Latviešu tūristu piedzīvojumi Taizemē. Kā tur nokļūt, ko tur darīt
Pēc vairākus mēnešus ilgušas izolācijas tūrisma lielvalsts Taizeme pamazām atkal ver vārtus viesiem. Žurnāliste Jeļena Vlasova bija viena no pirmajiem Latvijas pilsoņiem, kas šo zemi apmeklēja pēc kovida priekškara krišanas.
Taizemei piemīt narkotiska iedarbība. Ja esi tur bijis reizi, tā vilinās vēl un vēl. Un tagad ir īstais laiks turp doties. Jā, tūristiem jārēķinās ar dažiem ierobežojumiem un sarežģījumiem, toties balva ir tā vērta: tukšas un brīnumskaistas pludmales, nekādu atpūtnieku baru un būtiski pazeminātas cenas. Šis brīdis ir jāizmanto!
Ilgais ceļš uz Puketu
Lai nokļūtu Taizemē, Latvijas pilsoņiem vīza nav vajadzīga, taču tagad, pandēmijas apstākļos, karaliste pieprasa īpašu iebraukšanas atļauju (Certificate of Entry). Tās noformēšana jums prasīs ne mazumu laika un spēka. Visvienkāršāk ir visas šīs klapatas uzticēt tūrisma aģentūrai, taču tad, ja esat ceļotājs ar stāžu, visticamāk, spēsiet ar to tikt galā arī paši.
Lai saņemtu iebraukšanas atļauju, jums būs nepieciešami šādi dokumenti: vakcinācijas sertifikāts (no pēdējās potes brīža pagājušas ne mazāk kā 14 dienas), apstiprinājums par viesnīcas rezervāciju ar pilnu apmaksu, apdrošināšana ar 100 000 ASV dolāru segumu, kas ietver koronavīrusa riskus, priekšapmaksa par diviem PCR testiem, kurus jums veiks Taizemē. Vēl viens tests, pats pirmais, jāveic Latvijā 72 stundas pirms ielidošanas karalistē.
Es devos uz Taizemi programmas “Puketas smilškaste” (Phuket Sandbox) ietvaros, tā stājās spēkā 1. jūlijā. Iepriekš visi ārzemnieki, kuri ieradās šajā valstī, tika pakļauti divu nedēļu karantīnas noteikumiem. Skaidrs, ka šāds scenārijs vairumam atpūtnieku neder nemaz. “Smilškaste” ļauj iztikt bez karantīnas, tomēr arī tā tūristiem paredz vairākus ierobežojumu. Šī programma nozīmē, ka jūs nevarēsiet ceļot pa valsti, kā pašam ienāk prātā. Pirmās septiņas dienas ir jāpavada Puketas salā, tikai pēc tam drīkst pārcelties uz kādu citu tūrismam atvērtu provinci. Tiesa gan, daudziem tas ir pilnīgi pa prātam, galu galā tieši Puketa ir vispopulārākais atpūtas galamērķis Taizemē.
Bija arī citi ierobežojumi. Dzīvot drīkstējām tikai viesnīcā, kam piešķirts drošības sertifikāts SHA plus. Katram tūristam vajadzēja lejupielādēt īpašu mobilā telefona aplikāciju, kas ļauj sekot viņa atrašanās vietai. Katru dienu bija jāmēra temperatūra, bet visās sabiedriskajās vietās (viesnīcās, veikalos, transportā) jāvalkā sejas maska. Kādam var šķist, ka šāda piesardzība ir pārspīlēta. Taču patiesībā tas viss nav tik briesmīgi. Neviens jums neliks iet ierindā, un plusu tādai “stingrā režīma atpūtai” ir vairāk nekā mīnusu.
Pametot ieslodzījuma vietu
Es ierados Taizemē pašās augusta beigās, kad avioreisu uz šo valsti vēl bija pavisam maz. Mūsu lidmašīna no Helsinkiem bija pa pusei tukša. Pirmais iespaids Puketas lidostā bija viegli šokējošs – ēku “okupējuši” cilvēki baltās drānās. Sajūta tāda, it kā no lidostas tu būtu nonācis pa tiešo slimnīcas kovida nodaļā vai katastrofu filmas uzņemšanas laukumā.
Pēc rūpīgas dokumentu pārbaudes tūristus norīko uz pirmo testu. Pēc tam visi brauc uz savām viesnīcām, kur vairākas stundas, no sava numura neizejot, gaida rezultātus. Par laimi, manam numuriņam bija terase, es varēju iziet svaigā gaisā, apjūsmot dīķi ziedošos lotosus un paklausīties putnu dziesmas. Līdz visbeidzot savā telefonā saņēmu priecīgo vēsti, ka mans tests ir negatīvs, un no šā brīža sākās normāla brīvdienu dzīve.
