Kāpēc dažiem bokseris ir autoritāte dabaszinātnēs, un vai mākslīgais intelekts atņems mums darbu? Saruna ar filozofu Arti Sveci

Pasaule ir kļuvusi sarežģītāka, un informācijas daudzums, ar ko saskaramies, ir būtiski pieaudzis, uzskata Artis Svece. “Tādēļ mums ir jāiemācās tikt galā ar arvien jauniem žanriem, medijiem, informācijas avotiem. Ja pie mums nonāktu 19. gadsimta cilvēks, viņš būtu šokā un vispār nesaprastu, kas te notiek. Nē, nevar teikt, ka mēs kļūtu dumjāki, vienkārši mēs esam nonākuši jaunā situācijā, ar kuru jāmācās tikt galā.”

Domāšana un kaķu video

Informācijas apjoms, ko ik dienu saņemam, patiešām ir tik liels, ka to apzināt nav viegli.

Jā, gan individuāli, gan globāli. Arī man nākas domāt, kā tikt galā ar visiem informācijas kārdinājumiem. Es pasūtu virkni preses izdevumu un saprotu, ka tos visus izlasīt nespēju. Piemēram, man ir The New York Times elektroniskais abonements, taču reāli es labi ja divas reizes mēnesī tur kaut ko izlasu. Tas nozīmē, kas es netieku galā ne tikai ar informāciju, bet arī pats ar sevi. Tādēļ cenšos atrast kaut kādus veidus, kā sevi disciplinēt, lai neizšķīstu tūkstoš gabalos.

Kas tad ir tie laika laupītāji? Sociālie tīkli?

Man ne, jo es neesmu, piemēram, TikTok, kas man vairāk liekas jauniešiem domāts tīkls. Taču pietiek ar YouTube, un reizēm pamanu, ka varu zaudēt stundu, skatoties tur īsos video un cerot, ka nākamajā būs kaut kas interesants – par kaķiem, par dziedāšanu, dejošanu un visu pārējo. Es gan cilvēkiem stāstu, ka mūsdienu informācijas laikmetā jāpievērš lielāka uzmanība sava laika menedžmentam, taču tas nenozīmē, ka man pašam tas izdotos. Tomēr cenšos sevi piespiest vakarā neblandīties pa YouTube, laicīgāk iet gulēt un tā tālāk.

Viena problēma ir informācijas apjoms – bieži vien nevajadzīgais, bet otra ir tas, ka cilvēkiem sāk zust spēja koncentrēt uzmanību ilgākā laika sprīdī. Liela daļa šo video ir ļoti īsi, jo cilvēkiem vairs nepatīk iedziļināties, jau pēc brīža pazūd interese...

Jā, jā, sasniedzot zināmu vecumu, cilvēkam jau parasti rodas tendence kritizēt jauniešus un stāstīt, ka agrāk gan viss bija labāk. (Smaida.) Taču zināmā mērā šī problēma tiešām pastāv. Es gan to formulētu citādi – ir cilvēki, kuri spēj tikt galā ar lielu informācijas apjomu un vēl aizvien lasa grāmatas, un vajadzība pēc šīm prasmēm nekur nav pazudusi. Taču man ir aizdomas, ka arvien vairāk cilvēku šo prasmi zaudē, vai arī viņiem tās nekad nav bijis. Domāju, viņi diezgan stipri riskē, jo iespēja, ka nākotnē lielā skaitā vajadzēs cilvēkus, kuri caurām dienām skatās TikTok un nespēj izlasīt pat piecas lappuses, ir diezgan maza.  

Te ir jautājums par to, ko tehnoloģijas dara ar mūsu sabiedrību. No vienas puses, tās piedāvā plašas iespējas, no otras, tās var palielināt nevienlīdzību. Tā varam nonākt situācijā, ka būs privileģēti cilvēki, kuri būs draugos ar tehnoloģijām, darba vajadzībām daudz ceļos, būs mobili visādās nozīmēs, pratīs strādāt ar tekstiem, datiem un video failiem, pratīs komunicēt dažādos medijos, un būs tādi, kuri nespēs tikt galā ar elementārām prasībām darbā, kur vajadzēs kaut minimālu spēju koncentrēties. Ne visi būs ieguvēji jauno tehnoloģiju pasaulē.

Vai daļa vainas te nav arī izglītības sistēmā? Riskēju izklausīties pēc padzīvojuša īdētāja, taču agrāk skolā bija jāmācās no galvas gari dzejoļi, kas trenēja atmiņu, bija arī mutvārdu pārbaudījumi, kuros bija nepieciešama prasme izteikties un formulēt domu. Tagad daudz kas no tā ir atmests kā lieks, taču iznākumā daļai cilvēku ir problēmas izteikt savas domas.

