Valsts uzņēmumi biržā: vai tas ir vienīgais ceļš, kā atgūt zaudēto naudu?
Otrdien, 13. februārī Ministru kabineta Stratēģiskās vadības tematiskajā komitejā ir plānots skatīt Finanšu ministrijas ziņojumu par valstij piederošiem uzņēmumiem, kuru akcijas daļēji varētu kotēt biržā. Kaut gan arī vakar notikušajā Latvijas kapitāla tirgus forumā daudz un pārliecinoši tika runāts par valsts uzņēmumiem un kapitāla tirgu, realitātē iespēja vēl šogad ieraudzīt kāda valsts uzņēmuma akcijas biržā nav īpaši liela. Arī nākamais gads vēl ir pietiekami neskaidrs. Tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli.
Runājot ar potenciāli biržā kotējamo valsts uzņēmumu vadītājiem un to kapitāldaļu turētājiem, arī iezīmējas, ka faktiski uz biržu vairāk vai mazāk droši pašlaik mērķē nacionālā aviokompānija "airBaltic", jo kapitāla piesaistīšana biržā pašlaik ir vienīgais reālais plāns, kā valstij atgūt pandēmijas laikā uzņēmumā ieguldītos līdzekļus. Savukārt pārējie uzņēmumi, kuru akcijas potenciāli varētu kotēt biržā, pašlaik vairāk runā "tad jau redzēs" kategorijās.
Grubuļainais ceļš uz kapitāla tirgu
Pēdējā gada laikā peramo zēnu lomā ir nonākušas komercbankas, un viens no pārmetumiem, kas ir skanējis ļoti bieži, - Latvijā strādājošās bankas nepietiekami kreditē Latvijas tautsaimniecību. Un tas ir viens no iemesliem, kādēļ mēs atpaliekam attīstībā no kaimiņvalstīm. Pārlieka atkarība no banku finansējuma ir vērojama visā Eiropā, bet Latvijā tā ir ļoti izteikta. Un zināma atbildība te ir jāuzņemas arī valstij un līdzšinējām valdībām. Visur pasaulē bankas ir tikai viens no avotiem, kur uzņēmumiem piesaistīt finansējumu attīstībai. Tikpat nozīmīgs un, piemēram, ASV pat nozīmīgāks finansējuma piesaistes avots ir kapitāla tirgus.
To, cik "spēcīgs" ir Latvijas kapitāla tirgus, spilgti ilustrē dati par pagājušā gada tirdzniecības apgrozījumu Baltijas biržās. Biržā "Nasdaq Riga" pērn ir slēgti darījumi par akciju vai obligāciju tirdzniecību 35,7 miljonu eiro apmērā, kas ir vien 6,7% no Baltijas biržu tirdzniecības kopapjoma. Līderis ar 328,9 miljoniem eiro jeb 62% no Baltijas tirgus kopējā apjoma bija Tallinas birža, bet Viļņas birža seko ar 166 miljoniem eiro jeb 31,3%. Arī tirgus kapitalizācijas ziņā Rīga ir pēdējā vietā Baltijā. Nav nekāds brīnums, ka ar šādiem rādītājiem Rīgas biržai ir grūti ieinteresēt gan jaunus investorus, kuri vēlētos ieguldīt Latvijas uzņēmumos, gan uzņēmumus, kuri meklē naudu attīstībai.
Viens no veidiem, kā dot uzrāvienu Latvijas kapitāla tirgum, ir lielu, valstij piederošu uzņēmumu akciju nonākšana biržā, kas uzreiz piesaistītu daudz nopietnāku investoru interesi. Savukārt, ja Rīgas biržā sāks apgrozīties daudz lielāks investoru pulks, tad viņu uzmanību daudz vienkāršāk būs piesaistīt arī citiem uzņēmumiem. Finanšu ministrijas plāns paredz Latvijas akciju tirgus kapitalizāciju līdz 2027. gadam palielināt no tagadējiem 3% līdz 9% no iekšzemes kopprodukta.
