Bankas vadītājs nesaprot, kā varētu likumīgi samazināt hipotekāro kredītu procentu likmes

Jūlijā paziņojāt, ka banka vērtēs alternatīvas turpmākajai stratēģijai, kas var ietvert bankas akciju sākotnējo publisko piedāvājumu (IPO), kā arī citus iespējamos stratēģiskos darījumus, tostarp uzņēmumu apvienošanu vai pārdošanu. Cik tālu esat ar šo izvērtējumu?

Joprojām notiek darbs pie šī jautājuma - mēs virzāmies uz priekšu ar visām alternatīvām, ieskaitot gatavošanos IPO. Paralēli tiek pētītas citas stratēģiskās iespējas, bet IPO ir viens no ceļiem, kas pašlaik tiek vērtēts. Šāda lēmuma pieņemšanas gadījumā mēs būtu gatavi IPO īsā vai vidējā termiņā.

Kad varētu tikt pieņemts gala lēmums?

Teorētiski mēs lēmumu varam pieņemt tuvākajā laikā. Tā kā ir jāizvērtē dažādas iespējas, tas prasa laiku. Tas ir iemesls, kāpēc man ir arī ļoti grūti pateikt, kad tieši.

Ja tiks pieņemts, ka IPO ir pareizā izvēle, mēs potenciāli būtu gatavi tam jau šogad vai nākamā gada sākumā. Taču, protams, ka tas būs atkarīgs arī no situācijas kapitāla tirgos un ārējiem apstākļiem. Piemēram, pašlaik uzmanīgi sekojam līdzi traģiskajiem notikumiem Izraēlā, kā arī karam Ukrainā. Tādēļ, protams, ārēji faktori var ietekmēt dažādus aspektus, bet, kas attiecas uz mūsu gatavību, tad mēs IPO būtu gatavi jau īsā vai vidējā termiņā.

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) stratēģija jebkurā gadījumā paredz iziešanu no bankas kapitāla. Vai tas varētu notikt jau caur IPO?

ERAB mērķis ir atbalstīt šo reģionu. Ja notiks IPO, tad viņiem būs iespēja savas akcijas pārdot, taču, vai viņi vēlēsies akcijas pārdot vai nē, būs viņu lēmums.

Kaut arī lēmums vēl nav pieņemts, vai var jau iezīmēt, par cik lielu "Citadeles" akciju daļu IPO gadījumā mēs runājam - 25%, 50%?

Šobrīd es nevaru komentēt apjomu, bet, ņemot vērā mūsu vietējā kapitāla tirgus mērogu, tas varētu būt ļoti ievērojams IPO salīdzinājumā ar citiem Latvijā un Baltijas banku sektorā.

IPO gadījumā jūs skatāties uz biržu "Nasdaq Riga" vai uz vēl kādu tirgu?

Bankas "Citadele" galvenais fokuss ir Baltija, un, ja izšķirsimies par labu IPO, mēs koncentrētos arī uz Baltijas kapitāla tirgiem un vietējiem investoriem, mēģinot piesaistīt arī ārvalstu investorus. Mēs primāri skatāmies uz "Nasdaq Riga". Vietējam kapitāla tirgum ir vajadzīgi jauni uzņēmumi, kuru akcijas kotēt. Ja mēs to varam atbalstīt un ja vēl kādu uzņēmumu akcijas tiktu kotētas, šis tirgus vairāk atdzīvotos un piesaistītu vairāk investoru.

Ja jūs iesiet uz IPO, kam šī nauda tiks izmantota?

Visi ieņēmumi no sākotnējā piedāvājuma ļautu bankai straujāk augt, turpināt attīstīt pievilcīgus digitālos piedāvājumus un citus pakalpojumus gan esošajiem, gan jauniem klientiem.

Tirgū tiek runāts, ka "Citadeli" varētu iegādāties "Luminor" akcionārs "The Blackstone Group" un bankas varētu apvienot. Vai tas atbilst patiesībai?

Es nevaru komentēt baumas. Ir vairākas stratēģiskas alternatīvas, kuras tirgū var notikt. Taču to, vai kāda no tām var īstenoties, es nevaru komentēt.

Ja pievēršamies tam, kas pašlaik notiek valdībā un parlamentā, tad kā banku var ietekmēt Saeimas Budžeta komisijas sagatavotie grozījumi, kuri paredz par 50% samazināt izsniegto hipotekāro kredītu procentu likmes?

