"Lauku ceļotāja" prezidente Asnāte Ziemele: "Aizbraukt uz Pizas torni var katrs, bet siena talku piedzīvot katrs nevar"

Kad jaunā un daudzsološā pianiste Asnāte Ziemele pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pēc Mūzikas akadēmijas absolvēšanas saprata, ka kultūra neatkarību atguvušajā Latvijā nav prioritāte, viņa kopā ar mammu ķērās pie sava lauku īpašuma apsaimniekošanas. Joprojām šī vieta Ķegumā, meža ielokā, Asnātei ir paradīzes stūrītis, kurā viņa gūst atelpu no darba lietām, nemitīgas skriešanas, rīkošanas un spriešanas, jo viņa ir pašas pirms 30 gadiem dibinātās Latvijas lauku tūrisma asociācijas Lauku ceļotājs prezidente.  

Pēdējos gados, arvien pasliktinoties Latvijas iedzīvotāju psihiskajai veselībai, ceļošana, jo sevišķi pa dzimtajām ārēm, droši vien ir ļoti ieteicama pašsajūtas uzlabošanai.

Man pašai ceļošana ļauj atvilkt elpu no ārprātīgā darbu apjoma un stresa, faktiski vienīgais veids, kā izdzīvot. Pat ja ceļojums ir komandējums, tas izsit no rutīnas, atdod līdzsvaru, lai spēju apzināt savu dzīvi, aptvert, kā jūtos. Jā, man ceļošana ir kā zāles, lai spētu eksistēt šajā trakumā.

Šķiet, jebkurā ceļojumā var pasmelties idejas, kuras pārnest savā dzīvē vai darbā, un, protams, tā ir vesela emociju gamma. Redzot, kā dzīvo citi cilvēki, varam apzināties, kā dzīvojam paši, kas mums patīk, kas nepatīk, un ceļojuma laikā pat uz savu privāto dzīvi varam paraudzīties nedaudz citām acīm. Zinu, ka ir cilvēki, kuriem nepatīk ceļot, bet domāju – katram vajadzīgi jauni impulsi. Un ceļošana, manuprāt, ir viens no vieglākajiem veidiem, kā tos iegūt. Nav jau jābrauc uz Antarktīdu vai Francijas Rivjēru, kur tagad visi pabijuši, pietiek, ja aizbrauc uz kādu no Vidzemes vai Latgales zilajiem ezeriem.

Ar ko tad lauku ceļotājs atšķiras no pilsētas ceļotāja? Dažkārt apzīmējumam laucinieks  nemaz nav tās glaimojošākās nokrāsas.

Mēs, kuri no laukiem, runājam ar citu pieskaņu, droši un nesamāksloti – pa taisno. Ārišķības trūkums man šķiet ļoti pozitīvs. Savu darbošanos mēs sākām tāpēc, ka pirms trīsdesmit gadiem laukos daudziem vairs nebija darba, jo nebija lauksaimniecības, bet ienākumus vajadzēja, tad nu tūrismā saskatījām šādas iespējas. Arī deviņdesmitajos pilsētnieki meklēja vietas, kur atpūsties, jo mēs, latvieši, bez laukiem patiešām nevaram, tikai tur varam uztvert sev nepieciešamo latvisko enerģiju.

Lauku ceļotājs tā arī sākās – apzinot vietas, kas ir ar mieru uzņemt atpūtniekus. Un vienlaikus meklējām tos, kuriem lauku pietrūkst. Tagad ir citi laiki, viss pieejams digitāli, visu paši var atrast. Netrūkst zemnieku saimniecību, kur pārnakšņot, arī uzcept kukuli maizes vai palasīt avenes. Mēs esam asociācija, kuras biedri ir laucinieki, kas nodarbojas ar tūrismu, uzņem viesus, un šis loks arvien paplašinās. Uz laukiem jau vairs nebrauc tikai pārnakšņot – gribas arī piedzīvot, piemēram, vecmāmiņas pankūkas…

Jā, sava veida kultūras programmu – kaut ko iz senatnes, ar mūžības piegaršu.