Jautāts, vai valsts uzņēmumu akciju nonākšana biržā būtu uzskatāma par "sudraba lodi", kas atrisinātu visas Latvijas kapitāla tirgus problēmas, aktīvu pārvaldes uzņēmuma "INVL Asset Management" un "INVL Family Office" vadītājs Latvijā Andrejs Martinovs gan atbild, ka te drīzāk ir stāsts par to, ka kaut kas ir jādara katram, tostarp valstij. Turklāt vislielāko investoru interesi var piesaistīt tieši lielie uzņēmumi, un, ja paskatās uz Latvijas uzņēmumu apgrozījumiem, tad vairums no lielajiem spēlētājiem pieder valstij.
Līdz šim gan valsts Latvijas kapitāla tirgus attīstību ir atbalstījusi vairāk vārdos, bet ne darbos. Tiesa, valstij piederošas kapitālsabiedrības ir emitējušas obligācijas - "Latvenergo", "Augstsprieguma tīkls", "Attīstības finanšu institūcija "Altum"". Tomēr, ja skatās no uzņēmumu viedokļa, tad arī obligācijas ir sava veida kredīts, un nauda ar procentiem termiņa beigās ir jāatdod obligāciju turētājiem. Savukārt akciju emisijām, kas valsts uzņēmumiem ļautu piesaistīt jaunu kapitālu "uz mūžu" apmaiņā pret kapitāla daļām, Latvija nav saņēmusies.
Kādu laiku gaisā gan ir pārmaiņu vēji. Ja iepriekš valsts kapitāla tirgus sakarā izlīdzējās ar nodrāztajām un neko konkrētu nepaģērošajām frāzēm "attīstīt", "veicināt" un "sekmēt", tad tagad Finanšu ministrija jau kopš pagājušā gada no pārējām ministrijām un Rīgas domes ir pieprasījusi konkrētus vērtējumus, kuru valstij un Rīgas domei piederošu uzņēmumu akciju daļēju kotēšanu biržā varētu sākt. Savukārt tagadējās valdības rīcības plānā ir paredzēts līdz 30.martam apstiprināt valsts kapitālsabiedrību sarakstu, kuru akcijas daļēji būtu kotējamas biržā. Tiesa, saraksts vēl nebūt nenozīmē, ka tajā iekļauto uzņēmumu akcijas jau rīt nonāks biržā. Bet arī tas jau ir vairāk kā nekas.
Cerīgie un ne tik cerīgie
Kaut gan Finanšu ministrijas ziņojumam par valsts uzņēmumu akciju daļēju kotēšanu biržā ir piešķirts ierobežotas piekļuves statuss un līdz ar to plašākai sabiedrībai atliek gaidīt valdības lēmumu, potenciālie kandidāti uz biržu ir salīdzinoši skaidri. Taču galīgi nav skaidrs, kad šie uzņēmumi reāli varētu nonākt biržā. Un dažu gadījumā pat nav skaidrs, vai tie vispār nonāks biržā, jo ir arī pietiekami liela kapitāldaļu turētāju neieinteresētība.
Ir diezgan droši, ka pirmais būs "airBaltic". Tiesa, arī tā akciju kotācijas plāni līdz šim ir plūstoši bīdījušies arvien tālāk. Pašlaik tiek runāts par to, ka lēmums par "airBaltic" akciju sākotnējo publisko piedāvājumu (IPO) jeb jaunu akciju izlaišanu biržā var tikt pieņemts šā gada otrajā pusē. Priekšnoteikums, lai par to lemtu, ir "airBaltic" piecu gadu 200 miljonu eiro obligāciju pārfinansēšana. Obligāciju termiņš beidzas jūlijā, un pērn rudenī uzņēmums atteicās no pirmā mēģinājuma obligācijas pārfinansēt nelabvēlīgās tirgus situācijas dēļ.
