Dombrovskis: svarīgi, lai valsts atbalsts nekļūst par slogu turpmākajos gados

2021. gada lielākais izaicinājums joprojām bija Covid-19 pandēmija. Eiropas Savienības līmenī ir radīta arī virkne atbalsta instrumentu, no kuriem galvenais ir Atjaunošanas un noturības mehānisms (ANM). Kā pašlaik var vērtēt tā ieviešanas gaitu? Cik tā ir sekmīga?

Ja mēs skatāmies uz Eiropas Savienības atbildi Covid-19 pandēmijai attiecībā uz ekonomiku, tad jau pašā sākumā tika pieņemta virkne neatliekamu krīzes pārvarēšanas pasākumu. Savukārt pēc tam, domājot par ekonomikas atjaunošanu, tika izveidots ANM. Lai ANM līdzekļus piesaistītu, dalībvalstīm bija jāsagatavo savi nacionālie plāni. Latvija tādu ir sagatavojusi un varēs saņemt Eiropas Savienības atbalstu 1,826 miljardu eiro apmērā.

Ja mēs skatāmies uz plāna ieviešanu Latvijā, tad kopumā virzība ir pozitīva. Latvijas plāns bija starp pirmajiem 12 plāniem, kuri jūlijā tika apstiprināti ECOFIN Padomē, un septembrī Latvija arī saņēma priekšfinansējumu 237 miljonu eiro apmērā, un tagad jau ir sākusies plāna praktiskā ieviešana. Var sagaidīt, ka nākamais finansējuma pieprasījums no Latvijas būs nākamā gada pavasarī.

Ja skatāmies uz situāciju Eiropas Savienībā kopumā, tad līdz šim brīdim 26 dalībvalstis ir iesniegušas savus ANM plānus. Vienīgā valsts, kura to vēl nav izdarījusi, ir Nīderlande, kura to plāno darīt pēc jaunās valdības izveides. No iesniegtajiem plāniem 22 ir apstiprināti, un pie Zviedrijas, Bulgārijas, Ungārijas un Polijas plāniem vēl notiek darbs. Par Zviedrijas un Bulgārijas plāniem jāsaka, ka kopumā progress ir labs un paredzams, ka pārskatāmā nākotnē izvērtējums tiks pabeigts un varēs virzīties uz priekšu. Attiecībā uz Ungārijas un Polijas plāniem vēl ir zināmas bažas par to atbilstību visām ANM regulas prasībām. Tādēļ darbs ar Poliju un Ungāriju vēl turpinās.

Tomēr, ja līdz šim bija cerības, ka pandēmija drīz beigsies, tad līdz ar jaunā Covid-19 omikrona paveida parādīšanos nezināmā atkal ir daudz. Vai ar līdzšinējiem atbalsta mehānismiem pietiks arī tad, ja pandēmija ieilgs, vai arī būs jādomā par jauniem pasākumiem?

Ir skaidrs, ka Eiropas Savienības reakcijā uz krīzi ir jāsaglabā elastīga pieeja un jāspēj reaģēt uz mainīgiem apstākļiem. Vīrusa omikrona variants ir ienesis jaunu nenoteiktību gan attiecībā uz epidemioloģisko situāciju, gan jau tālāku iespējamo ietekmi uz ekonomiku. Dalībvalstīm iespējas reaģēt uz šo situāciju būs, jo vispārējā izņēmuma klauzulā elastība Eiropas Savienības fiskālajos noteikumos saglabāsies arī 2022.gadā. Ja būs nepieciešami papildu ekonomikas atbalsta pasākumi, tad dalībvalstis tos varēs īstenot, neuztraucoties par Eiropas Savienības fiskālajiem noteikumiem. Tomēr ir svarīgi, lai dalībvalstu atbalsts ir mērķēts un laikā ierobežots un nekļūst par būtisku slogu valstu budžetiem turpmākajos gados. Mēs jau pašlaik redzam, ka būtiski ir pieaudzis dalībvalstu valsts parādu līmenis un pēc pandēmijas pārvarēšana būs jādomā, kā šo pieaugušo valsts parādu pakāpeniski mazināt.

Ja mēs atgriežamies pie ANM, tad Latvijas plānā ir ievērot Eiropas nosacījumu par to, cik daudz līdzekļu, kā minimums, ir jāatvēl digitālajai transformācijai un "zaļā kursa" pasākumiem, taču netrūkst arī kritiķu, kuri saka, ka šiem mērķiem vajadzēja paredzēt vairāk. Kāds ir jūsu viedoklis? Vai ar tagadējo finansējumu Latvijai visai ambiciozos mērķus šajās jomās izdosies sasniegt?

