"Eco Baltia" plāno arvien vairāk koncentrēties uz ražošanu

Kādi šogad būs "Eco Baltia" īstenotie projekti, par kuriem esat jau izlēmuši un iekļāvuši budžetā?

Lielākais projekts ir "Ecoservice" ražotnes pārbūve. Tas ir lielākais projekts Lietuvā, savukārt Latvijā esam jau ziņojuši par jaunas šķirošanas rūpnīcas izveidi Pierīgā, kurā pašreizējās investīcijas lēšamas 11,7 miljonu eiro apmērā. Jaunajā rūpnīcā ir plānots šķirot 45 000 tonnu atkritumu gadā, no tiem 20 000 tonnu sadzīves atkritumu un 25 000 tonnu iepakojuma, kopumā radot 70 jaunas darba vietas. Nesen nosvinējām rūpnīcas spāru svētkus, un viss ir procesā. Līdz gada beigām plānojam sākt ražošanu jaunajā rūpnīcā.

Kā ar darbaspēka piesaisti jaunajā rūpnīcā?

Darbaspēks ir liela problēma Latvijā. Katru gadu Latvijā darbaspējīgo iedzīvotāju skaits samazinās par apmēram 10 000, turklāt ar demogrāfisko situāciju ir vēl sliktāk. Darbaspēka problēmas risinām ar iniciatīvām automatizācijā, tostarp jaunā rūpnīca būs maksimāli modernizēta, ar jaunākajām tehnoloģijām, tādējādi cilvēka iesaiste un darba smagums samazināsies. Mums kā uzņēmumam tas dod iespēju darbam uzrunāt augstākas kvalifikācijas cilvēkus, piemēram, maiņu operatorus, tehniķus, iekārtu vadītājus. Manuālais darbs būtiski samazināsies.

Tāpat šogad Latvijā ir plānots pabeigt būvgružu pārstrādes rūpnīcu, kas līdz gada beigām sāks darbu, kā arī modernizējam polimēru pārstrādes sektoru, sākot ar mūsu "PET Baltija", kas no līdzšinējām telpām Jelgavā jau šogad tiks pārcelta uz jaunu ražotni Olainē, tādējādi kļūstot par lielāko PET pudeļu pārstrādes rūpnīcu Ziemeļeiropā.

Attīstāmies arī pārējā reģionā. Čehijā šobrīd lūkojamies dažādu jaunu augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanas virzienā. Plāns ir līdz gada beigām nodefinēt, kas ir šie produkti un sākt to ražošanu. Investīcijas varbūt nav tik lielas, bet kopumā cenšamies paplašināt produktu portfeli un paplašināt ražošanas jaudas, lai ieietu arī jaunos tirgos un ražotu augstākas pievienotās vērtības produktus.

Pagājušā gada beigās nopirkām uzņēmumu Polijā, un arī tam ir savi attīstības plāni gan attiecībā uz galaproduktu, gan uz izejmateriālu. Soli pa solītim virzāmies uzņēmuma attīstībā uz priekšu.

Kādi patlaban ir "Eco Baltia" ražotņu rezultāti, piemēram, "PET Baltija" un "Nordic Plast"? Cik lielas ir šo rūpnīcu ražošanas jaudas, un kādi ir plāni turpmākajai darbībai?

"PET Baltija" esam pabeiguši mūsu absolūti lielāko investīciju, kas bija ekstrūzijas jaudu palielināšana, līdz ar to pašreizējā ekstrūzijas jauda ir pietuvojusies četrām tonnām stundā, pat vairāk. Pārstrādes jauda īpaši nav mainījusies, kas ir apmēram 4-4,5 tonnas stundā. Pārvedot iekārtas uz jauno rūpnīcu Olainē, modernizēsim galvenos mezglus, kas ir nolietojušies, gada laikā modernizēsim notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. "PET Baltia" rūpnīcā jaudu palielināšanas kapacitāte ir īstenota, un tagad atliek pārvest iekārtas uz jaunajām telpām.

