"Latraps": Latvijā salīdzinājumā ar citām ES valstīm jau ir videi draudzīga lauksaimniecība

Kāda šobrīd ir kopējā aina graudkopībā Eiropā un pasaulē?

Ja mēs raugāmies uz visām šā brīža pasaules problēmām, kas mūs piemeklējušas nu jau vairāk nekā gada garumā, tad, ciniski izsakoties, pasaule nav izmirusi un pārtikas patēriņš ir saglabājies tāds pats kā līdz šim. HoreCa segments gan pasaulē pandēmijas dēļ ir ļoti cietis, līdz ar to ir mainījies pieprasījums pēc dažādiem produktiem, produktu grupām, cilvēki negāja uz restorāniem, nevarēja doties ceļojumos, bet ēda tāpat visu laiku un dažkārt, sēžot mājās, pat vairāk. Līdz ar to pasaulē pārtikas pieprasījums joprojām ir liels un pieaugošs, pasaules iedzīvotāju skaits pieaug, un tas ir zināms izaicinājums, jo lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības nepieaug, drīzāk samazinās.

Principā varētu teikt, ka Covid-19 lauksaimniecības graudkopības sadaļu ne mazākajā mērā nav negatīvi ietekmējis, drīzāk gan pretēji. Šobrīd mēs redzam, ka pasaules biržās augkopības produkcijai ir sākušās milzīgas cenu lēkāšanas, ko mēs tik ļoti neredzam citiem biržā kotētajiem izejvielu produktiem. Lauksaimniecības produkti pēdējā pusgada laikā biržās ir piedzīvojuši milzīgas svārstības, kas nav veselīgi, jo sajauc prātus tiem, kas fiziski nodarbojas ar šo produktu audzēšanu un tirdzniecību - zemniekiem un tirgotājiem. Kāpēc tas ir noticis? Zināmā mērā tādēļ, ka ir sadrukāts ļoti daudz naudas, nauda kaut kur jāizvieto, gan spekulanti, gan fondi iegulda ļoti daudz, iepērkot izejvielas, pārdodot izejvielas un spekulējot. Otrkārt, ietekme ir ģeopolitiskajiem jautājumiem, lielajiem spēlētajiem ASV, Ķīnai un Krievijai, kas ir lielākie tirgus "stūmēji".

Tāpat lauksaimniecība ir ļoti atkarīga no laikapstākļiem, kas ir absolūti neatraujams, neprognozējams un neietekmējams faktors, kas vistiešāk un visvairāk ietekmē mūsu nozari. Piemēram, šobrīd aktualitāte ir kukurūzas raža Brazīlijā. Tur gadā novāc divas ražas, un otrā raža šogad izskatās bēdīgi, jo ir par sausu. Brazīlija ir viena no lielākajām pasaules kukurūzas piegādātājām. Tā ir galvenā lopbarības sastāvdaļa, bet tā ir ļoti saistīta ar kviešiem. Ja kukurūza ir par dārgu un to nav racionāli barot lopiem vai izmantot biodegvielas ražošanai, tad nākamā prece ir kvieši, kuras cena seko līdzi kukurūzas cenai.

Otra lielākā tēma ir eļļas augi - soja, mūsu rapsis un Malaizijā palmu eļļa. Malaizija šo lauciņu ietekmē ar politiskiem lēmumiem, sojas plantācijas līdz ar laikapstākļiem pasaulē ir cietušas, taču ir nenormāls šo produktu pieprasījums no Ķīnas. Šobrīd mēs redzam, ka rapšu cenas kopš pagājušā gada ir pieaugušas par 40%, un martā biržas sasniedza rapšu cenu vēsturiski absolūtu rekordu - 700 eiro par tonnu. Tas tāpēc, ka rapšu vienkārši vairs nebija. Tirgus tādas cenas ir nofiksējis, kas līdz tam pat prātā neienāca - ja normāla cena ir 350 eiro, tad pēkšņi 700 eiro ir liels lēciens.