Joprojām ir ļoti grūti saprast, kā šīs prasības ir plānots piemērot. Ir viegli saprotams, ka hipotekāro kredītu procentu likmes ir iecerēts samazināt par 50%. Taču tas, kā tas varētu notikt praktiski, joprojām ir liels jautājums. Kurš par to maksās, kā tas tiesiski darbosies, kā uz to skatīsies Eiropas Centrālā banka (ECB) u.tml. Mēs esam gatavi sadarbībai ar valdību ilgtspējīga risinājuma atrašanai, ņemot vērā visas iesaistītās puses un nodrošinot, ka Latvija turpina būt pievilcīga vieta ārvalstu tiešajām investīcijām. Tas prasa vides stabilitāti un paredzamību.

Cik noprotams, tad atbilde uz jautājumu, kurš par to maksās, ir - bankas.

Ir jāsaprot, ka mums ir līgums ar katru no mūsu klientiem. Mums nav līguma ar valdību. Man ir grūti iedomāties, kā valdība var piespiest mainīt līgumu ar ikvienu hipotekārā kredīta ņēmēju, kas ir mūsu bankai. Es nesaprotu, kā to var likumīgi izdarīt. Tas rada bažas, kādu vēstījumu mēs sūtām citām nozarēm un investoriem, kas plāno ieguldīt naudu Latvijā.

Papildus tam man ir jāuzsver, ka mēs strādājam Eiropas Savienībā, mēs strādājam eirozonā ECB uzraudzībā. Tādēļ tas ir komplicēti. Līdzīgi lēmumi ir pieņemti, piemēram, Polijā, bet te mums ir jāatceras, ka Polija nav eirozonas daļa un tās centrālā banka nav saistīta ar ECB šajā nozīmē.

Ko jūs, un es pieņemu, ka arī citas bankas ar Finanšu nozares asociācijas starpniecību, darīsiet, ja parlaments pieņems grozījumus likumā tādā izskatā, kādi tie ir pašlaik?

Pirms mēs nonākam līdz tam, mēs līdz šim esam strādājuši un turpināsim strādāt ar valdību, lai atrastu labāko risinājumu Latvijai ne tikai īstermiņā, bet arī ilgtermiņā. Ikvieni lēmumi, kuri ir saistīti ar nodokļiem, ir nopietni jāizvērtē, un nevajadzētu būt tā, ka rodas priekšstats, ka, ja kāda industrija sāk pelnīt naudu, tā tiek sodīta. Tādā gadījumā neviens nevēlēsies ieguldīt naudu Latvijā, jo būs sajūta, ka, tikko parādās nauda, tā valdība to centīsies paņemt caur nodokļiem, kuri pirms tam nav eksistējuši utt. Lai ekonomika spētu piesaistīt investīcijas, tai ir noteikti jābūt paredzamai. Tādēļ mēs strādāsim ar valdību, lai nonāktu pie risinājuma, kas ir rasts sadarbības ceļā, nevis caur konfrontāciju.

Taču būsim godīgi, peļņa, kura pašlaik ir bankām, nav saistīta ar to "know how", īpaši sekmīgu biznesa modeli, bet gan ar procentu likmju izmaiņām. Vai nebūtu tikai godīgi, ja daļa no šīs peļņas nonāktu, piemēram, valsts budžetā?

Atkāpsimies nedaudz atpakaļ. Pirmkārt, 2014.gadā ECB ieviesa negatīvas procentlikmes. Neviena banka pilnvērtīgi nevar darboties negatīvu procentlikmju teritorijā, taču mēs nekad neesam prasījuši piemaksāt nevienu pašu eiro par noguldījumiem mūsu privātpersonu klientiem. Mēs paši šo negatīvo starpību sedzām no 2014. līdz 2020. gadam. Kas attiecas uz procentlikmju kāpumu - tas nav komercbanku lēmums, bet ECB, ar mērķi apkarot augsto inflāciju. Inflācija ir augstāka, nekā plānots, ko centrālās bankas neparedzēja, lai gan negatīvās procentlikmes tolaik tika ieviestas ar nolūku palielināt inflāciju. Mēs kā bankas EURIBOR likmes nekontrolējam, mēs neesam pieņēmušas lēmumus, ka EURIBOR likme būs 3,5% vai 4%.

