Ak vai! Šādos laikapstākļos pie stūres piesēdies svētdienas braucējs, kurš ikdienā pārvietojas tikai tramvajā

Viņš pastāstīja, ka kaimiņvalstīs ir dažāda kārtība saistībā ar braukšanas apmācību ziemas apstākļos. Piemēram, Igaunijā jaunajiem autovadītājiem 2 gadu laikā pēc apliecības saņemšanas ir jāpabeidz ziemas braukšanas kursi. Savukārt Zviedrijā jau pirms vadītāja apliecības iegūšanas jāpiedalās ziemas braukšanas nodarbībās.

Ja grib, var atrast iespējas uzlabot prasmes

"Manā uztverē, pirmkārt, mēs nevaram būt kā cerberi uz visu, kontrolēt katru kustību un katru cilvēka elpas vilcienu. Mēs jau aizejam, man liekas, kaut kādās galējībās."

Jā, Latvijā mēdz būt slikti laika apstākļi un slideni ceļi, bet vienlaikus ir pieejami dažādi speciālisti, kas labprāt palīdz uzlabot braukšanas prasmes ziemā. Ja cilvēki vēlas, viņiem ir dažādas iespējas iegūt papildus zināšanas un prasmes par braukšanu ziemā. Taču Uzuliņš novērojis, ka cilvēku interese ir ļoti minimāla, ko var uzskatīt par filtru, vai vispār vajag ieviest obligātās ziemas braukšanas nodarbības.

Papildus obligātās nodarbības ziemas braukšanā prasītu arī papildus finansējumu, un tad būtu jādomā, kā to nodrošināt.

Obligātās ziemas nodarbības neuzlabotu kopējo satiksmi

Autoskolas vadītājs uzskata, ka ziemas braukšanas nodarbības nevajadzētu ieviest kā obligātas. "Domāju, ka kaut kas ir jāatstāj arī pašu braucēju atbildībai." Viņš nav drošs, ka kopumā šoferi sāks labāk braukt, ja ziemas braukšana būs obligāta visiem topošajiem šoferiem. "Vai tajā brīdī cilvēki sāks labāk braukt? Es domāju, ka nē."

Viņš norādīja, ka ir daudz tādu vadītāja apliecības īpašnieku, kuri ir ieguvuši tiesības, bet reālajā dzīvē nesēžas pie auto stūres, bet ikdienā pārvietojas ar tramvaju, vilcienu vai citu sabiedrisko transportu. Ir tādi cilvēki, kas pusgadu, gadu vai pat vairākus gadus nav piesēdušies pie stūres, kaut arī viņiem ir tiesības.

Ārprāts, svētdienas braucējs!

Tāpat daudz ir tā saucamo svētdienas braucēju, kas pie auto stūres piesēžas tikai pa retam. Bet, ja kursos iegūtās zināšanas regulāri neizmanto, pēc laika no tām prātā saglabājas tikai daļa. "Līdz ar to ir skaidrs, ka zināšanu nav, iemaņu nav. Ja viņš gadu nav braucis, principā viņš neko nemāk."

Pat, ja viņi kursos ir apguvuši braukšanu ziemā, viņiem reālajā dzīvē nav šo nepieciešamo zināšanu un prasmju, jo viņi ikdienā vispār nesēžas pie stūres. Tāpēc par daudziem svētdienas braucējiem pie stūres var teikt: "Ārprāts, ārprāts!"

Ironija par stabiņu epopeju

Runājot par kopējām Latvijas šoferu braukšanas prasmēm, Uzuliņš atzina: "Mums iestājas stihija jau tad, kad uzlīst lietus." Protams, ir saprotams, ka samazinās redzamība un cilvēkiem var būt bailes braukt sliktos laika apstākļos.

Bet ir slikti, ja ar ceļa stabiņiem un citiem ierobežojumiem tiek izdarīts tā, ka pat pieredzējušie šoferi vairs nevar aizbraukt garām lēnajiem braucējiem. Autoskolas vadītājs ironizēja par stabiņu epopeju, jo dzirdējis, ka ceļa posmos, kur uzlikti stabiņi, palikusi mierīgāka satiksme un notiekot mazāk avāriju.

