"Eurelectric" vadītājs nosauc nozares lielākos izaicinājumus Latvijā un visā Eiropā

Karš Ukrainā izraisīja milzīgus satricinājumus visā Eiropas enerģētikas sistēmā. Kas nu jau teju divus gadus pēc kara sākuma ir lielākās problēmas nozarei, kuru pārstāv jūsu asociācija?

Es teiktu, ka karš Ukrainā kopā ar virkni citu nozīmīgu starptautisku notikumu ir radījis daudz sarežģītāku vidi enerģētikas pārmaiņām Eiropā. Pirmais vilnis bija saistīts ar energoapgādes pārtraukumiem no Krievijas, sekojošu enerģijas cenu kāpumu, kas savukārt ietekmēja makroekonomiskās norises un izraisīja inflācijas kāpumu. Tas viss kopā radīja papildu darba apjomu nozarei. Pārmaiņas enerģētikā, kas ir saistītas ar zaļo kursu un dekarbonizāciju, jau tāpat ir diezgan sarežģītas un tehniski izaicinošas. Ir jāizmanto daudz jauna veida iekārtu, jānostiprina tīkli utt. Tagad tas notiek uz kara, dažādu sabotāžu, kiberuzbrukumu, ekstrēmu laikapstākļu un ļoti strauji mainīgas ģeopolitiskās situācijas fona, kas padara to visu vēl sarežģītāku.

Šobrīd es teiktu, ka lielākais izaicinājums nozarei ir tas, ka līdz ar inflāciju ir būtiski mainījies jaunu zaļās enerģijas projektu ekonomiskais pamatojums. Daudzu īstenošana pašlaik ir aizkavējusies un daži pat ir atcelti, jo vairs nav ekonomiski izdevīgi. Tas palēnina darbu tur, kur mums vajadzētu to paātrināt, un tā ir liela problēma.

Latvijā mēs redzam to pašu. Tātad tā ir problēma visā Eiropā?

Pilnīgi noteikti.

Piemēram, Ziemeļjūrā mēs redzam projektus, kas jau bija ieplānoti un kurus bija paredzēts īstenot, bet tiem vairs nav ekonomiskā pamatojuma. Mēs redzam konkursus, kuriem ir pārāk maz pieteikumu vai kuriem vispār nav pieteikumu. Mēs to esam redzējuši Spānijā. Mēs to esam redzējuši Apvienotajā Karalistē.

Pašlaik mēs no laikmeta, kad tīra enerģija bija ārkārtīgi lēta un kad kapitāls bija gandrīz par brīvu, esam nonākuši laikā, kurā vairāki faktori ir palielinājuši tīras enerģijas projektu izmaksas. Tas attiecas uz transporta izmaksām, izejvielu, tērauda izmaksām, ir redzams pusvadītāju, elektronisko iekārtu trūkums. Visi šie faktori ir paaugstinājuši tīras enerģijas ražošanas izmaksas. Papildus tam ir palielinājušās kapitāla izmaksas. Līdz ar to iepriekšējā laikmetā ieviestie konkursu un izsoļu modeļi vairs nedarbojas, un projektu īstenotāji nevar pamatot iepriekš izveidoto biznesa modeļu dzīvotspēju saviem akcionāriem vai investoriem.

Kādas sekas tas var radīt? Protams, bizness ir bizness, un neviens investors neveiks ieguldījumus, ja neredzēs tiem atdevi. Vai politikas veidotājiem pašlaik ir pienācīga atbilde uz to?

Tas notiek pārāk lēni. Mēs esam redzējuši dažas labas iniciatīvas, piemēram, Eiropas Komisijas izstrādāto vēja enerģijas paketi. Taču ir nepieciešamas fundamentālas izmaiņas tajā, kā tiek rīkoti konkursi par tīras enerģijas projektiem. Piemēram, mēs redzam pārāk daudz līguma cenu ierobežojumu. Konkursa jēga ir tajā, ka neviens nezina, kāda būs līguma cena, jo iesniedz savus individuālos piedāvājumus, un konkurence nosaka pareizo cenu. Ja jūs jau no paša sākuma noteiksiet projekta līguma cenas limitu tādā līmenī, ka nevienu neinteresēs piedalīšanās, nebūs arī uzvarētāja.

Otra tendence, ko mēs esam novērojuši un kas arī ir problemātiska, ir tā sauktā neierobežotā negatīvā solīšana (Uncapped negative bidding. Parasti bez papildu kritērijiem uzvar tas, kurš sola augstāko cenu -red.). To mēs, piemēram, redzam teritoriju nomas izsolēs atkrastes vēja parku ierīkošanai. Ir uzņēmumi, piemēram, naftas kompānijas, kam ir ļoti dziļas kabatas, un tie var piedalīties šādās izsolēs. Taču tādi vadošie atkrastes vēja parku uzņēmumi kā "Orsted", "Iberdrola", RWE aizvien biežāk atturas no dalības šādās izsolēs, jo tās neattaisnojas.

Ir jāatceras, ka, ja jūs maksājat, teiksim, 200 miljonus eiro papildus vēja turbīnu izmaksām, būvniecības darbiem, tad no kurienes šī nauda nāk? Ir tikai viena vieta, kur jūs varat atgūt šo naudu, un tā ir no klientiem. Tātad galu galā tas veicinās elektrības cenu pieaugumu laikā, kad elektrības cenas ir jāsamazina. Tas ir pamatīgs izaicinājums.

