Restaurators Dāvis Priede priecājas sajust nama dvēseli

Dāvis ir Būvuzņēmuma Restaurators būvniecības nodaļas vadītājs, saņēmis Būvindustrijas lielo balvu Pamatakmens kategorijā Gada inženieris/arhitekts 2023, nominēts par Gada restaurācijas būvdarbu vadītāju. Dāvis jau padsmit gadus dzīvo Rīgā, bet viņa dzimtā puse ir Rūjiena, tur mācījies ģimnāzijā, padevās eksaktie priekšmeti. “Kāpēc izvēlējos būvniecību? Skolas laikā kopā ar tēti pastrādājām būvniecības objektos vasaras sezonās. Tēvs bija namdaris, celtnieks. Man iepatikās, un arī sapratu, ka negribas visu dzīvi ar rokām vien strādāt, bet vēlos organizēt un vairāk izprast būvniecību. Tā ir tāda interesanta lieta – kā viss saliekas kopā, man patīk, ka var redzēt rezultātu,” Kas Jauns Avīzei saka Dāvis.

Ar Vītolu fonda stipendiju

Pēc ģimnāzijas Dāvis studējis Rīgas Tehniskajā universitātē, ieguvis bakalaura un tad maģistra grādu būvniecībā, pēc tam apguvis vadības zinātnes maģistrantūrā, turklāt atzīts par cienīgu, lai saņemtu Vītolu fonda stipendiju. “Protams, tas palīdzēja, es varēju vairāk koncentrēties mācībām. Man bija ziedotājs Aivars Slucis, Amerikas latvietis, kurš trimdā devies Otrā pasaules kara beigās, liels savas tēvzemes patriots. Man izdevās vairākas reizes viņu satikt. Viņš bija radiologs, ziedoja personīgi no savas algas. Ļoti gaišs, nacionāli noskaņots cilvēks, tas mani ļoti saistīja,” atceras Dāvis.

Mācoties trešajā kursā, viņš sāka strādāt: “Paskatījos internetā būvniecības uzņēmumus, kuros vēlētos strādāt, kas darbojas ar vecām ēkām, kas man šķita īpaši interesanti. Bija vajadzīga prakses vieta, aizsūtīju savu CV, kur vēl diži daudz kas nebija rakstīts. Vienīgais, kas man atbildēja, bija Būvuzņēmums Restaurators – vajadzēja darbu vadītāju palīgu. Tagad šajā uzņēmumā strādāju ilgāk nekā divpadsmit gadus.”

Pirmais darbs Ziemeļblāzmā

Pirmais objekts jaunatnācējam bija kultūras pils Ziemeļblāzma Rīgā – liela ēka, kurai jāatjauno fasāde. “Mans pirmais objekts, kur arī iepazinos ar darbiniekiem, daudzi joprojām šeit strādā, tādi riktīgi būvniecības veči. Interesanta ir pils vēsture. Tas bija tā dēvētais nedzērāju nams, kuru 1913. gadā uzcēla kokrūpnieks un mecenāts Augusts Dombrovskis, lai apkārtējiem iedzīvotājiem būtu pilnvērtīga sabiedriskā un kultūras dzīve. Latviešiem liela bēda ir, ka daudzi nodzeras, un vajag viņus no tā atpestīt. Tāpēc Dombrovskis bija izveidojis bezalkohola biedrību un kultūras pili. Sākumā celta no koka, tad to nodedzināja, no jauna uzbūvēja no mūra, kuru mēs restaurējām,” stāsta Dāvis, kurš arī pats grādīgos dzērienus nelieto.

Izpratne un pieredze veidojas ar laiku. “Šo gadu laikā atjaunotas ļoti daudzas interesantas ēkas.  Rīgas pilī restaurējām vairākas iekštelpas, Baltajā zālē bija jāuzliek zeltījums.  Kad gatavojāmies darbus uzsākt, pilī izcēlās ugunsgrēks. Visi augstvērtīgie griesti bija jāizbūvē no jauna, ģenerāluzņēmējs bija SBRE. Zāle bija nodegusi, griesti un ģipsis nokrituši. Tikai mazs gabaliņš palicis, kā rekonstruēt – kas būtu pareizi, kā visu salikt kopā, lai beigās izskatās skaisti, un nav arī eiroremonts.”

Uz Rundāles pils jumta

Palikušas atmiņā arī VEF ēkas, kur atjaunoja fasādes Brīvības ielā, arī šeit savulaik ugunsgrēks pastrādājis posta darbus. Dāvim par šo īpašs prieks, jo tas bija pirmais objekts, kur viņš viens pats pārstāvēja uzņēmumu visu būvniecības laiku, bija darbu vadītājs. Jēkaba katedrālei atjaunotas fasādes, mainīts jumts, daudz koka konstrukciju, kuras vajadzēja protezēt – vairs nelietojamās daļas aizstāt ar jaunām. “Atkal bija jauna, interesanta pieredze – kā visu salikt kopā? Tur kokā bija daudz mezglu, izgriezumu, kalumu, bija jāizdomā metodes. Arī visu torni atjaunojām līdz pat gailim augšā, pašu gaili apzeltījām un uzcēlām atpakaļ,” lepojas restaurators.

Labā atmiņā ir arī Rundāles pils, kur darbojušies trīs gadus, visai ēkai nomainīts jumts. “Ir objekti, kur vienkārši sarēķina tāmi, bet Rundāles pilī visā vajadzēja vēl vairāk iedziļināties. Tas bija sarežģīts objekts. Liels jumta segums un sarežģītas izbūves – pilij bija īpašas prasības, lai atjaunotu pēc vēsturiskās izpratnes, dažādas tehnoloģiski neiespējamas lietas, ko grūti apvienot. Tur bija īpaši daudz jumta savienojumu, katrs no tiem ir risks.”

