Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts: pašlaik jautājums ir, kā lai inovācijas kļūst par stabilu augstskolu produktu

Latvija jau zināmu laiku sadarbojas ar MTI. Kā jūs vērtējat Latvijas augstākās izglītības sistēmas efektivitāti?

Andžali Sastri (A.S.): Mūsu darbs ir veidot sadarbību starp MTI un daudziem spēlētājiem Latvijas augstākās izglītības sistēmā. Tādēļ mēs tik daudz nevērtējam, piemēram, valdības stratēģiju šajā jomā, bet domājam, kā veicināt inovācijas augstākajā izglītībā. Turklāt tā ir globāla nepieciešamība un ar to ir jāsaskaras ikvienai sistēmai. Mūsu uzdevums ir atrast veidus, kā būvēt tiltus un sadarbību.

Klaudio Rivera (K.R.): Tādas nelielas valsts kā Latvija izaicinājums ir demogrāfija, jo iedzīvotāju pašlaik ir mazāk nekā iepriekš, un mēs neizbēgami saskaramies ar situāciju, ka mums ir vairāk ēku, nekā ir vajadzīgs, mums ir vairāk institūciju, nekā vajadzīgs. Arī augstskolas pašlaik pieliek lielas pūles, lai konsolidētos un būtu daudz efektīvākas. Viena no lietām, kas pašlaik ir aktuāla, ir digitalizācija, lai sasniegtu vairāk cilvēku un efektīvāk izmantotu resursus. Tāpat tas paver iespēju izmantot saturu no tādām vietām kā MTI, kas iepriekš nebija iespējams. Tā ir skaidra zīme, ka efektivitāte uzlabojas. Mēs pašlaik Latvijas studentiem varam piedāvāt labāko saturu, kāds pasaulē ir.

A.S.: Mums ir tā privilēģija strādāt ar universitātēm no visas pasaules. Un pašlaik ir skaidri redzams, ka universitātes ne tikai māca studentus viņu nākamajai profesijai, ne tikai veic zinātniskos pētījumus, bet ir ļoti liels katalizators inovācijām. Tās ir ļoti lielas izmaiņas, un faktiski universitātes savam darbam pašlaik pievieno trešo misiju. Turklāt tas viss ir saistīts - kā apmācīt labāk, kā veikt labākus pētījumus, kā ģenerēt inovācijas un kā visas šīs lietas savienot, lai ieguldījumi veicinātu arī pārējo attīstību. Ir ļoti aizraujoši to visu vērot ne tikai ASV, bet arī Latvijā, Uzbekistānā, Āfrikā.

11. novembrī notika izlaidums tiem Latvijas izglītības un institūciju vadības pārstāvjiem, kuri piedalījās MTI apmācību programmā. Katrs no viņiem ir veidojis ļoti labus projektus, piemēram, bija patiess prieks redzēt Rīgas Stradiņa universitātes projektu, kā uzlabot apmācības programmas medicīnā, pietuvinot tās reālajiem apstākļiem.

Vai jūs šajā laikā esat arī ieraudzījusi lietas, kuras Latvijas izglītības sistēmā ir jāuzlabo?

A.S.: Es sevi nebūt neuzskatu par ekspertu jautājumos par visām izglītības sistēmas vajadzībām. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka nākotnē būs nepieciešams veidot gudru kombināciju starp digitālajām un klātienes mācībām. Ir daudzi veidi, kā to izdarīt, un arī daudzas jaunas idejas. Piemēram, attālināti studenti var klausīties pasaulē labākos mācību kursus viņu studiju programmās, kas tiek kombinēti ar vietējai specifikai atbilstošām klātienes nodarbībām. Lielais jautājums ir, kā veidot labākās kombinācijas starp digitālajām un klātienes mācībām.