Kviešu cena šobrīd salīdzinājumā ar pagājušo gadu ir par apmēram 15% augstāka, pīķa cenas un svārstības ir bijušas ļoti augstas, pie 260 eiro pret pagājušā gada 180 līdz 200 eiro. Tādus cenu līmeņus mēs redzējām 2012.gadā, kad arī bija milzīgas tirgus svārstības klimatisko apstākļu dēļ.

Šobrīd mēs esam milzīgu cenu svārstību periodā. Zemniekam šādā situācijā nemaz nav jautri, nav skaidrs, kurā brīdī graudus pārdot - šodien pārdod un rīt saproti, ka esi stipri par lētu pārdevis savu produkciju. Vai arī šodien nepārdod, cenas krīt, un saproti - nepaspēju vakar noķert labo cenu. Tas ļoti spiež uz nerviem visiem, ja parēķini, cik daudz naudas neesi ieguvis vai zaudējis, vienā dienā vai nedēļā nepārdodot vai gluži pretēji pārdodot savu izaudzēto. Tas atstāj milzīgu slogu uz nervu sistēmu, jo zemniekiem jau jādara savs tiešais darbs - jāaudzē produkcija, bet neveiksmīgs saražotās produkcijas pārdevums var radīt finansiālas problēmas saimniecībai, jo, pieaugot graudu cenai, neizbēgami pieaug arī izejvielu cenas.

Kā lai noķer šo izdevīgāko mirkli, lai vismaz zemnieks nejustos kā zaudētājs?

Jāiet pie kundzēm ar kristāla bumbu (smejas). Biržās nav nekādu likumsakarību, gudrākie prāti un matemātiķi ir mēģinājuši izskaitļot un prognozēt, taču biržas ir pilnīgi nekontrolējami mehānismi, kur ir apzināta rīcība, kas to kustina, un pretī pilnīgi neprognozējami faktori - kā laikapstākļu spekulācijas, kas to ietekmē. Un tieši laikapstākļi padara cenas īpaši neprognozējamas.

Kā šopavasar pārziemojuši ziemāji? Kā mitrais un vēsais maijs ietekmēs šā gada ražu?

Lai arī beidzot varējām priecāties par īstu ziemu, lauksaimniekiem tā radīja milzīgas bažas. Kviešiem ir svarīgi, kad tie aiziet ziemas guļā, lai zeme būtu sasalusi zem sniega segas. Tas šogad nenotika, līdz ar to uzsniga bieza sniega kārta un apakšā palika neaizmiguši kvieši, kas turpināja elpot, bet tiem klāt caur sniega segu netika ogļskābā gāze, ko augi ieelpo. Kvieši zem sniega segas smaka nost, tas varēja radīt sniega pelējumu un izsušanu. Dažos laukos tā arī notika, bet gala beigās tomēr bija daudz labāk, nekā tas varēja būt un nekā mēs prognozējām.

Daudzos laukos pavasarī sējumi tiešām izskatījās ļoti bēdīgā stāvoklī, rudzi cieta, arī kvieši. Taču jāsaka, ka šodien liela daļa no šiem laukiem ir ļoti skaisti atkopušies un tam lielā mērā ir jāpateicas laikapstākļiem, ko pārējā sabiedrība sauc par sliktiem, - vēsam un lietainam pavasarim. Graudaugiem, rapšiem - šīm kultūrām mēreni laikapstākļi un nokrišņi ir ļoti svarīgi. Kopumā šobrīd sējumi tiešām izskatās ļoti labi. Ļoti palīdz maijā un jūnijā nolijušais lietus un dāsnā saule, kas šobrīd sējumus apgādā ar enerģiju.

Prognozes par ražu gan droši vien ir pāragri izteikt?