Pametot ieslodzījuma vietu, devos pastaigā pa viesnīcu. Izrādījās, ka tā ir praktiski tukša (vēlāk uzzināju, ka apdzīvoti bija tikai 18 % numuru). Nekādas drūzmas brokastu stundās, tikai pāris ļaužu trenažieru zālē. Darbinieku acīmredzami vairāk nekā tūristu. Nākamā sirreālā aina mani gaidīja pludmalē: ne cilvēka! Nekādu trokšņainu atpūtnieku pūļu, nekādas cīņas par pludmales krēsliem, nekādu rindu bāros. Tikai sniegbaltas smiltis, saule un bezgalīga jūra – un tas viss tev vienam. Pieskaitiet nopietni samazinātas viesnīcu cenas un milzu atlaides daudzos veikalos – un iegūsiet atpūtas apstākļus, kas ir tuvi ideālajiem!
Jaunas izklaides
Pandēmija bija ieviesusi izmaiņas arī tūrisma izklaižu standarta ēdienkartē. Slēgti bija klubi un izklaižu iestādes, atcelti ziloņu šovi. Populārā nepieklājīgā Banglaroudas iela Patongā izskatījās pamesta kā bārene – tikai pāris trīs transvestīti mīņājās uz vietas, lūkojot pēc klientiem.
Tūristiem tagad piedāvā citas izklaides – tādas, kas izbaudāmas svaigā gaisā. Piemēram, doties uz lauku ciematu Bang Rong Village. Tur jūs aizvedīs uz gumijkoku plantāciju un parādīs, kā iegūst kaučuku; jūs novāksiet ananāsus un mācīsieties vākt kokosriekstus, kas aug augstu palmās (tā, starp citu, ir gana bīstama nodarbe: statistika liecina, ka krītoši kokosrieksti nosit vairāk cilvēku nekā sakož agresīvas haizivis).
Citā ciematiņā piedāvā apmeklēt bifeļu fermu Buffalo Hub – šos mājlopus, kas savulaik bija galvenais lauksaimniecības “darbarīks” Puketas salā, tagad var apskatīt tikai rezervātā. No fermas varat ar motorikšu doties uz jūras krastu, lai piedalītos jūras cikāžu ķeršanā – tā ir vēzīšu suga. Bet pēc atgriešanās paši personīgi varēsiet tos uzfritēt un notiesāt – lieliska uzkoda pie kausa alus!
Pie viena par alu – tas jāsarūpē laikus. Taizemes bāros un restorānos grādīgos dzērienus pagaidām nepasniedz. Taču šis aizliegums nav totāls – jūs varat izmantot room service pakalpojumus un pasūtīt alkoholu uz savu numuru, varat arī nopirkt dzērienu kādā veikalā ārpus viesnīcas teritorijas. Taču tiem, kuri nespēj iztēloties savas restorāna vakariņas bez pudeles laba vīna, būs jāpaciešas. Kaut gan… Daži nelieli iestādījumi blēdās un viesiem pasniedz stiprās dziras tā, kā to mēdza darīt ASV “sausā likuma” laikos, - tējas krūzēs un kafijas tasītēs.
Ir arī absolūti legāla iespēja iedzert sabiedriskā vietā bez slapstīšanās – apmeklējot ruma fabriku Chalong Bay Rum Distillery. Tur jūs ne vien iepazīstinās ar visām niansēm, kas raksturo teju vistitulētākā Taizemes spirtotā dzēriena ražošanu (Chalong Bay rumam un viskijam piešķirts milzums starptautiska mēroga balvu), bet arī apmācīs, kā uz tā bāzes pagatavot neparastus kokteiļus ar spilgti izteiktu tajiešu akcentu.
Ja reiz runājam par dzērieniem, nedrīkst nepieminēt arī ēdienu, kurš vispār būtu cienīgs kļūt par jūsu ceļojuma galveno mērķi. Tajiešu virtuve ir viena no pasaulē slavenākajām. Tā ir neticami daudzveidīga un dāsna – gan garšu, gan smaržu un krāsu ziņā. Gastronomisko iespaidu pietiks veselam gadam. Taču viseksotiskākā būs duriāna degustācija – šis Taizemē augstu vērtētais auglis gan tiešām pretīgi ož, toties izcili garšo.