K.R.: Tāpat liela problēma ir saistīta ar to, ka studijas pabeidz daudz mazāk studentu, nekā tās ir sākuši. Tādēļ īstermiņa mērķis ikvienai augstskolai ir samazināt šo skaitli vismaz uz pusi. Jautājums ir, kā studentos radīt pārliecību, ka studijas tiešām atmaksājas. Infrastruktūra mums ir laba. Tagad ir jāstrādā pie tā, lai studenti uz augstskolām atnāktu un paliktu.

Un kādi ir ilgtermiņa mērķi?

K.R.: Universitātēm Latvijā ir jākļūst par inovāciju ekosistēmas centru. Tas nozīmē arī to, ka jaunās lietas, kuras uzņēmumi ievieš savā ražošanā, nāk no universitātēm. Jaunie darbinieki nāk no universitātēm un nāk jau ar gatavām prasmēm un idejām.

A.S.: Tas nozīmē arī, kā nodrošināt, lai auditorijās ienāk tās problēmas, kuras nodarbina uzņēmumus un cilvēkus ārpus universitāšu sienām.

K.R.: Ikvienā universitātē ir labas idejas, inovatīvi projekti, bet man ir jāsaka, ka tie pagaidām vēl neietekmē visu sistēmu. Tādēļ mums šīs idejas, šie projekti ir vairāk jāizceļ, lai tādi rastos arvien vairāk un vairāk.

A.S.: Piemēram, mums bija ļoti interesantas diskusijas par koksnes produktu izmantošanu, par koka ēkām, par to, kā koku var izmantot daudzās industrijās, jo koksnes produkti un to izmantošana jaunā veidā var būt Latvijas priekšrocība.

Lieta, kuru tomēr ir nācies dzirdēt no uzņēmumiem, ir, ka tiem ir bijusi kāda problēma, kurai vajadzīgs risinājums, viņi ir devušies pie augstskolām, bet īstu pretīmnākšanu tomēr nav saņēmuši, jo augstskolām esošajā sistēmā būtiskāks ir studentu skaits, jo ar to ir saistīts finansējums, nevis sadarbība ar uzņēmumiem.

A.S.: Es esmu optimiste un tomēr domāju, ka tas mainīsies. Piemēram mūsu apmācību programma, kuru tikko kā beidza pirmā grupa, paredz veidot saiknes starp pārstāvjiem no uzņēmumiem, valsts struktūrām un universitātēm. 17 pārstāvji, kuri tikko beidza mūsu kursu, pārstāv visus šos sektorus. Šie cilvēki atradās vienā telpā, sarunājās, piedalījās vienos un tajos pašos semināros un vebināros. Tas ir veids, kā veidot sadarbību. Protams, ka tas ir neliels, bet tas ir pilotprojekts.

Viena lieta, par ko mēs arī domājam, ir, kā jautājumus, kas interesē uzņēmumus, nevis vienkārši pārvirzīt pie pētniekiem, bet kā tos ienest arī auditorijās, padarot par daļu no mācību procesa.

K.R.: Te gan ir jāpiemin viena problēma, kas ir raksturīga Latvijai. Lai pasniedzējs, pētnieks varētu izprast uzņēmumu piedāvātās problēmas, atrast tām risinājumus un iekļaut to mācību procesā, tam ir vajadzīgs laiks. Diemžēl Latvijā liela daļa akadēmiskā personāla ir akadēmiskais personāls tikai daļu laika. Tāpat kā daudzi studenti ir studenti tikai daļu laika un pārējo laiku kaut kur strādā. Tā tiešām ir problēma. Daudzas universitātes pašlaik ir ķērušās pie tā, lai palielinātu to akadēmiskā personāla īpatsvaru, kurš fakultātēs strādā pilnu laiku. Un arī uzņēmumus aicinātu sākt saprast, ka tā nav laba doma darbā pieņemt studentus par agru, pirms vēl viņi ir apguvuši to, kas ir nepieciešams attiecīgajā jomā. Ir daudz labāk, ja students ir bijis studiju procesā pilnībā, ir iemācījies domāt, jo tas viņam ļaus arī uzņēmumā problēmas risināt pilnīgi citā līmenī.

