"CleanR Grupa" mērķē globāli un skaidro, kāpēc ziemās Rīgā ir problēmas ar ietvju tīrīšanu

Kāds bija reorganizācijas mērķis, un vai šādā veidā jūs cerat uzlabot "CleanR Grupa" uzņēmumu sniegumu?

Viennozīmīgi, citādi nebūtu jēgas to darīt. Mēs jau pirms aptuveni diviem gadiem sākām just, ka "CleanR" aug arvien lielāks, pārvaldība kļūst sarežģītāka, un, lai biznesa izaugsmes dinamika turpinātos, kaut kas ir jādara citādāk. Tirgus neļauj gulēt, lēmumi bieži vien ir jāpieņem ļoti ātri, un liela struktūra lēmumu pieņemšanu padara sarežģītāku. Domāju, to var apliecināt visi lielie uzņēmumi. Tādēļ mēs nonācām pie secinājuma, ka efektīvākais veids ir strukturēt biznesa virzienus atsevišķos uzņēmumos grupas ietvaros. Mazāks uzņēmums tomēr ir daudz elastīgāks, un pēdējos trīs gadus pasaule ir "lutināta" ar situācijām, kurās lēmumi ir jāpieņem ļoti strauji un daudz kas mainās burtiski dažu dienu laikā.

Reorganizētie uzņēmumi jau darbojas kādu laiku - kuram jūs šogad paredzat labāko sniegumu un kāpēc?

Jautājums vienmēr ir, ko nozīmē labākais sniegums, jo uz to var paskatīties no dažādiem leņķiem. Protams, ka mēs zinām, ka tā biznesa sadaļa, kura palika "CleanR" - sadzīves atkritumu apsaimniekošana -, būs lielākā un jaudīgākā. Taču tajā pašā laikā tas ir ar nosacīti mazākām izaugsmes iespējām, jo atkritumu apsaimniekošanas tirgus ir nobriedis. Izmaiņas notiek lēnām, viss ir vairāk vai mazāk bāzēts iepirkumos, kas bieži vien mēdz notikt mēnešiem vai pat gadiem, ja ir daudz pārsūdzību. Līdz ar to paplašināšanās prasa laiku. Taču apgrozījuma un pelnītspējas ziņā "CleanR", protams, ir grupas flagmanis.

Kopumā grupā ir divi lieli bloki - viens ir atkritumu apsaimniekošanas bloks, otrs ir vides pakalpojumu jeb uzkopšanas bloks. Atkritumu apsaimniekošanas blokā bez "CleanR" ir arī industriālās ražošanas atkritumu apsaimniekošana - te mēs runājam par būvgružiem, iepakojuma dalītu vākšanu no dažāda veida uzņēmumiem, šķirošanu, pārstrādi, ar ko nodarbojas "CleanR Verso". Tā savukārt ir ļoti dinamiska joma, kur 2023.gadā apgrozījums varētu būt trīs reizes lielāks, nekā bija 2021.gadā. Mēs arī redzam, ka tur ir tālākas izaugsmes iespējas. Tirgus ir elastīgāks, lēmumi tiek pieņemti straujāk. 2022.gadā mēs daudz esam ieguldījuši tieši infrastruktūras uzlabošanā, iepakojumu šķirošanas centra modernizācijā un automatizācijā, palielinot tā jaudu trīs reizes. Vienlaikus automatizācija nozīmē, ka, audzējot jaudu, mums darbā nevajag pieņemt papildu cilvēkus, jo darbu paveic mašīnas. Šogad turpināsim investēt arī būvniecības atkritumu šķirošanas centrā. Tas ir virziens, kurā mēs redzam lielu izaugsmi un arī investējam.

No šā gada ar "Zaļās jostas" starpniecību esam plašāk pārstāvēti arī ražotāju atbildības sistēmā, kurā ražotāji veic iemaksas, lai viņu radīto iepakojumu pārstrādātu.

Otrs lielais virziens, savukārt, ir vides uzkopšana un apsaimniekošana. Tur mums tagad ir divi uzņēmumi - "Vizii", kas nodarbojas ar telpu uzkopšanu, un "Vizii Urban", kas nodarbojas ar pilsētvides uzturēšanu. Mazāks virziens mums ir arī nekustamo īpašumu apsaimniekošana, kas ir daudzdzīvokļu māju pārvaldīšanas funkcijas - "Vizii Domus". Laika gaitā esam dažādus mazākus uzņēmumus iepirkuši un apvienojuši, skaitliskā ziņā šis virziens ir mazāks, bet arī ir pieminēšanas vērts.

Pilsētvides uzturēšana arī pārsvarā ir uz iepirkumiem bāzēts bizness, jo lielākais pasūtītājs objektīvi ir pašvaldības. Tādēļ arī šis tirgus nav tik dinamisks. Savukārt telpu uzkopšana, protams, ir mazliet cits stāsts. Es teikšu, ka šis tirgus ir nenobriedis, jo tajā ir gan daudz un mazi pasūtītāji, gan joprojām ir jūtams "pelēkais" segments. Bieži vien iepirkumos piedalās jaundibināti uzņēmumi, kuri apsola lietas, par kurām ir skaidrs, ka tās nevar izdarīt, un pēc tam sākas riņķa dancis ar pasūtītāju.

