Maizes cena strauji pieaugs, kviešu cena kāpusi debesīs. Vai gaidāms maizes bads?

Ukrainai tas apstājies kara dēļ, bet Indija nedēļas sākumā paziņojusi, ka neļaus izvest kviešus no valsts, jo šajā sezonā piedzīvota neraža – ārkārtīgi karsts laiks. Pašiem nepietiek!

Kviešu graudu cenas kāpj debesīs

17. maijā pasaules biržā tonna kviešu maksāja 438,25 eiro, bet pirms trim mēnešiem – februārī – tikai 263 eiro. Pirms tam pēdējo desmit gadu laikā kviešu cena tonnā tikai vienu reizi pārsniedza 300 eiro – 2021. gada novembra beigās – vairāk nekā 310 eiro par tonnu.

Pirms desmit gadiem – 2012. gada maija beigās - tonna kviešu maksāja ap 208 eiro, bet tieši pirms gada – 281 eiro, pirms diviem gadiem – 2020. gada maijā – vēl lētāk 190 eiro, bet 2019. gada maijā lētākā cena bija 173,75 eiro. Pēdējās desmitgades vēsturiski viszemākā kviešu cena bija 2016. gada 9. septembrī – 143,75 eiro (“Euronext” biržas cenas).

Savukārt mums tas liek uzdot jautājumu – cik lielā mērā tas ietekmēs maizes cenu, vai arī mums neaptrūksies graudu un nenāksies zobus kārt vadzī. Izrādās, ka tik tiešām gaidāms ievērojams maizes klaipa sadārdzinājums, bet tas nebūs saistīts ar graudu cenu, jo tikai apmēram desmit procenti no kukulīša cenas sastāda miltu izmaksa. Cik turpmāk maksāsim par maizi, Jauns.lv skaidro zemnieki un lauksaimniecības eksperti.

“Patērētājam tas nav iepriecinoši”

Biedrības “Zemnieku saeima” valdes loceklis, lauksaimniecības politikas eksperts Mārtiņš Trons:

“Pirmām kārtām jāsaprot, ka augstās cenas nav vis kaut kāda Latvijas lauksaimnieku iegriba – tā ir pasaules birža. Pasaules biržā tirgo naftu, akcijas, un tajās tirgo arī graudus. Graudu cenu kāpums ir vairāku apstākļu sakritība. Bez šaubām to ietekmējis arī karš Ukrainā, jo Ukraina ir un cerams arī būs liela graudu eksportētāja. Situāciju ar graudu cenām ietekmē arī klimatiskie apstākļi: ja kādā valstī konstatē lielu sausumu, tad prognozētās ražas varētu samazināties. Tiklīdz kāds paziņo, ka ASV vai Austrālijā ir švakas ražas prognozes, tad, protams, graudu biržas uz to reaģē. Tāpat arī atsevišķu valstu paziņojumi par aizliegumiem izvest graudus (tikko to paziņoja Indija; arī Ukrainā ir 20 000 tonnu graudaugu, kas jāeksportē, bet tur paziņoja, ka griķus un auzas neizvedīs). 

Skaidrs, ka patērētājam tas nav iepriecinoši, jo pieaugot graudu cenai, palielināsies ne tikai maizes cena, bet arī, visticamāk, gaļas cena, jo cūkkopībā un putnkopībā 70% no izmaksām ir barība. Un viens no variantiem, kā šo cenu kāpumu nepieļaut ir samazinātais pievienotās vērtības nodoklis (PVN), par ko mēs kā organizācija (Zemnieku saeima) esam iestājušies.

Kā zināms, lielā daļā Eiropas Savienības dalībvalstu ir samazinātais PVN pārtikas produktiem vai primārās nepieciešamības pārtikas produktiem. Diemžēl Latvijā par to neviens īsti negrib runāt.

Bet jāsaprot, ka no maizes klaipa cenas veikala plauktā graudu cena ir no pieciem līdz desmit procentiem. Ja veikalā par vienu eiro pērkat maizi, tad graudu cena tur ir starp pieciem un desmit centiem. Viss pārējais ir malšana, cepšana, elektroenerģija, transporta, cepēja un tirgotāja peļņa, un tamlīdzīgi. Situācija graudu tirgū nav tas dramatiskākais; maizes cenu vairāk ietekmē degvielas un elektrības cenu kāpums, vai darbaspēka izmaksas. Tas ir būtiskākais.

Eiropas Komisija 16. maijā publicējusi informāciju par inflācijas prognozēm. Ja nemaldos, ir paredzēts, ka 2022. gadā Latvijā inflācija varētu būt ap deviņiem procentiem. Tā kā droši vien cenu kāpums būs visam.

