Pārtikas cenas ietekmē karš, klimats, energoresursi
Pēdējā gada laikā ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē kāpušas pārtikas cenas. Iemesli ir vairāki, no tiem galvenais ir Ukrainas kara sekas: Eiropas labības klēts Ukrainas slēgšana, loģistikas ķēžu pārraušana, energoresursu sadārdzinājums, arī Eiropas Savienības ieviestais Zaļais kurss un klimata izmaiņas.
Ukraina pasaules tirgū līdz karam ieņēma nozīmīgu vietu pasaules apgādē ar pārtiku. Tā bija pasaulē septītā lielākā kviešu audzētāja, ik gadu nodrošinot 33 miljonus tonnu kviešu un vairāk nekā 50% saulespuķu eļļas.
Nodoklis kā akmenī iekalts
Krievijas iebrukums izmainīja piegādes ķēdes, kas arī paaugstināja cenas visā pasaulē. Vēl viens būtisks faktors ir degvielas, gāzes un citu resursu piegādes izmaiņas – karš šos resursus padarījis grūtāk pieejamus un līdz ar to dārgākus. Liela nozīme pārtikas cenu izmaiņās ir arī Ķīnas ekonomiskajai lejupslīdei.
Tomēr pastāv mehānismi, kas kaut nedaudz ļauj bremzēt straujo cenu kāpumu, piemēram, Eiropas valstis drīkst samazināt PVN pārtikai. To pērn izmantoja Polija un šogad Spānija, samazinot PVN pārtikas pamatprecēm līdz pat 0 procentiem. Lietuva līdz 9% samazināja PVN publiskās ēdināšanas un ēdiena piegādes sektoros.
Latvija gan nesatricināmi paliek pie 21% PVN abās šajās jomās. Tikmēr izmanīgākie Latvijā ieved lētākus produktus no Polijas, pierobežas iedzīvotāji dodas uz restorāniem Lietuvā un pat rīko tur kāzas.
Kāpēc tā un vai gaidāms cenu kritums vai vismaz apstāšanās, ko Latvijas valdība varētu darīt, stāsta Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja, asociētā profesore Ingūna Gulbe.
Kāpēc augušas pārtikas cenas?
To celšanās sākās jau 2021. gada nogalē, kas bija saistīts ar kovida krīzi un klimata apstākļiem. Daudz kur bija slapjums un sausums, pieauga iedzīvotāju (līdz ar to arī ēdāju) skaits. Pieprasījums palielinājās, bet piedāvājums samazinājās, un šādos apstākļos sāka darboties tirgus likumi, kas nebija iepriecinoši maciņiem.
Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā tur ražu nevarēja ne pienācīgi iesēt, ne novākt, ne eksportēt. No tirgus pazuda lielais Ukrainas graudu piedāvājums un arī saulespuķes, pietiekamā daudzumā nebija vairs eļļas un lopbarības.
Līdz ar karu izmainījās energoresursu piegādes formas, kļuva dārgāki minerālmēsli. “Un vēl Ķīna, kurā ir nulles tolerances politika attiecībā uz kovidu: ja tur kaut kas notiek, tad lielās pilsētas aiztaisa ciet,” teic Gulbe.
No kā atkarīgas cenas Latvijā?
Latvija ir lauksaimniecības produkcijas eksportētājvalsts, mēs darbojamies pasaules tirgū, un tikai ļoti maza daļa no saražotā paliek vietējā tirgū. Līdz ar to pie mums produktu cenas ir tādas pašas kā pasaules tirgū.
Ir tikai atsevišķi produkti, kuriem paši varam noteikt cenas, piemēram, zemenēm to sezonā, bet pārstrādātajiem un ilgāk uzglabājamiem produktiem cenu nosaka pasaules tirgus.
Kāpēc citās valstīs lētāk?
Lai cenas pārtikai būtu zemākas, jāsamazina PVN. Ir milzīga atšķirība, vai tas ir 21% vai nulle. Piemēram, Polijā pārtikai PVN ir 0%, un tur tas, kas pie mums maksā desmit eiro, ir zem astoņiem eiro.
“Jau tagad brauc uz Poliju organizēti autobusi iepirkt pārtiku, un tad visa nauda aiziet uz turieni – ne tikai PVN. Lietuvā ir samazināts PVN sabiedriskajai ēdināšanai, tāpēc tur latvieši pat kāzas svin. Naudu atstājam kaimiņvalstīs, kas manā skatījumā ir ļoti slikti,” saka Gulbe.
Tā kā esam maza ekonomika, tad mēs daudz zaudējam uz mēroga apjomu, jo ir zināms ekonomikas pamatnoteikums – ja ražo vairāk, var arī saražot lētāk.
Vai varētu samazināt PVN?
