Brauca uz divām nedēļām, bet palika uz sešiem gadiem: Noella stāsta par Itālijas iepazīšanu no pavisam neierastas puses
Liepājniece, podoloģe Noella Oļeiņika sakritības dēļ uz nepilniem sešiem gadiem nokļuva darbā Itālijā, kurp pēc tam līdzi devās arī vīrs Serdžo un dēls Vsevolds. Noella aprūpēja vecos, dažādu slimību skartos itāļus, tas bija gan fiziski, gan morāli ļoti smags darbs, taču noteikti gūts arī labs rūdījums. Jo dzīve ir krāšņa pat visnebaltākajās dienās.
“Itālijā es nokļuvu pilnīgi nejauši, vēlējos dzīvē pārmaiņas, un tas bija laiks, kad daudzi devās uz ārzemēm. Pie manis mācīties kāju un pēdu aprūpi nāca vecāko klašu meitenes, arī sievietes, viņām vajadzēja modeļus, un šim mērķim izmantoja savas mammas vai vecmāmiņas. Viena no manām skolniecēm Tatjana dzīvoja Itālijā, un arī viņas vīrs vēlējās, lai sieva iemācās skaisti veidot kāju nagus. Līdz tam viņa strādāja pavisam citā profesijā,” “Kas Jauns Avīzei” stāsts Noella.
Brauca uz divām nedēļām
Tatjanas mamma dzīvoja Liepājā, un ģimene viņu regulāri apciemojusi. Mācekles vīrs Noellai pavaicājis, kad viņai ir atvaļinājums, aicinot uz divām nedēļām uz Itāliju.
“Man tas šķita interesanti, un atbildēju apstiprinoši. Paveikšu visus steidzamos darbus, un aiziet! Man, protams, ir atbilstošs sertifikāts par podologa profesijas apguvi un vēl papildus gūtas zināšanas un liela prakse. Paņēmu lidmašīnas biļeti līdz Venēcijai, un mani šī ģimene galapunktā jauki sagaidīja. Braucu uz divām nedēļām, bet paliku gandrīz uz sešiem gadiem,” pasmaida Noella.
Skaistā zeme viņu ļoti pārsteigusi, guvusi labu dzīves pieredzi un Itālijā arī mācījusies dzīvot pa jaunam. Pat šķitis, ka aizbraukusi uz pilnīgi citu pasauli – tie bija Itālijas ziemeļi, līdzās neaizmirstamie Alpu kalni.
“Es turp braucu, lai apmācītu savu skolnieci kāju un nagu aprūpē, bet viņa mīlēja no rītiem ilgāk pagulēt, taču es esmu rīta putniņš. Mācīju Tatjanai pedikīru pēcpusdienās, bet līdz tam laikam gāju pastaigāties pa pilsētas gleznaino parku, kur iepazinos ar ļoti daudziem cilvēkiem. Viņi arī vēlējās uzzināt, no kurienes esmu un ar ko nodarbojos. Šajā parkā cilvēki atpūtās savā pusdienas laikā. Viņu darba diena bija 24 stundas diennaktī, un darbs saucās “badante” – ļoti smags, atbildīgs pienākums, ikdienišķa aprūpe veciem cilvēkiem ar visdažādākajām kaitēm. Gandrīz katrā itāļu ģimenē ir kāds smagi slimojošs vecs cilvēks,” turpina Noella.
Ilgdzīvotāju zeme
Tieši parkā iepazītie “badantes” Noellu iesaistīja šajā ļoti vajadzīgajā misijā. Viņas aprūpē bijuši cilvēki, kuri ikdienā lietoja trankvilizatorus, bija ļoti smagi gadījumi – tikai uz gultas guļošie, kurus vajadzēja mākslīgi barot, pārsiet, katram bija arī sava medmāsa, kura visu rūpīgi uzraudzīja. Šiem cilvēkiem Noella aprūpēja arī pēdas un nagus. Viņu visi dēvējuši par maestro – specialitātes dēļ.
“Mani Itālija pārsteidza arī ar to, ka tur mīt ļoti daudz ilgdzīvotāju. Manā aprūpē visvecākā bija 103 gadus veca sieviete. Var teikt, ka viņa bija īsta “bravissimo”. Staigājoša, un man pat teica, ka tad, kad viņai būs 105. dzimšanas diena, noorganizēsim īstu festivālu. Deviņdesmit gadu vecums itālim vēl nav pilnīgi nekas,” novērojusi Noella.