Savukārt namu apsaimniekošana mums ir relatīvi jauna niša. Saeimā pašlaik ir likuma grozījumi par lēmumu pieņemšanu namu kopīpašnieku biedrībās, kas varbūt radīs kādu dinamiku. Piemēram, situācija Rīgā ir ļoti bēdīga - mājas ir nerenovētas, investīcijas tiek ieguldītas ļoti kūtri. Likumu bāze ir jāsakārto tā, lai mēs kustētos uz priekšu. Tādēļ tur vēl attīstība ir priekšā, taču likumu bāze ir jāsakārto tā, lai lēmumus varētu normāli pieņemt.

Jūs vispār redzat lielas izaugsmes perspektīvas namu apsaimniekošanā? Brīvais tirgus šajā jomā ir jau labu laiku, bet nevar teikt, ka kāds uzņēmums būtiski būtu apdraudējis pašvaldībai piederošā "Rīgas namu pārvaldnieka" dominējošās pozīcijas.

Tas tomēr ir ļoti liels uzņēmums, bet, visdrīzāk, jaunās kompānijas vairāk atņem "Rīgas namu pārvaldniekam" nekā viena otrai. Tomēr, atņemot pa pāris mājām, "Rīgas namu pārvaldnieks" to nejutīs. Tomēr šis tirgus ir interesants, jo mājās būs daudz jāinvestē. Nesenais gadījums, kad ēkai iebruka jumta panelis… Normāli šādas situācijas būtu jānovērš preventīvi. Problēma ir arī cilvēku mentalitātē un maksātspējā. Mēs esam pieraduši, ka man daudz kas pienākas bez maksas, bet pasaule tā nefunkcionē, un, ja tu gribi sakārtotu īpašumu, tad kopā ar kaimiņiem tajā būs jāiegulda.

Tomēr vai šī iemesla dēļ šī biznesa virziena strauja attīstība nav arī ļoti diskutabla, jo, ja mēs palūkojamies uz tipisku Rīgas padomju laika daudzdzīvokļu māju, tad daļa iedzīvotāju vēlas to renovēšanu, bet daļa ir arī pensionāri, vientuļi vecāki ar bērniem, kuriem tīri objektīvi nav liekas naudas ieguldījumiem?

Ja ir vēlēšanās, tad risinājumu var atrast. Turklāt nav jau tā, ka visa nauda jau šodien ir jāsamet dzīvokļu īpašniekiem - ir pašvaldības līdzfinasējumi, ir Eiropas Savienības grantu līdzfinansējumi, bankas dod kredītus. Protams, ka visam ir nosacījumi, bet var nonākt līdz mēneša maksājumiem, kuri ir paceļami praktiski visiem dzīvokļu īpašniekiem. Turklāt galu galā mēs nonākam pie tā, ka īpašums tiek sakārtots, tam aug vērtība, un, ja to pienācīgi uzturēs, tad arī pēc 50 gadiem tas joprojām būs īpašums, nevis pussabrukusi ēka, kura nevienam nav vajadzīga.

Tomēr ir jāatrisina juridiskie šķēršļi. Kaut vai vecais stāsts par to, ka, lai ēkas kopība pieņemtu lēmumu par būtiskām investīcijām, bija nepieciešama 75% piekrišana. Nu pamēģiniet to izdarīt kādā 100 dzīvokļu ēkā - tur pusi pat sapulcināt vienā laikā un vietā nav iespējams! Ja beidzot pieņems lēmumu, kas noteiks, ka, ja pirmajā sapulcē nav kvoruma, tad otrajā tie, kas atnāk, arī lemj, tas vien jau būs grūdiens virzienā, ka lēmumus var normāli pieņemt. Bieži vien viss atduras tieši pret to, ka lēmumu nav iespējams tehniski pieņemt.

Jau pieminējāt, ka "CleanR" iepriekš ir iegādājies virkni uzņēmumu. Potenciāli vēl kādu uzņēmumu varētu piepirkt klāt un šādā veidā paplašināties?

Viennozīmīgi. Praktiski visos mūsu darbības virzienos mēs redzam, ka tas ir reālākais izaugsmes veids, jo pamatdarbības virzienos mēs esam vai nu lielākais, vai nu "top3" nozares spēlētājs. Tādēļ strauja organiska izaugsme vienkārši vairs nav iespējama. Tas gan nav pašmērķis, bet ir jāmin, ka mūsu darbības virzienos ir arī nišas, kurās mēs vēl neesam pārstāvēti. Vienkāršākais veids, kā tajos paplašināt savu darbību, ir caur citu uzņēmumu iegādi. Mūsu ambīcijas te ir ne tik daudz skatīties uz Latviju, bet, mazākais, uz Baltijas tirgu, jo arī Latvija ir tik liela, cik ir. Ja mēs tiešām gribam augt - un šāda ambīcija mums ir -, tad šobrīd jau jāskatās plašāk par Latviju.