"Ja "airBaltic" stāsts nebūs pietiekami labs, ja situācija finanšu tirgos nebūs pietiekami laba, jo eskalēsies karadarbība vai notiks vēl kaut kas neparedzams, mēs IPO neveiksim un turpināsim savu darbu kā līdz šim. Tieši tādēļ pašlaik mūsu prioritāte ir obligācijas, jo arī to pārfinansēšanu ietekmē tādas lietas kā karš vai pasaules investoru vēlme investēt Baltijas valstīs. Protams, vienmēr ir jautājums, kas notiks, ja IPO netiks veikts 2024.gada otrajā pusē? Tad mēs to darīsim 2025. gadā. No Eiropas Savienības nosacījumu viedokļa mēs to varam darīt pat līdz 2027. vai 2028. gadam. Taču mūsu mērķis ir šā gada otrā puse. Tas, ko mēs nevēlamies darīt, ir mēģināt un pēc tam ciest neveiksmi. Tāpēc mēs veltīsim laiku, lai pieņemtu šo lēmumu," intervijā aģentūrai LETA saka "airBaltic" izpilddirektors Martins Gauss.
Nākamais salīdzinoši bieži piesauktais ir "Latvenergo" un "Latvijas valsts meži" veidotais atjaunojamās enerģijas ražotājs "Latvijas vēja parki". Tomēr pašlaik uzņēmuma darbs nav ticis tālāk par plānošanas fāzi. Valdības rīcības plāns paredz, ka dokumenti par ārējā finansējuma piesaisti "Latvijas vēja parkiem", tostarp paredzot kotēšanu biržā, Ekonomikas ministrijai ir jāsagatavo līdz 2026. gada oktobra beigām. Ekonomikas ministrija, taujāta, cik tālu ir plāni par uzņēmuma akciju kotēšanu biržā, atbild, ka "Latvijas vēja parku" projekts vēl ir sākotnējā stadijā un šobrīd ir pāragri komentēt iespējamību akciju kotēšanai biržā.
Pavisam kritisks šajā jautājumā ir finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV), kurš Latvijas kapitāla tirgus forumā sacīja: "Diez vai vajadzētu turpināt ņemties ar "Latvijas valsts mežu" meitas uzņēmumu. Tur rezultātu praktiski nekādu nav". Tā vietā pēc finanšu ministra domām vajadzētu atļaut “Latvenergo” veidot atjaunojamās enerģijas uzņēmumu "Latvenergo Green" pēc Igaunijas "Enefit Green" līdzības un finansējuma piesaistei kapitāla tirgos virzīt to.
Kad tiek runāts par valsts uzņēmumu akciju kotēšanu biržā, regulāri izskan arī sakaru uzņēmuma "Tet" un "Latvijas mobilais telefons" (LMT) nosaukums. Abos valstij pieder 51%, un jau gadiem valsts atrodas ne tajās labākajās attiecībās ar otru līdzīpašnieku Zviedrijas "Telia". Ja valsts vēlas redzēt abu uzņēmumu strauju attīstību un ieguldījumu Latvijā radītās inovācijās, tad ārvalstu akcionāra ambīcijas nav lielākas par “Telia” filiāļu funkciju veikšanu Latvijā. Tādēļ akciju kotācija biržā tiek minēts kā viens no risinājumiem, kā mainīt arī akcionāru struktūru.
"Nākamajā pusgadā mums būtu jāiegūst skaidrāks redzējums par šo uzņēmumu nākotni. Šobrīd mēs veicam konkursu par konsultantu piesaisti, kuri palīdzēs arī no malas paskatīties uz šiem procesiem, un tad kopā ar profesionāļiem kopīgi izvērtēsim tālākos soļus. Kopš es sevi atceros politikā, visiem vienmēr ir bijis viedoklis, kas ir jādara ar "Tet" un LMT un kas ir jādara ar to ārvalstu akcionāriem. Tieši tādēļ es pašlaik no jebkādiem komentāriem gribu atturēties un sagaidīt profesionālu vērtējumu, kāds būtu vislabākais ceļš mums kā valstij," LETA saka ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS), piebilstot, ka skaidrs ir arī tas, ka nevar atļauties saglabāt "status quo" situāciju, jo tas nenāk par labu Latvijas interesēm.