Šajā valstī jūs teicami pabaros visur – kā dārgā restorānā, tā ceļmalas ieskrietuvē. Ēstuve var būt pavisam necila no skata – kā, piemēram, peldošā platforma Kruvit Puketā. Tā lepni dēvējas par restorānu, taču izskatās pēc parastas ēdnīcas, arī publika ir pavisam vienkārša, bez kāda patosa. Toties ēdienu sortiments ir fantastisks – svaigi zvejotas zivis, visi garneļu veidi, omāri… Tāda, lūk, vienkāršo Taizemes darbaļaužu pārtika.
Tas, vai izdosies tajiešu virtuvi izbaudīt pilnībā, ir atkarīgs no jūsu organisma dotībām tikt galā ar eksotisku ēdienu. Gandrīz katru tūristu piemeklē tas brīdis, kad kuņģis “uzdod”, – un tādā brīdī pa rokai jābūt tajiešu brīnumlīdzeklim White Flying Rabbit (ar lidojošu baltu trusi uz etiķetes). Šo preparātu pārdod katrā lielveikalā. Palīdz absolūti garantēti – pārbaudīts!
Atvaļinājuma laika labie darbi
Nonācis Puketā, ierindas tūrists cenšas atslēgt prātu un nedomāt par nopietnām lietām. Un tomēr – atvaļinājuma laikā jums ir dota iespēja paveikt kādu jauku darbu, lai, kā mēdz teikt, nedaudz uzlabotu karmu. Arvien populārāks kļūst Soi Dog sanctuary apmeklējums – tā ir viena no Dienvidaustrumāzijas teritorijā lielākajām suņu un kaķu patversmēm.
Šo dzīvnieku atbalsta organizāciju 2003. gadā nodibināja britu pāris Džons un Džila Deiliji. Ieraudzījuši, cik briesmīgi ir bezpajumtes suņu un kaķu dzīves apstākļi Taizemē, viņi nolēma atvērt patversmes un klīnikas visā valstī. Sākumā tajās strādāja tikai brīvprātīgie ārzemnieki, arī atbalstu Deiliji saņēma galvenokārt no rietumiem (piemēram, sterilizācijas klīniku finansēja Brižita Bardo). Pamazām cēlajā darbā iesaistījās vietējie dzīvnieku aizstāvji, kā arī tūristi – viņu ziedojumi, katrs pavisam neliels, kopsummā ir gana iespaidīgi.
Dzīvnieku aprūpes līmenis šeit ir tāds, kāds mums ne sapņos nav rādījies: akupunktūra, masāža, fizioterapija, klasiskās mūzikas seansi… Patversmi var apmeklēt pavisam par brīvu, toties iegūt – ļoti daudz. Vismaz pašcieņu. Šādi skan viena no sajūsmas pilnajām atsauksmēm, ko Tripadviser atstājuši Soi Dog sanctuary viesi: “Atklāti sakot, es pat īsti nesapratu, kurš kuram šeit dāvāja vairāk mīlestības: mēs viņiem vai viņi – mums?”
Kao Lakas dabas bagātības
Pēc septiņām Puketā aizvadītām dienām es pārcēlos uz kontinentu, uz kaimiņu Panga Ngas provinci. Šo vietu jau sen iecienījuši skandināvi, mūsu tūristi tur viesojas reti – bet velti! Provinces galvenais kūrorts Kao Laka ir tikai stundas brauciena attālumā no Puketas, bet taču te paveras pavisam cita aina. Nav ne viesnīcu, ne izklaides iestāžu pārpilnības, publika ir rāma un ģimeniska, bet cenu līmenis ievērojami zemāks (ņemot vērā kovidlaika atlaides, pavisam nepiedienīgi zems).
Uz Kao Laku dodas arī aktīvās atpūtas cienītāji, viņiem šī ir īstā dzīves vide: pludmales ir ideālas sērfingam, kaimiņos ir Similanas un Ko Tačai salas ar zemūdens peldēšanas un daivinga piedāvājumu. Netālu no Kao Lakas ir skaisti džungļi un ūdenskritumi, bet ar nomātu skūteri var nokļūt slepenajā Kao Na Jakas pludmalē, kas atrodas nacionālā parka teritorijā, – un šī vieta ir īstena paradīze zemes virsū.
Vēl viena iecienīta vietējā izklaide ir brauciens lejup pa upi ar bambusa plostiem, vienlīdz romantisks un nervus kutinošs pasākums: jūs peldēsiet zem koku zariem, kuros saritinājušās diendusu guļ čūskas.
2004. gadā Panga Ngas province stipri cieta cunami uzbrukumā, tāpēc tagad te ik uz soļa ir instrukcijas, ko darīt ārkārtas situācijā. Apziņošanas sistēma aizvadītajos 17 gados ir tik ļoti pilnveidota, ka pat īsta cunami trauksmes gadījumā tas nevienu nepārsteigs nesagatavotu.