Mērķējat tieši uz Baltijas valstīm? Ir dzirdēts, ka daži Latvijas uzņēmumi jau skatās, piemēram, uz Poliju.

Kāpēc lai tā nebūtu Polija vai pat Zviedrija? Mēs tiešām neesam pateikuši, ka skatāmies tikai uz Lietuvu vai Igauniju. Protams, ka mums kā uzņēmumam, kas šobrīd ir pārstāvēts tikai Latvijā, Baltijas valstis ir mentāli tuvākas un ir labāk saprotama to biznesa vide. Taču nekad nesaki nekad, un, ja kādas izdevības rodas, kāpēc tās neizmantot.

Ja turpinām par paplašināšanos ārpus robežām, ir konkrēti biznesa sektori, uz kuriem skatāties, vai drīzāk tas var būt atkarīgs no tā, kādi uzņēmumi potenciāli kaimiņvalstīs nonāk pārdošanā?

Gan, gan. Mēs esam arī jau piedalījušies lielos iepirkumos Lietuvā, kas gan nav materializējušies līgumos, gan pētījuši citu uzņēmumu iegādes iespējas. Iepirkumos vienmēr kāds vinnē, kāds nē, bet, tā kā mēs šajā procesā jau esam bijuši iekšā, es domāju, tas ir tikai laika jautājums, līdz mēs būsim pārstāvēti arī kaimiņvalstu tirgos.

Pagājušajā ziemā bija lieli skandāli ar Rīgas domi par ietvju tīrīšanu. Tagad ziema jau ir pāri pusei un līgums ar Rīgas domi ir arī "Vizii Urban" - kā vērtējat sadarbību šogad?

Pagājušajā ziemā mēs līgumu ar Rīgas domi uzteicām. Daudz ir izskanējis, ka dome lauza līgumu, kas tā nebija - mēs to vienkārši nepagarinājām, un tā bija mūsu iniciatīva. Pašvaldībai ir jāsakārto sava saimniecība, un arī konkursu izsludināšanai ir jābūt racionālai. Rīgas dome uz to ir sākusi iet, kas priecē. Atkārtotajā iepirkumā, kas tika izsludināts šī gada rudenī, dome paziņoja, ka Rīgas vēsturiskā centra teritorijā pati nodrošinās trotuāru uzkopšanu. Mēs uzskatām, ka patiesībā ir jāiet vēl tālāk.

Ja skatāmies, kas notiek Viļņā, Tallinā, Kauņā, citās pilsētās, tad Rīgā līdz šim šie pakalpojumi ir bijuši ļoti sadrumstaloti. Piemēram, kāda bija mūsu situācija iepriekšējā ziemā? Mums bija 1500 punkti pa visu pilsētu - pa 20, 50, pa 100 kvadrātmetriem -, kur noteiktā laikā ir jānotīra sniegs. Savukārt pakalpojumu apmaksā tad, kad to pasūta. Parēķiniet paši, cik cilvēku un tehnikas vienību ir jātur, lai vienā laikā ierastos tīrīt šos 1500 punktus pa visu pilsētu, jo snieg jau visur vienlaicīgi. Ir praktiski nereāli plānot biznesu uz šādiem nosacījumiem. Mēs rūgtu pieredzi guvām jau pieminētajā 2021.gadā.

Ja mēs paskatāmies, kā tas notiek Viļņā un arī tepat Latvijā citās pilsētās, tad konkurss tiek izsludināts par konkrētas teritorijas uzturēšanu visu gadu. Protams, ka es kā uzņēmējs uz šādu piedāvājumu skatos, jo es tur varu plānot savu biznesu. Es zinu, ka es varu plānot tehniku un attiecīgi es zinu, ka es varēšu piedāvāt labāku cenu. Tad arī kopējā biznesa vide kļūst caurskatāmāka.

Citādāk iepirkumos, kuri ir saraustīti, ir labi redzams, ka sākas manipulācijas ar skaitļiem. Piemēram, tajā pašā ziemā ir zināms, ka sniegu no Rīgas izvest vajag reti, bet ietves tīrīt var nākties trīs reizes biežāk. Rezultātā par sniega izvešanu piedāvā cenu - nulle. Tiešām? Un kas notiks, kad to sniegu reāli nāksies izvest? Savukārt par ietvju tīrīšanu tiek piedāvāta nevis objektīva, bet paaugstināta cena, tādējādi spēlējoties ar līguma kopējām izmaksām. Šādas spēlītes kropļo biznesa vidi un padara to necaurskatāmu. Piemēram, mēs uzkopjam arī vairākas lielas rūpnīcu teritorijas, kur iepirkumos ir viens galvenais mērķis - lai būtu tīrs. Mums tad ir skaidri nosacījumi. Publiskajos iepirkumos - ne vienmēr -, bet ir situācijas, kad tu nesaproti, ko no tevis prasa, un beigās neviena no pusēm nav apmierināta. Šeit katrai pašvaldībai, katram pasūtītājam ir jābūt politiskajai gribai šo procesu sakārtot, lai tas būtu racionāls un caurredzams.