Viens no iemesliem, kādēļ pazūd mutvārdu eksāmeni, ir tas, ka skolēni un studenti kļūst arvien zinošāki savās tiesībās. Ja pārbaudījumos rodas konflikts, ir grūti  pierādīt, kam bija taisnība.

Kas gan tur grūts – eksāmenu taču var ierakstīt diktofonā vai video!

Tā jau arī daudzviet notiek, lai gan ne visur. Tas arī norāda uz attieksmes maiņu. Agrāk pasniedzēja vārds bija teju vai neapšaubāms, bet tagad studenti tā vairs nedomā. Lai nu kā, skolēni un studenti mācās uzstāties, jo ir jāveido dažādas prezentācijas, taču piekrītu, ka mēs universitātē pārāk maz trenējam runāšanas un uzstāšanās prasmes

Prasme uzrakstīt tekstu tomēr nebūtu vienīgā, kas jāapgūst, jo sevišķi tādēļ, ka tagad ir ChatGPT un līdzīgas mākslīgā intelekta programmas, kas spēj paveikt lielu daļu no tā. Taču prast uzstāties gan vajadzētu ikvienam. Ja agrāk darbavietā publikas priekšā lielākoties uzstāties nācās tikai priekšniekam, tad tagad ikviens var nonākt situācijā, kad viņam pasaka – tagad ej un prezentē! Un daudziem publiskas uzstāšanās ir viena no nervus bendējošākajām lietām, kādas dzīvē var būt, īpaši, ja neesi pieradis to darīt. Tādēļ prasme uzstāties ir jāmācās. 

Viena uzstāšanās no otras var būtiski atšķirties. Nesauksim nevienu vārdā, taču mums ir gana daudz politiķu, kuri ir spējīgi tekoši norunāt stundu, bet beigās neviens tā arī nesaprot, ko viņš ir gribējis pateikt...

Ir jau dažādi iemesli, kādēļ cilvēki runā, un varbūt politiķa mērķis nav kaut ko pateikt, bet aizrunāt. Ja viņš savā runā neko nepasaka, tas vēl nenozīmē, ka nav sasniedzis savu mērķi. Tomēr es teiktu, ka ne jau runas prasmju pietrūkst mūsu politiķiem, bet drīzāk pietrūkst pragmatisma un lietišķuma, kad cilvēks ar jēgu risina problēmas, nevis tikai shēmo un fantazē. Mūsu kaimiņi daudzās lietās tikmēr ir mums aizgājuši garām, un ne jau tāpēc, ka viņi ir izcili retori. Arvien biežāk rodas sajūta, ka tā vairs nevar turpināt.

Bez izglītības nekā nebūs

Kas tad ar mums, latviešiem, nav kārtībā, ja jau reiz igauņi un lietuvieši tā vienkārši aiziet garām un viņiem daudz kas izdodas labāk?

Esmu lasījis pētījumus, kuros analizēti faktori, kas dažādām sabiedrībām ļāvuši kaut ko sasniegt. Viens no tiem ir saliedētība, kuras mums nav. Vēl viens no svarīgākajiem momentiem šajos pētījumos ir ambīcijas – priekšā izraujas tie, kuriem ir ambīcijas. Bet Latvijas sabiedrībai un politiķiem, manuprāt, ambīciju pietrūkst. Ja saliedētību varbūt ir grūti panākt, tad par ambīcijām gan mēs varētu padomāt un nevis samierināties ar to, ka nekas te nenotiek, bet gan kaut ko mainīt. To, manuprāt, mēs spētu. 

Lai būtu ambīcijas, ir nepieciešams mērķis. Brīžam šķiet, ka ar to mums ir problēmas.

Ja jau būtu tādi viegli sasniedzami mērķi, gan jau kāds tos būtu nosaucis. Ir tādi, ar kuriem mums, kā redzam, ir ļoti grūti tikt galā, – medicīnas un izglītības sistēmas sakārtošana. Ja šajās divās jomās nav kārtības, sabiedrība īsti nevar attīstīties. Tam vajag politisko gribu, jo bez sabiedrības mobilizācijas šīs jomas neattīstīsies. Ja runājam par plašākiem mērķiem, tad tur jau laikam viss ir skaidrs – gribētos modernu un sakārtotu valsti bez patvaļas un bardaka; valsti, kurā tiek domāts par cilvēkiem.

Beigās iznāk kaut kas līdzīgs Šveicei...

