Kā pusaudzim atrast darbu vasarā? Daudzi nemaz nevēlas strādāt par grašiem
Tas, kā vasaras mēnešus pavadīs pusaudzis, daudzās ģimenēs kļūst par grūti atrisināmu krustvārdu mīklu. Pie radiem uz laukiem (tizlajiem pāķiem) viņš negrib neparko, jautro piedzīvojumu nometnei, uz kuru devās iepriekšējos gadus, ir pārāk pieaudzis. Ar sīčiem pagalmā viņš nespēlēsies, bet vecmāmiņa pāraugušo bērnu ilgāk par stundu paciest nespēj.
Dienā, kad Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) mājaslapā sāka pieņemt skolēnu pieteikumus vasaras darbam, sistēma no pārslodzes sabojājās. Pēc dažām stundām problēma tika novērsta, un anketu pieņemšana turpinājās. Dienas beigās gandrīz visas 3520 valsts līdzfinansētās vakances jau bija aizņemtas.
Pusaudzis grib strādāt!
Ņemot vērā milzīgo interesi, aģentūra atrada papildu līdzekļus, lai kopumā šovasar nodarbinātu 4588 skolēnus. Uz rezervistu soliņa palika divarpus tūkstoši strādātgribētāju, jo “pusaudži ir tāda publika, kas šodien grib strādāt, rīt braukt pie vecmāmiņas un peldēties”, saka NVA Pakalpojumu departamenta Nodarbinātības pasākumu nodaļas vadītāja Solveiga Kabaka. Nodarbinātības pasākumi vasaras brīvlaikā skolēniem (vecumā no 15 līdz 20 gadiem ieskaitot), kuri mācās vispārizglītojošā, speciālā vai profesionālajā izglītības iestādē, tiek organizēti otro gadu pēc piecu gadu krīzes izraisīta pārtraukuma. Atbilstoši darba likumdošanai skolēns, kas nav sasniedzis 18 gadu vecumu, tiek nodarbināts ne ilgāk par septiņām stundām dienā un ne vairāk kā 35 stundas nedēļā. Par padarīto viņš saņems atalgojumu minimālās darba algas apmērā. Darbs nav liegts arī jaunākiem bērniem – no mācībām brīvajā laikā ar vecāku rakstisku atļauju četras stundas dienā un ne vairāk kā 20 stundas nedēļā strādāt atļauts no 13 gadu vecuma.
Lai gan vēlmi piedalīties izteica visi novadi, visaktīvāk par nodarbinātības pasākumiem interesējās Rīgas un Kurzemes reģionā, stāsta Solveiga Kabaka. Darbu skolēniem piedāvā gan pašvaldības, gan lieli un pazīstami uzņēmumi, gan nelielas saimniecības. Valsts līdzfinansē pusi no skolēna saņemtā atalgojuma. NVA apmaksā arī apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem un obligātās veselības pārbaudes.
Skolēni strādā teritorijas labiekārtošanā, palīgdarbos, palīdz sagatavot skolu jaunajam mācību gadam, novāc ražu zemnieku saimniecībās. Vasaras nometnēs pusaudži uz laiku kļūst par skolotāju palīgiem. Lai strādātu ar klientiem Rīgas lidostā, skolēniem jāprot angļu un krievu valoda, jābūt labām komunikācijas prasmēm. Pusaudži strādā par gidiem, izstāžu zāles uzraugiem, dežurantiem, grāmatveža palīgiem, arhivāriem, datu ievades operatoriem, saldējuma pārdevējiem. Kad jautāju, kuras profesijas ir vispieprasītākās, Solveiga Kabaka atzīst, ka īstenībā skolēni ir gatavi darīt jebko. Skaidrs, ka būt par izstāžu zāles uzraugu vai gidu ir prestižāk, tomēr pusaudži neatsakās ne no viena darba. Lai nopelnītu un justos pieauguši, katru dienu ejot uz darbu, viņi ir gatavi arī mazgāt traukus un slaucīt ielas.