Kā pēdējā laikā vērojamā inflācija ir ietekmējusi jūsu darbu?

Iespaids ir jūtams un būtiski jūtams. Ja daļā līgumu inflāciju ir izdevies kompensēt arī ar cenas indeksāciju, bez kā normāli izdzīvot nav iespējams, tad ir arī daļa, kur mēs tā, vienkārši sakot, asiņojam, jo klienti atsakās mainīt cenas un mēs pieturamies pie principa, ka, ja mēs apsolījām, tad mēs izpildām. Taču, protams, tas nāks atpakaļ, jo, kad līgumi būs jāpārslēdz, cenas pieaugums būs lielāks.

Mēs ļoti jutām degvielas cenu kāpumu. Lai to ilustrētu, varu teikt, ka degvielas cenu kāpuma dēļ mēs pagājušajā gadā samaksājām pusotru miljonu eiro vairāk, nekā mēs būtu samaksājuši, ja cena būtu tāda pati kā 2021.gadā. Un tas ir tikai par degvielu - te mēs nerunājam par darba algām, par elektrības cenas sadārdzinājumu. Mēs to visu ļoti stipri jūtam.

Ir ļoti elastīgi jāreaģē, jāmainās, jārunā ar klientiem. Turklāt cilvēki jau to ļoti labi saprot, visi redz, kā ir cēlušās cenas benzīntankos un veikalos. Ja mūsu darbinieks saņem, piemēram, 1000 eiro algu, tad tas, ko viņš kādreiz varēja atļauties nopirkt veikalā un ko var šodien, krasi atšķiras. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ mēs visiem mūsu darbiniekiem jau rudenī piešķīrām apkures kompensāciju, jo arī apkures izmaksu kāpums ir dramatisks.

Vienlaikus, neskatoties uz to, investīciju plāni lielā mērā ir realizēti - gan jau pieminētā šķirošanas līnijas automatizācija, gan esam ieguldījuši būvgružu šķirošanas centrā "Nomales", ražojam jau pirmās granulas plastmasas pārstrādes rūpnīcā. Tās būvniecības posms gan iekrita tieši tajā laikā, kad celtnieki nosauc cenu un saka, ka tā ir derīga šodien, bet rītdien, visdrīzāk, būs jau 10% klāt. Tas, protams, rada stresu. Tā gan nav nekāda unikāla situācija tieši mums - domāju, ka tā ir visiem gan Latvijā, gan mūsu reģionā.

Kur jums pašiem ir lielākās problēmas ar iespējām pacelt cenas atbilstoši šodienas izmaksām?

Lielākās problēmas ir tajos darbības virzienos, kuros ļoti intensīvi ir nepieciešams cilvēku darbaspēks. Jo lielāks ir darbaspēka izmaksu īpatsvars pakalpojuma izmaksās, jo sarežģītāk ir strādāt. Mums ir ļoti izteikts mazkvalificētā darba īpatsvars - gan atkritumu šķirošanā, gan telpu uzkopšanā, gan sētnieku darbs pilsētvides uzturēšanā. Līdz ar to minimālās algas pieaugums no 500 līdz 620 eiro ir jūtams un sadārdzina pakalpojumu sniegšanu. Mums gan arī īsti nebija daudz tādu darbinieku, kas saņemtu tikai minimālo algu, taču mūsdienās ir ļoti grūti atrast arī tādus darbiniekus, kas ir gatavi nākt un strādāt par minimālo algu plus 20% vai 30%. Šī problēma kļūst tikai akūtāka. Latvijā darbspējīgo cilvēku kļūst arvien mazāk, kaut kādā mērā cilvēki ir arī slinkāki un daudzi uzņēmēji, arī mēs, izmantojam arī ārvalstu darbaspēku. Tas ir sarežģīti, bet, ja tu gribi strādāt, tad ir jāmeklē kaut kādi risinājumi. Pretējā gadījumā, piemēram, atsevišķās ražotnēs mums nebūtu kam vispār strādāt, jo nevar atrast darbiniekus.

Cik procenti no jūsu darbiniekiem pašlaik ir no ārvalstīm?

Procentuāli tas nebūs daudz. Mums ir nepilns pusotrs tūkstotis darbinieku, un ārvalstu darbinieki ir skaitāmi desmitos, nevis simtos. Taču tā vismaz ir alternatīva, jo pēdējos piecos septiņos gados šī problēma milzt arvien lielāka. Es domāju, ka galu galā mums būs jāatvieglo kārtība, kādā veidā mēs šos cilvēkus no trešajām valstīm varam nodarbināt, jo skaidrs, ka darbiniekiem no Eiropas Savienības valstīm Latvija vēl nav interesanta.