Kā jauna ideja no Ašeradena puses Latvijas kapitāla tirgus forumā izskanēja AS "Augstsprieguma tīkls" nosaukums. Ministrs uzsvēra, ka uzņēmumam ir vajadzīgas lielas investīcijas un tas kā stingri regulēts uzņēmums būtu ļoti interesants, piemēram, pensiju fondiem, kuri meklē stabilus ieguldījumus. Tiesa "Augstsprieguma tīkls" apsaimnieko stratēģiski nozīmīgos elektrības pārvades tīklus, un tādēļ iepriekš tas nekad nav minēts starp uzņēmumiem, ar kuru īpašumtiesībām valsts apsvērtu dalīties.
Vienlaikus iepriekš ir izskanējis gāzes pārvades un uzglabāšanas operatora "Conexus Baltic Grid", kurā valstij caur AS "Augstsprieguma tīkls" pieder 68,5%, vārds. Tomēr tā valdes priekšsēdētājs Uldis Bariss aģentūrai LETA saka, ka pagaidām konkrētu plānu par kapitāla tirgiem nav. Aizpagājušajā gadā "Conexus" gandrīz līdz galam esot sagatavojis obligāciju emisijas prospektu, bet gada beigās nolemts, ka situācija finanšu tirgos nav īsti labvēlīga, un nekas nav mainījies arī pašlaik. Tomēr, ja nākotnē būs nepieciešami ieguldījumi jaunās tehnoloģijās, piemēram, ūdeņraža pārvades sistēmas izbūvē, bez kapitāla tirgiem neiztikt.
"Ja mums būs jāveic ļoti būtiskas investīcijas šajā virzienā, tad tas būs jautājums ne tikai par aizņemtā kapitāla finansējumu, bet arī par pašu kapitāla finansējumu. Šādas investīcijas tikai ar aizņemto kapitālu nav iespējams realizēt. Tas tad būs stratēģisks jautājums, kā akcionāriem to risināt, vai paplašināt kapitāla piesaisti. Birža ir viens no veidiem, kā to izdarīt," saka Bariss.
Kas attiecas uz Rīgas domei piederošajām kapitālsabiedrībām, tad pirmais pretendents dalībai kapitāla tirgū ir "Rīgas ūdens". Janvāra beigās uzņēmums pieņēma lēmumu slēgt līgumu ar starptautisko kredītreitingu aģentūru "Moody’s" par kredītreitinga noteikšanu. "Rīgas ūdens" valdes locekle Agnese Ozolkāja stāsta, ka kredītreitingu varētu noteikt jau šā gada pirmajā pusē un tad uzņēmums gatavosies obligāciju emisijai.
"Obligāciju emisija visticamāk nenotiks šajā gadā, jo šis gads ir priekšdarbu veikšanai. Tālāk vērtēsim situāciju kopsakarā ar finanšu tirgu gaidām, lēšot, ka naudas resursa cena 2025. gadā var būt zemāka," saka "Rīgas ūdens" valdes locekle.
Savukārt namu apsaimniekošanas uzņēmuma "Rīgas namu pārvaldnieka" vidēja termiņa darbības stratēģijā ir paredzēts, ka uzņēmuma akcijas biržā varētu sākt kotēt 2026.gadā. "Galvenais ir kļūt par brīvā tirgus dalībnieku, un tad mēs varētu strādāt arī uz sava tirgus paplašināšanu ne tikai tajās robežās, kas mums ir pašlaik," iepriekš sacīja uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Māris Ozoliņš, piebilstot, ka "Rīgas namu pārvaldnieks" varētu darboties ne tikai citās pilsētās, bet arī citās valstīs, kā arī pievērsties komercplatību pārvaldīšanai.
Savukārt pagaidām neskaidri ir siltumapgādes uzņēmuma "Rīgas siltums" plāni kapitāla tirgū. Lai gan uzņēmums bieži tiek piesaukts kā trešā Rīgas kapitālsabiedrība, kas varētu doties biržas virzienā, praktiski soļi pagaidām nav sperti.
Krievijas pierobežas faktors
Tomēr viena lieta ir vēlme piesaistīt jaunu kapitālu, cita - situācija finanšu tirgos, un tā pašlaik nav pati spožākā.
