Datortehnikas tirgū Latvijā valda milzīgs deficīts

Kā karš Ukrainā ietekmē jūsu nozari?

Pašlaik grūti komentēt visas sekas, jo situācija mainās katru dienu. Tomēr jau tagad skaidrs, ka šis vēl vairāk sarežģīs loģistiku, jo ir slēgtas vairākas loģistikas iespējas, kas izmantoja Ukrainas un Krievijas teritoriju.

Kā situācija tirgū ir mainījusies pandēmijas laikā, kad daudziem bija jāstrādā un jāmācās attālināti?

Tirgus šo divu gadu laikā ir ļoti stipri mainījies. Ja agrāk datortehnikas tirgū visus interesēja cenas un vai nevar dabūt lētāk, tad šobrīd var teikt, ka cenas nevienu neinteresē, jo ir milzīgs deficīts. Pēdējā gada laikā tas bija ļoti izteikts. Pirms pandēmijas datortehnikas pasūtījuma normālais gaidīšanas laiks bija četras nedēļas. Pandēmijas un citu iemeslu dēļ ir radusies milzīga krīze pusvadītāju ražošanā, un datortehnikai pusvadītāji ir ļoti nepieciešami. Tādēļ piegādes termiņš no šīm četrām nedēļām pieauga ļoti ātri - līdz astoņām, pēc tam līdz 12, pēc tam jau līdz sešiem mēnešiem. Šobrīd ir dzirdēts, ka atsevišķi datortehnikas pasūtījumi ir jāgaida pat gadu. Tas tirgū ir radījis saspīlējumu un nestabilitāti. Cilvēki, iestādes un uzņēmumi nesaprata, kā viņiem būtu jārīkojas. Arī mums ir grūti, jo mēs saskaramies arī ar to, ka atsevišķi ražotāji sniedz melīgu informāciju - piemēram, pasaka, ka datortehnikas pasūtījums būs jāgaida divus mēnešus. Kad mēs šo piedāvājumu iesniedzam pircējam un viņš to akceptē, tad izrādās, ka būs jāgaida jau trīs mēneši. Ražotājs to dara bez jebkādiem aizspriedumiem, bet mēs beigās paliekam vainīgie.

Vai ir palielinājies arī pieprasījums, jo pieļauju, ka bija cilvēki, kuriem pirms pandēmijas mājās datora nemaz nebija vai bija viens uz visu ģimeni?

Jā, pieprasījums ir paaugstinājies pēc tām datortehnikas vienībām, kuras ir pārnēsājamas, - portatīvie datori, planšetdatori, viedtālruņi. To pārdošanas apjoms mūsu uzņēmumā ir kāpis par 30%. Vidējais mobilo tehnikas vienību tirgus ir pieaudzis no 20 līdz 40%. Protams, ka tas ir pandēmijas dēļ. Ja tev mājās ir kabinets, tad var nolikt uz galda stacionāro datoru un darboties, bet daudzi tomēr tagad strādā te darba vietā, te mājās. Arī mājās te ir vieta pie galda, kur strādāt, te tas ir jādara no dīvāna, jo pie galda ir iekārtojies kāds cits ģimenes loceklis. Tāpēc arī ļoti daudzas valsts iestādes, kuras iepriekš kā galveno ierīci izvēlējās stacionāro datoru, tagad izvēlas portatīvos datorus. Jā, portatīvais dators ir dārgāks, bet, ja tādā veidā var nodarbināt darbinieku gan mājās, gan darba vietā, tad izvēle ir skaidra.

Cik, piemēram, no pagājušajā gadā pārdotajiem vēl bija stacionārie datori?

Portatīvie datoru pārdošanas apjomi ir pieauguši par 40%, bet stacionāro datoru - samazinājušies aptuveni 20%.

Tomēr stacionāros datorus joprojām pērk?