Tieši tā, Eiropas Savienības līmenī ir noteikti minimālie apjomi, kas jāparedz ekonomikas zaļajai un digitālajai transformācijai. Zaļajai transformācijai jāparedz vismaz 37% no kopējā apjoma, digitālajai transformācijai - 20%. Latvijas gadījumā līdzekļu apjoms, kas novirzīts šiem mērķiem, nedaudz pārsniedz šo minimālo prasību. Tā, protams, ir katras dalībvalsts izšķiršanās, cik daudz līdzekļu tiek novirzīts šiem mērķiem, bet, jā, ir valstis, kurās šiem mērķiem ir novirzīts proporcionāli lielāks līdzekļu apjoms. Vienlaikus jāatzīst, ka Latvijā ir pietiekami daudz arī citu vajadzību, kuras ANM finansējums ļauj atbalstīt, un Latvijas plāns nosedz plašāku jautājumu loku.

Kāds ir Eiropas Komisijas redzējums vai labākie piemēri no Eiropas Savienības dalībvalstīm par to, kā virzīties uz zaļāku un digitālāku ekonomiku? Latvijā tomēr arvien vairāk ekspertu norāda uz to, ka pašlaik tas notiek ļoti sadrumstaloti dažādu ministriju līmenī un, šādā veidā turpinot, mums izvirzītos mērķus sasniegt būs ļoti grūti.

Ir skaidrs, ka šī ekonomikas zaļā transformācija prasīs gan ievērojamas investīcijas, gan nopietnu organizatorisko darbu, nosakot valsts prioritātes un vadot procesus. Latvijā ir stratēģiskie dokumenti, kuri šos jautājumus uzrunā, bet var piekrist, ka ir jābūt skaidrībai, kāds ir kopējais redzējums un kā dažādu nozaru plāni savstarpēji sadarbojas, lai novestu pie kopīga rezultāta.

Eiropas Komisija novembrī nāca klajā ar jaunajām ekonomikas prognozēm, bet tad vēl nebija zināms par jauno Covid-19 omikrona paveidu. Kāds varētu būt nākamais gads ekonomikā, un vai iespējamais jaunais pandēmijas vilnis varētu ieviest lielas korekcijas?

Atbilstoši rudens ekonomiskajai prognozei Eiropas Savienībā kopumā tiek prognozēta 5% izaugsme, bet nākamgad - 4,3% izaugsme. Latvijai šogad tiek prognozēta 4,7%, bet nākamgad - 5% izaugsme. Kādā veidā omikrons šo prognozi varētu ietekmēt? Tam būs jāseko līdzi. Protams, tam var būt ietekme uz ekonomiku, it īpaši, ja nāksies noteikt ierobežojošus pasākumus. Tomēr kopumā, skatoties uz 2020. un 2021.gadu, pateicoties apjomīgiem ekonomikas un sociālā atbalsta pasākumiem Eiropas Savienībā, krīzes negatīvo ietekmi ir izdevies būtiski mazināt, un ne recesija, ne arī bezdarba pieaugums Eiropas Savienībā nav bijuši tik smagi, kā tas tika sākotnēji prognozēts. Lielā mērā šo krīzes ietekmi ir izdevies absorbēt un ekonomikas atbalsta instrumenti joprojām turpina darboties. Tādēļ nepieciešamības gadījumā būs iespējas reaģēt, ja parādīsies jaunas problēmas saistībā ar omikronu.

Vēl viena šī gada nogales aktualitāte ir inflācijas kāpums. Vai tas tomēr nebūs straujāks, nekā paredzējāt novembrī?

Inflācija pēdējo mēnešu laikā ir ievērojami pieaugusi. Galvenais cēlonis ir straujais enerģijas - pamatā dabasgāzes - cenu pieaugums. Ir arī citas problēmas, kas pamatā saistās ar Covid-19 pandēmijas ietekmi uz piegāžu ķēdēm. Ir zināmi faktori arī pieprasījuma pusē, kas saistās ar ekonomikas stimulēšanas pasākumiem un līdzekļu apjomu, kas tiek iepludināts ekonomikā. Inflācija ir tas rādītājs, kuram būs ļoti nopietni jāseko līdzi, un nepieciešamības gadījumā arī Eiropas Savienības politikas būs jāpiekoriģē.

Pašreiz tiek prognozēts, ka faktori, kuri ir inflācijas kāpuma pamatā, ir laikā ierobežoti, tādēļ tuvākajos gados inflācija atkal samazināsies. Bet, protams, būs jāseko līdzi, vai inflācijas ietekmē neveidojas sekundārie efekti.

Kādas varētu būt iespējamās politikas korekcijas no Eiropas Komisijas puses?