Senajā ir dvēsele

Uzcelt jaunu ēku ir viens, restaurēt vecu – kas cits. Jārēķinās gan ar tehnoloģijām, gan materiāliem, kā mūsdienu materiālus savietot ar vēsturiskajiem. “Tā ir vēsture, daļa no mūsu identitātes. Cilvēkiem reizēm ir pārspīlētas prasības, bet skaistums ir tieši senajā, un tie arī ir vecie materiāli. Tie nekad nebūs tik ideāli kā jaunie, modernie, tiem tādiem arī nav jābūt. Ja Pizas tornis nebūtu šķībs, neviens nezinātu, ka tāds tur atrodas, un mūs arī neinteresētu, ja to iztaisnotu,” savās atziņās dalās Dāvis.

“Jauki, ka Rundāles pils pabeigta, nav vairs bēniņos jāstāv ar spainīšiem. Tu uz tā jumta esi bijis, stāvējis, trīs gadus katru nedēļu turp braucis. Tā ir daļa no tā, kāpēc ir forši strādāt būvniecībā un tieši ar vecām ēkām – var redzēt darba rezultātu. Protams, sanāk arī pastrādāt pie datora ar tāmēm, līgumiem, bet galvenais, ka darbam tomēr ir taustāms rezultāts,” uzsver jaunais vīrietis. Dāvis novērojis – kopš Rīgā dzīvo un strādā, galvaspilsēta kļūst skaistāka. Viņš atceras, kā braucis garām Saktas namam Brīvības un Merķeļa ielas stūrī un vērojis – melna, nodrupusi fasāde, būtu lieliski sakārtot.

“Un pirms dažiem gadiem uzvarējām konkursā un to izdarījām. Katrs objekts nāk ar citu auru, saviem cilvēkiem. Pa Rīgu staigājot, redzamas daudzas vecās ēkas, katra trešā ir vēl uzlabojama. Padomju laika ēkas ir bez dvēseles, tur iekšā nav tā unikalitāte, meistara pieskāriens, nav arhitekta radošums. Tās bija celtas pēc viena parauga, kas ir ekonomiski izdevīgāk. Cilvēkiem tomēr svarīgs ir arī skaistums, ēkas dvēsele, citādi mēs visi varam staigāt arī vienādās drēbēs. Padomju laikā bija cita ideoloģija, filozofija, un tādas arī ir šīs ēkas, kuras daudz saražotas,” uzskata būvdarbu vadītājs.

Līdzsvaram ceļojumi un daba

Darbā būvniecībā veidojas diezgan liela spriedze, jo ir liela atbildība. “Es esmu nedaudz perfekcionists, man patīk, ka viss ir izdarīts kā vajag. Ar laiku tāpēc uzkrājas stress, kļūstu pret cilvēkiem nedaudz skarbs,” atzīst Dāvis. Viņam gan patīk labas attiecības, negribas tās bojāt, un līdzsvaru Dāvis meklē dabā un ceļojumos, tie sniedz miera sajūtu, atkal dod spēku un enerģiju.

Arī citās valstīs viņš īpaši vēro namus. “Man ļoti patīk Itālijas un Horvātijas akmens ēkas, Grieķijā ir forši, ir dažāda veida skaisti akmeņi, granīts, marmors. Rīgas pilī mēs uzzīmējām mākslīgo marmoru, un cilvēki spriež: oho, marmora siena, kas īstenībā ir uzzīmēta. Ārzemēs ir dabīgais marmors, un šīs ēkas saglabājas ļoti ilgi, nav tādu klimata izaicinājumu kā pie mums – ziemas un sals, kas ļoti bojā būves. Tur tās ilgi saglabājas, var staigāt un skatīties, pat vairāk nekā pirms 2000 gadu būvētas,” jūsmo restaurators.

Izdevies pabūt arī ASV, tur ēkas ir milzīgas, bet ne tik vecas kā Eiropā. “Neesmu bijis Ķīnā, gribētos tur apskatīties arhitektūru, senās ēkas. Pabiju Tanzānijā, tur ārpus pilsētām ir tā sauktās dubļu mājiņas, kurās tiešām cilvēki dzīvo. Pasaule ir plaša, un ēkas dažādas.”

Dāvim patīk arī sports, braukt ar motociklu, kvadriciklu, skriet pa mežu ar suņiem, spēlēt pludmales volejbolu, iet garos pārgājienos. Latvijas izaicinājumā pa visu valsti kopumā bija desmit dažādi pārgājieni 25 līdz 40 kilometru garumā, arī pa mežiem un purviem.

“Nogājām ap 400 kilometru kopā ar ģimeni. Ar sievu esam bijuši Korsikā, pa GR-20 taku, kas bija jāiziet pa kalniem un klintīm – visu laiku jārāpjas augšā lejā ar lielu mugursomu plecos. Tas arī bija izaicinājums – līst lietus vai spīd saule, vienalga jāiet. Interesanti bija sajust dabas skaistumu, skarbumu un to, ka tu kā cilvēks neesi nekas pret to.”

Un kā ar būvniecību pašam sev? “Esmu arī sev terasi, jumtu, šķūnīti uzbūvējis. Visu laiku gribas kaut ko darīt, izliekot fizisko enerģiju,” Dāvis ir nerimtīgā kustībā.