Arodbiedrības šajā mirklī jums teiks - maksājiet lielākas algas un būs, kas strādā.

Nav jau problēma maksāt lielāku algu, ja mēs varam šo produktu vai pakalpojumu, ko mēs saražojam vai sniedzam, pārdot par augstāku cenu, ja mūsu klients ir gatavs to maksāt. Taču, ja klients par telpu uzkopšanu ir gatavs maksāt tik, tad arī mēs nevaram apkopējai maksāt tik plus vēl 20%.

Ja pievēršamies pašvaldībām - vai jums ir mērķis izvērst savu darbību plašākā ģeogrāfiskā lokā nekā pašlaik? Un kādos pakalpojumos jūs redzat lielākās iespējas?

Mēs skatāmies uz iespējām un piedalāmies daudzos iepirkumos - kaut kur vinnējam, kaut kur zaudējam, kaut kur mūsu līgumi nonāk citu rokās, kaut kur mēs pārņemam citu līgumus. Tas ir normāls process. Kā jau es minēju, atkritumu apsaimniekošanā tirgus ir diezgan nobriedis un tur straujas kustības nenotiek. Ir arī jāatceras, ka ir pašvaldības, kurām pašām pieder atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi, un tur citi vispār netiek iekšā. Teritoriju uzturēšanā, protams, dinamika ir mazliet lielāka - tur strādā vairāk uzņēmumu, konkurence varbūt ir asāka, ir lielāks pakalpojumu spektrs.

Mērķi un ambīcijas paplašināties mums ir, bet skaļi par to runāt negribu, lai neradītu lieku kārdinājumu konkurentiem. Taču, kā jau es minēju, lielāku un ātrāku izaugsmi mēs sasniegsim, ja skatīsimies plašāk par Latviju.

Joprojām eksistē tāds uzņēmums kā "CREB Rīga" un tā izveidotais "Tīrīga", lai gan vēl 2019.gadā Konkurences padome apturēja līgumu ar Rīgas domi par to, ka "Tīrīga" nodarbosies ar atkritumu apsaimniekošanu pilsētā, un vēlāk tika pieņemts lēmums par pilsētas sadalīšanu apsaimniekošanas zonās. Kādēļ jūs kā lielākais īpašnieks neesat sākuši likvidāciju, lai gan uzņēmuma izveides iemesls ir zudis?

Jautājumā par šī uzņēmuma tālāko eksistenci ir juridiski šķēršļi. Tad, kad tos atrisinās, tad arī šis uzņēmums acīmredzot beigs pastāvēt.

Juridiskie šķēršļi nozīmē, ka vēl notiek tiesvedības par Konkurences padomes lēmumu?

Aktīvas tiesvedības šobrīd nenotiek, bet šis jautājums ir jāsakārto korekti līdz galam. Kamēr tas nav korekti sakārtots, lai pēc tam nerastos prasības vienam pret otru, tikmēr šis uzņēmums turpina eksistēt.

No jūsu viedokļa sistēma Rīgā ar tās sadalīšanu vairākās zonās sevi ir apliecinājusi labi, vai tomēr, noslēdzoties tagadējo līgumu termiņam, jūs ar pašvaldību gribētu runāt par izmaiņām?

Ir vairāki modeļi, kā var strādāt atkritumu apsaimniekošanā. Pirmkārt, tas, kas jāsaprot cilvēkiem, kuri šajā biznesā nav iekšā ikdienā, Eiropā tāda klasiski brīva konkurence atkritumu apsaimniekošanā nepastāv. Nav tā, ka šodien manus atkritumus izved "CleanR", rīt es varu to pasūtīt darīt "Eco Baltia Vide", parīt - "Lautuss", bet pēc nedēļas, lai vispār ar savu mašīnu atbrauc ZAAO no Valmieras. Atkritumu apsaimniekošana ir jāorganizē pašvaldībām, un tās arī nosaka rāmi, kā to izdarīt. Eiropā ir daudz dažādu piemēru, kā to organizēt. Primāri to dara vai nu pašvaldības uzņēmums, vai privātais uzņēmums, vai arī var veidot kombinācijas pilnsabiedrībās vai privātajā un publiskajā partnerībā. Katram veidam ir savi plusi, savi mīnusi, un tā ir katras pašvaldības izšķiršanās, kā rīkoties.