Protams, ka skaists koncerts skaistā muižā ir ar pavisam citu skanējumu, sniedzot romantiskāku pārdzīvojumu nekā uz Operas skatuves vai kādā festivālā. Liela nozīme ir gan pļavas smaržai, gan lauku ļaužu laipnībai, arī tiešumam, kas nāk komplektā.

Laikam neviens nepiedāvā ieelpot arī mēslu smaku, darīt lauku melnos darbus – izmēzt kūti, uzart lauku vai piedalīties siena talkā, kad pēc tam jāšķauda no siena putekļiem nāsīs un kaklā.

Mūsdienās cilvēks meklē kaut ko vai nu instagramīgāku, vai no kaut ko tādu, ar ko tu vari izcelties.

Aizbraukt uz Pizas torni var katrs, bet siena talku piedzīvot katrs nevar. Ir vietas, kur piedāvā piedalīties kartupeļu talkā, kurp dodas, piemēram, darba kolektīvi. Arī iet sēnēs kopā ar saimnieku – mācās pazīt sēnes, marinēt, gatavot sēņu mērci. Siena talka būs sarežģītāk, jo mūsdienās siens kļuvis par deficītu. Šogad cilvēki burtiski kaujas, lai nopirktu labu sienu, kas ir liela vērtība. Kolēģe savā saimniecībā vāc sienu un saka – tāda pieprasījuma nekad nav bijis. Tā ka agrākajā izpratnē smagie un netīrie lauku darbi tagad ir komandas saliedēšanas paņēmiens, un ir saimnieki, kuri māca sēt burkānus un siet sieru, un ne tikai Jāņos. Tagad tieši laukos var iemācīties kaut ko no tā, ko kādreiz mācēja visi, bet tagad tikai retais. Tā pašlaik ir būtiska mūsdienu lauku tūrisma sadaļa.

Govs slaukšanas apmācības varētu izvērsties drīzāk par šovu. Arī uz Māju kafejnīcām ļaudis nebrauc pieēsties, bet izbaudīt atmosfēru, iepazīties ar pilsētniekam svešu vidi, pabrist tēvu tēvu dubļus…

Manuprāt, Māju kafejnīcu dienas ir ļoti izdevies pasākums, nošpikots no igauņiem, taču izvērtām to daudz plašāku un labi organizētu. Tā galvenā jēga – es teiktu, smeķis – ir tajā, ka kaimiņi sadarbojas, viens galdus nes, otrs klāj, trešais dekorē, cits jau cep pankūkas, un mums, latviešiem, viensētniekiem, tas ir kaut kas īpašs. Savukārt  viesi saņem nevis šefpavāra brīnumu ar mazām piciņām uz šķīvja, bet gan katras mājas tradicionālo ēdienu. Tur ir gan no vecmammas noskatītas, gan kādā ģimenes braucienā pārņemtas receptes un ārprātīgi daudz ne par kādu naudu nenopērkamas sirsnības. Ieejot parastā kafejnīcā, tu to nekad nesastapsi, un arī svešā mājā tāpat vien iekšā netiksi – latvietis ne tik viegli laiž savā sētā. Zīmīgi, ka lielākie Mājas kafejnīcu apmeklētāji ir tieši kaimiņi, jo tik bieži viens pie otra neciemojamies. Ir arī viesi, kuri brauc no vietas uz vietu, skatās kalendārā, izgaršo ēdienus.

Dzirdēju, ka daži kustībai pievienojušies tieši kovida laika vasarā, kad daudz ēstuvju bija slēgtas.