A.S.: MTI ir arī programma, kura paredz, ka apmācāmais pusgadu ar kādu problēmu var strādāt kādā konkrētā uzņēmumā, bet viņš katru nedēļu sazinās un konsultējas ar pasniedzējiem augstskolā. Tas, pēc manām domām, tiešām ir nākotnes lielais augstākās izglītības izaicinājums - kā mācīties, darot un risinot reālās pasaules problēmas. Izaicinājums ir veidot attiecības, lai uzņēmēji zinātu, ka es kā pētnieks esmu šeit, kā minēja Klaudio, šis ir mans pilnas slodzes darbs, mani var sasniegt un es varu doties uz uzņēmumiem. Ja tas tika darīts pareizi, tam būs liela atdeve.

MTI sadarbības programma, protams, nav tikai ar Latviju. Vai redzat līdzības ar citām valstīm?

A.S.: Latvijā ir priekšā daudzām citām valstīm tajā ziņā, ka ir ļoti nopietni domāts, lai šī sadarbības programma nebūtu tikai ar vienu institūciju, bet mēs strādātu ar visu ekosistēmu. Tādēļ sadarbība ar Latviju arī mums ir jauna nodaļa, jo iepriekš ļoti daudzos gadījumos mēs esam strādājuši tikai ar vienu sadarbības partneri. Taču Latvija pateica, ka grib, lai piedalās vairākas universitātes, lai piedalās arī valsts pārvaldes sektors, lai piedalās arī korporatīvais sektors, lai pasākumos var piedalīties arī studenti. Tādēļ arī šī sadarbības programma ir inovatīva.

Kādi ir Latvijas izaicinājumi? Kā jau tika minēts, ne visās jomās augstskolas piedalās pienācīgā apjomā. Ir daudz izaicinājumu, kas ir saistīti ar finansēm. Jautājums ir, kā lai inovācijas kļūst par stabilu augstskolu produktu.

K.R.: Runājot par to, ko saka Andžali, Latvijas problēma bieži vien ir neticība pašiem sev. Es esmu pārliecināts, ka mēs varam spēlēt augstākā līgā, un mēs tai esam arvien tuvāk un tuvāk.

Latvijā jau gadiem tiek runāts par to, ka augstākajai izglītībai un zinātnei nav pietiekama finansējuma. Cik lielam kaut vai attiecībā pret iekšzemes kopproduktu tam vajadzētu būt?

K.R.: Tas nav jautājums, atbilde uz kuru varētu apmierināt visus. Ir taisnība, ka augstākā izglītība un zinātne nesaņem pietiekami lielu finansējumu, tādēļ valstij būtu jāiegulda vairāk. Taču ir jābūt izmaiņām arī pašā augstākajā izglītībā, un es ceru, ka padomju izveide un viss, kas tam seko, daļēji šo misiju veic. Augstākajai izglītībai un zinātnei ir jāpiesaista arvien vairāk finansējuma arī no privātiem avotiem. Ja mēs skatāmies uz to, kā tiek finansēts MTI, kā tiek finansēta Hārvarda, citas "top" universitātes, tad ļoti lielu daļu veido privātais finansējums. Turklāt jēga nav tikai tajā, ka tādēļ jums ir vairāk naudas. Jēga ir arī tajā, ka tas ir labāks finansējums pētījumiem. Mēs visi zinām, ka valsts un Eiropas Savienības finansējums pētījumiem ir ļoti uz procesu orientēts, ir ļoti daudz atskaišu un "papīra darba", mērķus ir noteikuši birokrāti. Pētījumos, kuri tiek finansēti no privātajiem līdzekļiem, zinātniekiem vienmēr ir daudz vairāk brīvības.

Tādēļ rezumējot - jā, augstākajai izglītībai un zinātnei ir nepieciešams lielāks finansējums no valsts budžeta. Par to nav jautājumu! Taču vienlaikus augstskolām ir jāpieliek daudz lielākas pūles, lai piesaistītu naudu arī no privātajiem fondiem.