“Galvenā problēma ir ierobežotās iespējas,” neslēpj Solveiga Kabaka. Ārpus rindas pie darba tiek tie skolēni, kas jau iepriekš vienojušies ar darba devēju. Pārējiem jāsagatavo vienkāršots CV un jādodas uz darba interviju. Atlase ir nepajokam – uz vienu vietu pretendentu ir daudz. “Ja darba devējs pusaudzi neizvēlas, jāsaprot, ka arī tā ir pieredze. Nākamajā reizē skolēns sagatavosies labāk. Nodarbinātības pasākumu mērķis nav tikai darbs, bet arī pieredze darba tirgū, karjeras izvēle utt. Skolēns redz, ko nozīmē konkurence un cik grūti ir atbilstoši sevi piedāvāt. Iespējams, kāds no viņiem slaucīs ielas, kaut ko tīrīs un mazgās un pēc tam teiks: es mācīšos un darīšu visu, lai man nav jāslauka ielas,” stāsta speciāliste.
Gribētāju vairāk nekā iespēju
Siguldas novads ir viens no nedaudzajiem, kas vēl krīzes gados pašvaldības budžetā atrada līdzekļus, lai vasarā nodarbinātu savus skolēnus. Pērnajā vasarā ar NVA un pašvaldības līdzfinansējumu Siguldā strādāja 300 skolēnu. Ņemot vērā, ka NVA kvotas paredzētas tikai 15–20 gadu veciem jauniešiem, pašvaldība par saviem līdzekļiem darbu piedāvā jaunākiem pusaudžiem. Drīz vien kļuva skaidrs, ka mēnesis darba tirgū viņiem ir par garu, tāpēc jaunākā vecuma skolēni turpmāk strādās divas nedēļas.
“Katru gadu izvērtējam, kā uzlabot sistēmu. Šogad ieviesām jauninājumu – katrs skolēns norādīja trīs prioritātes, un arī katrs darba devējs atzīmēja vēlamās prasmes pretendentam,” stāsta Siguldas novada domes Izglītības pārvaldes vadītāja vietniece Sandra Ķirule. Pērn jauniešiem darbu piedāvāja divdesmit Siguldas novada uzņēmumi un deviņas pašvaldības struktūrvienības. Pēc Sandras Ķirules domām, NVA uzņēmēju pieteikšanos izsludināja pārāk vēlu, turklāt valsts birokrātiskā sistēma ir smagnēja un neelastīga, tāpēc vairākas pašvaldības doto iespēju neizmanto. Nē, Siguldā neviens strādāt gribošs bērns aiz borta nepaliek. Darba vieta tiek piemeklēta katram.
Šogad jauniešus darbā gaida trīsdesmit vietējie uzņēmumi. “Spektrs ir ļoti plašs – skolēni strādā picērijā, fasē un pārdod Siguldas saldējumu, strādā Turaidas muzejrezervātā, briežu dārzā, organizācijā bērniem ar invaliditāti Cerību spārni. Uzņēmēji prasa dažādas iemaņas: precizitāti, spēju koncentrēties, aktīvi komunicēt, svešvalodu prasmi. Par piecdesmit no 300 bērniem, kas strādāja pagājušajā vasarā, atsauksmes bija ļoti labas, par pārējiem labas. Par kādiem divdesmit sacīja: “Nemūžam vairs!”
Darvas piliens ir katrā medus mucā. Bērni atspoguļo savus vecākus. Viņi auguši kā patērētāji, kam viss tiek pienests uz paplātes. Ir vecāki, kas man piezvana un nolamā trīsstāvīgiem vārdiem par to, ka viņu bērnam bijis jādara mazliet vairāk. Ir bērni, kas neprot pilnīgi neko, jo mājās ir trauku mazgājamā mašīna un cita sadzīves tehnika, bet pozitīvais ir tas, ka viņi grib iemācīties. Par to prieks.”