"Nordic Plast" rūpnīcā pagājušajā gadā modernizējām šķirošanas procesu, to pilnībā automatizējot, kas nākamā gada gaitā sniegs iespēju sasniegt apmēram 30% jaudas pieaugumu. Šī gada uzdevums ir pārvest iekārtas uz jaunu lokāciju Jelgavā. Mēs arī turpināsim pilnveidot šķirošanas procesus, jo tas ir virziens, kurā iet visa Eiropa, koncentrēties uz labākiem pārstrādes procesiem, kas nodrošina gala produkta atgriešanu sākotnējā produkta ražošanā, piemēram, pudeli pārvērst atpakaļ pudelē, glāzīti glāzītē un spainīti spainītī. Protams, PET pudeli nevar bezgalīgi pārstrādāt, jo vienā brīdī to var tikai pārvērst polimera šķiedrā vai kādā vēl citā izstrādājumā.

Ziņojāt, ka "Eco Baltia" plāno pārskatīt savu biznesa portfeli. Kādēļ šāds lēmums, un vai jau patlaban varat atklāt kādu no iespējamiem secinājumiem?

Mūsu akcionāru struktūra principā paredz to, ka mēs esam apņēmušies uzņēmumu attīstīt, izmantot visas stratēģiskās iespējas, kas savukārt prasa regulāri izvērtēt, kādas ir alternatīvas, kādus jaunus uzņēmumus varam pirkt, kādus pārdot utt. Šajā gadā esam nolēmuši pievērsties šim jautājumam, esam arī noalgojuši konsultantus, kas palīdz šajā procesā. Gan jau tuvākajā laikā būs vairāk informācijas par detaļām.

Pēdējo pāris gadu laikā "Eco Baltia" iegādājusies virkni uzņēmumu Latvijā un ārvalstīs. Vai drīzumā varētu paziņot par vēl kāda uzņēmuma iegādi?

"Eco Baltija" ir definējusi, ka uzņēmumu iegādes process ir tas, pie kura strādājam pastāvīgi. Skaidrs, ka reģionā ir pāris desmiti uzņēmumu, kuru attīstībai mēs sekojam regulāri, kuri pārdodas, kuri apvienojas, attīstās vai bankrotē. Patlaban esam jau publiski ziņojuši par Latvijas vadošā videi kaitīgo un bīstamo atkritumu savākšanas un pārstrādes uzņēmuma SIA "Eko Osta" iegādes darījumu. Tam vēl nepieciešama Latvijas Konkurences padomes apvienošanās atļauja.

Kā veicies ar līdz šim iegādāto uzņēmumu integrēšanu koncernā?

"Eco Baltia" viens no galvenajiem vērtību stūrakmeņiem ir cilvēki un otra ļoti svarīga lieta ir attieksme, ko esam definējuši kā "saimnieka attieksmi". Jebkurā iegādes darījumā mums ir svarīgi cilvēki, kas paliek un kā viņi pārņem mūsu saimnieku attieksmi, kā viņi uzlabo procesus un pilnveido uzņēmuma darbību.

Ja vērtējam darījumus, kas notikuši, tad, piemēram, Lietuvas "Ecoservice" iegāde ir bijis ļoti veiksmīgs darījums un šo uzņēmumu esam spējuši attīstīt, neskatoties uz dažādajām likstām, kā ugunsgrēku. Arī uzņēmumu SIA "Pilsētas Eko Serviss" esam pagājušā gada laikā veiksmīgi integrējuši un īstenojuši apvienošanos. Serviss, kuru sniedzam, ir kļuvis labāks, un arī pilsētas iedzīvotāji to ir novērtējuši. Tas ir devis arī iespēju uzvarēt dažus citus jaunus konkursus, piemēram, Saldus novadā, kur esam kļuvuši par ceļu uzturētājiem nākamajiem gadiem. Manis nosauktie piemēri liecina, ka nopirkt jaunus uzņēmumus, apvienot tos, attīstīt jaunus produktus un iegūt jaunus tirgus ir tieši tas, ko mākam vislabāk.

Cik daudz pašvaldībās "Eco Baltia" šobrīd nodrošina atkritumu savākšanu?