Diez vai mūsu un Šveices mērķi sakrīt. Es teiktu, ka Šveicei drīzāk vajadzētu kaut ko dinamiskāku, jo viņu dzīve ir pārāk mierīga. Savukārt Latvijā dinamisma nav trūcis, mums derētu valsti sakārtot tā, lai viss darbotos efektīvi un normāli. Tad varētu domāt par nākamajiem mērķiem.

Ja runājam par Latvijas izglītības sistēmu, arī tai nekaitētu izvirzīt augstākus mērķus, jo nesen publicētajā pasaules augstskolu reitingā neviena mūsu augstskola pirmajā tūkstotī nav atrodama. Te nu laikam valdība vien nespēs līdzēt…

Es pats strādāju Latvijas Universitātē, tādēļ laikam nevarēšu spriest objektīvi. Manuprāt, te ir vairākas problēmas. Viena ir jau diezgan plaši apspriesta – par mainītajiem augstskolu vērtēšanas kritērijiem. Otra problēma ir smagāka – finansējums. Ja kopumā izglītībā ieguldīto līdzekļu ziņā Latvija varbūt uz kopējā fona neizskatās slikti, tad augstākās izglītības un zinātnes finansējuma ziņā Rietumu valstu vidū gan visu laiku esam pēdējās vietās. Kamēr šī attieksme nemainīsies, citādāka rezultāta arī nevar būt.

Tas, ka Latvija izglītībā neiegulda līdzekļus, laikam ir tikai likumsakarīgi, jo sabiedrība kopumā šajās jomās nešķiet īpaši ieinteresēta. Vismaz man ir radies iespaids, ka Latvijas sabiedrība ir diezgan praktiski orientēta un būtu gatava ieguldīt tikai tajā, kas dod acumirklīgu un redzamu labumu. Neviens neapgalvo, ka zinātnieki un universitātes nebūtu jāpieskata un tikai nekontrolēti jāgrūž iekšā nauda; protams, ne.

Taču arī cerēt, ka augstākā izglītība, zinātne un arī kultūra dos tūlītēju labumu, ir bezjēdzīga stratēģija, kas nekur nav darbojusies un nedarbosies arī pie mums. Augstākā izglītība, zinātne un izsmalcināta kultūra ir greznība, kādu visas sabiedrības nemaz nevar atļauties. Taču tās, kuras to var, pretendē uz ilgtermiņa attīstību, un ar laiku, iespējams, vairs nebūs tikai lielo centru provinciālie kaimiņi.

Apzinos, ka būt māksliniekam vai augstskolas pasniedzējam ir privilēģija, jo ir cilvēki, kuriem jāstrādā daudz smagāk. Taču, ja vēlamies Latviju kā nākotnes valsti, nedrīkst par šīm lietām nedomāt. Jāsaprot – ja gribam, lai cilvēks rada kaut ko jaunu un nozīmīgu, ir velti gaidīt, ka viņš to paveiks pēc pavēles.

Nav tā – ja zinātniekiem maksās tikai par izcilām idejām un māksliniekiem par izciliem mākslas darbiem, tad viņi radīs tikai izcilus darbus. Ir būtiski veidot vidi, kurā cilvēkam ir iespēja radoši strādāt un domāt visādas domas, – ne tikai par to, kas viņam ir pasūtīts vai acumirklī izmantojams, un ne tikai par kaut ko izcilu. Liela daļa nozīmīgu atklājumu ir radušies nevis pēc kāda rīkojuma, bet bieži vien nejaušības rezultātā, kad, pētot vienu lietu, atklāj kaut ko pavisam citu.

Dienvidkoreja, piemēram, jau kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem mērķtiecīgi investēja izglītībā un zinātnē, bet rezultāts redzams tikai pēdējās pāris desmitgadēs.

Igauņi gāja līdzīgu ceļu, un vismaz augstākajā izglītībā viņi ir sasnieguši diezgan daudz. Domāju, tā nav nejaušība, ka Latvijā attieksme pret augstāko izglītību kopumā ir diezgan skeptiska, jo mums jau vēsturiski nav bijis savas universitātes – kā Igaunijā Tartu un Lietuvā Viļņā, kurām ir sena vēsture. Latvijas Universitātei ir tikai 100 gadu, un tas nav daudz.

Bokseris kā dabaszinību autoritāte

Pieminēji, ka mūsdienu studenti ir zinošāki savās tiesībās un pasniedzēji viņiem vairs nav autoritātes. Vai šādai attieksmei ir arī pamats – studenti tiešām kļuvuši zinošāki un erudītāki?

