Ko nozīmē Latvijas pieaugošais valsts parāds, un cik tas ir bīstami?
Covid-19 pandēmija zīmīga ir ne tikai ar lielajiem saslimstības rādītājiem, mājsēdēm un "lokdauniem", kas kājām gaisā sagrieza daudzu cilvēku un uzņēmumu ikdienu, bet arī ar iepriekš nepieredzētiem atbalsta pasākumiem. Būs grūti atrast kādu valsti, kura šajā laikā nebūtu metusi iekšā tautsaimniecībā miljardos mērāmas summas, lai novērstu to, ka veselības krīze pāraug arī apjomīgā ekonomikas krīzē. Tas arī ir izdevies, jo, par spīti tam, ka uz pauzes tika noliktas veselas nozares, bet citām nācās vairāk vai mazāk pārkārtot savu darbību, esam izvairījušies no liela un paliekoša krituma ekonomikā, uzņēmumu bankrotu viļņa un strauja bezdarba pieauguma.
Tomēr visam ir sava cena. Nav tā, ka valdībām pagrabos stāvētu naudas lādes, no kurām pagrābties zelta monētas šādiem gadījumiem. Apjomīgie atbalsta pasākumi lielākoties ir īstenoti uz aizņemšanās rēķina, un viena no pandēmijas blaknēm ir valsts parādu būtisks pieaugums. Tādēļ arvien skaļāk ieskanas jautājums - ko turpmāk darīt ar parādiem?
Vienā pusē stāv tie, kuri saka - turpinām vien aizņemties, jo galvenais ir sildīt ekonomiku un palīdzēt iedzīvotājiem. Galu galā - re, izmaksājām 500 eiro pabalstu par katru bērnu un nekas, budžets nesabruka, ģimenes laimīgas, veikalos apgrozījums rūkdams gāja augšā! Otrā pusē ir piesardzīgie, kuri rēķina, cik no tā paša budžeta tagad nākas maksāt procentos aizdevējiem un cik mediķiem un skolotājiem par šo naudu varētu pacelt algas, atgādinot, ka parāds nav brālis.
Parādi kāpuši
Eiropas Komisijas pēdējās prognozes rāda, ka kopējie parādi Eiropas Savienības (ES) blokā ir sasnieguši 92% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet eirozonā - 99%. Tomēr jau šogad parādu apjoms varētu sākt mazināties un 2023.gadā sasniegtu 89% no IKP ES un 97% no IKP eirozonā.
Valsts kases dati liecina, ka 2021.gada decembra beigās Latvijas valsts parāds ir sasniedzis 15,175 miljardus eiro. 2022.gadā valsts parāds var sasniegt 52% no IKP.
Finanšu ministrs Jānis Reirs jautāts, cik Latvija līdz šim ir aizņēmusies tieši Covid-19 dēļ, aģentūrai LETA teica, ka, salīdzinot ar pirms Covid-19 pandēmijas prognozēto aizņemšanās apjomu, kas bija nepieciešams valsts budžeta deficīta finansēšanai, valsts aizdevumu nodrošināšanai, kā arī valsts parāda atmaksai, 2020. - 2022. gadā aizņemšanās apjoms kopumā ir palielinājies par aptuveni 4,3 miljardiem eiro, kas lielā mērā ir saistīts ar finansējuma nodrošināšanu Covid-19 seku mazināšanas un pārvarēšanas pasākumiem.
Eiropas Komisija gan ir pesimistiskāka un prognozē, ka pandēmijas ietekmē trīs gadu laikā Latvijas valsts parāds pieaugs par vairāk nekā 6,5 miljardiem eiro.
Latvijas parāds gan joprojām ir salīdzinoši mazs uz daudzu citu ES dalībvalstu fona. Rekordistes jau tradicionāli ir Dienvideiropas valstis ar Grieķiju, Itāliju un Portugāli priekšgalā. Turklāt Eiropas Komisijas prognozes liecina, ka Grieķijas parāds pārsniedz jau 200% no šīs valsts IKP. Kaut arī Eiropas Komisijas ieskatā valsts parādi sāks mazināties, 2023. gadā tie 100% no IKP pārsniegs sešās ES dalībvalstīs - Beļģijā, Grieķijā, Spānijā, Francijā, Itālijā un Portugālē.
