos gados. Vietējā tirgū esam pietiekami labi pārstāvēti, esam visās lielveikalu ķēdēs, mums ir salīdzinoši laba pārstāvība HoReCa segmentā, mums ir trīs alus krogi – divi Rīgā, viens Liepājā ‒ un drīzumā būs vēl viens. Domājams, ka mēs tuvojamies Latvijas tirgus piesātinājumam.

Kad un kur būs ceturtais krogs?

Tas būs Daugavpilī un jau šogad.