Ja runājam par ekonomikas atbalsta pasākumiem, tad svarīgi ir, lai tie būtu laikā ierobežoti un precīzi mērķēti. Tas ir svarīgi gan no valsts viedokļa, lai neradītu ilgtermiņa slogu valsts finansēm, bet šajā kontekstā tas ir svarīgi arī no inflācijas viedokļa, lai nepārkarsētu ekonomiku. Taču inflācijas jautājumā galvenās ietekmes sviras ir Eiropas Centrālās bankas rokās, un šeit es neko daudz komentēt nevaru.

Bet ko Eiropas Komisija var darīt?

No Eiropas Komisijas puses mēs varam vērtēt, kādā veidā inflāciju ietekmē ekonomikas stimulēšanas pasākumi un nepieciešamības gadījumā tajos veikt kaut kādas korekcijas.

Vai tas var beigties ar to, ka jūs kādai valstij pasakāt "Jums ANM plānā bija paredzēts būvēt tādu objektu, bet labāk, mīļie, nebūvējiet"?

Protams, runa nav par jau apstiprinātajiem plāniem. Tos plānus, kuri jau ir apstiprināti, dalībvalstis var īstenot. Taču svarīgs jautājums ir, kā pašas dalībvalstis plāno līdzekļu apguvi. Piemēram, Latvijas gadījumā svarīga ir sasaiste arī ar Eiropas Savienības struktūrfondiem un Kohēzijas fondu, jo arī caur šiem fondiem Latvijā nonāk ievērojami līdzekļi. Tādēļ svarīgi ir pēc iespējas vienmērīgāk sadalīt šo investīciju plūsmu septiņu gadu garumā, neveidojot absorbcijas "pīķus". Citādi tiešām ierobežotās būvniecības kapacitātes dēļ šādi investīciju "pīķi" var radīt būvniecības izmaksu sadārdzinājumu. Ir jāvērtē gan Eiropas Savienības fondu, gan nacionālo investīciju apjoms, lai tas būtu pēc iespējas vienmērīgāks.

Par ko Latvijai nākamajā gadā noteikti būtu jādomā, ja mēs gribam turpināt sekmīgi attīstīties?

Neatliekamākie uzdevumi ir ANM plāna īstenošana un sekmīga jaunā Eiropas Savienības budžeta perioda fondu līdzekļu apgūšana, jo šie līdzekļi dod iespēju Latvijas ekonomikai gan atgūties no krīzes, gan sekmīgi tālāk attīstīties.

Ja runājam par stratēģiskām lietām, tad, protams, Latvijai ir svarīgi kāpināt ekonomikas produktivitāti un pievienoto vērtību ekonomikā. Tas nav izdarāms bez lielākiem ieguldījumiem zinātnē un inovācijās. Līdz ar to liels jautājums ir par zināšanu ekonomiku un to, kā pieejamais Eiropas Savienības finansējums tiek izlietots šiem mērķiem. Gluži vienkārši viens periods Latvijas ekonomikas izaugsmē ir beidzies, un, lai tālāk nestrēgtu tā saucamajā vidējo ienākumu slazdā, ir jādomā tieši par produktivitātes un pievienotās vērtības kāpināšanas jautājumiem.

Šogad aktivizējās arī Eiropas Savienības sarunas ar starptautiskās tirdzniecības partneriem. Kas ir gaidāms nākamgad?

Ja runājam par starptautiskās tirdzniecības jautājumiem, tad šogad prioritāte bija attiecību atjaunošana ar ASV pēc Donalda Trampa prezidentūras gadiem, un jāsaka, ka tiešām daudzas lietas ir izdevies izdarīt. Te ir jāmin gan vienošanās "Airbus" un "Boeing" disputa gadījumā, gan vienošanās par tērauda un alumīnija tarifiem un arī ir iezīmēti tālākie darba virzieni šajā jautājumā. Ir izveidota Eiropas un ASV Tirdzniecības un tehnoloģiju padome. Līdz ar to var teikt, ka attiecību restarts ar ASV ir izdevies.

Tāpat šā gada sākumā mēs prezentējām arī Eiropas Savienības jauno tirdzniecības stratēģiju, kurā ir iezīmēti trīs galvenie darba virzieni. Pirmais - Eiropas Savienība saglabā savu atvērtību starptautiskās tirdzniecības attiecībās un multilaterālu, noteikumos balstītu tirdzniecības sistēmu. Otrs jautājums ir par to, ko tirdzniecības politika var darīt ekonomikas ilgtspējas uzlabošanā, tostarp cīņā ar klimata pārmaiņām. Trešais darba virziens ir, kādā veidā Eiropas Savienība var efektīvāk aizstāvēt savas intereses salīdzinoši konfliktējošā starptautiskās tirdzniecības vidē.