Nav arī nekāds brīnums, ka divu šo valstu līderi - Francijas prezidents Emanuels Makrons un Itālijas premjerministrs Mario Dragi - īsi pirms Ziemassvētkiem aicināja grozīt ES bloka fiskālos noteikumus, lai atļautu lielākus izdevumus investīcijām. "Nav šaubu, ka mums ir jāsamazina parādsaistību līmenis. Tomēr mēs nevaram to darīt ar augstākiem nodokļiem vai sociālo izdevumu samazinājumu, kas nav ilgtspējīgs, nedz arī varam bremzēt izaugsmi ar fiskāliem pielāgojumiem, kuri nav dzīvotspējīgi," lasāms abu valstu līderu kopīgajā viedokļrakstā, kas publicēts avīzes "Financial Times" vietnē.
"Fiskālajiem noteikumiem ir jāatbalsta tas, ka parāds palielinās, ja tiek veiktas tādas investīcijas, no kurām nenoliedzami uzlabosies nākotnes paaudžu labklājība un izaugsme ilgtermiņā,"
pauda Francijas un Itālijas līderi, uzsverot, ka tādiem valsts izdevumiem ir jāsniedz reāls ieguldījums parāda ilgtspējā ilgtermiņā.
Maksa par parādu
Kaut gan Latvija nav starp tām valstīm, kurās valsts parāda līmenis būtu vērtējams kā bīstami augsts, mēs neesam arī starp bagātajām ekonomikām, kurās būtu lieli budžeti un nauda, kas pašlaik tiek maksāta aizdevējiem procentos nebūtu akūti nepieciešama citām lietām. Tomēr tieši zemās procentu likmes ir jautājums, kurš par valsts parāda apmēru salīdzinoši mierīgam ļauj būt finanšu ministram Jānim Reiram.
Intervijā aģentūrai LETA viņš atzina, ka pašlaik iecerētā proporcija ir tāda, ka nākotnē Latvijas parāds varbūt nesamazināsies absolūtajos skaitļos, bet ekonomiskās izaugsmes ietekmē parāda īpatsvars pret IKP kritīsies.
"Tas ir arī svarīgi kredītreitingu aģentūrām, lai ir redzams, ka mūsu valsts parāds ir ilgtspējīgs.
Svarīgi ir arī nevis tas, cik tu aizņemies, bet tas, cik tu maksā par aizņēmumu," teica Reirs. Finanšu ministrs salīdzināja, ka 2011. un 2012.gadā, kad valsts aizņēmums bija septiņi miljardi latu (9,96 miljardi eiro), Latvija ik gadu maksāja 300 miljonus latu (427 miljonus eiro) procentos, pašlaik aizņēmums ir 14 miljardi eiro un procentos tiek maksāti 200 miljoni eiro. "Tas nozīmē, ka mūsu parāds ir dubultojies, bet maksa par to ir uz pusi mazāka. Mūsu aizņemšanās struktūra ir sabalansēta, ir arī vērtspapīri ar 10, 15 un 30 gadu termiņu, tādēļ nav tādu bažu, ka pēc diviem trīs gadiem celsies likmes un vajadzēs maksāt vairāk. Nē, mūsu portfelis ir ļoti sabalansēts," uzsvēra Reirs.
Uz jautājumu, cik patlaban aizņemšanās finanšu tirgos varētu būt izdevīga, Reirs atbildēja, ka iepriekš ticis paredzēts, ka jau aizvadītā gada vasarā būs sarežģītāk, bet septiņu gadu obligāciju likme bija ļoti laba - 0,003%. "No vienas puses, nekas neliecina, ka likmes varētu vēl mazināties. No otras puses, ir skaidrs, ka tik lielas invāzijas starptautiskajos tirgos vairs nebūs - tās būs mazākas summas, jo arī ekonomika aug un budžets pildās," teica Reirs.