Šobrīd strādājam 11 pašvaldībās. Diemžēl jāsaka, ka, neskatoties uz to, ka veiksmīgi attīstāmies, Administratīvi teritoriālā reforma viennozīmīgi nesniedz gaidīto rezultātu. Uzņēmumi cerēja, ka novados, kas izveidojās apvienošanās rezultātā, rīkos lielos iepirkumus, kas diemžēl tā nenotika. Piemēram, iepriekš strādājām Tērvetes novadā, bet tā vietā, lai pēc apvienošanās Dobeles novads izsludinātu jaunu konkursu un iegūtu kvalitatīvu pakalpojumu, Tērveti atdeva savam Dobeles komunālajam pakalpojuma sniedzējam. Tas nebūtu nekas slikts, ja šāds lēmums tiktu pieņemts iepirkuma ceļā. Jo patlaban sanāk, ka cilvēkiem nav tiesību izvēlēties un tagad par pakalpojumu ir jāmaksā vairāk. Tas parāda nepilnības likumdošanā, ja pašvaldības šādi var rīkoties, slēpjoties aiz saukļiem. Tas pats notiek “Piejūras” reģionā, kur savulaik bija konkurss, kur apsaimniekojām daļu ”Piejūras” teritorijas uz konkursa pamata, bet vēlāk pašvaldības lēma “Piejūrai” pašai uzticēt atkritumu apsaimniekošanu. Ar ko tas ir beidzies? Tas ir beidzies ar izkrāptiem nodokļiem, nodedzinātiem atkritumiem un krimināllietām. Sliktākais ir tas, ka cilvēki, kuri šajā lietā ir apsūdzēti, turpina vadīt uzņēmumu.

Kā kopumā pašvaldībās vērtējat iepirkumu procedūras atkritumu apsaimniekošanā? Vai netiek kaut kādā veidā pret kādu konkursa pretendentu izrādīts favorītisms?

Domāju, ka atkritumu apsaimniekošanas jomā šobrīd process ir ļoti caurskatāms, jo nekādu favorītismu konkursos īsti nevar iestrādāt. Protams, jautājums, vai tev tur jau ir konteineri vai nav, jo tas ietekmē izmaksas, kuras iekļauj cenā.

Savukārt attiecībā uz ceļu uzturēšanu, tad riska elements, ja pašvaldība savu ceļu uzturēšanai izvēlas vietējo zemnieku, ir subsidētā degviela. Tad man rodas jautājums, kā tiek kontrolēts tas, ka degviela, kas ir subsidēta un jāizmanto lauksaimniecībai, netiek izmantota arī ceļu uzturēšanai. Reizēm ir tā, ka vietējā zemnieka piedāvājums ir tāds, ka mēs kā liels uzņēmums, kurš degvielu pērk par oficiālo cenu, maksā visus nodokļus, šo pakalpojumu par tādu cenu nevaram nodrošināt. Tas ir jautājums pašvaldībām, kā to var kontrolēt.

Šādu gadījumu pašvaldībās ir daudz?

Laiku pa laikam to var novērot. Tāpat ir aspekts par zaļo iepirkumu, vai visos iepirkumos tiek pievērsta uzmanība tam, kādi transportlīdzekļi tiek izmantoti. Mums kā lielam uzņēmumam, kas strādā pie savas ESG stratēģijas un CO2 pēdas samazināšanas, tas ir svarīgi - mēs pērkam jaunu tehniku, un tas ietekmē cenu. Maziem uzņēmumiem, kuriem ESG prasības nav nekādas un arī pašvaldība šādus kritērijus neiekļauj, tad sanāk, ka brauc ar veciem traktoriem un mašīnām, kas nodara lielu kaitējumu dabai. Tam ir ietekme. Tie ir galvenie jautājumi, kuriem vajadzētu pievērst uzmanību publiskajos iepirkumos - vai ir pievērsta pietiekama uzmanība vides jautājumiem un kā nokontrolēt to, ka zemākā cena ir godīga, netiek izmantota subsidētā degviela, netiek maksātas aplokšņu algas utt.

Kāda ir "Eco Baltia" ESG stratēģija?

ESG mums kā disciplīna nav nekas jauns, un jau kopš ERAB ienākšanas "Eco Baltia" uzņēmumā ir ieviesta virkne atbildības jomu gan sociālajā jomā, gan dzimumvienlīdzībā, CO2 pēdas mazināšanā un tamlīdzīgi.