"Es jums varētu ieteikt vēl vienu lietu: slēdziet vispār to ceļu ciet! Tad nebūs vispār nevienas avārijas nekad! Būs sasniegts maksimālais rezultāts. Šajā ceļa posmā, kurā nebrauc vairs nevienas mašīnas un nestaigā neviens cilvēks, nenotiek nevienas avārijas. Super!"

Ir iespēja pilnveidoties

Līdzīgi ir ar ziemas braukšanas iemaņām. Tās mēs paši varam pilnveidot, protams, ja vien vēlamies. Vēlme to darīt saistīta ar cilvēku audzināšanu, nostāju, interesi. Ja pieaugušie ģimenes locekļi teiks: "Aizbraucam kaut kur apslidināties," tad arī bērni un jaunieši iemācīsies domāt par ziemas braukšanas prasmēm un to uzlabošanu.

Protams, ir jāatrod piemērota vieta, kur droši paslidināties ziemas laikā, piemēram, ļoti aizsaluši ezeri, pašu uzlietas trases. Tajās var labi pilnveidot savu ziemas braukšanu, kā arī vienlaikus izbaudīt ziemas priekus. "Ir iespēja pilnveidoties." 

Iespējams, kādreiz atrast slidināšanās vietas bija vieglāk atrast, jo varēja izmantot dažādus stāvlaukumus, bet tagad to vairs neatļauj.

Protams, neaizmirst par drošību

Protams, slidināšanās ziemas laikā ir riskanta, tāpēc jāizvērtē dažādi drošības aspekti, piemēram, kustības ātrums, lai trenēšanās nebeigtos ar ceļu satiksmes negadījumiem. "Arī slidināšanās  braukšanas ātrumam ir robežas."

Piemēram, ja Zviedrijā un Igaunijā slidenajos laukumos kāds sasniedz atļauto braukšanas ātrumu, viņa automašīnai nomaina riepas un uzliek vēl sliktākas. Līdz ar to ievērojami samazinās braukšanas ātrums.

Nav tā, ka visi baidās

Uzuliņš vērtēja, ka kopumā Latvijas šoferi brauc ziemas laika apstākļiem atbilstoši. Protams, ir pa kādam, kas brauc pārāk lēni un bailīgi: "Kopumā nav tā, ka visi baidās braukt. Protams, ja kādam saslīd mašīna, viņš automātiski samazina kustības ātrumu." Tas var notikt dažādās situācijās, piemēram, slidenās, nenokaisītās vietās vai izbraucot klajā vietā no meža.

Viņš norādīja, ka šoziem Latvijā ir fantastisks ziemas braukšanas poligons, jo ir piedzīvots gan sniegs un lietus, gan slideni un nenotīrīti ceļi. Uz lauku celiņiem varēja slidināties, kamēr slikti paliek. Nevajadzēja pat nekādas īpašās trases, jo dažbrīd ātrāk par 20 km/h un pat 5 km/h nevarēja pabraukt. 

Neeksperimentēt Rīgā, bet uz tukšiem lauku celiņiem

Jāatceras, ka kādreiz automašīnām bija daudz sliktākas riepas un Latvijā bija krietni sniegotākas ziemas, bet šoferi tāpat brauca pa ceļiem un ielām. Tiesa, kopējais autovadītāju un automobiļu skaits bija mazāks. Tāpat bija cits braukšanas ātrums un dinamika.

Rezumējumā autoskolas vadītājs aicināja šoferus, kuri vēlas uzlabot savas braukšanas prasmes ziemas apstākļos, neslidināties pa Rīgu un lielajām pilsētām, bet izbraukt ārpus apdzīvotām vietām vai izmantot dažādas pieejamās trases. Tur būs daudz drošāk pamēģināt, kā mašīna slīd, bremzējas un uzvedas uz slidena ceļa un sliktos laika apstākļos.