Tiesa, Latvijas Bankas eksperti iesaka nepaļauties uz zemām procentu likmēm kā ilgtermiņa risinājumu valsts parāda jautājumā. Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns rakstā centrālās bankas vietnē "Makroekonomika.lv" pauž - jo zemākas likmes un straujāka valsts ekonomiskā izaugsme, jo vieglāk uzturēt parādu, un teorētiski tas nozīmē iespēju dzīvot ar augstāku valsts parāda līmeni.
"Šo zemo likmju mērķis tomēr primāri nav atvieglot valstu valdību dzīvi. Tās ir zemas, jo arī ekonomikas izaugsme ir vāja, kreditēšana attīstās samērā gausi un investīcijas nebalsta ekonomikas izaugsmi tik daudz, cik būtu nepieciešams noturīgai attīstībai. [..] Turklāt šāds zemo likmju periods nesaglabāsies visu laiku. Agrāk vai vēlāk, likmes atkal celsies. Un, ja pie pašreizējām likmēm praktiski jebkurš parāda līmenis izskatās viegli uzturams ilgtermiņā, tad, likmēm kāpjot, augošās parāda apkalpošanas izmaksas var kļūt par nopietnu apgrūtinājumu valsts finansēm. Tieši šādā veidā arī rodas valstu parādu krīzes - labvēlīgo apstākļu periodā aizņemšanās nepamatoti pieaug, balstoties uz pārliecību, ka šis labvēlīgais periods saglabāsies nemainīgs arī nākotnē. Apstākļiem tomēr pamainoties un "vieglās naudas" vilnim noplokot, varētu būt ļoti nepatīkami tikt pieķertam, peldoties bez biksēm," norāda Bitāns.
Svarīgi nevis cik, bet kur
Vēl viens faktors, kuru kā ļoti svarīgu norāda eksperti, ir jautājums, kam tad īsti tiek izmantoti aizņemtie līdzekļi. Vai tie tiek ieguldīti projektos, kuri nākotnē sekmēs ekonomikas izaugsmi, vai notērēti pasākumos, kuri konkrētajā mirklī ir populāri, bet no ilgtspējas viedokļa diezgan bezjēdzīgi?
Jeb pārfrāzējot seno līdzību - vai tiek dalītas zivis jeb makšķeres?
"Ja mēs skatāmies uz teoriju, tad šai krīzei "pēc grāmatas" vajadzēja būt ļoti lielai ietekmei uz ekonomiku. Tas, ko Latvija un citas valstis izdarīja ar ekonomikas sildīšanas mehānismiem, ir ļoti drosmīgi un ļoti pareizi. Ekonomika tika noturēta pie dzīvības un uzņēmumiem tika dota iespēja pārkārtoties. Taču tas viss tika izdarīts par aizņemtu naudu, kura kādreiz būs jāatdod. Mēs varam neiedziļināties jautājumā par to, vai valsts parāds konkrētā līmenī ir laba vai slikta lieta, bet galvenais jautājums pašlaik ir, vai šī nauda tiek iztērēta virzienos, kas palīdzēs ekonomikai augt turpmāk. Man ir bažas, ka ne visas investīcijas ir tajos virzienos, kas radīs tālāku ekonomisko izaugsmi," kritisks ir konsultāciju un auditorkompānijas EY partneris, Stratēģijas un darījumu konsultāciju nodaļas vadītājs Baltijas valstīs Guntars Krols.
Arī Bitāns aģentūrai LETA uzsver, ka jebkura parāda galvenais atdošanas avots ir nākotnes ienākumu plūsma. Tādēļ valsts parāda ilgtspējība ir ļoti atkarīga no sagaidāmās ekonomiskās izaugsmes. Ja tautsaimniecība stagnēs, tad daudzās valstīs sarežģīti uzturams būs jau esošais parādu līmenis.
