No OIK neizdodas tik viegli tikt vaļā

Tas devis iemeslu apgalvot, ka OIK nav atcelta, bet tikai pārcelta un nozīmēs mazākus Latvenergo maksājumus valsts budžetā, kas faktiski ir visas valsts iedzīvotāju kopējais naudas maks.

Kas īsti ir OIK

Šis obligātais maksājums sākotnēji bija domāts kā atbalsta mehānisms vietējiem elektroenerģijas ražotājiem, kuri izmantoja atjaunojamos energoresursus (ūdens un vējš) vai ražoja elektrību koģenerācijas stacijās.

Šādi saražoto elektroenerģiju valsts OIK ietvaros iepirka par garantētu samaksu atkarībā no elektrostacijās uzstādītās jaudas, kā arī sedza balansēšanas un administratīvos izdevumus. Galarezultātā šīs valsts izmaksas sedza visi elektroenerģijas patērētāji, maksājot proporcionāli patērētajam – iedzīvotājiem tie bija aptuveni 3% no rēķina, uzņēmumiem sasniedza vidēji 15 procentus.

Pašā sākumā OIK bija ieviesta, lai atbalstītu mazo hidroelektrostaciju un vēja parku attīstību, tomēr gadu gaitā šis maksājums piedzīvoja lielas pārmaiņas. To sāka piemērot pat termoelektrocentrālēm, kurās dedzināja Krievijas gāzi, kam ar atjaunojamiem resursiem nav nekā kopīga.

Biogāzes un biomasas koģenerācijas stacijās zemniekiem pūdēt kukurūzu, rapsi un pat zaļu labību bija izdevīgāk nekā gatavot lopbarībai vai novākt graudus.

Afēras par miljoniem

Teorētiski koģenerācijas stacijas valstij par paaugstinātu cenu drīkstēja pārdot tikai to elektroenerģiju, kas palika pāri pēc pašpatēriņa.

Tomēr blēdīgi uzņēmēji darīja otrādi – visu saražoto par paaugstinātu cenu pārdeva valstij, bet savām vajadzībām pirka par zemākajām tirgus cenām. Piemēram, kriminālprocesā pret šķeldas koģenerācijas stacijas Tukums – DH valdes locekli Jāni Tenbergu konstatēts, ka sešu gadu laikā šādā veidā nepamatoti saņemti 2,5 miljoni eiro.

Savu virsotni afēra sasniedza, kad tika ieviesta tā saucamā konteinertipa elektroenerģijas ražošana – tad daudzi šādi ražotāji pirka elektrību par parasto cenu, konteinerā ar to darbināja ģeneratorus un par konteinera otrā galā izejošo elektrību saņēma OIK. Kaut arī dažādos pārkāpumos pieķerti gandrīz 100 elektroenerģijas ražotāju, ierosināto kriminālprocesu vismaz pagaidām ir maz.

Sava lielākā uzplaukuma brīdī OIK maksājumus saņēma aptuveni 400 dažādu elektrības ražotāju, taču, beidzoties licencēm un arī atklājot nelikumības, to skaits sarucis līdz aptuveni 250.

Piemēram, 2020. gadā visi elektrības patērētāji OIK subsīdijās samaksāja pavisam 189 miljonus eiro. Pēc dažādiem aprēķiniem kopējā naudas summa, ko šajos gados OIK ir samaksājuši iedzīvotāji un uzņēmumi, varētu būt vismaz divi miljardi eiro, taču atsevišķi avoti runā pat par četriem miljardiem.

Maksimumu OIK subsīdiju apjoms sasniedza 2014. un 2015. gadā, kad tas bija 2,7% no valsts budžeta, proti, pārsniedza pat aizsardzībai tērēto līdzekļu apjomu. 

Atcelts vai pārcelts?

Kaut arī elektrības rēķinos piemaksu par OIK vairs neredzēsim, tomēr tas nenozīmē, ka šis maksājums būs pazudis. Tie elektrības ražotāji, kuriem licences joprojām ir spēkā, to turpinās saņemt, taču tas tiks kompensēts no Latvenergo peļņas, kura parasti kopā ar dividendēm tiek pārskaitīta valsts budžetā.

2021. gadā peļņa bija 113,3 miljoni, dividendes par valsts kapitāla izmantošanu 98,2 miljoni eiro. Par šo gadu dividendēs ieplānots izmaksāt 70,2 miljonus, taču galīgās peļņas apjoms vēl nav zināms. Var pat rasties situācija, ka Latvenergo, kas pats ir faktiski lielākais OIK subsīdiju saņēmējs, valstij būs jāatmaksā 200 miljoni eiro, kas subsīdijās jau ir saņemti avansā.

Pēc aptuvenām prognozēm gan šogad, gan nākamgad izmaksājamais OIK subsīdiju apjoms būs aptuveni 100 miljoni eiro un tieši tik daudz arī nesaņems valsts budžets.

Ieviešanas vēsture

13. Saeima laikā bija izveidota speciāla OIK izmeklēšanas komisija, kuras gala ziņojums gan bija visai neitrāls, taču tajā tomēr uzskaitītas atbildīgās amatpersonas, un daudzas no tām arī šobrīd ir aktīvajā politikā.

Par OIK sistēmas pašu sākumu var uzskatīt 1995. gadu, kad 14. martā ar Ministru kabineta noteikumiem tika iedibināts tā saucamais feed-in atbalsta princips – sākotnēji tikai dažiem desmitiem mazo hidroelektrostaciju – no tām saražoto elektroenerģiju iepirka par divkāršu elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu.