Jūsu prognoze ir, ka mēs atrodamies laikā, kad elektroenerģijas cenas turpinās būt augstas, ja salīdzinām ar iepriekšējiem laikiem?

Ja mēs skatāmies uz nākamajiem diviem trīs gadiem, cenas saglabāsies diezgan augstā līmenī. Protams, jāpiebilst, ja vien mēs neredzēsim jaunus satricinājumus.

Tomēr es domāju, ka ir svarīgs arī konteksts, kas ir "dārgi" un kas ir "lēti". Enerģijas cenas pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā bija mākslīgi pazeminātas. Kāpēc? Pandēmijas dēļ. Kas pandēmijas laikā notika ekonomikā? Tās laikā mēs palikām mājās, ražošanas apjomi kritās, kā rezultātā bija mazāks pieprasījums pēc elektrības un cenas samazinājās. Vienlaikus bija labvēlīgi laikapstākļi atjaunojamās enerģijas ražošanai, īpaši 2020.gadā. Tādēļ cenas bija ļoti, ļoti zemas. Pēc tam notika iebrukums Ukrainā un tika pieņemti lēmumi, kas paaugstināja cenas, un tās nonāca ļoti augstā līmenī. Tagad tās stabilizējas pieņemamākā līmenī, bet mums joprojām ir jāpanāk, lai tās laika gaitā samazinās vēl. Tas nepārprotami ir mērķis.

Eiropas Komisija ir izstrādājusi atbildes pasākumus norisēm enerģētikā. Ir ieviesta "REPowerEU" programma, ir sagatavots jauns elektroenerģijas tirgus modelis. "Eurelectric" par to ir izteikusi vairākus iebildumus un arī priekšlikumus. Vai jūs uzskatāt, ka šī reforma ir pietiekama atbilde problēmām, ko mēs pašlaik redzam enerģijas tirgū?

Es teikšu, ka pašlaik reformas modelis ir labāks, nekā mēs baidījāmies no sākuma. Vēl joprojām ir arī ievērojamas iespējas uzlabojumiem, bet kopumā es teiktu, ka glāze ir līdz pusei pilna, nevis līdz pusei tukša. Un pirms mēs redzējām priekšlikumus uzlabojumiem, bija brīdis, ka mēs baidījāmies, ka glāze tiks nomesta uz grīdas pavisam.

Tāpēc šī nav perfekta reforma, un mēs joprojām cīnāmies pret vairāku nepārbaudītu elementu ieviešanu, par kuriem neviens nezina, kā tie darbosies, un nav bijusi analīze, pirms tie ir ierakstīti tiesību aktos. Tā ir problēma, jo mēs runājam par ļoti lielu tirgu, kas nodrošina enerģiju simtiem miljonu eiropiešu, un tirgu, kas ir pamats mūsu pārejai no fosilo resursu izmantošanas uz tīru elektroenerģiju. Tāpēc kopumā mēs sakām, ka reforma ir labāka, nekā mēs bijām baidījušies, bet joprojām ir vairākas lietas, kas būtu jālabo.

Piemēram, mēs redzam dažas diezgan satraucošas idejas par tā saucamo vienību izsoļu ieviešanu. Kas ir vienību izsoles? Vairumtirdzniecības tirgus nozīmē, ka elektroenerģijas uzņēmums, kuram pieder tūkstošiem vēja turbīnu noteiktā izsoles zonā, konkrētā laikā piesaka iegādei noteiktu saražotās enerģijas daudzumu. Jaunās vienību izsoles nozīmē, ka izsolei individuāli ir jāpiedāvā katras vēja turbīnas saražotā enerģija. Neviens nezina, no kurienes šī ideja radās. Tā nav pārbaudīta. Līdz šim tā nav izdiskutēta. Datorsistēmas, kas šādu sistēmu varētu pārvaldīt, šobrīd nepastāv. Gluži vienkārši ar viena pirksta mājienu ir noteikts, ka tagad mēs pārejam uz vienību izsoļu piedāvājumu. Tas ir liels solis, lielas izmaiņas, kas mums patiešām pašlaik nav vajadzīgas.

Jau atkal mēs atgriežamies pie jautājuma, ja tas prasīs simtiem miljonu vai pat miljardu eiro lielas izmaksas visā sistēmā, lai izstrādātu jaunas IT sistēmas, kur šī nauda radīsies? Galu galā šīs izmaksas nonāks pie patērētājiem augstu elektroenerģijas cenu veidā. Šādas izmaksas nav kur citur novirzīt. Tas ir viens no piemēriem, kuru mēs nevēlētos redzēt jaunā modeļa galīgajā redakcijā.

Vai, pēc jūsu domām, Baltijas valstīm un Somijai kā Krievijas kaimiņvalstīm ir lielāki energodrošības riski nekā Eiropai kopumā?

Es pats nāku no Vācijas, un Vācija piedzīvoja dramatisku sabotāžu pēc "Nord Stream" gāzes cauruļvada spridzināšanas. Tomēr nav šaubu, ka fizisku uzbrukumu risks pie Krievijas robežas ir lielāks nekā, piemēram, Spānijā. Tādēļ es ar dziļu izpratni izturos pret valstīm šajā reģionā un to bažām par straujajām pārmaiņām, ko radīja Krievijas rīcība.