Nē, te drīzāk runa ir par attieksmi pret izglītību kā tādu. To sāk uztvert kā pakalpojumu, tātad universitāte un pasniedzējs ir pakalpojuma sniedzēji. Un te rodas vērtību sadursme, jo pasniedzēji tā nedomā – viņus interesē viņu izvēlētā tēma, viņi lepojas ar savām zināšanām un uzskata, ka studentiem tās ir jānovērtē. Un rodas konflikts, jo viena puse uzskata, ka ir zinošie, kuri nezinošajiem nodod savas zināšanas, bet otra – ka saņem pakalpojumu, kas tai pienākas. Te sava loma ir arī tehnoloģiju attīstībai. Ja informācijas ir tik daudz, ka to nespēj apgūt ne students, ne arī pasniedzējs, tad pasniedzējs vairs īsti nevar tikt uzskatīts par visu zinošu. No tā lielā mērā izriet attieksme pret zinātni, kad prasām no tās praktiskus labumus, jo zināšanas zināšanu pēc vairs netiek uzskatītas par vērtību – vienkārši tāpēc, ka iegūt jaunu informāciju mūsdienās ir viegli, grūti ir to sakārtot, atrast tajā jēgu un prasmīgi izmantot.

Laikam jau tas attiecas ne tikai uz studentiem, jo, paskatoties sociālajos tīklos, redzam, ka daudziem autoritāte fizikas jautājumos ir nevis fizikas skolotājs, bet bokseris Mairis Briedis, bet autoritāte vakcinācijas jautājumos ir nevis mācīts virusologs, bet gan cilvēks, kurš 20 stundas skatījies YouTube videosižetus par vakcīnām...

Tas gan ir kritiskās domāšanas jautājums. Kā izskaidrot to, ka cilvēki vairāk uzticas nevis dabaszinātņu skolotājam, bet bokserim? Mēs redzam, cik dažādi ir viedokļi, un teju katru iespējams apšaubīt, un no tā cilvēki mēdz secināt – ja jau ikviens viedoklis ir apšaubāms, tad es varu izvēlēties to viedokli, kurš man patīk vislabāk. Es dzīvoju konkrētā viedokļu burbulī, un jūs man neko nevarat padarīt!

Taču problēma ir tur, ka ne jau visi viedokļi ir vienlīdz ticami un vienlīdz pamatoti. Ja man bokseris stāsta, ka nākammēnes Eiropas centrālā banka cels procentu likmes, bet kāds ekonomists apgalvo pretējo, tad pilnīgi drošs nav neviens no šiem viedokļiem, jo precīzi to nezina ne viens, ne otrs. Taču ekonomista viedoklis ir ticamāks, jo tam pamatā ir zināšanas, atšķirībā no boksera, kurš nav eksperts ekonomikā. Tāpat arī jautājumos par ūdens kondensāciju zināšanu bāze dabaszinātņu skolotājam noteikti ir lielāka nekā bokserim.

Vai problēma nav arī tur, ka daudzi cilvēki principā vienmēr ir gatavi nostāties pret to, ko mēdz saukt par sistēmu – gan jautājumā par vakcināciju, gan ūdens kondensāciju un visu pārējo? Viņi vadās pēc principa – ja tas ir oficiālais viedoklis, tad principā nav pieņemams, jo valsts taču mūs vienmēr grib apčakarēt!

Aizdomas, neticību un nepatiku var saprast, jo tam bieži vien ir pamats, turklāt no labas dzīves jau tās nerodas. Valsts vara un elite ir daudz darījusi, lai cilvēki tai neuzticētos. Taču problēma ir tur, ka šī neticība brīžam izpaužas pilnīgi greizā veidā. Nezinu, vai tā ir laba analoģija, taču nāk prātā piemērs: tev nepatīk valdība, un tādēļ tu, aizgājis mājās, iesper sunim. Jā, dusmas pret valdību ir pamatotas, bet suns taču tur nav vainīgs! Ja valdība tevi ignorē un ar tevi manipulē, tas vēl nenozīmē, ka kovida nav.

Mākslīgā intelekta draudi

Lielāku lomu sāk spēlēt mākslīgais intelekts, taču vai mēs vispār apzināmies, kā tas var mainīt mūsu dzīvi?