Jā, taču tos šobrīd pērk nevis ikdienišķu darbu vajadzībām, bet specifiskāku uzdevumu veikšanai. Piemēram, tās ir datorspēles, filmu veidošana, fotogrāfiju apstrāde, arhitektūras un dizaina projekti, kam ir nepieciešama lielāka datora jauda. Ja mēs salīdzinām lielas jaudas tehnikas vienības, tad stacionārais dators tomēr ir ievērojami lētāks nekā atbilstošas jaudas portatīvais dators.

Kādu jūs redzat nākotni stacionārajiem datoriem? Vai nākotnē tos izmantos tikai diezgan specifiskiem uzdevumiem?

Jā, ir arī dažādi starptautiskie pētījumi, kas pasaka, ka stacionāro datoru tirgus nedaudz, bet visu laiku turpinās samazināties. Nebūs tā, ka tas gada laikā kritīsies divas reizes vai tamlīdzīgi, bet tas konstanti par 10-20% gadu no gada varētu samazināties. Tas ir tādēļ, ka mobilās datortehnikas vienības kļūst aizvien jaudīgākas un stacionāro datoru pielietojums kļūst aizvien mazāks.

Kādas ir prognozes par datortehnikas cenām?

Datortehnikas cenas ir ļoti atkarīgas no tā, ko dara ražotāji. Tas, ko mēs šobrīd redzam, - cenas īpaši nesamazinās, bet arī nepieaug. Jauna tendence ir, ka atsevišķas datortehnikas vienības jau kļūst brīvāk pieejamas, un tas ļauj cerēt uz cenu samazināšanos vismaz noteiktās nišās. Tāpēc skatīsimies, kas notiks.

Prognozes pašlaik ir grūti izteikt.

Vai pašlaik tirgus kaut kā mēģina aizpildīt pusvadītāju deficītu? Galu galā arī Eiropas Komisija paziņoja, ka ir jāveido arī pašiem savas pusvadītāju ražotnes.

Te ir jāmin, ka ASV pat ātrāk gatavojas izveidot šīs pusvadītāju rūpnīcas. Eiropa vēl ir tādā sarunu stadijas sākumā. Tomēr arī tad, ja sarunas ir pozitīvas un tiek pieņemts lēmums par pusvadītāju rūpnīcas veidošanu, tas tik un tā ir vismaz pusotrs gads, kamēr tos reāli sāks ražot.

Tirgū šobrīd joprojām ir deficīts, un ir daudzi pasūtītāji, kuri gaida. Tādēļ ir jāsaprot, ka no sākuma jebkurā gadījumā tiks apmierināti tie pasūtījumi, kuri pašlaik atrodas gaidīšanas režīmā, un tikai pēc tam varēs runāt par brīvu pusvadītāju pieejamību. Tie varētu būt vēl kādi divi gadi, kamēr šis tirgus sāks normalizēties. Turklāt ar nosacījumu, ka tirgus saglabājas līdzšinējā apjomā un strauji nepieaug, kā arī tiek būvētas jaunas rūpnīcas.

Ja uz jaunas tehnikas iegādi ir jāgaida, vai tas ir aktivizējis datortehnikas remonta apjomus?

Tāpat ir jāsaprot, ka attālinātais darbs un mācības nozīmē to, ka datori tiek izmantoti daudz vairāk. Tie tiek kustināti, locīti, klabināti, mesti zemē, un arī to darba slodze ir pieaugusi, līdz ar to tie arī biežāk lūst.

Kā ir ar gaidīšanas laiku servisos, ja, piemēram, fiziski ir jāmaina kāda datora detaļa?

Te problēmas tomēr nav tik lielas kā ar gaidīšanu uz jaunu datoru piegādēm.