Esmu jau pietiekami ilgi strādājis lauksaimniecībā, lai neizteiktu nekādas prognozes. Jāsaka, ka šobrīd ir labs ražas potenciāls, taču kurā katrā dienā tas var tikt iznīcināts, tādēļ prognozēt ir bezjēdzīgi. Gaisa temperatūra virs 22 grādiem kviešiem vairs nav labvēlīga, lietavas novākšanas periodā un simtiem citu faktoru var ietekmēt ražu. Līdz ražai vēl ir pusotrs mēnesis, šajā laikā vēl var notikt visādi brīnumi. Cerēsim uz pozitīviem!

Vai un kā šogad mainījušās sasētās platības “Latraps” biedriem? Vai joprojām uzsvars ir uz tradicionālajām kultūrām?

Sasētās kultūras īpaši nemainās, lauksaimnieki audzē to, kam ir tirgus. Protams, svarīgākā lieta ir augu seka, jo, lai ilgtermiņā varētu strādāt laukos, ir jāievēro ļoti daudzas likumsakarības. Viena no tādām ir augu seka - nevar vienu kultūru uz tā paša lauka audzēt vairākus gadus pēc kārtas, jo izplatās dažādas slimības, kaitēkļi, nezāles, ar kurām grūti tikt galā. Pamatkultūra Latvijā ir kvieši, bet kā augmaiņas kultūras audzē rapšus, kas ir augsnes atsvaidzinātājs, uzlabotājs un mēslotājs, pa vidam audzē arī miežus, auzas vai griķus, pēdējos gados arī tauriņziežus, pupas un zirņus. Tās ir pamatkultūras, ar kurām lauksaimnieki strādā. Ja parādīsies kaut kas tāds, ko Latvijas apstākļos var labi izaudzēt un kuram ir tirgus noiets, labi maksā un nenes zemniekam zaudējumus, protams, arī tādas kultūras kaut kad tiks ieviestas. Pēdējos gados ir nākuši klāt zirņi. Arī mēs strādājam pie zirņu proteīna rūpnīcas projekta. Redzam, ka zirņi ir ļoti svarīga kultūra augu sekai, kas ne tikai uzlabo augsni, bet arī piesaista atmosfēras slāpekli, tādējādi samazinot minerālmēslu nepieciešamību.

Lauksaimniekiem bieži pārmet pārmērīgu lauku miglošanu, augu aizsardzības līdzekļu lietošanu. Jūtat šādu spiedienu no sabiedrības, lauksaimnieki savas nozares specifiku pietiekami skaidro?

Mēs kā kooperatīvs iesaistāmies kopējā lauksaimnieku tēla veidošanā un sabiedrības izglītošanā.

Mēs vienmēr esam atvērti diskutēt, runāt un izskaidrot, kāpēc un ko darām. Varu teikt tikai to, ka augu aizsardzības līdzekļi nav nekas cits kā tās pašas zāles, ko mēs pērkam aptiekā. Precīzi tās pašas rūpnīcas, kuras ražo zāles, ko mēs nopērkam un patērējam, tās pašas rūpnīcas ražo arī augu aizsardzības līdzekļus. Ar šiem līdzekļiem lauksaimnieki ārstē augus. Ja tas netiks darīts, augi būs slimi un, nebaidos teikt, pārtika būs neveselīga. Tie būs novārguši, iznīkuši, neizārstēti, piesātināti ar slimību un kaitēkļu toksīniem. Tas ir mīts, ka bioloģiski audzēti augi vienmēr ir tīri un veselīgi.

Es nesaku, ka bioloģiskā lauksaimniecība ir slikti, absolūti fantastiska nozare un daudz, daudz sarežģītāka par konvencionālo lauksaimniecību. Un kvalitatīvi to nevar izdarīt jebkurš, īpaši mūsu klimatiskajos apstākļos. Pazīstu vairākus bioloģiskos graudkopjus, cienu un apbrīnoju viņus, bet tādu nav pārāk daudz.