Te domas dalās. Vieni saka, ka nekas nemainīsies un mākslīgais intelekts ir tāda pati tehnoloģija kā visas pārējās, bet citi uzskata, ka tas iznīcinās cilvēci. Man grūti spriest par cilvēces iznīcināšanu, taču mūsu dzīvi mākslīgais intelekts noteikti mainīs – un to jau dara. Tas ir ļoti liels tehnoloģiskais pavērsiens, kura ietekmi mēs vēl tā īsti nesaprotam. Universitātē mēs to jūtam kaut vai tādā veidā, ka esam sapratuši – uzdot studentiem īsas esejas nav vērts, jo pastāv liela iespēja, ka viņu vietā tās uzrakstīs mākslīgais intelekts. Ir jau gan parādījušās tehnoloģijas, kas ļauj noteikt, vai tekstu ir rakstījis mākslīgais intelekts, taču tik un tā tam ir grūti izsekot. Tādēļ pārbaudes darbu veidi droši vien mainīsies un, iespējams, mums nāksies atgriezties pie mutiskiem eksāmeniem.  

Tas ir tikai viens piemērs. Mēs pat nevaram iedomāties visas jomas, kuras var skart mākslīgais intelekts. Nesen lasīju, ka kādā skolā zēni ar mākslīgā intelekta palīdzību bija radījuši kailfoto, kuriem piemontētas klasesbiedreņu sejas. Un tad iedomājos – kas notiks, ja mākslīgais intelekts sāks radīt bērnu pornogrāfiju?

Nešaubies ne mirkli – tas ir pilnīgi droši, jo uz tādām lietām cilvēkiem izdoma vienmēr ir strādājusi!

Bet vai tas skaitīsies kriminālnoziegums? Kurš būs cietušais? YouTube jau tagad ir pilns ar deep fake video, kur, piemēram, Švarcenegers dzied kaut kādas dziesmas. Vai Švarcenegera balss simulācija ir autortiesību pārkāpums? Tad vēl visi drošības jautājumi... Ja mākslīgais intelekts var radīt neierobežotu apjomu tekstu, sūtīt vēstules un radīt video, paveras milzīgas iespējas dažādu veidu krāpšanai.

Protams, nebūs tā, ka rīt roboti stāties cilvēku vietā; to ienākšana mūsu dzīvē notiks niansētāk. Lasīju, ka mākslīgais intelekts varētu noderēt jaunu darbinieku apmācīšanai. Teiksim, atnāk jauns darbinieks, kurš grib strādāt žurnālā, un tad mākslīgais intelekts viņam var iemācīt rakstu veidošanas pamatlietas.

Taču pieredzējušu žurnālistu mākslīgais intelekts nevar aizvietot, jo nespēj atkārtot viņa stilu, tam trūkst arī žurnālista pieredzes bagāžas. Bet nevajag jau aizvietot visus žurnālistus – pietiks, ja mākslīgais intelekts darīs vienkāršākos darbus. Redakciju varētu samazināt uz pusi.

Galu galā, kad cilvēks studē augstskolā, viņu nemāca rakstīt ar domu, ka viņš sarakstīs grāmatu; daudziem pietiek ar prasmi uzrakstīt projekta pieteikumu. Bet projekta pieteikumu – vismaz daļēji – varētu uzrakstīt arī mākslīgais intelekts. Tas neradīs pašu ideju, taču ar pieteikumu galā tiks. Un ir taču milzum daudz cilvēku, kuri dara tieši tādus salīdzinoši vienkāršus darbus: grāmatveži, visādi asistenti un tamlīdzīgi.

Tad viņiem paliks daudz brīva laika, lai skatītos TikTok kaķu video. Daži aptuveni tā arī ieskicē gaišo nākotni – visu paveiks mākslīgais intelekts un roboti, bet cilvēki varēs laiskoties.

Vēsturē līdz šim tāda laikmeta nav bijis, taču tas nenozīmē, ka tāds nevarētu pienākt. Domāju, ka mākslīgais intelekts tiešām radīs nevienlīdzību un būs cilvēki, kuri varēs atpūsties, taču šaubos, vai viņi paši par to priecāsies. Protams, darbi ir visādi, taču vairumā gadījumu cilvēks strādā ne tikai tāpēc, lai izdzīvotu, bet arī tāpēc, lai tiktu novērtēts un atzīts.

Nav manīts, ka bezdarbnieki būtu īpaši laimīga cilvēku kategorija. Tomēr iespējams, ka ierīces varēs paveikt tos darbus, kuri nevienam nepatīk. Tā jau tas vienmēr ir bijis. Man pašam ilgi bija krāsns apkure, kamēr saņēmos un ierīkoju gāzes apkuri – tobrīd gāzei bija zema cena, Un, jāteic, ir patīkami, ja nav jāstrādā un māja pati sevi apsilda. Katrā no mums notiek cīņa starp vēlmi jēgpilni strādāt un bezrūpīgi slinkot. Manī – noteikti.