Pēdējos divus gadus esam ieviesuši amata pozīciju "ESG vadītājs", un šobrīd visos uzņēmumos tiek izstrādātas ilgtspējas stratēģijas. Pēc būtības uzdevums ir veidot vienotu sistēmu, kas ļauj mērīt mūsu CO2 pēdu un domāt, plānot un realizēt projektus, kas ļauj strādāt efektīvāk ar mazāku pēdas nospiedumu. ESG mūsu gadījumā nav tikai CO2 nospiedums, bet virkne dažādu mērījumu, jo būtībā mūsu pieeja ir tāda, ka ilgtspēja ir jāpārvērš arī pelnītspējā. Ilgtspēja ir ne tikai CO2 un emisijas, bet arī materiālietilpība, efektīvāka cilvēkresursu izmantošana, darba apstākļu uzlabošana, kas galu beigās palīdz radīt kvalitatīvāku produktu un vēlams ar mazākām izmaksām. Diemžēl daudzi uzņēmumi Latvijā to nav sapratuši. Šobrīd lielākajai daļai mūsu uzņēmumu stratēģijas ir izstrādātas un apstiprinātas, un šogad plānojam publicēt pirmo savu publisko ilgtspējas pārskatu, sagatavojoties tam, ka nākamajā gadā šāds pienākums visiem lielajiem uzņēmumiem jau būs savā ziņā obligāts. Mēs arī saskaramies ar taksonomiju, kas nozīmē, ka mūsu finansējošā banka arī sāk prasīt dažādus vērtējumus un mērījumus. Tas liecina, ka, ja uzņēmums ir gana liels, tad ilgtspēja vairs nav iedomāta prasība, bet gan pilnas slodzes darbs, pie kā uzņēmumam jāstrādā diendienā, kam jākļūst par uzņēmuma DNS.

Kā kopumā vērtējat situāciju Latvijā saistībā ar uzņēmumu ilgtspēju?

Mēs arī nesen veicām aptauju par šo jautājumu, un diemžēl jāsaka, ka vispārējais izglītotības līmenis par to, kas ir ilgtspēja, ir ļoti zems, vien nepilni 10% uzņēmumu apzinās, kas tas ir, un vēl zemāks procents ir tie uzņēmumi, kas reāli ir nodefinējuši savu stratēģiju un strādā pie plānu ieviešanas. Ņemot vērā ES regulas, taksonomiju, "green deal", tad mēs agri vai vēlu būsim spiesti aizdomāties par to, ko atstājam nākamajām paaudzēm un kāds ir mūsu nospiedums. Pārmaiņu nozīmīgākais brīdis būs tad, kad cilvēki sapratīs, ka viņi ar savu pirkumu nobalso par to, kādā pasaulē gribam dzīvot.

Vienkāršs piemērs, mēs nopērkam kreklu, kas ir iepakots plēvē, ir vēl kāda adatiņa, vēl kaut kāda plastmasa, papīrs, bet reāli no visa iepakojuma 80% nav vajadzīgi. Tās ir nianses, par kurām mēs pagaidām diemžēl neaizdomājamies ne tikai Latvijā, bet lielā mērā arī Eiropā, bet politikas veidotāji jau ir sākuši pievērsties šim jautājumam. Mēs visi kādreiz esam nopirkuši kādu mazu lietu, kas ir lielā iepakojumā, lai pirkums it kā izskatītos svarīgāks, vērtīgāks. Lielā, nevajadzīgā iepakojuma ēnas puse ir tā, ka tādējādi tiek transportēts tukšs gaiss, kravas mašīnā varētu ielikt 10 reizes vairāk iekārtu, ja, piemēram, gredzenus mēs katru atsevišķi neliktu kastītē, bet sabērtu vienā maisā. Tāpat tukšā vieta iepakojumā reizēm tiek aizpildīta ar kaut ko vēl, piepūstu plastmasas maisu, putuplastu vai vēl kaut ko, kas pēc būtības nav vajadzīgs. Eiropā par to arvien vairāk tiek runāts, ka šāda prakse ir jāizbeidz, ir jākļūst efektīvākiem, iepakojumam jābūt pēc iespējas mazākam, jābūt no pārstrādājamiem un pārstrādātiem materiāliem. Domāju, ka pārskatāmā nākotnē viss mainīsies un katrs iedzīvotājs būs spiests aizdomāties. Problēma ir tā, ka mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā - vienu kreklu var valkāt desmit gadus, bet pēc trīs mēnešiem mainās krekla apkaklītes mode un vecie krekli jāmet ārā un jāpērk jauni.