Martinovs norāda, ka potenciāla IPO gadījumā jautājums ir par to, uz cik plašu investoru loku ir vēlme skatīties. Ja runa ir par Baltiju, tad arī pašlaik iznākums var būt pozitīvs.
"Likviditāte jeb nauda tirgū ir. Tās ir salīdzinoši mazāk nekā pirms gada pusotra, kad bija zemākas procentu likmes. Tagad daļa naudas, kas ir investoru rīcībā, protams, ir aizgājusi uz obligācijām un citiem fiksēta ienākuma vērtspapīriem. Bet, ja ir interesants un stiprs uzņēmums, par kura akcionāru kļūt ir sapņojuši vairāki investori, tad problēmām būt nevajadzētu. It īpaši, ja kā valsts uzņēmumu gadījumā tā varētu būt neliela daļa - 10, 15 vai 20% - no akciju kapitāla un IPO ir tēmēts uz Baltijas investoriem," atzīst Martinovs.
Tomēr, ja ar uzņēmumu IPO ir vēlme startēt plašāk un piesaistīt daudz lielāku investoru loku, tad pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā papildu problēmas rada Krievijas pierobežas faktors.
Uz to, piemēram, norāda "airBaltic" vadītājs, runājot par iepriekšējo mēģinājumu starptautiskajos tirgos pārfinansēt aviokompānijas piecu gadu obligācijas.
"Problēma ir tajā, ka karš un ģeopolitiskais risks ir faktors, ko investori pašlaik ieceno likmēs, kuras mēs varam saņemt. Tas bija galvenais jautājums, kad mēs pirmo reizi gribējām pārfinansēt obligācijas. Retorika par karu ir tik negatīva, ka investori, īpaši no Rietumiem, šo risku vērtē ļoti augstu. Es nedomāju, ka mums kā NATO valstij šāds risks pastāv, jo mēs esam ļoti labi aizsargāti, bet finanšu institūcijas uz šo jautājumu raugās citādi," atzīst Gauss.
Martinovs piekrīt, ka pēc pirmā panikas viļņa 2022.gada februārī finanšu tirgi nomierinājās un, lai gan ārvalstīs attieksme pret ieguldījumiem Baltijā bija vēsāka, tā nebija negatīva. Taču pēc pēdējos mēnešos dzirdamajām runām par to, ka Krievija varētu uzbrukt Baltijas valstīm, situācija nav tā labākā.
"Mūs pašlaik asociē ar vietu, kas atrodas pie kaujas lauka vai vismaz tam ļoti tuvu, un kā viens no variantiem ir arī tas, ka te varētu notikt karš. Ja mēs paskatāmies no ASV vai Rietumeiropas puses, mēs šobrīd neizskatāmies pārāk pievilcīgi. Tādēļ sausais atlikums ir, ka lielam starptautiska mēroga IPO es pašlaik dotu mazāku izdošanās varbūtību, bet Baltijas mērogā gan. Galu galā, mēs te visi dzīvojam, un tas ir mūsu bizness. Mēs nevaram atļauties nedarīt neko tikai tādēļ, ka kāds kaut kur ir pateicis, ka tuvākajos piecos gados notiks karš," rezumē Martinovs. Vienlaikus viņš piebilst, ka daudz ir atkarīgs no tā, kas notiek apkārt, un tikpat labi Krievijas agresijas aspektam pēc kāda laika vairs nebūs tik lielas lomas.
Satiksmes ministrs Kaspars Briškens (P) kā vēlamo summu, ko "airBaltic" vajadzētu piesaistīt IPO, ir minējis 400 miljonus eiro, lai līdzekļu pietiktu gan pandēmijas laika valsts ieguldījumu atmaksai, gan tālākai attīstībai. Martinovs vērtē, ka teorētiski tas Baltijas tirgum nav nereāls apjoms, bet jautājums ir, vai būs tik daudz investoru, kas vēlēsies ieguldīt tieši šogad un tieši šajā uzņēmumā.