Jāatceras, ka tieši zemnieki dzīvo šajā lauku vidē, viņu bērni dzīvo un viņu mazbērni tur dzīvos, tādēļ zemnieki rūpējās par to, lai vide būtu tīra viņiem, viņu bērniem un mazbērniem. Ja kāds ir sakūdīts no ne pārāk veseliem cilvēkiem vai salasījies jēlības internetā, es viņu par to nevainoju, taču ir jāsaprot lauksaimnieku puse. Ir skumji, ka cilvēks sātīgi paēd brokastis, un tā vietā, lai pateiktos tam, kas produktus radījis, viņu nolamā un iespļauj sejā.

Pilnīgi noteikti profesionālie zemnieki pārmērīgi nemēslo un neapsmidzina savus laukus, jo tas nav ekonomiski izdevīgi. Tāpēc jau zemnieki pērk ļoti dārgu un precīzu tehniku, lai varētu augam iedot tikai un tieši to, kas tam ir nepieciešams.

Šobrīd lielākā problēma zemniekiem ir savvaļas dzīvnieki, kuri ir savairojušies tieši tā iemesla dēļ, ka ir pieejama pārtika tik lielos apjomos un ļoti laba pārtika.

Kā “Latraps” ietekmēs Eiropas uzņemtais zaļais kurss? Vai lauksaimnieki ir gatavi jaunajām prasībām par videi draudzīgu saimniekošanu?

Jā, mums ir jābūt gataviem. Un pilnīgi viennozīmīgi, vide un pārtikas drošība mums ir vissvarīgākais faktors! Šeit es gan gribētu precizēt nevis par videi draudzīgu, bet gan par videi draudzīgāku saimniekošanu, jo mums Latvijā jau ir videi draudzīga lauksaimniecība. Ja sevi salīdzinām ar Holandi, dažiem reģioniem Vācijā, Francijā un citur, tur lauksaimniecībai ar vidi nav nekāda sakara - no jūras atkarotas teritorijas, kuras miglo sešas reizes lielākā apjomā nekā pie mums. Tādēļ mums tiešām ir videi draudzīgākas, tehnoloģiski augstāka līmeņa profesionālās lauku saimniecības. Te gan arī ir milzīga problēma, jo Eiropa un arī mēs Latvijā vismaz politiski iestājamies par mazajām lauku saimniecībām, īpaši tuvojoties vēlēšanām. Pirms katrām Saeimas vēlēšanām skan lozungi - atbalstīsim mazos zemniekus utt. Jaunais kurss pieprasa, lai lauksaimniecībā tiktu izmantotas augsta līmeņa tehnoloģijas - smidzinātāji, mēslu izkliedētāji -, lai tās tiešām būtu precīzās tehnoloģijas mašīnas, ko varētu vadīt un kontrolēt no satelītiem, precīzi nevienu lieku metru nenobraukt, mazāk degvielu patērētu, neizsmidzinātu, neizkaisītu nevienu lieku gramu līdzekļu. Vai mazais lauksaimnieks to var atļauties? Nē, domāju nekad to nevarēs.

Diemžēl ir radusies situācija, ka politiķiem vienā mirklī būs jāizlemj un jāpasaka, uz ko tad mēs ejam - uz augstām tehnoloģijām, kas būs pieejamas tikai tiem, kuri jau ir lielsaimnieki, vai mēs atgriežamies 19.gadsimtā, ņemam rokā kaplīšus un visi draudzīgi braucam kaplēt laukus. Tas tā - vulgarizējot un pārspīlējot, bet tā būs liela izšķiršanās. Jo uz mazām, nabadzīgām saimniecībām jaunā paaudze masveidā neatgriezīsies un lauki turpinās izmirt.

Kā Covid-19 kopumā ir ietekmējis “Latraps” biedru darbu? Vai un kādu valsts atbalstu “Latraps” ir izmantojis/izmanto?