Publiskajā telpā daudz tiek runāts par jaunajām prasībām obligātai tekstila un bioloģisko atkritumu šķirošanai. Sakiet, kā šajās jomās veicas "Eco Baltia" klientiem?

No šī gada 1.janvāra visā Latvijā bija jāsāk bioloģisko atkritumu šķirošana, kas ir ļoti būtiski, bet pagaidām ar to sokas diezgan kūtri. Vismaz manā mājsaimniecībā, kur atkritumu apsaimniekošanu nodrošina cits operators, neviens bioloģisko atkritumu konteineri nav atvedis. Gaidām.

Pēc būtības bioloģisko atkritumu šķirošana jau nav nekāds jaunums, jo, ja atceramies padomju laikus, tad arī tad bija metāla kartupeļu mizu konteineri vai komposta kaudze māju pagalmos. Tagad ir vienkārši jāsper solis atpakaļ un jāšķiro.

Attiecībā uz tekstila šķirošanu tas ir ļoti būtiski, ko prasa Eiropas Savienība. Tekstilu, kas vēl pagaidām nonāk atkritumos, pirmkārt, var vienkārši izmazgāt un aizsūtīt uz valstīm, kur tas ir pieprasīts un nepieciešams, vai, otrkārt, pārstrādāt jaunās tekstila šķiedrās. Sliktāko izmantot kā kurināmo, labāko atgriezt atpakaļ ražošanā. Jau tagad ir drēbes, apavi, kas ir ražoti no pārstrādātiem materiāliem, skaidrs, ka aprites ekonomika ir virziens, kurā mums jāiet.

Tāpat būtisks aspekts, ka nepārdotās drēbes vairs nedrīkstēs vienkārši iznīcināt, jo, piemēram, lai nemazinātu kāda zīmola vērtību, šobrīd nepārdotās preces nevis tiek atdotas labdarībai vai pārdotas lētāk, bet iznīcinātas. Tagad tas būs aizliegts. Viennozīmīgi tas ir virziens, lai apkarotu patērētājsabiedrības alkatību. Būsim spiesti drēbes valkāt ilgāk, jo tās kļūs dārgākas, un būsim spiesti domāt, vai drēbes, kuras pērkam, ir pārstrādātas un pārstrādājamas vai nē. Un attiecīgi tam apģērbam, kas tiks atbilstoši apsaimniekots - tātad virzīts aprites ekonomikā -, cenas kāpums būs mazāks. Kā aplēsis mūsu ražotāju atbildības sistēmas uzņēmums "Latvijas Zaļais punkts", iesaistoties vienotā sistēmā, izmaksu kāpums par tirgū laistajiem tekstilizstrādājumiem būs niecīgs - piemēram, viens vīriešu T-krekls varētu sadārdzināties vien par aptuveni 0,02 eiro, pretēji teju 0,13 eiro, ja tirgotājs vai ražotājs izvēlas maksāt pilnu dabas resursu nodokli un kopējā ražotāju atbildības sistēmā neiekļauties. Būtībā visa modernā Eiropa virzās uz to, ka nākotnē, ja kāds produkts, prece nebūs pārstrādājama vai atkārtoti izmantojama, par to būs jāmaksā papildu nodoklis.

Ko "Eco Baltia" dara ar tekstilu, kas nonāk šķirošanas konteineros?

Mēs šo apģērbu novirzām partnerim, kurš to sašķiro apmēram 20 frakcijās, daļa no tiem tiek laista otrreizējā apritē, bet to, ko nevar otrreizēji izmantot, nodod pārstrādē, lai no iegūtā saražotu, piemēram, industriālās lupatas vai pildvielas mēbelēm utt. To, kam otrā dzīve nav iespējama, izmanto siltumenerģijai. Skaidrs ir tas, ka jebkurš tekstils sliktākajā gadījumā ir energonesējs, bet uz izgāztuvi to vest tiešām nevajag.