A.S.: Vienmēr ir diskusijas, vai pietiekami lielu finansējumu saņem fundamentālo zinātņu pētījumi. Visā pasaulē cilvēki saka, ka tajos netiek ieguldīts pietiekami daudz. Tas, ko savā attīstības ceļā ir iemācījies MTI, ir izmantot dažādus finansējuma veidus. Mēs izmantojam valsts finansējumu tur, kur tas ir iespējams, bet vienlaikus savienojam to ar privāto un dažādu organizāciju finansējumu.

Kādēļ Latvijai būtu jāmācās no ASV - lielā mērā no privātiem resursiem finansētām - universitātēm, nevis no Eiropas universitātēm, kuras lielākoties ir valstu finansētas?

K.R.: Lēmums par sadarbību ar MTI bija ļoti skaidrs. Tagad Rīgas biznesa skola uzsāk sadarbību arī ar Hārvardu. Kādēļ ASV? Protams, ka, pirmkārt, mēs lūkojāmies uz augstskolu reitingiem. It īpaši mēs lūkojāmies uz to, kā augstskolas - un MTI te ir īpaša pieredze - veido ekonomisko labumu visā sabiedrībā. Protams, ka augstskolas galvenais mērķis nav radīt ekonomisko labumu, bet tas ir ļoti labs signāls. Iespējams, nebūšu populārs, bet tas ir tāpat kā ar cilvēkiem - tas, ko tu dari un cik pelni, liecina par noteiktām rakstura īpašībām. Secinājums, pie kura mēs nonācām, ir, ka ASV universitātes ir daudz sekmīgākas kā inovāciju veicinātājas visā ekonomikas sistēmā. Piemēram, MTI gadā ir vidēji 900 jauni patenti dažādām inovācijām.

Otra lieta - ir radusies sajūta, ka Eiropas augstākās izglītības sistēma kaut kur ir zaudējusi starpdisciplīnu sadarbību. Ļoti bieži mēs redzam šauru, ļoti specifisku specializāciju, kurā ir izkoptas ļoti labas prasmes, bet visas pārējās mācību programmas eksistē kaut kur pilnīgi atrauti. ASV universitātes, un MTI it īpaši, ļoti fokusējas uz starpdisciplināro sadarbību. Tas rada daudz lielāko prāta atvērtību, daudz lielāku radošumu.

A.S.: Piemēram, MTI visiem bija jāstudē bioloģija, neraugoties uz to, kāds bija studiju pamatvirziens, kaut vai datorzinātne. MTI tas notika vairāk nekā 10 gadus. Rezultātā mēs pašlaik redzam vienkārši milzīgu biotehnoloģiju industrijas uzplaukumu. Tā ir ļoti interesanta lieta, par kuru aizdomāties! Inovācijas nekad nevar no kaut kā nokopēt, vienmēr ir vajadzīgs radošums un zināšanu savietojamība.

Vienlaikus es gribu skaidri norādīt - šīs sadarbības mērķis nebūt nav, lai jūs rīkotos tāpat kā MTI. Nebūt nē! Vienlaikus mums ir bijusi tā priekšrocība, ka mēs varējām atļauties daudz ieguldīt eksperimentos, izmēģināt jaunus veidus, kā mācīt, un šī pieredze var noderēt arī citiem. Tradicionālais veids, kā notiek zināšanu apmaiņa, ir akadēmiskās publikācijas utt. MTI J-WEL izveide savukārt bija veids, kā šīs akadēmiskās idejas izplatīt daudz aktīvāk. Tas ir mehānisms, kā aktivizēt dialogu, nevis eksportēt jau esošu modeli.

Ja pieskaramies reitingiem, tad pašlaik augstāk vērtētā Baltijā ir Tartu Universitāte. Kad Latvijas augstskolas varētu sasniegt šo līmeni?

K.R.: Tas lielā mērā ir saistīts ar politisko gribu un lēmumu pieņēmējiem. Reitingi ir dažādu indikatoru konsolidācija. Ja mēs saliktu visu Latvijas augstākās izglītības sistēmu kopā, iespējams, mēs jau būtu "top 300". Taču tā kā mēs esam fragmentēti, tad tas neizdodas. Ja mēs īstermiņā gribam sasniegt "top 300" līmeni, tad ir jādomā par resursu konsolidāciju.