Otrkārt, kad likmes bija zemas, klientiem bija iespēja vairāk domāt par ilgtermiņa perspektīvu un par kredītlikmju fiksēšanu. Ļoti maz klientu bija ieinteresēti, jo tas nozīmēja īstermiņā maksāt nedaudz vairāk, taču tā ir cena par fiksētu likmi ilgtermiņā. Pati mainīgās likmes būtība ir tāda, ka tā mainās uz augšu un uz leju, un, kad likmes aug, par kredītu ir jāmaksā vairāk, un tieši šajā punktā mēs pašlaik esam. Tas ir tas, kā banku biznesa modelis strādā, un tas nav noslēpums. Taču tagad tas ir kļuvis par populisma tēmu.

Patiesībā diskusijai ir jābūt par to, kā parūpēties par cilvēkiem, kuri pašlaik nonākuši finanšu grūtībās, un kā nodrošināt, ka viņi tiek pāri šim ciklam, jo procentlikmes nebūs augstas visu laiku. Vai valsts būs gatava piešķirt kompensācijas bankām par zemākām likmēm? Diezgan droši, ka nē, un mēs to arī nekādā veidā nesagaidām, jo esam privāts uzņēmums.

Tomēr, ja atgriežamies pie jautājuma par hipotekāro kredītu procentlikmju samazināšanu par 50%, ko jūs darīsiet, ja šis likums tiks pieņemts? Jūs vērsīsieties Satversmes tiesā? Jūs iesiet pie ECB un Eiropas tiesām?

Ja likumu pieņems, tad, pirmkārt, būs rūpīgi jāsaprot, tieši ko tas saka un ko tas nozīmē. Pēc izsmeļošas analīzes tiktu pieņemts lēmumu par nākamajiem soļiem. Es pašlaik par to nevēlos spekulēt, jo pieņemu, ka notiks vēl vairākas lēmumu pieņemšanas kārtas. Mēs joprojām ticam, ka labākā izvēle ir atrast risinājumu, kas neprasa šāda veida likuma pieņemšanu, jo var nodarīt ievērojamu kaitējumu Latvijai uz ilgu laiku. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur jāatrod līdzsvars starp uzņēmējdarbību un politiku, un valsts labklājība ir atkarīga no kapitālisma. Tas nozīmē, ka cilvēki veido uzņēmumus, bet, lai tie būtu ilgtspējīgi, tiem jāgūst peļņa. Ja valsts tajā pēkšņi sāk iejaukties un mainīt noteikumus, tas rada negatīvu precedentu.

Finanšu ministrija savukārt virza grozījumus Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā, kas paredz uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājumu bankām 20% apmērā no iepriekšējā gada peļņas. Kā vērtējat šo iznākumu diskusijām par banku virspeļņas nodokli, kāds, piemēram, ir pieņemts Lietuvā?

Es domāju, ka šis nodoklis Lietuvā nebija veiksmīgs, bet mēs respektējam šo lēmumu. Šis solis šobrīd var ietekmēt investoru vēlmi ieguldīt vairāk līdzekļu Lietuvas banku sistēmā.

Savukārt, ja runājam par avansa maksājumu, tad atcerēsimies, ka teju visās valstīs ir uzņēmuma ienākuma nodoklis. Latvijā un Igaunijā, ja peļņa netiek sadalīta, nodoklis nav jāmaksā un tas tiek piemērots tad, kad tiek izmaksātas dividendes. Tādēļ pret pašu nodokļa avansa maksājumu mums nav stingru iebildumu. Mums ir iebildumi, ja nosacījumi tiek mainīti teju katru gadu. Paredzamība un stabilitāte ir ļoti svarīga ne tikai mums, bet jebkādu investīciju piesaistei no ārpuses. Taču vēlreiz uzsvēršu, ka pret avansa maksājumu kā tādu iebildumu nav.

Kā vērtējat Latvijas Bankas virzīto iniciatīvu noteikt kārtību, kā viena banka var pārņemt kreditēšanu no citas, ietverot izmaksu samazinājumu?

Lēmumi, kas veicina konkurenci, vienmēr ir labi. Taču tas, ko negribētos, ir administrēšanas papildu sloga radīšana. Kredīta pārņemšanas izmaksām ir jābūt saprātīgām, turklāt nevajadzētu veicināt uzvedību, kad klientu vēlme optimizēt izmaksas kļūst pārmērīga. Vienu mēnesi zemākās likmes var būt vienai bankai, otru mēnesi - citai utt. Turklāt mēs varam palūkoties uz piemēriem citās nozarēs. Vai jūs mainiet savu mobilo sakaru operatoru katru mēnesi? Nē. Vai jūs pārstājiet iet uz savu ierasto pārtikas veikalu, ja citur piens šonedēļ ir nedaudz lētāks? Banku bizness ir tieši tāds pats kā visi citi biznesi. Tajā ir jābūt veselīgai konkurencei, bet beigu beigās mums visiem ir jābūt racionāliem. Ja mēs parēķinām, kāds ietaupījums varētu būt no pārkreditēšanās citā bankā, tad visdrīzāk mēs runājam par visai mazām summām. Piemēram, ja jums ir 100 000 eiro kredīts un, pārkreditējot to, jūs varat ietaupīt 10 bāzes punktus, tie ir 100 eiro gadā jeb 8 eiro mēnesī. Turklāt pēc dažiem mēnešiem var izrādīties, ka zemākas likmes ir jūsu iepriekšējā bankā.