Turklāt šim laikam ir arī tāda īpatnība, ka, ja pieprasījums ir pēc viena, diviem vai desmit datoriem vai to komponentēm, piegādes laiks ir ātrāks nekā tad, ja tu pieprasi, piemēram, 1000. Ja ražotājam pārdošanai ir pieejams mazāk datora vienību vai to komponenšu, tad labāk viņi izpilda šādus mazākus pasūtījumus, nekā liek gaidīt visiem lielo pasūtījumu dēļ. Tas pats ir redzams servisos.

Vai šis laiks kaut ko ir mainījis datortehnikas nomas segmentā?

Īpaši nē. Pandēmijas laiks nav ietekmējis to, ka tagad tehniku sāktu nomāt mazāk vai vairāk.

Vai ir notikušas izmaiņas tirgū tādēļ, ka pieprasījums pēc tehnikas ļoti pieauga? Vai tas ir palielinājis tirgus dalībnieku skaitu?

Es teiktu, ka drīzāk tas ir palicis konstants. Jāsaprot, ka jauniem spēlētājiem ienākt šajā tirgū ir diezgan grūti, jo ražotāji dod priekšroku tiem tirgotājiem, kuriem ir lieli, regulāri pasūtījumi. Latvijā tirgus dalībnieku skaits ir ļoti liels. To var redzēt, piemēram, iesniegtajos konkursu piedāvājumos, jo piedalās no 10 līdz pat 20 pretendentiem. Konkurence ir milzīga. Jā, tirgū var iespraukties arī kāds jauns konkurents, bet tad viņam jau ir jāpiedāvā kāds īpašāks produkts un jāiekaro jauna tirgus niša.

Vienlaikus Latvijas tirgū ir ienācis jauns ražotājs - "Acer" -, kurš cenšas iekarot savu tirgus daļu.

Vai pandēmijas laiks ir nesis vēl kādas izmaiņas, par kurām var teikt, ka tās būs uz palikšanu?

Mobilās darba vietas. Tā būs lieta, ko cilvēki gribēs un kas attīstīsies. Kā piemēru es varu minēt monitorus. Iepriekš tas bija vienkārši displejs. Tagad ražotāji saprot, ka, strādājot mobili, monitoram jau ir jāpilda vairāk funkciju. Tagad monitori jau tiek aprīkoti ar iebūvēto kameru, ar "talk station", monitoram var pievienot lādēties portatīvo datoru, pievienot citas ierīces. Ir sajūta, ka ražotāji attīsta tieši šo mobilitātes jomu. Tās ir izmaiņas, kuras ir aktualizējusi pandēmija un kas turpinās attīstīties.

Vai pandēmijas laiks ir mainījis arī priekšstatu par to, kā ir jāpārdod datortehnika, un vai saglabāsies fiziskie veikali?

Cilvēkiem, iegādājoties datoru, dažkārt ir vēlme to arī pataustīt un pārliecināties, vai tas ir tas, ko man vajadzēs. Tomēr ļoti bieži ir tā, ka cilvēki teju visu mūžu lieto konkrētu datora modeli, nemaz nedomā kaut ko mainīt un viņiem nav ne mazākā iemesla kaut ko "aptaustīt". Vienīgais, kas viņus interesē, ir jaunāka šī modeļa versija ar labākiem parametriem, kā arī laba cena, tādēļ fiziskam veikalam te vairs nav nozīmes. Tomēr ir arī tādi klienti, kuri īsti nevar izlemt, ko viņiem vajag - piemēram, lielāku vai mazāku datoru, un tad ir svarīgi, lai tos var fiziski apskatīt. Tomēr uz veikaliem parasti dodas privātpersonas. Juridiskas personas drīzāk pieprasa datoru paraugus izmēģināšanai.

Vai pandēmijas laiks, kad kaut vai ģimenēs bija jāpalielina datoru skaits, ir veicinājis arī nelegālās programmatūras izplatību?

Te ir jānodala tirgus segmenti. Ja mēs runājam par valsts iestādēm, tad tur nelegālās programmatūras īpatsvars ir nulle. Es domāju, ka arī lielajos uzņēmumos tas ir tuvu nullei. Iespējams, kaut kas ir mazākos uzņēmumos, tomēr juridisko personu segmentā nelegālā programmatūra vairs nav tāda problēma, kāda tā bija 90.gados.