Rīga ir liela pašvaldība gan Latvijas, gan Baltijas mērogā, un es varu teikt, ka tas, vai to dala zonās un vai šīs zonas ir divas, četras vai sešas, būtiski pakalpojuma sniegšanu un tā cenu neietekmē. Vienlaikus nevajadzētu iet Tallinas virzienā, kura savulaik tika sadalīta kādās 30 zonās. Tur ir redzamas problēmas, un Tallina jau iet no šīs sistēmas prom, jo beigās katru māju pudurīti apkalpo kāds cits un atkritumu mašīnas pa pilsētu braukā krustu šķērsu. Tāpat vajadzētu izvairīties no bezkonkurences tiesību piešķiršanas kādam vienam uzņēmumam. Man nav nekas pret pašvaldību uzņēmumiem, bet tad piedalāmies iepirkumos visi kopā, un tur arī noskaidrosies, kurš ir labāks. Privātie uzņēmumi ir motivēti strādāt labāk un pielietot labāko praksi, jo tu zini, ka, ja slikti strādāsi, pašvaldība varēs izvēlēties citu. Pašvaldību uzņēmumiem tomēr bieži vien motivācija ir, ka tikai viss ir klusi un mierīgi.

Vienlaikus Konkurences padome kopš pieminētā līguma apturēšanas pieturas pie uzskata, ka no konkurences viedokļa vislabākais variants ir, ka katra māja pilnīgi neatkarīgi var izvēlēties atkritumu apsaimniekotāju. Atkritumu uzņēmumi joprojām saka, ka nepiekrīt un tas nav tas labākais, kā rīkoties ar šo pakalpojumu?

Konkurences padome uz šo jautājumu raugās ļoti šauri. Eiropā labi strādājošu piemēru, kur ir brīva konkurence, faktiski nav. Ja nemaldos, tad vienīgā vieta, kur šādi tika organizēta atkritumu apsaimniekošana, ir Dublina Īrijā, un arī tur tika runāts, ka tas ir jāizbeidz, jo ir pilnīgs haoss. Ja mēs Latvijā atkal gribam eksperimentēt, atklāt jaunu Ameriku un būt celmlauži brīvajā konkurencē atkritumu apsaimniekošanā, varbūt ir vērts mēģināt, bet vai galu galā tas nebeigsies ar to, ka ar atkritumu savākšanu būs haoss un par to vēl būs jāmaksā augsti tarifi. Atkritumu apsaimniekošana ir viena no primārajām funkcijām, kura ir jānodrošina pilsētā, - tāpat kā ūdens, siltums, apgaismojums. Ja tas viss notiek pēc principa, ka katrs var darīt, ko grib, tad ir jautājums, kāda beigās izskatīsies pilsēta.

Mēs jau labi varam atcerēties, kā izskatījās atkritumu savākšana Rīgā vēl pirms kādiem gadiem pieciem pirms šī zonu principa ieviešanas. Pa ielām braukāja oranžas atkritumu savākšanas mašīnas, ražotas deviņdesmitajos gados kaut kur Vācijā, kuras jau uz šejieni bija atvestas labi nolietotas. Kad šis atkritumu vedējs uzgāzēja, pacēlās melns dūmu mākonis, pa sāniem vēl kaut kas tecēja no atkritumu tvertnes… Nu tāda pie mums bija brīvā konkurence pirms pieciem gadiem.

Vēl viena lieta, kura iet plašumā, ir sadzīves atkritumu šķirošana. Pašlaik arvien vairāk parādās bioloģisko atkritumu konteineri, pēc zināma laika visur būs jābūt tekstila atkritumu konteineriem. Kādi ir līdzšinējie secinājumi, un vai mēs spēsim iekļauties tajos šķiroto atkritumu savākšanas mērķos, ko ir noteikusi Eiropas Savienība?

Ir lietas, kur mēs atpaliekam, ir lietas, kur mēs ejam pēc grafika. Lielā mērā jautājums ir par šķirošanas infrastruktūras ieviešanu. Labs piemērs ir pēdējo divu gadu lēmumi Rīgas domē par dalīti vākto atkritumu konteineru pieejamību iedzīvotājiem. Jau gadu spēkā ir noteikumi, ka pie jebkuras ēkas Rīgā, kurā ir vairāk par pieciem dzīvokļiem, jābūt arī iepakojumu konteineram, pie jebkuras mājas, kurā ir vairāk par 10 dzīvokļiem, stikla taras konteineram. Pirms tam varēja izvēlēties - gribu lieku, gribu nē. Tas, kur pašvaldībai varētu novēlēt veiksmi, ir kontrole, lai tā tiešām arī ir. Mēs strādājot redzam, ka visur tā nav, un mēs kā uzņēmējs nevienu nevaram arī piespiest. Tomēr 2022.gadā ir būtiski palielinājies šķiroto atkritumu konteineru skaits, un 2022.gadā dalīti vākto atkritumu apjoms, salīdzinot ar 2021.gadu, mums pieauga par 32% jeb par trešdaļu. Tas ir daudz. Visa šī atkritumu daļa neaizbrauca uz poligonu, bet gan nonāca pārstrādē vai tika nodota "Schwenk Latvija" sadedzināšanai.