Baltijas pieredze un nauda
Latvija pašlaik ir vienīgā no Baltijas valstīm, kurās valsts un pašvaldību uzņēmumu akcijas biržā netiek kotētas vispār. Tiesa, ne visi Baltijas uzņēmumi biržā ir nonākuši IPO rezultātā - akcijas biržu sarakstos ir saglabājušās gan no 90.gadu privatizācijas laika, gan, Lietuvas "Litgrid" un "Amber Grid" gadījumā, nonākušas, sadalot vairākos uzņēmumos iepriekš biržā kotēto gāzes monopolistu "Lietuvos Dujos".
Tomēr kopš 2000. gadu sākuma Latvijas kaimiņvalstis ar zināmu regularitāti veic arī valsts vai pašvaldību uzņēmumu IPO, piesaistot uzņēmumiem jaunus līdzekļus no kapitāla tirgus. Lielākais līdz šim ir bijis Lietuvas energokompānijas "Ignitis Grupe" IPO, kurā tika iegūti 450 miljoni eiro.
Uzņēmumu vērstpapīru kotēšana biržā, vienalga, vai tās būtu akcijas vai obligācijas, ir arī veids, kā vietējai ekonomikai piesaistīt mūsu pašu līdzekļus un līdz ar to cerēt ne tikai uz bieziem makiem citās zemēs, bet stimulēt ekonomikas attīstību pašiem. Runa ir gan par pensiju fondiem, kuros nonāk daļa Latvijas iedzīvotāju sociālo iemaksu, gan par iedzīvotājiem kā privātpersonām, kuru banku kontos arī nereti stāv prāvas summas, kuras ekonomistu terminoloģijā runājot "nestrādā" jeb nepelna jaunu naudu.
Latvijas 2.līmeņa pensiju fondos 2023. gada 3. ceturkšņa beigās bija uzkrāti 6,54 miljardi eiro. No tā tikai 9,1% ir ieguldīti Latvijas aktīvos. Salīdzinājumam, Igaunijā, kur ir visaktīvākā fondu birža Baltijā, šis īpatsvars ir 15,8%.
Martinovs norāda, ka pensiju fondu pārvaldnieki, protams, ir ieinteresēti jaunās ieguldījumu iespējās. Viņš min, ka, ja pašlaik no katriem 100 eiro, kas ir pensiju fondu pārvaldnieku rīcībā, 9 eiro ir ieguldīti Latvijas aktīvos, saņemot nākamos 100 eiro, ir jābūt jaunām ieguldījumu iespējām vismaz to pašu 9 eiro apmērā, lai noturētu kaut vai minēto 9,1% īpatsvaru, nerunājot nemaz par pieaugumu.
Turklāt valsts uzņēmumu IPO gadījumā papildu iespējas noteikti ir jāparedz iedzīvotājiem, ļaujot tiem vienkāršāk kļūt par valsts uzņēmumu akcionāriem. Piemēram, tā ir iespēja noteiktu daļu no IPO akcijām pārdot tikai privātpersonām, turklāt par zemāku cenu nekā institucionālajiem investoriem.
No pārmērīgām gaidām līdz apzinātai maldināšanai
Atsevišķs stāsts valsts uzņēmumu IPO gadījumā vienmēr ir par politiķiem, kuriem ir jāpieņem gala lēmums par valsts uzņēmumu akciju daļēju kotēšanu biržā. Te nu ir vērojams viss spektrs. Sākot no pārmērīgām cerībām par to, ka nonākšana biržā vien kā uz burvju mājienu sliktu uzņēmuma pārvaldību varētu pārvērst par labu, līdz pat apzinātai maldināšanai par Latvijas "izpārdošanu".
Ja runā par pārmērīgām gaidām, tad arī Ašeradens uzsver, ka birža pati par sevi vēl nav nekāda panaceja.
"Nevar uzskatīt, ka, ja nonāksi biržā, viss notiks pats no sevis. Arī valdībai tad ir jāiemācās nejaukties pa vidu, proti, ja uzņēmums ir biržā, tad tas strādā pēc tirgus likumiem. To mēs vēl tā īsti nemākam, ne kapitālsabiedrības menedžments, ne valdība. Tie ir komplicēti procesi," atzīst finanšu ministrs.