A.S.: MTI ļoti bieži ir šo reitingu pirmajās vietās, tādēļ mēs varam atļauties tādu greznību, kā lūkoties uz tiem nedaudz ciniski. Tomēr no otras puses ir jāatzīst, ka komponenti, kuri tiek vērtēti reitingos, ir izvēlēti noteiktu iemeslu dēļ. Piemēram, ir svarīgi kāda ir pētījumu produktivitāte, ir svarīgi, kur dodas absolventi, kādus darbus viņi iegūst un vai spēj uzlabot savu ekonomisko situāciju, ir svarīgi, kas izmanto universitāšu pētījumus, cik tie ir lietderīgi. Tas uzreiz parāda, cik lielā mērā universitātes veicina produktīvas idejas, cik studenti ir gatavi darba tirgum. Šos jautājumus vienmēr ir ļoti labi uzdot.

Diskusijas par to, ka Latvijā augstskolu ir par daudz, gan ilgst gadiem…

K.R.: Nedomāju, ka kāds varētu droši pateikt, cik augstskolu mums ir nepieciešams. Taču tas, kas ir skaidrs, Latvijai būtu vajadzīga vismaz viena ļoti labi zināma universitāte, kura var piesaistīt finansējumu un talantus zinātnei. Tādēļ lielāka konsolidācija tiešām ir nepieciešama. Mums ir vajadzīga viena vai divas universitātes, kurās tiek finansētas pietiekamā apjomā, lai tās būtu patiešām zinātnes augstskolas. Mēs arī pašlaik redzam, ka institūcijas ir gatavas apvienoties, tādēļ domāju, ka mēs esam uz pareizās takas. Kritiski svarīgs jautājums gan ir tas, lai šīs apvienošanās ir veiksmīgas. Proti, lai cilvēkiem ir sajūta, ka pēc apvienošanās ir izaugsme, lai ir veiksmes stāsti. Protams, ka pašlaik cilvēkiem par šo procesu ir pamatotas bažas, jo katrai augstskolai ir savas tradīcijas, noteikta vieta pilsētā un vietējā sabiedrībā. Šīs bažas nav nekas slikts, tās ir saprotamas. Tādēļ kritiski svarīgi ir tas, cik sekmīgas būs šīs apvienošanās un cik plūstoši augstskolas šim procesam izies cauri.

Cik sekmīgs šajā ziņā ir jauno augstskolu padomju darbs, jo nav jau noslēpums, ka augstskolas saskārās, piemēram, ar problēmām rektoru ievēlēšanā?

K.R.: Tā nav tikai jauna struktūra, tas ir jauns pārvaldes princips, kas prasa arī izmaiņas iepriekš pierastajā organizācijas kultūrā. Ir daudzas jaunas lietas - viena no tām ir līdzsvars starp dažādām augstskolu pārvaldes struktūrām. Faktiski jaunā sistēmā strādā no 2021.gada, un tādēļ tā vēl ir pārāk jauna, lai ar pilnu pārliecību varētu vērtēt, cik tā ir vai nav sekmīga. Taču ir ļoti labi, ka mēs sākam uzdot jautājumus un sākam to uzlabot. Tomēr, lai ķertos pie galīgās izvērtēšanas, būs vēl vajadzīga zināma pacietība, jo tie nav tikai 11 jauni cilvēki, kas ir nonākuši augstskolās, tas ir jauns pārvaldības princips. Padomju mērķis ir integrēt universitātēs biznesa un sabiedrības pārstāvjus, lai viņiem būtu sava balss pateikt, kādus rezultātus viņi vēlas redzēt universitāšu darbam. Domāju, mēs sākam saskatīt tam rezultātus.

Kāda būs nākotne sadarbībai ar MTI?