Nākamgad noteikti būs jāturpina strādāt pie šīs stratēģijas ieviešanas, un ir sagatavoti arī vairāki likumdošanas priekšlikumi, kurus, cerams, izdosies nākamā gada laikā apstiprināt. Jaunākais no tiem ir instruments, ar ko vērsties pret trešo valstu izmantoto ekonomisko piespiešanu. Šis instruments izstrādāts, lai efektīvāk reaģētu uz to, ka pēdējos gados pret Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm ir biežāk bijis vērsts apzināts ekonomiskais spiediens, lai piespiestu mainīt kādas noteiktas politikas.

Būtisks jautājums nākamajā gadā tirdzniecības politikā būs Pasaules Tirdzniecības organizācijas ministru konference. Tā bija plānota jau šogad novembra beigās decembra sākumā, bet omikrona parādīšanās dēļ konference tika pārcelta uz nākamā gada pavasari. Ir vesela virkne jautājumu, kurus mēs no Eiropas Savienības puses gribam virzīt gan attiecībā uz pašas PTO reformu, lai organizācija spētu sekmīgi reaģēt uz 21.gadsimta izaicinājumiem, gan par virkni daudzpusējo vienošanos.

Tāpat turpināsim sarunas par vairāku brīvās tirdzniecības līgumu noslēgšanu.

Nākamgad sākas arī Francijas prezidentūra. Vai tās laikā būs kādi jaunumi tieši ekonomikas prioritātēs Eiropas Savienības darba kārtībā?

Jaunais daudzgadu budžets ir pieņemts, ANM arī ir pieņemts, lielākā daļa no dalībvalstu ANM plāniem ir apstiprināti, līdz ar to pašlaik ir svarīgi koncentrēties uz visu šo plānu sekmīgu ieviešanu.

Francijas prezidentūras laikā sāksies diskusijas par Eiropas Savienības makroekonomiskās un fiskālās pārvaldības ietvaru. Par šo jautājumu ir sāktas publiskās konsultācijas, kas turpināsies līdz gada beigām. Gaidāms, ka nākamā gada pirmajā pusē notiks diskusijas ar Eiropas Savienības dalībvalstīm, gan citādos formātos, izvērtējot, kā būtu jākoriģē Eiropas Savienības makroekonomiskās un fiskālās pārvaldības ietvars, ņemot vērā krīzes mācības.

Kādas izmaiņas varētu sekot?

Divi darba virzieni ir iezīmējušies jau ļoti skaidri.

Krīzes rezultātā un tādēļ, ka tika īstenoti apjomīgi stimulēšanas pasākumi, ir pieauguši dalībvalstu budžeta deficīti un valsts parādi. Līdz ar to ir jautājums, kā valsts parādus samazināt, vienlaikus neradot negatīvu ietekmi uz ekonomikas atjaunošanu un investīcijām, kas nepieciešamas ekonomikas digitālajai un zaļajai transformācijai.

Otrs virziens ir kopējā pārvaldības ietvara vienkāršošana, jo gadu gaitā tas ir kļuvis ļoti komplekss un balstās uz vairākiem rādītājiem, kas praksē ir visai grūti novērojami un nosakāmi. Piemēram, izlaižu starpība jeb "output gap", strukturālā budžeta bilance. Ir doma virzīties no šāda veida parametriem uz praktiskajā dzīvē labāk novērojamiem parametriem, piemēram, uz faktisko budžeta bilanci, valsts parādu līmeni.

Ko tas nozīmēs Latvijai? Piemēram, Latvijas valsts parāds, salīdzinot ar virkni citu Eiropas valstu, ir salīdzinoši mazs, bet krīzes laikā tas pieauga visai strauji. Latvijai būtu jāsatraucas par jautājumu, kā parādu mazināt?

Katrai valstij ir jāizvērtē savi fiskālās ilgtspējas riski. Latvija pašlaik ir starp tām valstīm, kurām tie tiek vērtēti kā salīdzinoši zemi, bet valsts parāda līmenis ir ievērojami pieaudzis. Kā mazai valstij Latvijai ir jārēķinās arī ar iespējamām noskaņojuma izmaiņām tirgū, kas parādu apkalpošanu var būtiski sadārdzināt. Līdz ar to Latvijai domāt par to, kādā veidā pēckrīzes periodā tiks samazināts valsts parāds, ir pietiekami aktuāli.

Jāuzsver vēl viens jautājums. Ja mēs skatāmies uz šī gada budžeta deficītu, tad Latvijā šogad Eiropas Komisijas rudens prognozēs tas tiek prognozēts 9,5% apjomā no iekšzemes kopprodukta. Tas ir ievērojami vairāk nekā Eiropas Savienībā vidēji, kur tas ir 6,6%. Tādēļ arī Latvijas gadījumā ir ļoti svarīgi, lai atbalsta pasākumi būtu precīzi mērķēti un laikā ierobežoti, lai turpmākajos gados budžeta deficītu varētu pietiekami strauji samazināt.