Kam pieder Latvijas zeme un meži?
Ilgu laiku pēc valsts neatkarības atgūšanas zemes un mežu tirgus faktiski netika regulēts, un šo situāciju prasmīgi izmantoja dažādas ārzemju kompānijas un arī pašmāju uzņēmēji.
Deviņdesmitajos gados zeme maksāja ļoti lēti, un tolaik par 500 dolāriem nopirktam hektāram, piemēram, Mārupē, vērtība jau ir pusmiljons eiro. Līdzīgs cenu pieaugums ir gan lauksaimniecības zemei, gan mežam. Kam tad pieder šīs Latvijas bagātības?
Vaicā lasītāja
Īsi pirms vēlēšanām “Likums un Taisnība” saņēma vēstuli no mūsu lasītājas Ievas. Viņa raksta: “Vēlos uzdot jautājumu mūsu politiskajām partijām. Vai un kādus konkrētus soļus jūsu partija apņemas veikt, lai nepieļautu tālāku Latvijas lauksaimniecības zemes un mežu izpārdošanu ārvalstniekiem? Pēc neoficiālas informācijas, jau 2014. gadā ārvalstniekiem piederēja ap 25% Latvijas zemes. Pašlaik esošie dati rāda, ka vairs tikai puse no lielākajiem lauksaimniecības zemju īpašniekiem ir latvieši. Mēs saņemam zemākos atbalsta maksājumus Eiropas Savienībā (ES) un šķietami nemanot zaudējam savas zemes, kamēr uzmanība ir pievērsta citām lietām.
Ko partijas plāno darīt, lai strauji un efektīvi apturētu un iesaldētu šo biedējošo tendenci? Vai partijām ir ieceres par konkrētu mehānismu radīšanu, kas Latvijas pilsoņiem palīdzētu sākt atgūt šīs būtībā nenosargātās un citu valstu pilsoņu tik masīvā daudzumā netālredzīgi jau nodotās lauksaimniecības zemes un mežu teritorijas?”
Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija uzņēmās noteiktas saistības, tostarp arī par brīvu zemes tirgu, un nekādus ļoti būtiskus ierobežojumus šajā procesā ieviest nevarēja, kaut arī atsevišķi mēģinājumi bija.
Šobrīd faktiski visa lauksaimniecības zeme ir sadalīta, un tirgū parasti nenonāk lieli zemes īpašumi – izņēmumi gadās tikai situācijās, kad kāda zemnieku saimniecība nonāk maksātnespējas priekšā. Visa tā zeme, ko neapstrādā paši īpašnieki, ir iznomāta lauksaimniekiem, un pārdošanas gadījumā nomniekam ir priekšroka.
Mēģinājums ar valsts valodu
Zemnieku saimniecības “Pīlādži” finanšu direktors Edgars Putra, savulaik būdams 12. Saeimas deputāts, nelielus ierobežojumus ārzemniekiem gan panāca: “2016. gadā parlaments atbalstīja manu priekšlikumu, ka ārzemniekam, kurš vēlas iegādāties lauksaimniecības zemi, ir obligātas valsts valodas zināšanas. Tāpat toreiz līdz 2000 hektāru tika ierobežotas zemju platības, kas drīkst atrasties viena īpašnieka rokās. Diemžēl prasība par valsts valodas prasmi tika apstrīdēta Eiropas Tiesā, un 2020. gada vasarā tā lēma, ka šāda prasība ir diskriminējoša un tādēļ atceļama. Likumam nav arī atpakaļejoša darbības spēka, un tādēļ tas nekādā veidā neskāra jau esošos īpašumus.”
Teorētiski gan minētos platību ierobežojumus var apiet, nodibinot vairākus uzņēmumus. “Pēdējos četrus gadus šajā virzienā nav darīts itin nekas, kaut arī šā laika zemkopības ministrs Kaspars Gerhards pārstāv Nacionālo apvienību,” saka Putra.
Viņš arī apstiprina, ka šobrīd nekādi lieli darījumi ar zemes īpašnieku maiņu nenotiek un brīvā tirgū parādās vien pavisam nelieli īpašumi. Visa zeme tiek apstrādāta, ieskaitot arī Latgali.
No Zviedrijas, Vācijas, Maltas
Kopējais lauksaimniecības zemes lielums Latvijā lēšams aptuveni 1,8 miljoni hektāru. Pēc Valsts zemes dienesta datiem, lielākais lauksaimniecības zemju īpašnieks šobrīd tomēr valsts, jo valsts akciju sabiedrības “Altum” īpašumā ir 19 300 hektāru zemes. Tiesa gan, no kopējās platības tas ir nieka viens procents.