Kas attiecas uz fiziskām personām, mājsaimniecībām, tad šāda problēma vēl pastāv, jo programmatūras cena ir diezgan liela. Ja mēs gribam legālu operētājsistēmu un legālu biroja programmatūru - "Word", "Excel" u.c. -, tad ir jārēķinās ar zināmām izmaksām. Bet arī programmatūras ražotāji nesnauž, un veido mājsaimniecībām piemērotākus produktus, kā arī vienlaicīgi strādā pie tā, lai nozagt šo programmatūru kļūst aizvien grūtāk. Līdz ar to mūsu vērojumi liecina, ka arī mājsaimniecību segmentā legālās programmatūras apjoms jūtami pieaug.

Savulaik jūs aktīvi iestājāties pret valdības lēmumu rīkot centralizētus datortehnikas iepirkumus. Kāda situācija ir pašlaik?

Es joprojām uzskatu, ka tas bija nepareizi un pandēmijas radītās sekas to īpaši labi parādīja.

Es jau iepriekš minēju, ka, ja ražotājam ir 14 komponentes, tad viņš labāk saražos datorus pasūtījumam, kurā ir 14 tehnikas vienības, nevis krās šīs komponentes, lai gaidītu laiku, kad varēs saražot 1000 datorus kādam lielam pasūtījumam. Tas pats attiecas uz tirgotājiem. Ja mums noliktavā stāv 14 datori, tad mēs esam ieinteresēti tos pārdot, nevis turēt. Ja pirms centralizācijas būtu viens pasūtījums, kurā kāda iestāde izvēlas iegādāties 10 datorus, tad mēs jau nākamajā dienā tos varam piegādāt par labu cenu. Tagad tas, ka iestāžu pieprasījumi tiek apvienoti lielos pasūtījumos, cenu nesamazina, jo ir deficīts.

Otra ļoti svarīga lieta, ko mēs jūtam un dzirdam, ir, ka tiek uzspiests tas, kāda datortehnika ir jāizmanto ministriju padotības iestādēm. Katrai iestādei tomēr ir sava specifika, budžeti un atšķiras vēlmes. Centralizācija nozīmē arī to, ka ir jāvienojas par to, kāda tehnika jāpērk, un, kā rāda pieredze, rezultātā izvēlas dārgāko. Rezultātā tas, kurš būtu iepriekš pircis lētāku datortehniku, ir spiests nopirkt dārgāku datortehnikas vienību, jo tādu izmanto viņa kaimiņš. Līdz ar to līdzekļi tiek nevis ietaupīti, bet gan tiek iztērēts vairāk naudas.

Trešā lieta, ko mēs pamanām, ir tas, ka centralizētā iepirkuma veicējs nevēlas īpaši uzņemties atbildību. Ikviens iepirkums tomēr paredz, ka ir jāpieņem arī lēmumi, it īpaši par situācijām, kādas veidojās kopš pandēmijas sākuma, - vai es atļaušu pagarināt piegādes termiņu, ko es darīšu, ja pasūtītās tehnikas vienības tomēr neatnāk, ko es darīšu, ja šī tehnika tomēr īsti neder kādas padotības iestādes vajadzībām utt. Tagad šajā ziņā valda tādi klusie telefoni. Piemēram, pie mums vēršas kādas ministrijas padotības iestāde un saka, ka tehnika vai izvelētā programmatūra viņiem īsti neder. Mēs varam atbildēt tikai to, ka tādu tehniku izvēlējās jūsu ministrija. Savukārt centralizētā pasūtījuma veicējs šādos gadījumos iesaistīties īsti nevēlas.

Cik tad ilgi pašlaik nākas gaidīt tādu tipiska centralizētā iepirkuma pasūtījumu?