Es arī vakar biju veikalā, un piens litrā jau maksā 1,35 eiro. Un ir maize, kas kilogramā maksā 2,80 vai divi eiro. Valdība var vismaz samazināt PVN primārās nepieciešamības produktiem – svaigai gaļai, piena produktiem, olām, maizei...

Pašlaik zemnieki dažādi rīkojas ar graudu iepirkumu līgumu noslēgšanu. Ir daļa, kas pirms ilgāka laika perioda ir noslēgusi līgumus par cenām un apjomiem, ir tādi, kas varbūt tagad slēdz un ir tādi, kas neslēdz, bet nogaida. Lauksaimnieki dažādi vadās no situācijas: varbūt jau kādu apjomu nofiksējuši pagājušā gada rudenī vai šogad agrā pavasarī, varbūt kādu apjomu fiksē tagad. Tā ir laimes spēle, jo nevar zināt kādas tās cenas būs un vai tā raža izaugs. Neviens jau nefiksē apjomu par 100% no plānotā iekūluma, jo kādā brīdī, ja tu neizpildi saistības, tev jārēķinās ar sankcijām”.

“Būs grūti laiki…”

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Augkopības nodaļas vadītājs, agronoms Oskars Balodis:

“Par maizes cenu es tā diplomātiski atbildēšu. Kopumā Latvijā graudus saražojam vairāk, nekā paši spējam apēst, gandrīz divas trešdaļas iekūluma eksportējam. Līdz ar to viss rāda, ka graudu pietiks. Viss atkarīgs no cenas, kas visu laiku “staigā” augšupejošā virzienā. Bet vēl raža ir jānovāc un tikai augustā varēs notikt kaut kādi pirmie darījumi. Nekas pagaidām neliecina, ka cena varētu kristies. Lauksaimniekiem tā savā ziņā ir laba ziņa, jo izmaksas, kas saistībā ar energoresursu un minerālmēslu daudzkārtējo cenu pieaugumu, tagad ir ļoti lielas, varēs atpelnīt, lai būtu peļņa.

Pašreiz mēs visi Latvijā un daudz kur citur pasaulē “pa lielam” ēdam graudus no pērnajiem vākumiem, bet nākošie graudi jau būs daudz dārgāki un būs sadārdzinājums visos sektoros – būs dārgāka gan maize, gan gaļa, viss, kur vajadzīgi graudi. Tā kā tādā ziņā neko pozitīvu nevaru teikt, būs grūti laiki…

Daļa zemnieku par zināmām tonnām, kuras zina, ka droši novāks, iepirkuma līgumus slēdz jau tagad, jo bieži vien kreditējoties pretī vajag līgumus, kas nodrošina to, ka kaut kādu zināmu fiksētu summu dabūs atpakaļ. Bet ir arī iespēja caur dažādiem graudu uzpircējiem piefiksēt biržas cenu par kādu gribētu graudus pārdot. Patreiz tā ir tāda laimes spēle, jo cena jau visu laiku “staigā”, iet uz augšu. Domāju, ka lielākā daļa slēgs līgumus un veiks pārdošanu augustā-septembrī, kad arī vajadzēs daudz naudas, lai iesētu nākamo ražu, jo atkal viss solās būt ļoti dārgs. Līdz ar to naudu vajadzēs steidzamā kārtā, nevarēs gaidīt. Lielākā daļa ražas būs jāpārdod rudenī. Domāju, ka cena nekritīs”.

“Maizes cepšana ir energoietilpīga"

Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja Ingūna Gulbe:

“Protams, ka mūsu zemnieki centīsies graudus pārdot pasaules tirgū, jo katrs uzņēmējs cenšas pārdot pēc iespējas dārgāk un katrs pircējs cenšas nopirkt pēc iespējas lētāk. Tā tas vienmēr ir bijis un būs brīvajā tirgū.

Mēs kā pircēji vienmēr skatāmies, ko var dabūt lētāk, bet, ja esam mežā salasījuši mellenes vai meža zemenes, gribam tās pēc iespējas dārgāk pārdot. Tā ir normāla tirgus situācija. Un viss tas nolīdzinās tā dēvētajā “līdzsvara tirgū”: ja cena kāpj daudz par augstu, tad neviens vairs nepērk, un, ja cena ir ļoti zema, tad viss tiek ātri izpirkts un nekā veikalā vairs nav.

Skaidrs, ka mūsu zemnieki centīsies pārdot tur, kur ir pēc iespējas dārgāk. Bet par maizi… Maizes cenā 10-15% ir maksa par miltiem. Tas (kviešu graudu cenas pieaugums) nebūs tas, kas maizi padarīs dārgu; to dārgu padarīs energoresursu cenas, jo maizes cepšana ir energoietilpīga. Tāpēc arī parādās tās jaunās tehnoloģijas par kurām sakām – “uzpūsta maize” vai kaut kā tamlīdzīgi, bet tas vienkārši ir ātrāks raudzēšanas process, lai ātrāk iet uz priekšu, lai lētāk sanāktu.