Savukārt tuvākie mērķi vēl ir bioloģisko atkritumu un tekstila dalītā vākšana. Faktiski, ja mēs paskatāmies, cik mēs katrs vidēji radām atkritumus, tad puse ir bioloģiski noārdāmie atkritumi - pārtikas atliekas, lapas, puķes u.c. Un te ir jāsaka, ka, ja ar iepakojuma dalīto vākšanu mēs pamazām ieskrienamies, tad ar bioloģiskajiem atkritumiem mums iet krietni grūtāk. Sākām mēs dalītu bioloģisko atkritumu vākšanu 2020.gadā, bet ar šķirošanu iedzīvotājiem iet diezgan grūti. Te arī nav tādas gatavas receptes, ko darīt. Mēs esam veikuši daudzas aptaujas, un cilvēki kaut kā organiski saprot, kas ir bioloģiskie atkritumi atšķirībā no tā paša iepakojuma, kuram ir daudz un dažādas nianses, kuras iedzīvotājiem jūk. Taču tikko mēs uzliekam bioloģisko atkritumu konteineru un ir jāsāk šķirot, tā tur sākas zili brīnumi. Ir arī mājas pirmrindnieces, kur dalīti vākto bioloģisko atkritumu kvalitāte ir laba, bet, tikko konteineri ir pie lielām mājām, uzreiz ir redzams, ka daudzi iedzīvotāji uzskata, ka tas ir vienkārši vēl viens konteiners, kurā iemest visu iespējamo drazu. Kā to risināt, nezinu, jo nu jau būs trīs gadi, kā mēs par to stāstām, izglītojam utt.

Pilnīgi pretējs stāsts ir ar tekstilu. Mēs visu laiku pārklājumu ar šiem konteineriem palielinām, un tiešām ir redzams, ka tajos met drēbes, tekstilu.

Pabeidzot par šķirošanu, es varu teikt, ka līdz ar dabas resursu nodokļa celšanu būtiski ir pieaudzis tarifs par atkritumu noglabāšanu poligonos - 2022.gada sākumā tas dubultojās -, un tam ir ietekme. Ja iepriekš atkritumu apsaimniekotāji uz poligoniem veda teju visu, izņemot iepakojumu un stiklu, ko viegli varēja atšķirot, pārstrādāt un pārdot, tad šobrīd uz poligonu mēs vedam iespējami maz - tikai to, ko mēs zinām, ka nekādi nevaram sašķirot. Mums Latvijā bija jāpārkāpj kritiskajam punktam, kad man kā atkritumu apsaimniekotājam ir izdevīgāk uzbūvēt šķirošanas līnijas un algot cilvēkus, nevis vienkārši aizvest atkritumus uz poligonu. Lielrīgas reģionā mēs šim punktam pārkāpām pāri pagājušā gada sākumā, kad tarifs pieauga ļoti būtiski. Tādēļ es domāju, ka statistikas datiem par mājsaimniecību radīto atkritumu apsaimniekošanu 2022.gadā vajadzētu būt krietni labākiem nekā 2021.gadā.

Kādu ietekmi jūs jūtat no dzērienu iepakojumu depozītu sistēmas? Ir samazinājies plastmasas un stikla pudeļu skaits atkritumos?

Jā. Plastmasas pudeļu ziņā ietekme varbūt nav tik liela, jo PET pudeles tomēr procentuāli ir mazs apjoms no visiem plastmasas iepakojumu atkritumiem, tādēļ šis piliens kopējā glāzē nav tik pamanāms. Bet stikla iepakojumos mēs jūtam, ka apjoms ir stipri sarucis. Es jau minēju, ka dalīti vākto atkritumu kopējais apjoms mums pērn pieauga par 32%, bet tieši stikla iepakojumiem bija mīnuss. Tas nozīmē, ka 2022.gadā mēs stikla iepakojumu izvedām mazāk nekā 2021.gadā, un vienīgais racionālais izskaidrojums tam ir depozīta sistēma.

Viens no jauniem pakalpojumiem ir pazemes atkritumu konteineru izbūve. Cik liels ir pieprasījums no mājām par šādu iespēju?

Ir ļoti liela interese, bet man pašam ir sajūta, ka mēs atduramies pret stikla griestiem, līdzīgi kā ar māju renovāciju. Šie projekti "norokas" birokrātijā un juridiskajā kalambūrā, kas ap tiem rodas. Mēs esam uzstādījuši šādus konteinerus Centrāltirgū, un pēc pusotra gada pārdabiskām pūlēm beidzot tie būs divu daudzdzīvokļu māju pagalmos Āgenskalnā. Ir tāda sajūta, ka tu iekļūsti kompleksā problēmu jūrā un gatavojies būvēt vismaz 10 stāvu ēku. Turklāt te vēl nav finansējuma jautājums, jo šos projektus mēs finansējam paši. Problēmas ir, sākot jau no topogrāfiskajiem uzmērījumiem, kopību lēmumiem, kur pat 51% kopīpašnieku atbalstu bieži savākt ir nereāli, un beidzot ar zemes īpašumtiesībām, kad māja pieder vieniem, zeme apkārt citiem utt. Taču tagad pirmo rūdījumu ar daudzdzīvokļu namiem būsim izgājuši un guvuši pamatīgu pieredzi. Pazemes atkritumu konteineru risinājums ir gan estētiski pievilcīgāks, gan arī konteineri ir retāk jāiztukšo. Proti, nav neviena iemesla, lai šos konteinerus neierīkotu, bet birokrātija, kas tam ir apkārt, bieži atsit jebkādu vēlmi kaut ko darīt, ja šāda lieta jau nav sākotnējā mājas projektā.