Kā ir mainījušies cilvēku paradumi tekstila nodošanā no brīža, kad tika uzstādīti pirmie konteineri, salīdzinot ar šodienu? Šķirošanas intensitāte ir pieaugusi?

2023. gadā mūsu konteineros ir nodoti gandrīz 2000 tonnu. Labā tendence ir tāda, ka, sākot tekstila konteineru uzstādīšanu, no savāktā apjoma 46% bija atkārtotai apritei nederīgs tekstils, savukārt no pagājušajā gadā savāktā apjoma tādi bija tikai 2-3%. Protams, tas ir, pateicoties arī mūsu mērķtiecīgam darbam pie tekstila aprites veicināšanas pasākumiem, atrodot nevajadzīgajiem izstrādājumiem pielietojumu otrreizējā tirgū. Taču kopumā varam secināt, ka cilvēki "pilnīgos mēslus" ir izmetuši un tagad konteineros nonāk tas, kas pašam neder, vairs nav izmantojams, bet citam būs tieši laikā.

Kā veicināt cilvēku sapratni par atkritumu šķirošanu?

Mēs aktīvi iesaistāmies arī politikas veidošanā, gan strādājot ar asociāciju, ministriju, darba grupās, sekojam līdzi pasaules tendencēm. Mēs šajā industrijā esam vairāk nekā 20 gadus un, sekojot līdzi pasaules tendencēm, meklējam labākos risinājums. Atceros pirms vairākiem gadiem šķirošana sākās ar četriem pieciem konteineriem, piemēram, Vācijā, kur papīram bija savs, polimēram savs un metālam savs, bet tad secinājām, ka visam vieglajam iepakojumam vajag tikai vienu, lai cilvēkiem tas nav sarežģīti un ir saprotami. Pēc tam šo dzelteno konteineru uz līnijas var sašķirot. Mēs tiešām daudz laika tērējam uz pareizajiem risinājumiem un to iestrādāšanu normatīvajos aktos.

Tāpat, protams, ir bērnu izglītošana. 20 gadus esam ar to strādājuši, un tas ir jādara visu laiku. Bērns ir nākotnes lēmumu pieņēmējs, un, ja jau no bērnu kājas viņš ir izglītots par atkritumu šķirošanu un tās nepieciešamību, tad šobrīd šī paaudze ir aktīvākie šķirotāji.

Vai "Eco Baltia" domā arī par kādu papildu atkritumu apstrādes veidu? Vai plānojat ar laiku attīstīt, piemēram, atkritumu dedzināšanu?

Mēs monitorējam pilnīgi visus tehnoloģiskos attīstības virzienus. Atkritumu dedzināšana saskaras ar vairākām problēmām. Latviešiem ir attieksme: "Neesam pret atkritumu dedzināšanu, bet ne manā pagalmā." Visi saprot, ka mums to vajag, jo kaut kur atkritumi ir jāliek, nevarēsim tos bezgalīgi rakt atkritumu poligonā, bet nav gatavi, ka tas notiek viņu māju tuvumā. No otras puses pasaulē šobrīd tās dedzinātavas, kurās bēra nešķirotus atkritumus un tikai dedzināja, iziet no modes. Skaidrs, ka šis virziens mūs interesē, bet lielākais jautājums ir par tehnoloģisko risinājumu, ko varētu izmantot, kas būtu efektīvs, moderns un sasniegtu pārstrādes mērķus.

Šobrīd no atkritumiem mēs ražojam RDF, kas ir alternatīvais kurināmais, ko izmanto cementa rūpnīcā. Šobrīd arī daudz diskusiju notiek par padziļinātu plastmasas šķirošanu, tās sekām un gala produktiem. Ir jābūt pārliecinātiem par to, ko dari, par savu stratēģiju, kas mūsu gadījumā ir atrast vērtību katrā lietā. Ja būs kādi jauni investīciju projekti, tad par to noteikti ziņosim.