Tāpat viņš norāda, ka ļoti bieži visas idejas var "iestrēgt" pie ierēdniecības, kas ir valsts uzņēmumu kapitāldaļu turētāja, un darbojas pēc principa, ko prasa likumi, nevis ar skatījumu, kā veicināt valsts kapitālsabiedrību izaugsmi. Atsaucoties uz iepriekšējā Valsts prezidenta lietoto vārdu salikumu "valstsgriba", Ašeradens uzsvēra, ka te ir bieži jārunā par "augtgribu". Arī par Finanšu ministrijas ziņojumu, kuru nākamnedēļ sāks skatīt ministri, esot saņemti daudz negatīvi komentāri no ierēdniecības, sacīja Ašeradens.
Savukārt, ja pievēršas maldināšanai, tad pats iemīļotākais veids ir paralēļu vilkšana ar 90.gadu privatizāciju, kad virkne valsts uzņēmumu nonāca konkrētu cilvēku īpašumā, kuri vai nu tādēļ kļuva ļoti bagāti, vai nolaida jauniegūtos īpašumus "līdz kliņķim". Patiesībā gan paralēļu nav īpaši daudz. Kaut gan daļas valsts uzņēmumu kapitāldaļu nodošana privātiem īpašniekiem ir uzskatāma par daļēju privatizāciju, ar to arī visas līdzības beidzas. Pirmkārt, runa ir par mazākuma akcijām, līdz ar to valsts vai pašvaldība jebkurā gadījumā saglabās kontroli. Kā liecina Igaunijas un Lietuvas IPO, valsts daļa uzņēmumos parasti tiek paturēta ap 70%. Otrkārt, IPO ļauj uzņēmumam piesaistīt reālu naudu, kuru izmantot attīstībai, nevis kā kādreiz "tukšus" privatizācijas sertifikātus, kuru mērķis bija sadalīt padomju laika īpašumus privātās rokās, nevis ģenerēt jaunus līdzekļus. Treškārt, atšķirībā no daudzu uzņēmumu privatizācijas 90.gados, IPO nav "skaistuma konkurss", un līdz ar to tajā akcijas nevar iegūt kādi īpaši atlasīti cilvēki, bet gan visi, kuri IPO laikā uz tām parakstās. Ja pirkt gribētāju ir vairāk nekā pieejamo IPO akciju, tad ir īpaša sistēma, kā pieprasīto akciju skaitu proporcionāli sadalīt.
Martinovs uzsver, ka privatizācijas vārda piesaukšana ir šī procesa nepareiza interpretācija un no tā vajadzētu atbrīvoties un saukt lietas īstajos vārdos, jo uzņēmumu nonākšana biržā sekmē uzņēmumu attīstību, labu korporatīvo pārvaldību un atbildību, biznesa caurskatāmību un rezultātu uzlabošanu.
Jautāts, kādēļ brīžiem redzama tik liela politiķu pretestība valsts uzņēmumu nonākšanai biržā, Martinovs atgādina, ka ikviena biržā kotēta uzņēmuma uzdevums ir strādāt trīs galvenajām grupām - savu pakalpojumu saņēmējiem jeb klientiem, saviem akcionāriem un saviem darbiniekiem, piebilstot, ka tas, ko viņš nav nosaucis, ir politiķi. Taču, ja pašlaik tiek analizēta valsts uzņēmumu darbība, tad ir skaidri redzams, ka virknei galvenais motīvs ir to politiķu vēlmju apmierināšana, kuri stāv aiz valsts vai pašvaldību kapitāldaļu turētājiem. Un politiķi, protams, no tā negrib atteikties.
"Visai sabiedrībai būtu jāsaprot, ja uzņēmumi, kaut vai ar nelielu akciju daļu, aizies uz biržu, mērķi automātiski mainīsies, jo citādāk nevar būt," uzsver Martinovs, piebilstot, ka var paskatīties, kas notiek Igaunijā un Lietuvā, jo tur valsts bauda visas priekšrocības kā lielākais īpašnieks un sabiedrība bauda visas priekšrocības, ko dod publiskais tirgus.