Kas attiecas uz mūsu lauksaimniekiem, tad atbalsta nav nekāda, jo nav jau bijuši arī nekādi apgrozījuma kritumi vai kas tamlīdzīgs. Es nerunāju par tiem graudaudzētājiem, kuriem ir vēl kāda papildu nodarbošanās, piemēram, viesu mājas, iespējams, tie kādu atbalstu saņēmuši. Pārsteidza Valsts kontroles atzinums, ka arī graudkopji saņēmuši Covid-19 atbalstu. Neatradu tādu atbalstu!

Tādēļ jāsaka, ka Covid-19 ietekme uz mūsu biedriem, graudkopjiem nav bijusi nekāda, izņemot to, ka visu laiku ir milzīgs risks saslimt. Ja esmu viens saimnieks savā saimniecībā ar vienu darbinieku, ir pavasaris, aktīvais sējas laiks, darbs ir precīzi saplānots pa minūtēm, ja kāds saslimst vai pats saslimstu, tad ar to var teikt, ka ir beigas saimniecībai. Tas nozīmē, ka šogad laukus vairs nevarēs paspēt apstrādāt un apkopt. Pagājušā gada augustā mēs ļoti iespringām, lai gan lauksaimnieki, gan mūsu kompleksi varētu nepārtraukti strādāt un pieņemt graudus. Bija jāsadalās maiņu darbā - burbuļos, bija jāpieņem darbā vairāk cilvēku. Citu ietekmi es šobrīd nejūtu un arī nejutām - graudus mēs pārdodam gan vietējam patērētājam, gan eksportējam. Pārtikas pieprasījums nav mazinājies, bet gan pat pieaudzis, tādēļ tiešu Covid-19 ietekmi, kā jau minēju iepriekš, mēs neesam jutuši.

Mēs aicinām lauksaimniekus un savus darbiniekus vakcinēties, jo tā ir viņu un apkārtējo drošība. Mēs aicinām neuzņemties risku kādu aplipināt, un nedod Dievs, ja kāds jūsu dēļ nomirs. Nevakcinēties ir tas pats, kas braukt pie sarkanās luksofora gaismas, varbūt pats aizies bojā, varbūt vēl līdzi paķersi dažus citus.

Kāda šobrīd situācija ar darbaspēka pieejamību laukos? Vai līdz ar Covid-19 krīzes smagi skartajām nozarēm darbaspēka pieejamība nav uzlabojusies?

Situācija neuzlabojas, viennozīmīgi var teikt, ka situācija nav uzlabojusies. Varbūt šis laiks ir nedaudz piebremzējis emigrāciju no Latvijas, mazāk cilvēku pamet Latviju, kāds varbūt paspējis atbraukt no Lielbritānijas līdz ar breksitu, taču tas noteikti nav uzlabojis darbaspēka situāciju Latvijas laukos. Joprojām notiek migrācija prom no laukiem, un tāda tā arī neizbēgami būs nākotnē - visi cilvēki grib dzīvot tuvāk pilsētai lielākā komfortā. Prieks, ka ir daži, kuri tomēr izlemj un mūk prom no šīs pilsētas drūzmas uz laukiem, bet tas neuzlabo situāciju ar darbiniekiem. Problēma ir pieaugoša, un katru dienu mēs to paturam prātā, kā ieinteresēt cilvēkus strādāt laukos un arī tālākos reģionos.

“Latraps” piederošais uzņēmums "ASNS Investment" nesen kļuva par 50% ostas termināļa "Alpha osta" kapitāldaļu īpašnieku. Kādi ir jaunumi saistībā ar "Alpha osta" investīciju un biznesa plānu?