Itālijā ir lieliski iekārtoti gan privātie, gan valsts veco ļaužu nami. Noella iepazina trīs bagātas senjoras, kuras pilsētas centrā kopīgi īrēja brīnišķīgu, plašu dzīvokli. Katrai no kundzēm bijis savs advokāts, kurš sekoja līdzi, kādus cilvēkus nolīgst viņu apkalpošanai.
“Trīs dažādi likteņi, trīs dažādas slimības. Ar viņām tika arī spēlētas daudzveidīgas spēles, visam medicīniski rūpīgi sekots līdzi. Apkalpotāji ar vecajām kundzēm kopā devās uz kafejnīcām, visdažādākajiem pasākumiem. Man arī reiz nācās uz tādu doties, jo aizstāju apkalpotāju,” turpina Noella.
Sarunāties jāprot
Aprūpes darbs ir ļoti grūts gan fiziski, gan morāli, sevišķi, kad pašas itāļu vārdu krājums vēl bija ļoti neliels. Vecais cilvēks kaut ko stāsta, tas viss jāsaprot un jāizanalizē.
Noella mācījusies itāļu valodas kursos, kurus pilnībā sponsorē valsts, jo ļoti nepieciešams darbaspēks dažādās tautsaimniecības nozarēs. Mācījusies kopā ar britiem, nigēriešiem, albāņiem, moldāviem un vēl ļoti daudzu tautu pārstāvjiem, kur arī ieguvusi labus draugus. “Teikšu godīgi – itāļu valodu bija grūti mācīties,” atzīst Noella.
Viņa nav aprobežojusies tikai ar valodu, bet īpašos kursos apguvusi arī itāļu tradīcijas, pat rakstura īpatnības, ēdienu gatavošanu un daudz ko citu – tas viss bija vajadzīgs darbam. Par kursiem gan vajadzēja maksāt bargu naudu, bet, tā kā Noella ir podoloģe, izdevies visu nokārtot barterā.
Bez mājvietas nav darba un otrādi
Iekārtoties dzīvei gan bijis visai sarežģīti, jo pastāv savdabīga birokrātija. “Lai kaut vai sev noīrētu apartamentus dzīvošanai, obligāti bija jāstrādā, bet darbu tev iedos tikai tad, ja ir pieraksts. Mums savdabīgā veidā paveicās, jo viena no pazīstamajām padzīvojušajām dāmām, kuras vectētiņa vārdu var pat “Google” atrast – ir Musolīni radinieks, un viņa vārdā arī iela nosaukta, palīdzēja ar dzīvesvietas sagādi,” atklāj Noella.
Tā viņa ar ģimeni nokļuva senjoras Elīzas plašajā trīsstāvu villā ar milzīgu, krāšņu dārzu. “Vīram vajadzēja pļaut zālienu, vākt lapas, apgriezt kokus, krūmus, bet es vēl apkopu pašu īpašumu. Darīju to labprāt, man tas šķita ļoti interesanti. Mums ļoti paveicās, jo šajā villā mūs pierakstīja, tā bija dzīvesvieta,” turpina Noella.
Elīzai bija operēta gūža, un, protams, visas sarunas bijušas par šo slimību. Turklāt sievietes meita sirga ar Alcheimera slimību – katrā mājā sava sāpe. Tomēr Elīza guva dzīvesprieku – nodarbojusies ar zīmēšanu, skaisti gleznojusi. Itāļi tik tiešām ir mākslinieku tauta, Noella novērojusi, ka seniori bieži zīmē. “Viņiem ir kāda sava mazā pasaule, no kuras vēlas izrauties un tāpēc zīmē portretus, akvareļus, arī man vairāki darbi uzdāvināti,” priecājas Noella.
Lēti nav
Pirms Elīzas kundze pārcēlās uz veco ļaužu namu, viņa daudz sarunājās ar liepājnieces mazo dēlēnu Vsevoldu, un puisis perfekti apguva itāļu valodu. Elīza arī dāvināja mākslas grāmatas, itāļiem ir ļoti plašas bibliotēkas, un tagad Noellai mājās Liepājā ir ļoti daudz itāļu izdevumu. “Es lasu itāļu valodā, tikai tagad valodas prasme ir nedaudz samazinājusies, jo nav ikdienā jālieto. Itālijā lasīju arī turienes presi.”
Jārēķinās, ka dzīve Itālijā nemaz tik lēta nav. “Mums katru mēnesi par dzīvesvietu vajadzēja maksāt 900 eiro, bet par katoļu bērnudārzu dēlam vēl klāt nāca 200 eiro. Mums izdzīvot palīdzēja tas, ka Itālijā aizliegts izmest ēdienu – to atdod cilvēkiem, kuriem tas nepieciešams. Sākumā es gāju arī uz labdarības virtuvēm, tās darbojās pie katoļu baznīcām. Vēl ir punkti, kuros izsniedz apģērbu, arī segas un citas vajadzīgas lietas. Naudas jau nemaz nebija tik daudz, Itālijā dzīve visai dārga,” neslēpj Noella.