Bauskas novads NVA nodarbinātības pasākumos jauniešiem iesaistās otro gadu. Šovasar darbu pagastu pārvaldēs un pašvaldības uzņēmumos atraduši 47 jaunie baušķenieki. Pērn iespēju strādāt varēja izmantot trīsdesmit astoņi. “Ne visi jaunieši tika pie darba, gribētāju ir vairāk nekā iespēju,” saka Bauskas novada pašvaldības Saimnieciskās nodaļas speciāliste Agita Eglinska. Bauskas novada pusaudži kārto telpas Bērnu un jauniešu centrā, palīdz pagastu pārvalžu darbiniekiem. Vides servisā nodarbinātie ravē puķu dobes, grābj nopļauto zāli, slauka ielas. Darba devēji ar jaunajiem censoņiem esot apmierināti. “Mēs jau iepriekš strikti norunājām: kurš negrib, lai nenāk, un viss,” saka speciāliste. Daļa bērnu uzreiz esot atteikušies no ravēšanas, grābšanas un ielu tīrīšanas. Jauniešiem labāk patīkot papīru darbs.
Darīšu jebko!
Tikai trešā daļa jauniešu, kas vasarā atrod darbu, noslēdz darba līgumu, liecina pirms trim gadiem veiktā Swedbank aptauja. Aptaujā secināja: lai gan strādāt grasās 77 procenti uzrunāto jauniešu, nelegāla nodarbinātība vasarās gadiem ilgi ir aktuāla problēma, kuras cēloņi meklējami uzņēmēju vēlmē ietaupīt, nemaksājot nodokļus. Daudzi nevēlas sevi apgrūtināt ar administratīvo darba attiecību nokārtošanas procesu. Tā nu tūkstošiem jauniešu, kam nav laimējies tikt NVA programmā un kuri dzīvo nomaļās, konkurētnespējīgās pašvaldībās, kas par savu nākamo paaudzi parūpēties nespēj, ķeras pie nelegāla darba. Viņi saimniecībās novāc ražu, klāj galdus banketiem, auklē bērnus, ravē dārzu, tīra viesu namu istabiņas. Visbiežāk jaunieši lasa ogas un atzīst: “Ja saimnieks maksātu nodokļus vai ko tamlīdzīgu, tad jau vispār nebūtu jēgas.”
Vēl viena iespēja ir sūtīt pusaudzi uz vasaras nometni. Speciālisti atzīst, ka nometnes vairāk piemērotas 11–13 gadu veciem pusaudžiem, jo to piedāvājums ir salīdzinoši bērnišķīgs. Jaunietim, kam jau sešpadsmit un vairāk, organizētas rotaļas un izklaide nešķiet pievilcīgs brīvā laika pavadīšanas formāts. Mājaslapā nometnes.gov.lv atklājas gandrīz bezgalīgs piedāvājums. Rīgas reģionā vien šovasar reģistrētas 322 nometnes. Ja ielūkojamies kartē, visa Latvija burtiski ir nosēta ar bērnu un jauniešu vasaras nometnēm – tukšo plankumu nav. Ilgums – aptuveni viena nedēļa, vidējā cena ap 200 eiro. Tātad, ja ģimenē ir divi pusaudži, par 500 eiro vecāki no viņiem nedēļu var atpūsties. Lētākas ir dienas nometnes. Tomēr to piedāvājums nešķiet pārāk intriģējošs.
Mazākajiem tiek piedāvātas Harija Potera, Toma un Džerija draugu nometnes, vecākiem bērniem – izdzīvošanas, mazo samuraju, pirātu dārgumu meklētāju nometnes. Pieprasītas ir sporta un angļu valodas nometnes. Atrodama arī ķīniešu valodas nometne 7–10 gadus veciem bērniem. Tēmu topā ir ekoloģija, maģija, burvju māksla, dārgumu meklēšana, radoši ekstrēmas aktivitātes (nakts pārgājieni, baskāju takas u. tml.). Daudzas nometnes organizētas bērniem ar invaliditāti, kā arī maznodrošinātajiem.