Tieši tā, mierīgi uz bluķīšiem divu metru attālumā varējām sēdēt, un Mājas kafejnīcas kļuva par vienu no retajām sabiedriskajām aktivitātēm. Sākām 2019. gadā ar divām vietām – suiti un Lībiešu krasts ar tautastērpiem un īpašu piedāvājumu. Tagad viss gājis plašumā, un saimnieces jau šos sauc par saviem Dziesmu svētkiem, lepojas, cik esam viesmīlīgi, mākam sadarboties, mums ir draugi. Šī jaunradītā kopības uizjūta man ir liels kompliments, un šogad piedalās jau ap 500 mājas kafejnīcu visā Latvijā. Programmā iekļauti arī dažādi apskates objekti, daudzi saimnieki uzaicina savus draugus, kuri dzied, dejo, pārdod savas karotes vai adījumus, arī lauku gardumus. Un tie kļūst par svētkiem visiem.

Iznāk vesels draudzības festivāls ar garšu kādreizējo talku vietā, kad pēc darba pacienāja.

Es neticēju, ka šī jaunā tradīcija izvērtīsies tik liela un varena, tātad mums šādas draudzēšanās ikdienā pietrūkst. Protams, katrs saimnieks iegulda līdzekļus, tos laikam dabū arī atpakaļ, taču liels bizness tas noteikti nav, toties milzīgs gandarījums gan.

Šogad tiek uzrunāti arī igauņi un lietuvieši, arī viņi brauc pie mums cienāties, un varbūt labi, ka tas nav smalks restorāns, kurā neesmu piedienīgs, ar domu – labāk mājās paēdīšu. Varbūt ir arī vakariņas sveču gaismā, bet mājas kafejnīcā tu nevari būt nepareizs – esi tāds, kāds esi, un saimnieki arī ir tādi paši. Manuprāt, mums trūkst tādu saiešanu, kur varam būt kopā, pasmieties, aprunāties, kur valda labs garastāvoklis, daudz prieka. Dabīgi un aizrautīgi ir arī saimnieki, daži pēc tam sāk uzņēmējdarbību, par ko mums liels prieks, jo Latvijā, sevišķi lauku teritorijās, trūkst labu kafejnīcu.

Un ko viesiem piedāvātu Asnāte Ziemele, ja atvērtu savu mājas kafejnīcu?

Esmu lauksaimniece, un man ļoti patīk audzēt. Ir ļoti skaists puķu dārzs, arī lielas, skaistas avenes un krūmmelenes. Meita cep garšīgas vafeles, kuras varētu pildīt ar ogām, saldējumu un putukrējumu, kādu mērci. 

Daudz kur, pa Latviju ceļojot, redzami uzraksti Privātīpašums, liegta pieeja ezeriem, mežiem, muižām. Vai ir kāda karte ar vietām, kur labāk nespert kāju, lai neuzrīda suni?

Cilvēki ir dažādi. Lauku ceļotājam veidojot garo pārgājienu maršrutus Mežtaka un Jūrtaka, kas ir ļoti populāra, tur veidojas nozīmīga tūrismu plūsma, varbūt par lielu kādam saimniekam, kas iepriekš deva savu piekrišanu. Takas nereti robežojas ar īpašumiem, šur tur mesti līkumi, ejot pa mežu un pāri kāpām, lai nerastos konflikti.

Latvijā pašlaik mēs strādājam pie dabas tūrisma ētikas kodeksa, kurā mēģinām izstāstīt pašmāju, bet jo sevišķi ārzemju ceļotājiem, ka pie mums daba ir pieejama arī par brīvu, var lasīt mellenes un gailenes, un ka drīkst celt telti un kurt ugunskuru, bet drošās, tam paredzētās vietās. Dabas mums ir daudz, jūras krasts kilometriem tukšs, iet drīkst visur, kur tas nav aizliegts vai norobežots ar zīmēm. Kodekss drīz būs gatavs, to publicēsim, izsūtīsim saimniekiem, un tur būs arī padoms, kā nokārtoties mežā, kur nav tualetes. Vislabāk nest līdzi lāpstiņu. Galvenais, lai neviens pēc tevis nemana, ka esi tur gājis; tas būtu mums visiem svarīgi.