"Tāpēc, vērtējot Latvijas parāda līmeni un tā ilgtspējību, nepietiek vien konstatēt, ka valdības parāds Latvijā ir salīdzinoši zems uz citu Eiropas valstu fona. Tas, cik uzturams un ilgtspējīgs Latvijas parāds būs nākotnē, ir tiešā veidā atkarīgs, ko ar aizņemto naudu darīsim šodien: investējot to tautsaimniecības izaugsmē, arī nākotnē esošais parāda līmenis nopietnas problēmas neradīs. Savukārt, visu naudu "noēdot" jeb iztērējot tikai kārtējām vajadzībām un nedomājot par nākotni, parāds var kļūt par nopietnu izaicinājumu. Apkopojot: māksla nav aizņemties. Māksla ir aizņemto naudu gudri iztērēt, lai tās atdošana nerada problēmas nākotnē. Ja konkrēti, kur investēt gudri, tad absolūti kritiska joma ir izglītības kvalitātes celšana," pauž Latvijas Bankas ekonomists.
Vai parādu vajag mazināt?
Lai gan Covid-19 pandēmija turpina plosīties un papildu galvassāpes rada arī energoresursu cenu rekordi, arvien biežāk sāk izskanēt jautājums, vai un kad Eiropas valstīm jāsāk domāt par parādu mazināšanu.
"Kā mazai valstij Latvijai ir jārēķinās arī ar iespējamām noskaņojuma izmaiņām tirgū, kas parādu apkalpošanu var būtiski sadārdzināt. Līdz ar to Latvijai domāt par to, kādā veidā pēckrīzes periodā tiks samazināts valsts parāds, ir pietiekami aktuāli. Jāuzsver vēl viens jautājums. Ja mēs skatāmies uz 2021.gada budžeta deficītu, tad Latvijā Eiropas Komisijas rudens prognozēs tas tiek prognozēts 9,5% apmērā no iekšzemes kopprodukta. Tas ir ievērojami vairāk nekā ES vidēji, kur tas ir 6,6%. Tādēļ arī Latvijas gadījumā ir ļoti svarīgi, lai atbalsta pasākumi būtu precīzi mērķēti un laikā ierobežoti, lai turpmākajos gados budžeta deficītu varētu pietiekami strauji samazināt," intervijā aģentūrai LETA uzsvēra Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis.
Viņš minēja, ka šajā pusgadā Francijas prezidentūras laikā sāksies diskusijas arī par ES makroekonomiskās un fiskālās pārvaldības ietvaru, izvērtējot, kā tas būtu jākoriģē, ņemot vērā krīzes mācības.
Viens no jautājumiem šo diskusiju laikā būs, kā krīzes laikā pieaugušos valsts parādus samazināt, vienlaikus neradot negatīvu ietekmi uz ekonomikas atjaunošanu un investīcijām, kas nepieciešamas ekonomikas digitālajai un zaļajai transformācijai.
Ja pēc krīzes sekos strauja ekonomikas attīstība, tad gan var iztikt bez reālas valsts parādu mazināšanas, jo tie mazināsies attiecībā pret valstu IKP, kas ir galvenā mēraukla tam, lai noteiktu, vai par valsts parādu ir laiks satraukties. Latvijas Bankas ekonomiste Baiba Brusbārde min, ka nopietna parāda samazināšanas programma nepieciešama tikai tad, kad vai nu parāda līmenis ir kļuvis pārāk liels, vai arī finansējuma devējiem rodas šaubas par attiecīgās valdības īstenoto politiku un viņi naudu vairs neaizdod.
"Ņemot vērā augošo inflāciju, relatīvi zemo bezdarba līmeni un straujo ekonomikas atkopšanos, manuprāt, šobrīd nav pamata turpināt palielināt parāda līmeni. Tuvākajos gados galvenajai prioritātei vajadzētu būt valsts izdevumu sabalansēšanai ar ieņēmumiem un budžeta deficīta samazināšanai. Savukārt, parāda slogs jāmazina ar ekonomikas izaugsmi, ļaujot tam ar laiku sarukt relatīvi pret IKP. Manuprāt, šobrīd atsevišķa parāda samazināšanas programma nav nepieciešama, jo nedz tā līmenis, nedz apkalpošanas izmaksas tūlītējus riskus mums nerada," uzskata bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš.