Tādēļ, pēc manām domām, diskusijai vajadzētu būt par to, kā veidot finanšu sistēmu tā, lai varētu nodrošināt ilgtspējīgu kreditēšanu gan labos, gan sliktos laikos. Ja mēs paskatāmies uz statistiku eirozonā, tad vidējā hipotekāro kredītu likme pašlaik ir 2-2,5%. Visās Baltijas valstīs tā vidēji ir daudz augstāka. Iemesls ir tajā, ka citur eirozonā ļoti daudz cilvēku izvēlas fiksētās kredītu likmes ilgākam laika periodam. Latvijā un arī pārējās Baltijas valstīs banku klienti nekad to nav izvēlējušies, jo tad viņi maksātu vairāk pirms trīs un četriem gadiem, par spīti tam, ka tagad maksātu mazāk. Mūsu valstīs sabiedrība joprojām ir salīdzinoši nepieredzējusi jautājumā par to, kā ir jāplāno finanses. Tādēļ mums šobrīd ir augstas mājokļu kredītlikmes, jo visiem ir mainīgās likmes. Par to ir jādiskutē! Jārunā par sabiedrības finanšu pratību, lai cilvēki domātu ne tikai par nākamajiem trīs mēnešiem vai nākamo gadu, bet par nākamajiem pieciem gadiem, par to, kāda būs mana dzīve, kas notiks, ja ģimenē būs vairāk bērnu utt. Par to ir jādomā ilgtermiņa perspektīvā.

Bet varbūt par to ir jāvaino bankas, jo neviens cits jau neizglītos banku klientus kā vien pašas bankas.

Tas attiecas uz sabiedrību kopumā. Tad, ja es saviem darbiniekiem piedāvāšu vai nu 100 eiro pielikumu pie algas, vai nu dalību investīciju (opciju) plānā, kas trīs gadu laikā var dot 5000 eiro atdevi, es esmu pārliecināts, ka lielākā daļa darbinieku izvēlēsies 100 eiro šodien. Tas joprojām ir izaicinājums līdzsvarot īstermiņa finansiālos ieguvumus ar ilgtermiņa finansiālo stabilitāti, to lielā mērā nosaka cilvēku instinkti, izglītība un finanšu pratība. Sabiedrības izglītošana šajos jautājumos ir izšķiroša ilgtermiņa finanšu stabilitātes veidošanā.

Latvijas Banka arī nu jau gadu aicina komercbankas samazināt komisijas maksas. Jūs esat samazinājuši komisijas maksas?

Ja jūs mūsu komisijas maksas salīdziniet ar inflāciju, tad tās visas ir samazinājušās. Arī mūsu izmaksas ietekmē inflācija. Bankas izmaksas pēdējā trīsgadē ir augušas par 7-8% ik gadu, ārējās izmaksas ir augušas par 10-15%. Savukārt lielākā daļa mūsu komisijas maksu pavisam nedaudz ir mainījušās un virknē gadījumu - ir samazinātas. Kopumā mūsu komisijas maksas reālā izteiksmē ir zemākas nekā pirms diviem trīs gadiem.

Vai "Citadele" kredītu procentiem piemēro valsts riska likmi, kas Latvijā izsniegtos kredītus padara dārgākus, uz ko ir norādījis Saeimas Budžeta komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs?

Mēs darbojamies tikai Baltijas valstīs. Baltijas valstu risks ir mūsu risks. Es varu tikai pieļaut, ka viņš ir domājis bankas, kurām ir Zviedrijas mātesbankas un kuras finansējumu piesaista caur Zviedriju. Es to nevaru komentēt.

Cik daudz kredītņēmējiem, pēc jūsu aplēsēm, pašlaik ir vai var rasties problēmas ar maksājumu veikšanu pēc EURIBOR likmju kāpuma?