Tas, ka maizes cena kāps būtiski – visticamāk, vidēji divas reizes – ir skaidrs. Bet katrā lielveikalu ķēdē – gan “Rimi”, gan “Maxima” kāda no baltmaizēm, rupjmaizēm vai tostermaizēm ir nopērkama ievērojami lētāk nekā pēc vidējās cenas. Tirgotāji kopā ar ražotājiem ir sapratuši, ka pirktspēja ir ļoti zema un lai to pircēju dabūtu un noturētu veikalā, tad tajā jābūt dažām pamatprecēm, kas salīdzinoši pret pārējām ir ļoti lētas. Bet tās nav sliktākas. Es ar studentiem esmu taisījusi “aklos testus”, kad iedod garšot maizi bez norādes par tās šķirni, un nekad lētākā nav bijusi sliktāka par dārgāko.

Lielākā daļa zemnieku jau ir noslēgusi līgumus par graudu iepirkumu vai arī pašlaik slēdz. Un ieraugot neseno cenu par tonnu – 435 eiro, varbūt kāds, kurš vēl nav noslēdzis līgumu, ir cerībā, ka būs vēl vairāk.

Un te ir jāstrādā valstij. Šajā gadījumā nevis jāiejaucas tirgū, bet visiem šiem dzirnavniekiem, kooperatīviem, lopkopējiem, kuriem nav naudas, finanšu resursu, steidzīgi jādod nauda, lai viņi var nopirkt graudus par to cenu, kāda tā ir pašlaik; lai zemnieks pārdod šeit, lai fiziski neved ārā graudus no valsts, jo pēc tam vest atpakaļ būs vēl dārgāk. Pēc manām domām, jādod bezprocentu aizdevums normāli strādājošiem uzņēmumiem, lai tie var iepirkt visa veida resursus, ne tikai graudus, bet lai vispār neapstājas. Manuprāt, tas jādara tūlīt uz līdzenas vietas. Jo mūsējiem nav naudas, viņi, daudzas nozares, novārdzinātas ar kovidu. Un ir vajadzīgs tirgus mehānisms, nevis regulēt kaut kādas cenas, jo tad jau mēs aizejam iekārtā, kas ir Baltkrievijā, Ziemeļkorejā un Krievijā, bet palīdzēt – iedot resursus, lai uzņēmējs normāli var saplānot nākošo gadu, lai tie graudi stāv tepat mūsu elevatoros”.

“Maize Latvijā būs vienmēr”

Zemnieku saimniecība “Lojas” īpašnieks, biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētāja vietnieks Mareks Bērziņš:

“Graudu cenas tagad patiešām ir augstas, bet, visticamāk, šī vēl nav gala cena. Tās var vēl celties, jo viss, kas pasaulē notiek saistībā ar Ukrainu, tikai veicina cenu celšanos. Pašreiz pasaulē graudu deficīts vēl nav, bet graudu tirgotāji to jūt dēļ Krievijas nostājas: Melnā jūra nobloķēta, graudus no Ukrainas nevar izvest; no Krievijas graudus nesaņemam dēļ politiskām lietām. Āfrikā ir diezgan liels graudu deficīts.
Nezinu, ko dara citi zemnieki, bet mēs nogaidām, cenas vēl nefiksējam. Vērojam, kas notiek, jo mums ir iespēja graudus uzglabāt ilgstoši, tā kā varam sekot līdzi cenai un graudus realizēt, kad cena būs augsta.

Tā nav tikai Latvijas tendence - lielākajai daļai zemnieku nav kur uzglabāt savus krājumus un tad viņiem tā situācija ir savādāka un jābalstās uz kooperatīvo tirdzniecības daļu, vai arī pašiem jāpieņem lēmumi kurā brīdī un cik pārdot.

Maizes cena noteikti celsies, bet domāju, ka ne kritiski, jo graudu komponente ir ap 15% no maizes kopējās cenas. Lielāko daļu sastāda cepšanas un darbaspēka izmaksas loģistika un tirdzniecības uzcenojumi. Tā kā, visticamāk, arī pārējās sadaļas celsies. Bet katrā gadījumā Latvijā nevajadzētu uztraukties par to, ka maize trūks. Maize Latvijā būs vienmēr, Latvijas zemnieki saražo trīs reizes vairāk maizes nekā spējam apēst. Tā kā kādas cenu korekcijas būs, bet, domāju, tās nebūs tik lielas, lai par tām vajadzētu pārāk uztraukties. Vairāk jāuztraucas par enerģētiku, rudens siltuma krīzi un elektrības problēmām. Pārtikas ziņā Latvija kaut kā to krīzi spēs pārvarēt”.