Likme uz ilgtspēju
Tomēr, ja pašlaik Latvijas valsts parāds, neraugoties uz tā pieaugumu, trauksmes zvanus sist neliek, tad diezgan liels jautājums ir par to, kas notiks nākotnē, kad arvien spiedošākas kļūs daudzas Latvijā ilgstoši briedušas problēmas. Āboliņš, piemēram, norāda uz neiepriecinošo demogrāfisko situāciju.
"Manuprāt, lielākais izaicinājums valsts parāda ilgtspējai ir demogrāfiskā situācija un slogs uz sociālo budžetu nākotnē. Eiropas Komisijas vērtējumā Latvijas pensiju sistēmas ilgtspēja ir laba un riskus budžetam vai parādam tā nerada. Bet iemesls tam ir ļoti zemais prognozējamais pensiju līmenis. Saprotams, ka aritmētiski tas ir ilgtspējīgi, bet ir jautājums vai tas būs sociāli pieņemami, un politiski tas noteikti rada riskus," pauda Āboliņš.
Latvijas Bankā savukārt atgādina par kopējo tēriņu līmeni. Saskaņā ar centrālās bankas aprēķiniem, saglabājot budžeta deficītu ilgstoši virs 3% no IKP, jau 2026.gadā valdības parāds varētu sasniegt 60% no IKP un kopējais parāda pieauguma temps būtu salīdzinoši straujš.
"Turpinot deficīta un parāda ekspansiju, budžeta izdevumi par procentu maksājumiem pieaugs straujāk, un, lai mazinātu deficīta-parāda spirāli, parāda atmaksai nāksies celt nodokļus un/vai mazināt izdevumus. Tas jau vairs nešķiet pievilcīgi," brīdina Brusbārde.
Tāpat jāatceras, ka ekonomikas attīstība ir cikliska un jautājums ir nevis par to, vai pienāks jauna krīze, bet gan par to, kad tā pienāks un cik dziļa būs.
Savukārt krīzes pārvarēšanai būtisks ir tāds parāda līmenis, kurš bez lielām problēmām ļauj aizņemties krīzes seku pārvarēšanai.
"Covid-19 pandēmijas laikā ļoti būtiski bija tas, ka mēs varējām brīvi aizņemties un atbalstīt Latvijas ekonomiku. Daudzām citām valstīm pasaulē šādas iespējas nebija vai tās bija ļoti ierobežotas. Taču mēs redzam, ka katrā krīzē vai ekonomikas lejupslīdē mūsu parāds pieaug, savukārt pēc krīzes iepriekšējā līmenī vairs neatgriežas. Situācija ekonomikā mainās, krīzes ir bijušas un būs arī nākotnē, bet demogrāfiskie izaicinājumi kļūs tikai izteiktāki. Tādēļ parāda nemazināšana tuvākajos gados var radīt problēmas kādā no nākamajām ekonomikas lejupslīdēm pēc 5, 10 vai pat 20 gadiem," brīdina Āboliņš.
Latvijas Bankā arī norāda uz dažkārt pieminēto salīdzinājumu, ka mums līdz Dienvideiropas valstu parādu līmeņiem vēl tālu, tādēļ nav par ko satraukties. Akadēmiskie pētījumi liecina gan par to, ka valsts parāds virs 90% no IKP ir saistāms ar zemākiem ekonomikas izaugsmes rādītājiem, gan to, ka parāda pieaugums par 10 procentpunktiem samazina ekonomikas izaugsmi par aptuveni 15 procentpunktiem. Praksē to apliecina arī Dienvideiropas valstis, kurās ilgstoši augsts valsts parāds ir pavadonis stagnējošai ekonomikai.
"Latvija vēl tikai konverģē uz ES vidējo labklājības līmeni, līdz ar to noraut ekonomikai stāvbremzi pārlieku liela/neproduktīvi ieguldīta parāda dēļ būtu neapdomīgi un vairotu atpalicību. Turklāt 80% [Latvijas] valsts parāda ir ārējais aizņēmums. Tātad esam atkarīgi no aizdevēju riska uztveres un vērtējuma," atzīst Brusbārde.