Pils, kur dzīvojis Napoleons
Itālijā daudzi seniori mīt krāšņās pilīs, liepājniece reiz pabijusi tādā, kurā reiz pat apmeties Napoleons. Ir arī neapdzīvotas pilis, kuras noteikti jāreģistrē, un īpašniekiem ir obligāta prasība tur ielaist apmeklētājus. “Tas tiek uzskatīts kā vēsturisks mantojums no seniem laikiem. Pils, kurā Napoleons reiz mitis, bija neliela. Kad tajā iegāja no sētas puses, bija daudz zaļojošu palmu, visapkārt dažādi augi, pat milzīgi koki, arī brīnišķīgi skujkoki – milzīgs skaistums. No loga varēja pilsētu lejā redzēt kā uz plaukstas. Šī pils saimniekiem nākusi mantojumā, bet visi īpašnieki par to ļoti rūpējas un saglabā skaistu. Viss no marmora, arī grīdas un palodzes. Ja sildīja spēcīga saule, palodze tik ļoti uzsila, ka varēja pat olu uzcept,” pasmaida Noella.
Pilij bijusi īpaša, savdabīga arhitektūra, brīnišķīga un ļoti izteiksmīga. “Taču ziemās ar marmora grīdām tomēr ir ļoti auksti. Es biju iepriekš domājusi, ka tur tieši otrādi – sasildīšos.”
Pirmo reizi uz motocikla
Vecie, aprūpējamie cilvēki dzīvoja dažādās vietās, un ar divriteni 42 grādu karstumā ne vienmēr pret kalnu bija viegli braukt. Vīrs Noellai nopirka skūteri, bet vēlāk viņa jau pārsēdās uz motocikla “Honda”, un tā sākās mīlestība pret šiem dzelzs zirgiem. “Es pat kaimiņu pilsētā atradu baikeru klubu, biju tur bieža viešņa. Notika tematiski baikeru festivāli, un man ļoti patika vīru sarunas garāžā par motocikliem – tā man ļoti liela mīlestība un aizraušanās,” savu hobiju atklāj Noella.
Baikeriem bijušas tikšanās kā vienotai, lielai ģimenei, pulcējušies kopā ne tikai paši motociklisti, bet arī viņu sievas un bērni. Saietos klāts galds, ko katru reizi sarūpēja kāds no kluba biedriem.
“Braukt ar motociklu – tas ir vienkārši lieliski! Es Itālijā tiešām tam pirmoreiz apsēdos pie stūres, braucu un pati sev teicu – aiztaisi muti, citādi muša ielidos! Braucu viena, smaids sejā, un no labsajūtas tiešām mute plati vaļā. Izjūtas ļoti vieglas, kā lidojumā, brauc, un citu domu nav pat galvā,” pasmej Noella.
Padomi pēdu veselībai
Pēdu higiēnu vēl neviens nav mainījis. Ja papēži un kopumā pēdas ir ļoti sausas, vajag paņemt vīlīti, ne metālisku, un norīvēt nost lieko ādu. Tikai lai pats sev neradītu nepatīkamas izjūtas, lai nebūtu sāpju, jo ar krasām rokas kustībām var sevi arī ievainot. Pēc tam radušos liekās ādas putekļus vajag savākt, nomazgāt kājas remdenā ūdenī ar neitrālām ziepēm un uzklāt atsvaidzinošu kāju krēmu.
Cilvēkiem, kuriem ir kāju pirkstu deformācija vai citas problēmas, ieteicams kāju vannošanai izmantot tējas koka eļļu. Jebkuru vanniņu jālieto ne ilgāk kā 15 minūtes, ne karstu, bet siltu ūdeni. Šo tējas koka eļļas kāju vanniņu var izmantot gan bērniem no trīs gadiem, gan līdz pat sirmam vecumam – dezinficē, ļoti labi iedarbojas uz organismu.
Nekad nevajag nodarboties ar pašārstēšanos, pašdiagnostiku, jo kājām var būt dažādas problēmas. Nedrīkst doties uz aptieku un teikt – man ir kāju sēnīte, vajag zāles! Jādodas pie speciālistiem, pie dermatologa vai ķirurga. Mēdz būt arī citas slimības, izņemot kāju sēnīti, kuras ir vizuāli līdzīgas, un ir liela iespēja kļūdīties. Cilvēks ir viens veselums, un, ja ir kādas kāju problēmas, rezultātā cieš viss organisms.