Saskaņā ar mūsu statistiku gandrīz nevienam. Ja likmes savu augstāko punktu jau ir sasniegušas, mēs neprognozējam, ka tas mainīsies. Atslēgas jautājums šeit ir nodarbinātība. Ja cilvēkiem ir darbs, viņiem būs arī līdzekļi kredītu maksājumiem. Kad mēs izsniedzam kredītu, mēs uzsveram arī to, kas notiks, ja likmes augs, lai izprastu katra klienta finanšu noturību. Tādēļ mēs neredzam nekādas izmaiņas tajā, cik daudziem cilvēkiem var rasties problēmas ar kredītu nomaksu salīdzinājumā ar laiku pirms diviem trim gadiem. Protams, ka, pieaugot likmēm, cilvēkiem par hipotekāro kredītu ir jāmaksā vairāk, bet es teiktu, ka šis pieaugums joprojām ir menedžējams.

Kas pašlaik kopumā notiek ar kreditēšanu, kopš ir augušas EURIBOR likmes? Kredītus ņem mazāk?

Pieprasījums ir nedaudz samazinājies, bet es neteiktu, ka šis apjoms ir liels. Lielākas bažas ir saistītas ar neskaidrību ap nekustamā īpašuma tirgu, jo bremzējas tā attīstība un tirdzniecībā nonāk mazāk projektu. Taču, ja mēs salāgojam pieprasījumu pēc hipotekārajiem kredītiem ar mazāko piedāvājumu nekustamo īpašumu tirgū, tad es teikšu, ka pieprasījums ir salīdzināms un nav īpaši mainījies. Joprojām vairumā gadījumu iegādāties mājokli kredītā ir izdevīgāk nekā to īrēt.

Kā ir ar uzņēmumu kreditēšanu?

Diezgan līdzīgi. Uzņēmumi ir piesardzīgāki, bet tas ne tik daudz ir saistīts ar kreditēšanu, cik ar situāciju ekonomikā. Ja kredīts tiek ņemts investīcijām vai darbības nodrošināšanai, tad pats kredīts parasti nav galvenais lēmuma pieņemšanas komponents. Galvenais komponents ir saistīts ar produktu cenām, darbības apjomiem, pieprasījumu pēc produktiem tirgū. Ja ar to viss ir kārtībā, tad tas, vai kredītlikme ir 3 vai 5%, veido mazāku starpību.

Kas pašlaik notiek ar citiem kredītu veidiem?

Ja runājam par patēriņa kredītiem, tad pieprasījums pēc tiem ir salīdzinoši stabils. Arī kredītkaršu izmantošanā mēs lielas izmaiņas neredzam. Tā ir tāda pati kā pirms dažiem gadiem. Arī, ja mēs runājam par mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanu, tad lielas izmaiņas nav manāmas.

Izmaiņas ir vērojamas tajā, ka nestabilākas ir nākotnes prognozes. Cilvēki ir daudz piesardzīgāki pirms lēmumu pieņemšanas. Tam mazāk ir sakars ir kreditēšanu, vairāk ar tādiem jautājumiem kā, piemēram, vai man būs darbs, vai cena par nekustamo īpašumu nav pārāk augsta, vai šis ieguldījums atmaksāsies un būs pietiekami liels pieprasījums pēc maniem produktiem, vai es esmu gatavs paplašināt darbību šajos nenoteiktības apstākļos?

Bankas ir saņēmušas kritiku, ka kredītu procentu likmes pēc ECB lēmumiem pacēla visai naski, bet depozītu likmes seko daudz lēnāk un mazākā apjomā. Piekrītat šai kritikai?

Šādai kritikai es nevarētu piekrist, jo ir jāskatās uz kopējo ainu. Aizdevumam ir konkrēts termiņš, bet norēķinu kontam, kur mēs ieskaitām savu algu, tāda nav, kontā var būt viens eiro šodien, nulle rīt, tad vēl nākamajā dienā 200 eiro un pēc tam atkal nulle. Ja naudu jūs noliekat krājkontā, tad šodien likme ir ļoti konkurētspējīga, termiņnoguldījumiem uz trīs, sešiem, deviņiem mēnešiem, gadam vai diviem, jūs varat saņemt labus procentus. Tikko esam palielinājuši likmi līdz 4% viena gada termiņnoguldījumiem. Tāpēc, nē, es nepiekrītu šādai kritikai. Ja cilvēkam nav uzkrājumu, tad, protams, ir limitētas iespējas izmantot krājkontu vai termiņnoguldījumu. Ja skatāmies no perspektīvas, ka norēķinu kontā ir 1000 eiro un uzkrājumu likme ir 2%, tad gadā procentos saņems 20 eiro, kas ir 1,70 mēnesī pirms nodokļiem.