Mēs 15 gadus bijām mērķtiecīgi virzījušies, lai īstenotu šāda veida investīciju projektu. Ļoti rūpīgi pētījām, runājām, diskutējām, analizējām, skatījāmies, kur mēs varētu attīstīties. Latvija ir tā Dieva zemīte, kas var un kurai ir dota iespēja izaudzēt lauksaimniecības produkciju, pārtiku un pabarot ne tikai sevi, bet arī tos reģionus, kuri paši sevi nevar pabarot. Pasaulē ir tikai 3% lauksaimniecībai derīgas zemes.

Protams, mēs ražojam un mēs ļoti daudz eksportējam un eksportējam uz tiem reģioniem, kur ir daudz iedzīvotāju un nav labvēlīgu apstākļu lauksaimniecībai. Eksportējam ap 80% no izaudzētās produkcijas, un ostas terminālis ir ļoti svarīga mūsu produkcijas loģistikas sastāvdaļa. "Alpha osta" kādreiz bija minerālmēslu pārkraušanas terminālis, taču ģeopolitisko spēļu rezultātā ar mūsu lielo kaimiņu Krieviju minerālmēslu kravas apstājās. "Alpha osta" īpašnieki sāka meklēt citas iespējas un citus partnerus. Jau pirms diviem gadiem mēs pamēģinājām tur pārkraut graudus, un izrādījās, ka caur šo termināli un transportieriem to var darīt.

Pagājušogad mēs sākām to darīt jau nopietnos apjomos, līdz nonācām pie kopīgas izpratnes un vienošanās, ka ar diviem esošajiem "Alpha osta" īpašniekiem mums sakrīt redzējums par to, kā būtu jāstrādā. Mums sakrita viedokļi, ka ir jābūt augsta līmeņa kvalitatīvam terminālim. Diemžēl Rīgas ostai nav pārāk laba reputācija starptautiskā tirgū, un šobrīd ir jāstrādā ļoti nopietni, lai arī kopumā uzlabotu savu reputāciju kvalitātes ziņā.

Mēs vēlamies būt saimnieki ostā, lai Latvijas graudi ietu caur Latvijas ostu, un esam gatavi sadarboties ar jebkuru citu audzētāju, kuram nepieciešama kravu pārkraušana, lai tā būtu pietiekami noslogota. Mums ir svarīgi, lai būtu arī tranzīta kravas, jo tikai un vienīgi ar Latvijas graudiem ir nepietiekami. Mūsu partneris strādā pie tā, lai no Krievijas vai citiem reģioniem būtu iespējams pārkraut graudu kravas pie mums. Ir ļoti tuvredzīgi neizmantot Latvijas ģeogrāfiskās priekšrocības. Mums "Alpha osta" pieder 50%, un arī apmēram 50% kravu ir mūsējās un apmēram tikpat biznesa partneru piesaistītās kravas no Krievijas vai citiem reģioniem.

Esat iesaistījušies vēl vienā vērienīgā investīciju projektā - zirņu proteīna ražotne Jelgavā. Pastāstiet vairāk par zirņu proteīna ražotni un šo investīciju projektu!

Šis projekts ir solis virzībā uz videi draudzīgāku lauksaimniecību un uz papildu pievienotās vērtības radīšanu gan lauksaimniekiem, gan Latvijas ekonomikai kopumā.

Zirņu rūpnīca Jelgavā vēl nav sākta būvēt. Projekts ir liels un sarežģīts, ir ļoti daudz tehnoloģisku nianšu. Jāatzīst, ka šo projektu ir ietekmējis Covid-19, jo komunikācija ar partneriem, iekārtu ražotājiem ir bijusi sarežģītāka, lēnāka un grūtāka. Mēs bijām plānojuši, ka šī gada vasaras sākumā mēs jau sāksim būvniecību, taču pašlaik mēs orientējamies uz rudeni. Par apmēram pusgadu projekts ir iekavējies.

Kādas investīcijas no jūsu puses šajā projektā tiks ieguldītas? Kad tā varētu būt gatava?