Tas ir problemātiski, bet mēs esam izvirzījuši mērķi šogad uzstādīt 100 pazemes konteinerus Rīgā. Es ļoti ceru, ka izdosies. Nav jau tālu jābrauc - aizbrauciet uz Cēsīm, uz Ventspili, uz Valmieru. Tur ir pilns ar šiem konteineriem. Nerunāsim par Viļņu, kur gandrīz pie katras daudzdzīvokļu mājas tādi ir un nav ne smakas, ne putnu.

Kādas investīcijas šogad plānojat?

Mums ir jāpabeidz pagājušajā gadā iesāktie projekti. No tiem lielākais ir plastmasas pārstrādes rūpnīca, kura jau ražo granulas, un februārī jau tā sāks strādāt ar pilnu jaudu un varēsim to oficiāli atklāt.

Tāpat mēs plānojam paplašināt būvniecības atkritumu šķirošanas un pārstrādes centru "Nomales" Ropažu novadā ar Baltijā un Austrumeiropā modernāko ražošanas atkritumu šķirošanas līniju. Ieguldīsim arī jau pieminēto pazemes atkritumu konteineru izbūvē. Arī tas prasīs diezgan lielas investīcijas. Tāpat vērā ņemamas investīcijas būs jāiegulda tekstila konteineru skaita palielināšanā.

Jautājums ir arī par tehnikas atjaunošanu un iegādi, jo esam apņēmušies atteikties no transporta, kurš ir darbināms ar dīzeļdegvielu. Ar elektrību darbināmas smagās automašīnas teorētiski ir, bet realitātē tās nav spējīgas bez papildu uzlādes izbraukt vienu atkritumu savākšanas maršrutu. Tādēļ paliek vai nu ar dīzeļdegvielu, vai dabasgāzi darbināmi auto. No dīzeļdegvielas mēs gribam atteikties, bet visi redzējām arī to, kas notiek ar gāzes cenām, tādēļ mums būs jāizšķiras, kurā virzienā iet. Varbūt beidzot parādīsies auto ražotāju solītās inovācijas elektroauto jomā.

Tāpat mēs gaidām, kad beidzot parādīsies industriālie uzkopšanas roboti, kas ir piemēroti lielām platībām. Esam jau pieraduši pie robotiņiem, kas braukā mājās, bet lielu teritoriju uzkopšanā roboti vēl ir jāuzlabo. Diemžēl pašlaik ar tiem vairāk ir saistīti dažādi kuriozi, piemēram, veikalā robots iebrauc plauktā ar alkohola pudelēm un nodara lielākus zaudējumus, nekā maksā pats, vai garām ejošai dāmai gandrīz iesūc pie pavadas esošu klēpja sunīti. Tad, kad šiem robotiem tiks uzlabota funkcionalitāte, tas būs nākamais lēciens telpu uzkopšanā.

Plānojam izvietot arī saules paneļus pie savas ražotnes. Tad varēsim eksportam ražot plastmasas granulas no atkritumiem ar saules enerģiju.

Kādiem mērķiem izmantosiet naudu no obligāciju emisijas?

Mēs piesaistījām 15 miljonus eiro. Ja sākam ar to, kādēļ vispār emitējām obligācijas, tad jāsaka, ka bankas Latvijā pārsvarā fokusējas uz projektu finansēšanu. Savukārt, ja nauda ir nepieciešama potenciālai uzņēmuma iegādei vai investīciju programmai, tad nav līdz galam skaidrs, vai tam varēsim saņemt finansējumu bankās, jo, kamēr banka visās komisijās izskata biznesa plānu, iespēja jau ir aizgājusi garām. Tādēļ mūsdienās ir jāmeklē arī citi ceļi, kā finansēt attīstību. Tādēļ mēs spērām pirmo soli, emitējot obligācijas. Tas mums ir arī palīdzējis strukturēt un sakārtot iekšējos procesus, jo tad, kad tu ar saviem vērtspapīriem dodies kotēties uz biržu, ir konkrētas prasības, kuras ir jāievēro un jāspēj citiem izstāstīt, kādi mēs esam.

Ļoti patīkami bija, ka pieprasījums pēc obligācijām bija par 50% lielāks, nekā mēs emitējām. Tāpat ir prieks, ka vairāk nekā 80% investoru ir no Latvijas.

Kādu jūs redzat nākotni - emitēsiet vēl obligācijas, domāsiet par akciju kotēšanu biržā?

Mums ir savi iekšējie plāni, skatīsimies. Pagaidām vairāk publiski neesmu gatavs atklāt.