Vai tagad, pieaugot noguldījumu likmēm, redzat lielāku klientu interesi par depozītiem?

Tas ir atkarīgs no klientu segmenta. Lielākie noguldītāji neapšaubāmi meklē labākos risinājumus un iespējas. Lielie uzņēmumi, kas jau ir profesionāļi savas naudas pārvaldībā, daudz strādā pie tā, kur un kā ieguldīt naudu. No viņiem mēs redzam lielāku interesi, bet no plašākas sabiedrības, interese pavisam nedaudz pieaugusi.

Varbūt tā arī ir problēma un šī sabiedrības noguldījumu kultūra būtu vairāk jāveicina, jāmotivē, par ko runā arī Latvijas Bankas prezidents?

Jā, mēs intereses pieaugumu no plašākas sabiedrības nejūtam. Tie, kas bija aktīvi, tādi arī būs, bet cilvēki, kas ir neaktīvi, nemainīsies vienas dienas laikā. Tas prasīs laiku. Mums šī diskusija bija arī ar valdību, ka galvenā ekonomikas atslēga ir kreditēšana. Tā ir katalizators, kas palīdz ekonomikai augt. Uz to būtu jākoncentrējas. Savukārt noguldījumu ziņā lielākajai daļai banku ir kāds produkts, kur klienti var saņemt labus procentus.

Ja mēs varam panākt, ka cilvēkiem aizdevumi ir pieejami, kredītu likmes ilgtermiņā ir ilgtspējīgas, tas ekonomikai nāk par labu un cilvēkus mudina investēt.

Jau vairāk nekā gadu mums ir augsta inflācija. Vai redzat lielāku interesi no klientiem par investīciju produktiem, kuriem ir potenciāli augstāks ienesīgums nekā depozītiem?

Jā, mums ir klientu bāze, kas meklē ieguldījumus, piemēram, vērtspapīros, ir pieaugusi interese par fiksētu ienākumu produktiem, taču atkal jāsaka, ka joprojām lielākā daļa sabiedrības atrodas ārpus šī "Visuma", viņiem nav ne vēlēšanās, ne zināšanu veikt šāda veida investīcijas. Taču, jā, klientu plūsma, kam ir zināšanas un pieredze investēšanā, ir pārvirzījusies galvenokārt uz fiksēta ienākuma produktiem, kas ir labi.

Kā vērtējama konkurence Latvijā banku sektorā, par ko arī ir izteikta kritika?

Latvijas banku sektors ir konkurētspējīgs, un banku pakalpojumi, kas tiek piedāvāti Latvijas klientiem, ir vieni no labākajiem Eiropā. Piemēram, banka "Citadele" ir investējusi vairāk nekā 100 miljonus eiro produktu, pakalpojumu, IT un cilvēkresursu attīstībā. Esmu arī Vācijas bankas klients, un, salīdzinot pakalpojumus, ko kā klients varu saņemt šeit, tad esam tālu priekšā gan pakalpojumu kvalitātē, gan funkcionalitātē. Zviedrija banku pakalpojumu ziņā vienmēr ir bijusi priekšgalā Eiropai, un šobrīd es varu teikt, ka banku pakalpojumi Zviedrijā un Baltijas valstīs ir līdzīgā līmenī.

Konkurence šeit ir spēcīga, kopā ar citām bankām mēs sacenšamies ar diviem lieliem tirgus spēlētājiem, un pēdējo četru gadu laikā esam audzējuši savu tirgus daļu. Tas ir izaicinoši un sacensības ir sīvas. To varētu salīdzināt ar situāciju, ka tirgū vietējam uzņēmumam ir jāsacenšas un jākonkurē ar lielu, starptautisku uzņēmumu. Tiem, kas saka, ka šeit nav konkurences, nav taisnība.

Protams, mums ir arī tā saucamās "neo" bankas, kas ir pieejamas ikvienam, un dažiem no tirgus spēlētājiem ir labs produkts konkrētam klientu lokam. Mēs nekonkurējam ar mazajām bankām, tās ir palikušas kaut kur ārpusē, daudzām koncepts nav izdevies. Šajā banku tirgū, ja neesi pietiekami liels, tad nav arī muskuļu, lai augtu un attīstītos, jo tas ir ļoti dārgi bankai izpildīt normatīvos regulējumus, nodrošināt IT attīstību, bankas stabilitāti. Tas nemainīsies un tāpēc mazākai bankai ir grūtāk konkurēt tirgū, jo to vienkārši nevar atļauties. Tas arī ir iemesls, kāpēc mēs esam auguši, palielinājuši apmērus un vēlamies turpināt palielināt tirgus daļu.