Plānojam, ka 2023.gada sākumā tiks pabeigta pirmā kārta. Projekts ir sadalīts trijās kārtās, no kopējās 130 000 tonnu pārstrādes jaudas, pirmajā kārtā ir plānotas 30 000 tonnu. Otrajā kārtā jau varētu tik pārstrādātas arī pupas. Pašlaik mums notiek sarunas ar stratēģisko partneri, kas ir globāla mēroga pārtikas nozares uzņēmums.

Protams “Latraps” strādā arī citos virzienos, attīstām arī ikdienas darbību - pirmapstrādes kompleksus mūsu lauksaimniekiem. Šajā jomā mums vēl ir daudz darāmā - Saldū, Jēkabpilī, Daugavpilī, Madonā mums vēl ir nepabeigti punkti, jāturpina investēt Jaunpagastā, Aizkrauklē. Neskatoties uz to, ka mēs iegādājāmies "Alpha osta" daļas, Latvijā nav pietiekamas graudu uzglabāšanas jaudas. Tā ir problēma, jo mums ir graudi no kombaina jākrauj kuģī pa tiešo, un tas nav labi. Pirmkārt, mēs nezinām, ko mēs nokulsim, bet mums jāpārdod pirms ražas novākšanas, nezinot kvalitāti. Otrkārt, ražas novākšanas laikā cena vienmēr ir vissliktākā, jo visi grib pārdot. Tāpēc mums šajā virzienā ir jāturpina investēt un attīstīt mūsu pieņemšanas punktus reģionos, kur pašiem lauksaimniekiem to vēl nav.

Runājot par investīcijām, varbūt varat iezīmēt pašreizējās lauksaimnieka un banku attiecības?

Es domāju, ka šobrīd kopumā situācija ir sarežģīta ne tikai lauksaimniekiem, bet visiem. Pirmkārt, mums joprojām ir pārāk liela reaģēšana uz AML prasībām, Eiropā šajā jomā mēs cenšamies būt par paraugbērniem. Tas rada problēmas ar sadarbības partneriem.

Jāsaka, ka lauksaimniecība joprojām ir viena no stabilākajām nozarēm bankām. Bankas pašas ir atzinušas, ka 30 gadu griezumā banku zaudējumi lauksaimniecībā ir pielīdzināmi nullei. Ir varbūt atsevišķi gadījumi. Lauksaimniecībā tu vari iekrist vienu, varbūt divus gadus, bet nākamajos tu atkal izķepurosies un nomaksāsi gan pamatsummas, gan procentus. Tas ir dialogs starp lauksaimniekiem un pašām bankām. Kā mēs zinām - ja ir ļoti labs projekts, tad visi to ir gatavi finansēt, ja projekts nav pietiekami labs, tad tā arī ir. Es teiktu, ka ne visiem lauksaimniekiem arī pietiek zināšanu, izglītības, lai spētu runāt vienā līmenī ar banku menedžeriem un finansistiem. Te reizēm parādās plaisa, konflikti.

Cik kopumā “Latraps” šobrīd ir biedru?

Pēdējā kopsapulcē, kura notika maija beigās, bija 1127 biedri. Izaugsme ir visu laiku, ja attīstām pirmapstrādes kompleksu kādā reģionā, tad uzreiz pieaug arī biedru skaits. Aizpagājušajā gadā Daugavpili attīstījām, Madona attīstās, Saldus reģionā ir uzbūvēts komplekss, tad uzreiz pieaug biedru skaits, un tas turpinās kādu laiku. Apmēram 50-60 jauni biedri gadā nāk klāt. Lēšu, ka mūsu biedri apsaimnieko apmēram 25-30% no kopējās sējumu platības. Biedru skaita pieaugums liecina par to, ka darām pareizu un lauksaimniekiem nepieciešamu darbu, par ko gribu pateikties visai “Latraps” darbinieku komandai.