Ir tikai viens, kam PVN samazinājums ir neizdevīgs, un tā ir Finanšu ministrija, jo tā ir budžetā visvieglāk iekasējamā nauda. “Un ja tā nāk, kāpēc lai no tās atteiktos, bet visi pārējie rādītāji saka, ka PVN samazinājums pārtikai ir izdevīgs, jo tad uzņēmējiem ir gan ātrāka naudas aprite, gan mazāk naudas ir iesaldēts. Tas tika pierādīts, kad augļiem un dārzeņiem PVN tika samazināts no 21% uz pieciem procentiem. Jo cilvēks pēc būtības grib būt godīgs un cienījams, un tie pieci procenti nav tā vērti, lai sabojātu savu balto kažoku. Ceru, ka mums arī kādreiz būs samazināts PVN pārtikai, ja jau visapkārt Eiropas Savienībā ir samazināts, tad ir nepareizi, ja mēs esam tie, kuriem vienīgajiem ir dārgi,” norāda Gulbe.
ES ir noteikumi, kas ļauj pazemināt PVN, mudināt mazumtirgotājus saglabāt zemas cenas, izmantot īpašus ES fondus, lai palīdzētu vistrūcīgākajiem.
Vai ir vēl kādi veidi?
Daudzu valstu valdības palīdz saviem ražotājiem, lai viss, kas kļūst dārgāks, nebūtu jāieliek produkta cenā. Ir faktori, kas cenu spiež uz leju, arī konkurence, lai pārējie būtu spiesti domāt, kā cenu nepacelt. Tā, piemēram, bija, kad mazumtirdzniecībā ienāca "Lidl". Tas pircējiem it kā palīdzēja, jo neļāva cenām kāpt uz augšu, bet piebremzēja, taču arī tirdzniecībā cenas aug, un šajā ziņā nekas lētāks nevar palikt.
Vai valdība var regulēt cenas?
Ir valstis, kur cenas ir diktētas, bet jāsaprot – ja kāds pateiks, ka veikalā nedrīkst maksāt tik daudz, tad ar to cenu noteikšana nebeigsies, jo nemaksās lielāku algu vai nevarēs pārdot savu preci.
“Tā ir regulēšana, no kuras pirms 30 gadiem esam veiksmīgi tikuši vaļā. Valdība varbūt ir atbildīga par to, lai liela daļa iedzīvotāju, kuriem tās cenas ir kritiskas, ka to nevar samaksāt, par to var samaksāt, vairāk jādomā par uzņēmējdarbības veicināšanu. Tas nebija pareizs risinājums, ka aizpērn kovidlaikā Ziemassvētku tirdziņi Tallinā un Viļņā strādāja, bet Rīgā ne. Jādomā, kā atbalstīt uzņēmējdarbību. Mēs nekļūsim bagāti no tā, ka pieliksim algas valsts pārvaldē. Valsts paliek bagāta, ja ir bagāti uzņēmēji, kuri spēj maksāt lielu algu un lielus nodokļus,” uzsver Gulbe.
Cik daudz tērējam pārtikai?
Diemžēl liela Latvijas iedzīvotāju daļa nav ļoti pārtikusi un dzīvo pieticīgi. Ja attīstītajās valstīs cilvēki pārtikai tērē mazāk nekā 10% ienākumu, tad mums tie ir 20 procenti. Latvijā 40% savu ienākumu iedzīvotāji tērē pārtikai un energoresursiem, bet citās eirozonas valstīs tie ir 26 procenti.
No kā vērts veidot uzkrājumus?
Uzkrāt var tikai tos produktus, kuru kvalitāte, ilgi uzglabājot, nesamazinās. Tie ir sāls, cukurs un konservi, pārējie bojājas. Arī eļļas laika gaitās zaudē kvalitāti, bet miltu produktos iemetas pārtikas kodes, un tad virtuvē sākas taurenīšu uzlidojums, viss ir sagrauzts un jāmet ārā. “Un tad to mazo naudiņu, kuru bija cerība ietaupīt, vispār izmetam ārā un ir vēl sliktāk,” rezumē profesore.
Vai var cerēt uz samazinājumu?
Lielā problēma ir dabas apstākļi – plūdi, sausums, karstums, kurus nevaram ietekmēt – un karš Ukrainā, par kuru neviens nezina, kā tas attīstīsies un beigsies.
“Bet tagad jau redzam, ka kādiem pamatproduktiem pasaules tirgū cenas samazinās – graudiem, rapšiem, eļļai, cukuram. Tiem "pīķa cena" jau būtiski samazinājusies. Tas nozīmē, ka pēc kāda laika, ceru, cenu kāpums apstāsies, bet, vai sāksies samazinājums, nevaru pateikt, jo neviens nevar izrēķināt apkures, energoresursu cenas. Ir tādas indikācijas, ka cenu kāpums šī gada vidū varētu apstāties un varbūt pat iet uz leju,” pieļauj Gulbe.
Tajā pašā laikā jāuzsver, ka tirgotājiem varētu nākties vēl lielāku produkcijas daļu pārdot zem pašizmaksas, un tas jau tagad notiek. Nav tā, ka visi produkti tiek tirgoti ar plusa zīmi, piebilst Gulbe.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Kritiskās lasīšanas skolas" saturu atbild SIA "Izdevniecība Rīgas Viļņi".