Kāda situācija ir Lietuvā un Igaunijā, kur arī strādājat, kādas ir atšķirības?

Ko darāt, lai novērstu nepilnības klientu pārbaudēs "Citadele" filiālē Lietuvā, par ko brīdinājumu izteica Lietuvas Banka? Kā šāda situācija izveidojās?

Uzraudzības terminoloģijā tas ir brīdinājums, bet es to definētu nedaudz citādāk. Mums bija audits, kurā tika atklāti atsevišķi trūkumi iekšējā kontroles sistēmā, un tagad mums ir plāns, lai tos novērstu. Domāju, ka nekad nav bijis uzrauga audits, kurā netiktu nekas atklāts. Esam pārliecināti, ka visu pilnveidojam un pilnveidosim. Risku pārvaldībā mēs rīkojamies proaktīvi. Audits ir ierasta prakse banku biznesā, kam seko rekomendāciju plāns. Tā tas notiek gan Lietuvā, gan Latvijā, gan Igaunijā. Mēs izpildīsim Lietuvas Bankas rekomendācijas vēl pirms noteiktā termiņa.

Vai līdzīgas problēmas, uz kurām norādīja Lietuvas Banka, varētu būtu arī citās "Citadele" struktūrvienībās?

Mēs strādājam ar regulējumu, kas mainās nepārtraukti. Ja šodien esat izpildījuši visus regulējuma nosacījumus, un mēs uzskatām, ka esam, vienmēr jāturpina būt uzdevuma augstumos, lai tas tā arī ir. Ja notiek audits, regulators var pateikt, ka neesam līdz galam pilnībā ieviesuši kādu normatīvo aktu, tam seko rekomendāciju plāns, un, kamēr to ieviešat un trūkumus novēršat, ir pieņemts jau jauns regulējums un jāsāk strādāt pie nākamā. Tas ir kā tāds kustīgs mērķis, ko cenšamies sasniegt, un līdz šim neesmu redzējis nevienu, kas šo līkni būtu apsteidzis.

Kādi ir tālākie plāni par Šveices meitasbankas "Kaleido Privatbank" darbību? Meklēsiet jaunu pircēju?

Jā, mēs strādājam pie pārdošanas procesa un plāna, un, cerams, pēc dažiem mēnešiem jau varēsim parakstīt līgumu.

Tas nozīmē, ka pircējs jau ir atrasts?

Mums ir vairākas ieinteresētās puses šajā procesā.

Jau krietni sen tiek runāts par nepieciešamību Latvijā tomēr izveidot vienotu bankomātu tīklu, lai visiem banku klientiem būtu pieejami visi bankomāti? Tas ir reāli?

Mēs domājam, ka tā ir lieliska ideja. Ir dīvaini pie viena lielveikala redzēt pat piecus sešus dažādu banku bankomātus. Tas nav racionāls risinājums. Mēs esam par vienotu bankomātu tīklu visā Baltijā, kas būtu ieguvums gan bankām, gan klientiem. Tā vietā, lai pieci bankomāti būtu vienā vietā, var būt bankomāts piecās dažādās vietās. Tas banku klientiem būtu daudz lielāks ieguvums. Mēs pētām dažādas iespējas risinājumiem, kā šo tīklu sakārtot, taču nav tik vienkārši. Lietuvā un Igaunijā jau esam pievienojušies pasaules mēroga bankomātu tīklam, savukārt Latvijā mums ir savs, atsevišķs tīkls. Esam vairākkārt mēģinājuši panākt citu tirgus dalībnieku piekrišanu tam, ka ir jābūt vienotam tīklam.

Kur ir problēma?

Tas ir ļoti konkurējošs tirgus, un visiem dalībniekam nav vienāda dienaskārtība jeb prioritātes.

Ir dzirdētas baumas, ka "Swedbank" tajā nav ieinteresēta.

Savulaik banka "Citadele" sadarbojās ar "American Express", piedāvājot klientiem šīs kartes. Vai banka varētu atjaunot sadarbību ar šo kompāniju?

Nē, ne šobrīd.

Kāpēc?

Mēs nedomājam, ka tas ir vajadzīgs. Mūsu kartēm ir līdzvērtīgi un pat vēl lielāki ieguvumi kā "American Express" kartei, arī apdrošināšanas ziņā, bet cena ir daudz izdevīgāka. Arī "American Express" oficiāli izgāja no vairākiem Eiropas tirgiem, tostarp Baltijas valstīm, un mums nav informācijas, ka plānotu atjaunot šeit savu darbību.