A.S.: Protams, ka mums nav vienošanās par sadarbību mūžīgi. Mūsu mērķis ir radīt aktivitāti. Tas, kas mani aizrauj tieši Latvijas projektā, ir, kā radīt sadarbības platformas starp augstākās izglītības biznesa un valsts institūciju pārstāvjiem, lai sekmētu inovācijas, kuras ir bāzētas šeit, kā izveidot inovāciju laboratorijas šeit, lai viens sekmīgs projekts iedvesmotu citus projektus.

K.R.: Pašlaik apmācību projekti ir pabeigusi viena grupa. Būs vēl divas. Darbu sāk arī inovāciju laboratorija, un mēs ceram, ka no 1.februāra tajā strādāsim jau ar reālām idejām. Pašlaik mēs lūdzam universitātes tās sākt gatavot un iesniegt. Pašlaik mums ir sadarbības līgums ar MTI uz trīs gadiem. Cerams, tas būs ilgāk. Mūsu skatījumā tas ir tilts, un jo vairāk cilvēku to šķērsos, jo labāka sadarbība var izveidoties.

A.S.: Ļoti labi ir tas, ka šis nav sadarbības projekts tikai ar vienu universitāti. Tas ir atvērts projekts dažādu augstskolu un dažādu sabiedrības pārstāvju dalībai.

Vai ir redzams, ka caur šo projektu sākas arī veselīga sadarbība starp Latvijas lielākajām augstskolām, jo nav jau nekāds noslēpums, ka bieži tās vairāk jūtas kā konkurentes?

K.R.: Vēl ir grūti pateikt, cik lielā mērā tas ietekmē augstskolu kā institūciju sadarbību, bet cilvēki, kuri piedalās, saka, ka šis formāts ir ļoti labvēlīgs tam. Jo viņi piedalās vienos pasākumos, sēž pie viena galda bez jebkādām institucionālām atšķirībām, viņiem ir kopīgi mājas darbi. Viņi paši saka, ka divas galvenās lietas pēc šī kursa pabeigšanas, ir iedvesma un sadarbība.

A.S.: Vienlaikus man jāsaka, ka konkurence nav slikta lieta. Vienīgais nevajadzētu ieslīgt domāšanas līmenī, kur tavs zaudējums ir mans ieguvums. Taču sacensība par labāko rezultātu, par nākamā līmeņa sasniegšanu motivē.

Vienlaikus ir redzams, ka jūsu pirmajā grupā ir arī cilvēki no valsts institūcijām, kuri ir cieši saistīti ar politiskajām partijām un līdz ar to nav uzskatāmi par ekspertiem konkrētās ministrijās vai nozarēs, bet gan "pārvietojas" pa valsts vai pašvaldību aparātu kopā ar konkrētas partijas ministriem vai citiem politiķiem. Jums ir ticība, ka šādu cilvēku gadījumā jūs sasniegsiet savus nosauktos mērķus? Piemēram, pašlaik tiek veidota jauna valdība, un ļoti ticams, ka cilvēks, ko virzījusi viena valsts institūcija, rīt tur vairs neatradīsies.

A.S.: Latvija tomēr ir maza valsts, un to var redzēt arī tajā, cik interesanti attīstās cilvēku karjera. Te var satikt cilvēkus, kuri ir bijuši politikā, tagad pasniedz augstskolā, un šīs cilvēku saiknes, pēc manām domām, ir pat papildu iespēja. Šie cilvēki nepazūd kādos konsultāciju vai lobistu darbos, viņi pēc tam strādā universitātēs, uzņēmumos un tepat vien ir.

K.R.: Es saprotu skepsi attiecībā pret politiķiem. Tā nav unikāla Latvijas parādība, tā tas ir visā pasaulē. Taču ļoti bieži politiķi pieņem nepareizus lēmumus nevis tādēļ, ka viņi to gribētu, bet tādēļ, ka viņiem nav pietiekamas informācijas vai viņi nesaņem labus padomus. Dodiet viņiem labas idejas, un būs brīdis, kad tas atmaksāsies.