Vērtība nav naudā
Par valsts piedāvāto iespēju vasarā strādāt uzrunātie ģimenes psihoterapeiti, kas ikdienā strādā ar pusaudžiem, saka: lieliski, kolosāli! Iespēja strādāt ļauj pusaudzim justies līdzvērtīgam, norāda ģimenes psihoterapeite Aina Poiša. Vienas vasaras laikā no bērnišķīga tīņa kūniņas izlaužas personība – viņš kļūst pieaudzis. “Vecākiem, kuri nezina, ko darīt ar pusaudzi brīvlaikā – sūtīt pie vecmāmiņas vai uz nometnēm –, var tikai just līdzi. Lai gan kopumā pusaudžiem vērojama bērnišķīguma tendence, daudzi jaunieši, sākot strādāt, demonstrē lieliskas spējas iekļauties pieaugušo pasaulē ar tās noteikumiem un disciplīnu.”
Pēc psihoterapeites domām, pusaudzim ir jādod iespēja saprast, ko nozīmē pašam nopelnīt naudu, uztaustīt, kādi ir pieaugušo spēles noteikumi, ko nozīmē disciplīna, darba attiecības. “Mūsu paaudze kaplēja bietes, lai nopelnītu magnetofonam. Motivācija bija pilnīgi skaidra, turpretī mūsdienās tā ir izplūdusi. Sliktā ziņa ir tā, ka mūsdienu pusaudžiem raksturīga patērētāju attieksme. Viņi nejūt vajadzību atrauties no lūrēšanas gadžetā un piecelties no dīvāna, kur nu vēl kaut kur iet un strādāt, jo tāpat jau viss ir. Vecāki visu ir sagādājuši. Vēl viena slikta ziņa ir man pienākas attieksme. Pusaudži saka: “Es neiešu par grašiem strādāt.” Johaidī, bet kas tu tāds esi, pat degunu vēl neesi apsildījis, bet kaut ko no sevis jau iedomājies! Respektīvi, jauniešiem mēdz būt pārspīlētas, uzpūstas ambīcijas. Vērtība ir nevis naudā, bet gan darba pieredzē.
Ja jaunietis strādā, vasarai ir jēga. Mēnesi vai divus viņš kārtīgi norukā – noskrien šo sprintu, kam seko bērnišķīga, laiska atpūta ar peldēšanos, braukšanu ar riteni, ogu ēšanu. Ja vecākiem ir grūtības paskaidrot pusaudzim vienkāršas cēloņu un seku sakarības, viņi diemžēl kaut ko ir nokavējuši. Ja iestrādes ir puslīdz pozitīvas, varbūt der paskaidrot bērnam, ka viņš ir pietiekami pieaudzis, lai līdzdarbotos un sniegtu savu ieguldījumu ģimenes budžetā, jo sist mušas visu vasaru neatbilst mūsu ģimenes vērtībām. Lielākā daļa pusaudžu bez piespiešanas strādāt negrib. Kad savu dēlu pēc 9. klases mudināju strādāt, viņš teica, ka vecāki viņam gribot atņemt bērnību. Tagad viņš, to atceroties, smejas. Ir kritiskā robeža, kam jātiek pāri. Ja bērns vasaru pavada, neko nedarot, tā izčākst un izplēn tukšumā. Kādā brīdī bērnam jāapjauš, ka tas, ka vecāki viņu uztur un gādā par visām vajadzībām, vienmēr nebūs pašsaprotami. Tā ir tēma par atbildību. Nepietiek ar to, ka bērns skolā labi mācās. Darbs ir kaut kas no pieaugušo pasaules.”
Ja izrādās, ka kārotais darbs nemaz nav tāds, par kādu pusaudzis sapņojis, ka dzīvē viss ir citādi nekā iztēlē, nav jāsatraucas – arī tā ir pieredze, uzskata psihoterapeite. Katrai maizītei sava garoziņa. Un tā būs vienmēr. Ja bērns vasarā dara nekvalificētu darbu un saprot, ka negrib apstāties pie ielu slaucīšanas, arī tas ir daudz. Tomēr vecākiem neuzkrītoši jāseko līdzi situācijai un jāpārliecinās, vai darba devējs bērnu ļaunprātīgi neizmanto, saka Aina Poiša.