Kao Lakā ir izveidots cunami upuriem veltīts memoriāls. Tā galvenais objekts ir krastā izskalots kara kuteris, kuru milzu vilnis aizvilcis sev līdzi iekšzemē, atstājot divus kilometrus no krasta. Apbrīnas vērts ir fakts, ka bojā gāja tikai viens šā kuģa komandas loceklis. Kapteinis vienkārši vadījis kuģi uz priekšu pa mežonīgo straumi, cenšoties nezaudēt kontroli pār to. Citus kuģus viļņi apvēla kā papīra laiviņas, šis necieta nemaz. Vai nu kutera kapteinis tiešām bija vīrs īstajā vietā, vai arī tam vienkārši paveicās…
Drošības sajūta
Taizemes ceļojuma laikā es iepazinos ar vairākiem ārzemniekiem, kuri apmetušies šajā valstī uz palikšanu: austrālieti, kura strādā par dārga restorāna sabiedrisko attiecību menedžeri un brīvajā laikā māca angļu valodu tajiešu bērniem; vācieti, kura uz Taizemi pārcēlusies pensijas gados un tagad palīdz dzīvnieku patversmei; kanādiešu brokeri, kurš strādā biržā tajos brīžos, kas viņam atliek starp daivinga un sērfošanas seansiem… Uz jautājumu, kādēļ viņi ir nolēmuši apmesties Taizemē, visi atbildēja apmēram vienādi: klimats, daba, garšīgs ēdiens, lēta dzīve…
Un tomēr izšķirošais arguments viņiem visiem bija drošība. Durvis šeit neslēdz, naktīs var mierīgi staigāt apkārt, nav cieši jāturas pie somas, lai to no rokām neizrauj motozaglis… Protams, noziedzība ir visur, arī Taizeme nav izņēmums, tomēr kopumā šajā zemē valda neticami mierīga un tūristiem labvēlīga gaisotne.
Šeit, vairāk nekā septiņus tūkstošus kilometru no mājām, es jutos daudz drošāk nekā Latvijā. Tajieši ir ļoti disciplinēti un sabiedriskajās vietās paklausīgi valkā sejas maskas. Maskās strādā televīzijas diktori un budistu mūki tempļu teritorijās, ministri valdības sēdēs un tirgus pārdevēji. Daži ir divtik piesardzīgāki nekā citi – valkā maskas arī uz ielas, pat pludmalē! Tūristiem to darīt neliek, taču viesnīcā vai veikalā esiet tik laipni – uzlieciet maskiņu – par to jums maigi atgādinās, ja būs nepieciešams, arī izsniegs bez maskas. Arī dezinfekcijas līdzekļi ir ik uz soļa.
Vakcinācijas līmenis Taizemē ir gana augsts. Līdz gada beigām paredzēts sasniegt 70 % aptveri – caurmērā visā valstī, kamēr populārajos tūrisma reģionos tā jau tagad ir pat augstāka, bet tūrisma biroju, viesnīcu un restorānu darbinieki ir vakcinēti gandrīz par 100 %. Turklāt visiem, kuri strādā ar ārzemniekiem, obligāta ir regulāra testēšana. Tātad risks noķert koronavīrusu Puketā vai citās tūristiem atvērtajās valsts zonās ir niecīgs. Ja vien, protams, negrasāties apmeklēt eksotiskāku vai nepiedienīgāku izklaižu vietas. Tiesa, runā, ka pat to higiēnas standarti ir ļoti nopietni…
Novembrī Taizemē sākas tūrisma “karstā” sezona. Viesi šeit tiek ļoti gaidīti – vietējiem iedzīvotājiem, kuru iztikas avots ir galvenokārt darbs tūrisma nozarē, pandēmija izvērtusies par īstu traģēdiju. “Vieglāk bija pārciest cunami un tā sekas nekā kovidu,” tā man atzinās kādas tajiešu tūrisma firmas darbinieks. Ārzemju atpūtniekiem valsti atvērs pakāpeniski, ik pa mēnesim. Jau novembrī varēs apmeklēt Bangkoku, Čiangu Maju, Pataiju un citus reģionus, bet uz jaunā gada sliekšņa ceļotājiem būs pieejama visa Taizeme.
Jā, pagaidām nevar teikt, ka brauciens uz šo burvīgo zemi būs vienkāršs un bezrūpīgs. Taču tad, ja tomēr aizceļosiet līdz šobrīd tik tukšajai paradīzei, jūs aptversiet, ka plusu te ir milzums! Šis brīdis ir patiešām unikāls, un nez vai kas tāds var atkārtoties pārredzamā nākotnē – mums par laimi vai varbūt nelaimi.