Diezgan ierasts laiks ir deviņi mēneši. Seši mēneši - tas jau ir labi. Ja tie ir trīs četri mēneši, tas jau ir vienkārši izcili. Taču var gadīties arī tā, ka nākas gaidīt līdz pat gadam.

Kā tas ir salīdzinājumā ar privāto uzņēmumu iepirkumiem, kuri var būt elastīgāki gan datoru apjomos, ko iepērk, gan citos parametros?

Uzņēmumi vairāk ieklausās datortehnikas piegādātājos, tur ir vairāk dialoga. Piemēram, uzņēmējs prasa: "Man vajag 14 datorus, ko tu man vari piedāvāt?" Un tad mēs arī varam atbildēt, ka, ja izvēlēsies šādu tehniku, tad, visdrīzāk, būs jāgaida deviņi mēneši, ja šādu - tad piegādāt varam jau rīt. Tad uzņēmējs visu tirgotāju atbildes apkopo un pieņem lēmumu. No valsts iestāžu puses mēs dažkārt jūtam nevēlēšanos runāt. Dažkārt ir jūtama vecā pieeja, ka tirgotājs noteikti mēģinās apmānīt vai kaut ko iesmērēt. Tādēļ bieži vien ieteikumos neklausās vai tiem netic un pieņem lēmumus, kuri izrādās nepareizi.

Cik liela pašlaik vispār ir valsts sektora daļu datortehnikas tirgū?

Uzņēmumā "Capital" tie ir aptuveni 60%, bet vispār Latvijā tā ir aptuveni viena trešdaļa tirgus.

Ja atgriežamies pie datortehnikas tirgus kopumā, tad kuri no zīmoliem Latvijā pašlaik ir pieprasītākie?

Nemainīgi jau ļoti daudzus gadus Latvijā populārākie zīmoli ir "Dell", "Lenovo", HP un "Apple". Te nav tādas izteiktas pirmās vietas vai otrās vietas, bet tieši šie zīmoli nemainīgi ir populārākie. "Dell", HP un "Lenovo" ir pieprasītākie valsts iestāžu vidū, "Apple" ir populārs starp fiziskām personām un arī daudzos uzņēmumos.

Cik zinoši ir Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi par to, kādu tehniku viņiem vajag?

Klienti ir diezgan zinoši par to, ko viņiem vajag. Tas, ko mēs novērojam, ka atšķirībā no senākiem laikiem klienti arī vairāk sāk uzticēties pārdevējam, jo izsekot visiem jauninājumiem ir teju neiespējami, ja vien tu neesi speciālists. Tirgus mainās ļoti ātri.

IT industrijā jau gadiem aktuāla problēma ir darbaspēka trūkums. Kā ir jūsu sektorā?

Visvairāk trūkst darbinieku specifisku uzdevumu veikšanai - programmētāji, sistēmu arhitekti.

Bieži vien sludinājumi jāliek atkal un atkal, un atsaucība ir gaužām maza. Pieprasījums pēc darbiniekiem ar kvalificētām zināšanām, ar labām priekšzināšanām ir milzīgs. Turklāt tādēļ, ka visiem tiek maksātas lielas algas, par daudz motivējošāku faktoru kļūst nemateriāls labums - ar kādiem projektiem būs jāstrādā, vai varēs mācīties, kādās valstīs varēs strādāt.

Tādēļ, jā, darbaspēka trūkums ir izteikts.

Kāds "Capital" ir bijis pagājušais gads?

Pagājušais gads mums ir bijis ļoti labs, es esmu gandarīts par to, ka bija veselīgs finanšu rādītāju pieaugums. Mūsu apgrozījums auga par 17% līdz 35 miljoniem eiro. Peļņa ir augusi līdz vienam miljonam eiro. Arī prognozes par šo gadu ir pozitīvas. Mēs ceram uz līdzīgu apgrozījuma kāpumu.