Psihoterapeits Gatis Bušs uzskata, ka valstij vairāk būtu jādomā par pusaudžu nodarbinātību, jo bez pazīšanās darbā iekārtoties ir ļoti grūti. To viņš zina no personiskās pieredzes. “Es nedomāju, ka vasaras nometnes ir labākā izvēle pusaudžiem. Organizācijām un vecākiem nav jādomā, kā viņus izklaidēt, par izklaidi viņi var parūpēties paši. Iespējas strādāt ļauj pusaudžiem justies vērtīgiem, pierādīt sevi, pārvarēt, un tikai tas mūs padara par cilvēkiem. Ir ļoti žēl, ka daļa pusaudžu paliek ārpus aprites.”
Ja pusaudzis vispār uzklausa vecākus – tas jau ir izcili, jo viņa būtība ir rauties prom, uzskata psihoterapeite Baiba Gerharde. “Jāņem vērā, ka pusaudžu un vecāku vēlmes atšķiras. Pusaudžu vecums ir laiks, kad bērns kļūst patstāvīgs, neatkarīgs, atdalās no vecākiem. Tiekšanās pēc neatkarības attiecas arī uz brīvā laika pavadīšanu. Mazi bērni vecākus idealizē, pirmajās klasēs klausa, bet pusaudžiem raksturīgi viņus devalvēt. Lai atraisītos no vecākiem, viņi jāpadara nevērtīgi. Tāpēc pusaudži mēdz teikt, ka vecāki ir stulbi, atpalikuši, neko nesaprot. Tas ir dabisks process.
Skolotāju, treneru, svešu cilvēku teiktajā pusaudzis ieklausās vairāk nekā tajā, ko vienā laidā atkārto vecāki. Strīdā pusaudzim savu taisnību nepierādīt, viņam vienmēr būs argumenti, ko likt pretim vecāku pamācībām. Ir jāsaprot, ka mums, pieaugušajiem, ir citas vērtības un pieredze, mums gribas pasargāt bērnu un līdz ar to kontrolēt. Turpretī viņam ir jātiek vaļā no vecāku aizgādības un pabalstīšanas.”
Baiba Gerharde skaidro, ka pusaudža vecums nozīmē kompānijas, tusiņus, brīvību, iztrakošanos. Tā ir daļa no pieaugšanas procesa. Taču strikti ierobežojumi kavē personības attīstību. Tas ir kā pakāpiens, ja uz tā neuzkāpj, nevar virzīties tālāk. Ja cilvēks pusaugu periodā nav iztrakojies, viņš to dara vēlāk – trīsdesmit, četrdesmit gadu vecumā, mainot partnerus, darbu, sakot citiem acīs visu, ko domā. Pieņemot, ka padsmitnieks pavada daudz laika kopā ar draugiem, priecājas uz nebēdu un ālējas, vecāki var justies drošāk par to, ka viņš tā neuzvedīsies, kļūstot pieaudzis. Pusaudžu vecāki, kam tagad ir ap četrdesmit, 17–18 gadu vecumā iestājās augstskolās un no vecāku mājām pārcēlās uz kopmītni, kur dzīve sita augstu vilni. Šāds laiks cilvēka dzīvē ir vajadzīgs.