Pirms zināma laika "Citadele" aktīvi ieviesa dažādus jaunus maksājumu veidus - gredzenus utt. Kas no tā visa ir iedzīvojies, ko bankas klienti nav īsti pieņēmuši? Vai varētu būt vēl kādi jauninājumi?

Es domāju, ka mēs bijām pirmie pasaulē, vismaz mēs noteikti bijām pirmie šajā pasaules daļā, kas ieviesa "Apple Pay" 1.0 priekšgājēju - maksājuma uzlīmes. Tā bija kā maza karte, kuru var pievienot tālrunī un vienkārši maksāt ar to nopīkstinot. Tas patiesībā bija labāks risinājums, jo strādāja arī tad, kad telefona baterija bija tukša. Šis produkts vairs nepastāv, jo šodien tas ir integrēts "Google Pay", "Apple Pay", "Garmin Pay" un citos iebūvētajos risinājumos. Joprojām maksājumiem piedāvājam gredzenus, tāpat pieejami norēķini, izmantojot tālruņa numurus, mobilā POS sistēma utt. Taču nāk klāt arī jauni produkti. Tas, kuri no šiem produktiem izdzīvos, to varēsim redzēt pēc pāris gadiem.

Kādi jauni risinājumi nākotnē plānoti?

Es domāju, ka kādā brīdī nonāksim līdz tam, ka fiziskas bankas kartes vairs nepastāvēs, tikai virtuālās. Esam ļoti tuvu tai dienai, kad vēlēsieties bankā saņemt jaunu karti, bet to nesaņemsiet fiziski, bet savā telefona lietotnē.

Manuprāt, attiecībā uz maksājumiem mums joprojām nav pienācīga P2P (peer-to-peer jeb vienādranga tīkls) un maksājumu pieprasījuma risinājuma, un atkal tas ir tādēļ, ka visi tirgus dalībnieki nav pievienojušies tīklam. Mums joprojām ir pārāk daudz e-identifikāciju veidu, bet domāju, ka vajadzētu būt vienam vienotam risinājumam, iespējams, ar diviem trim maziem izņēmumiem. Tam būs viens no nākamajam lielajiem attīstības soļiem.

Runājot par inovācijām, viens no mūsu nākamajiem soļiem ir visaptverošs apdrošināšanas risinājums ikvienam, kas ir caurskatāms un ērts. Kādas apdrošināšanas katram cilvēkam ir, kādām būtu jābūt un kā iegūt labāko apdrošināšanas piedāvājumu. Tas būs risinājums, kam pievērsīsimies nākamgad.

Vai un kā pašlaik mainās krāpnieku aktivitāte?

Nedomāju, ka tā mainās, drīzāk attīstās. Ikreiz, kad kādu "caurumu" aizlāpām, tiek atrasts nākamais. Un ar to es nesaku, ka mums ir šādi "caurumi", bet to, ka krāpnieki ikreiz atrod jaunus veidus, kā vērsties pie auditorijas. Šajā jomā mums vienmēr vajag būt soli divus priekšā, vienlaikus pārliecinātiem, ka arī "aizmugure" ir stabila un droša. Mēs varam darīt visu iespējamo, lai pasargātu savus klientus, bet vienlīdz svarīgi ir izglītoties pašiem klientiem. Tiem, kuri ir zinoši, izglītoti un piesardzīgi, krāpšanas risks ir daudz zemāks.

Finanšu nozares asociācija ir mudinājusi mobilo sakaru komersantus aktīvāk vērsties pret telefonkrāpniekiem. Vai arī jums ir sajūta, ka šajā cīņā mobilo sakaru operatori varētu sadarboties ar bankām daudz aktīvāk?

Nav sajūtas, ka mēs šajā cīņā esam vienīgie, bet noteikti citi iesaistītie varētu darīt vairāk. Mēs visi saņemam daudz krāpnieku īsziņu, telefonzvanus utt., un kaut kādā veidā krāpnieki iegūst šo informāciju. Mums tam nav pieejas, tādēļ noteikti ir preventīvie pasākumi, kurus citas iestādes, nozarē iesaistītie var īstenot. Mēs fokusējamies uz pasākumiem un risinājumiem, kurus mēs varam kontrolēt, bet būtu labi, ja arī citi justu atbildību to darīt. Piespiest mēs to darīt, protams, nevaram.