Seko Zviedrijas uzņēmums “Sodra”, kura uzņēmumam SIA “Myrtillus” pieder 14 300 hektāru. Trešajā vietā ierindojas Dānijas uzņēmums “Kurland Aps”, kura pārstāvētās SIA “Artis J”P īpašumā ir 5398 hektāri.
Jāatzīmē, ka no visa pirmā divdesmitnieka, kur divdesmitās vietas īpašniekam pieder 1783 hektāri, 12 lielie zemju īpašnieki ir ārvalstnieki, kuri pārstāv Zviedriju, Dāniju, Vāciju, Nīderlandi un pat Maltu.
Lielākais zemju īpašnieks ar latvisku vārdu ir Arnis Vējš no SIA Uzvara–Lauks, kurš ar 3561 hektāriem ieņem 6. vietu. Vēl divdesmitniekā ir atrodami SIA “Agrolats Nekustamie īpašumi” (2957 hektāri), SIA “Pampāļi” (2893), SIA “PS Līdums” (2616), “Megape Īpašumi” (2097), zemnieku saimniecība “Sējas” (1964) un zemnieku saimniecība “Ģēģeri” (1922).
Obligāta prasība
Tiesa gan, ne uzņēmuma, ne arī tā īpašnieka formāli latviskā izcelsme nedod pilnīgu pārliecību, ka aiz visa tā tomēr nestāv ārvalstu kapitāls. Lielāko zemes īpašnieku simtnieku noslēdz zemnieku saimniecība “Ivula” ar 912 hektāriem, taču tas nenozīmē, ka šāda izmēra saimniecības ir Latvijai raksturīgas – vidējais zemnieku saimniecības lielums mūsu valstī ir aptuveni 50 hektāru.
Noteikti ierobežojumi pirkšanā gan pastāv – ja vēlas pirkt lauksaimniecības zemi, taču ar pilnvērtīgu apsaimniekošanu nodarboties negrib, tad lielāku platību par desmit hektāriem iegādāties nevarēs. Pērkot zemi virs desmit hektāriem, jābūt reģistrētam kā saimnieciskās darbības veicējam un rakstveidā jāapliecina, ka gada laikā tiks uzsākta zemes izmantošana lauksaimniecībai.
Lielākie mežu īpašnieki
Meži Latvijā aizņem aptuveni trīs miljonus hektāru, un lielākais īpašnieks ir valsts – vairāk nekā pusi, 1,62 miljonus hektāru, apsaimnieko “Latvijas valsts meži”. Tomēr pārējā pirmā divdesmitnieka īpašnieku vidū ar retiem izņēmumiem vērojama tā pati aina, kāda ir lauksaimniecības zemēm.
Otrajā vietā ir jau pieminētā SIA “Myrtillus” ar 58 980 hektāriem, trešajā pašvaldības uzņēmums “Rīgas meži” ar 45 800 hektāriem. Pirmajā desmitniekā atrodama arī zviedru “Sodra mežs” – 14 050 hektāri – un vēl vairākas ārvalstu kompānijas, kuru īpašumā ir no 8000 līdz 15 000 hektāriem.
Pirmajā divdesmitniekā tomēr ir vairāk uzņēmumu ar latviskiem nosaukumiem. Te redzams “Latvijas finieris” (8170), “Stiga RM” (6050) un citi. Pēc “Lursoft” informācijas, pieci lielākie meža īpašnieki ir saistīti ar jau pieminēto “Sodra”, bet citi zviedru uzņēmumi veikuši kapitālieguldījumus vēl sešos uzņēmumos. Faktiski vienīgais pirmajā divdesmitniekā esošais uzņēmums ar privāto vietējo kapitālu ir “Stiga RM”, kas pieder Andrim Ramoliņam.
Meža vai meža zemes pirkšanā nekādu ierobežojumu nav – vien ir jāveic meža inventarizācija vai taksācija, lai varētu aprēķināt tā vērtību un valsts nodevas lielumu.
Atbildot uz lasītājas Ievas jautājumiem – jākonstatē, ka nevienā no vadošo Latvijas partiju 4000 zīmju programmām nav atrodamas nekādas norādes vai idejas par valsts politikas iespējamām izmaiņām šajā jomā.