Noteikumos arī bija paredzēts, ka šo subsīdiju valsts automātiski maksās astoņus gadus no to palaišanas brīža, taču šis termiņš jau pēc tam vairākkārt pagarināts. Tolaik izcēlās arī vairāki pamatīgi skandāli, jo izrādījās, ka ne viena vien no mazajām HES pieder arī politiķiem, kuri šo lēmumu pieņēma. Piemēram, divu HES – Braslas un Cirīšu – līdzīpašniekos tika atrasti bijušā premjera Aigara Kalvīša ģimenes locekļi. Pēc tā OIK sāka maksāt arī uzbūvētajiem vēja enerģijas parkiem, no kuriem lielākais faktiski piederēja ekspremjera Andra Šķēles ģimenei.

1995. gada septembrī paaugstinātos elektroenerģijas tarifus ieviesa jau likuma līmeni, nosakot ne tikai ūdens un vēja enerģijai, bet arī citiem elektroenerģijas ieguves veidiem. 1998. gada oktobrī Enerģētikas likumā veiktās izmaiņas vēl vairāk dažādoja enerģijas avotus un noteica iepirkuma tarifus, pat neizvērtējot tās ražošanas pašizmaksas.

Zīmīgi, ka tie tika attiecināti uz stacijām, “kuru ekspluatācija ir uzsākta pirms 2005. gada 1. janvāra” – septiņus gadu uz priekšu. Šajā laikā tad arī piedzīvots mazo HES bums, un to skaits strauji palielinājās, tāpat pieauga arī biomasas un biogāzes koģenerāciju staciju daudzums.

Tiesa gan, no 1995. līdz 2005. gadam ļoti straujš saražotās elektroenerģijas apjomu un izmaksu pieaugums nenotika, un 2004. gadā subsīdiju saņēmēji saražoja tikai 2,1% no kopējā elektroenerģijas daudzumu, bet iepirkumu sedza Latvenergo. Par šo pirmo desmit gadu periodu kā atbildīgās personas OIK skandālā parlamentārā izmeklēšanas komisija ir nosaukusi bijušos premjerus Māri Gaili un Andri Šķēli, arī ekonomikas ministrus Jāni Zvanītāju un Guntaru Krastu.

Eiropas direktīvas

Straujš pavērsiens notika 2005. gadā, kad, sekojot Eiropas direktīvām par elektroenerģijas iekšējā tirgus kopējiem noteikumiem, tika pieņemts Elektroenerģijas tirgus likums, ar kuru tad arī juridiski ieviesta OIK.  Ekonomikas ministrs Aigara Kalvīša valdībā tolaik bija Krišjānis Kariņš.

Ministru kabineta ziņojumā Saeimai teikts: “Likumdevējs bija ielicis pamatu OIK ekstremālai attīstībai, likums turpmākajos gados būs tas kodols, ap kuru būvēsies, pārveidosies, izblīdīs un negribēs padoties viss OIK.”

OIK iepirkuma cena 2006. gadā tika piesaistīta dabasgāzes cenām, 2008. gadā noteica, ka uz subsīdiju var pretendēt arī lielo apjomu ražotāji. Tas izraisīja pamatīgu bumu, un  tika izsniegts milzum daudz licenču. Neapšaubāmi līderi to izsniegšanā bija kādreizējie ekonomikas ministri Artis Kampars (478 licences) un Daniels Pavļuts (346).

Taisnības labad jāpiebilst, ka Pavļuts šo licenču izsniegšanu arī apturēja, un, kā toreiz runāja varas gaiteņos, lielākā trokšņa cēlāja bija tieši partija Vienotība. Lielāko daļu šo licenču kā Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs parakstīja tagadējais Saeimas deputāts Juris Pūce.

Otri augstākie tarifi Eiropā

Jau pieminētajā valdības ziņojumā konstatēts, ka “laikā līdz 2012. gada novembrim ir izsniegtas 824 dažādas licences, taču laimīgā kārtā liela daļa projektu nav īstenota”. Tomēr desmit gadu periods iezīmējās ar atbalsta maksājuma desmitkārtīgu pieaugumu galalietotāju rēķinos un elektroenerģijas cenu pieaugumu. Turklāt Latvijā bija otri augstākie obligātā iepirkuma tarifi visā Eiropā, atpaliekot tikai no Šveices.

Par atbildīgajiem OIK procesos laikā no 2005. līdz 2013. gadam izmeklēšanas komisija bez jau pieminētajiem nosaukusi arī politiķus Jāni Dūklavu, bijušo premjeru Valdi Dombrovski, Anriju Matīsu, Kasparu Gerhardu un Vjačeslavu Dombrovski.

Sākot no 2013. gada, valsts ar dažādām sekmēm cīnījās ar iepriekšējos gados sastrādāto. Uz astoņiem gadiem izsniegtās atļaujas bez pārliecinoša iemesla pārtraukt nevarēja, jo draudēja lielu apmēru tiesvedību risks. Tomēr jaunas atļaujas vairs neizsniedza, un gan OIK saņēmēju skaits, gan kopējais izmaksu apjoms šo gadu laikā ir krasi samazinājies. Tomēr sekas vēl vismaz vairākus gadus mēs jutīsim.