Psihoterapeite uzsver: “Nav problēmu, ja vecāku un pusaudžu vēlmes saskan, bet, ja pieaugušie par visu varu grib, lai pusaudzis vasarā strādā, ir pie vietas, tā ir viņu problēma. Bērnam nav jākļūst pāragri pieaugušam. Vasara pusaudža perioda izdzīvošanai ir brīnišķīgs laiks, jo var vēlu mosties un likties gulēt, darīt, ko gribas, doties pie draugiem. Es nemudinu ļaut pusaudzim pilnīgu vaļu: robežām un pienākumiem ir jābūt. Mammām nevajadzētu mazgāt, gludināt un glīti pie gultas nolikt padsmitnieka apģērbu, viņam par to jādomā pašam. Panākt, lai puika gludina drēbes, ir grūtāk, viņš drīzāk salabos riteni. Meitenes sievišķīgas rūpes uzņemas agrākā vecumā. Ja, pārcēlies uz kopmītni, jaunietis neprot pat kartupeļus uzcept un atved no mājām izmazgātas un sagludinātas drēbes, viņš nav pieaudzis. Tomēr naudas pelnīšana ir vecāku pienākums. Uzliekot šīs rūpes bērnam, viņam agri nākas kļūt pieaugušam. Vēlme pēc kaut kā ekskluzīva – moderna viedtālruņa, zīmola apģērba, mūzikas instrumenta – pusaudzim ir laba motivācija, lai strādātu un nopelnītu. Pusaudzis var strādāt, lai nopelnītu naudu personiskiem tēriņiem, piemēram, koncertu, festivālu apmeklējumam.”
Uztraukumam tikai trīs iemesli
Pusaudžu vecāki jūtas bezspēcīgi un satraukti. Lielā bērna atraisīšanos no vecāku kontroles var salīdzināt ar brīdi, kad pirmklasnieku (vai otrklasnieku) pirmo reizi palaiž uz skolu vienu, turpina Baiba Gerharde. “Ja ģimene caur kopīgām tradīcijām un hobijiem – laivošanu, pārgājieniem, sporta spēlēm – bērnam pavēruši citu pasauli, viņi var paļauties, ka tas nemetīsies degradējošo vilinājumu bezdibenī. Arī viņa draugu loks, visticamāk, veidosies no labvēlīgiem jauniešiem. Liela nozīme ir cieņai pret bērnu, tam, vai vecāki ar viņu rēķinājušies. Ja vecāki bērnu audzinājuši autoritatīvi, retorikā turi muti, kā ļoti paklausīgu, kurš neprot pateikt nē, ir liela varbūtība, ka vēlāk viņš nespēs pateikt nē arī citai autoritātei, kas, protams, nebūs skolas direktors, bet gan, iespējams, ne visai pozitīvs jaunietis. Bērnam ir jāspēj savu reizi runāt pretim vecākiem, kuriem savukārt viņš jāuzklausa, dodot vietu arī bērna viedoklim.
Reizēm var dzirdēt: “Viņš bija tik labs bērns, bet sliktie draugi viņu sabojāja, viņš sapinās ar kriminālām autoritātēm.” Sabojāt var tikai tos, kam bezierunu piekāpšanās iemācīta ģimenē, kā arī tos, kas ne tik labā vidē atrod mājās trūkstošo atzinību un sapratni. Vācu kolēģi uzskata, ka ir tikai trīs sarkanās līnijas punkti, kurus pārkāpjot ir nopietni jāsatraucas, – nepabeigta skola, grūtniecība un kriminalitāte. Ja nekā no tā pusaudža dzīvē nav, vecāki var būt mierīgi un uzskatīt, ka bērnu labi audzinājuši. Pēc vāciešu domām, pārējais iekļaujas vētrainajā pusaudžu periodā un ir normāli.
Vēlme atraisīties no vecāku kontroles visspilgtāk izpaužas jautājumos, kas skar ķermeni – frizūru, pīrsingu, ģērbšanās stilu, personīgo higiēnu. Samērā līdzīgi ir ar bērna lietām, telpu (istabu) un arī brīvo laiku. Dažreiz cīņa par to, kurš būs noteicējs, izvēršas īstā karā. Cik iespējams no tā izvairīties, ir vecāku gudrība. Vecākiem būs vieglāk, ja viņi pieņems, ka normāls pusaudzis noteikumus ievēro aptuveni un ne vienmēr. Lai kādas pārmērības arī nāktos piedzīvot, visbiežāk pēc divdesmit gadu vecuma izrādās, ka jaunieša un viņa ģimenes ieradumos nav dramatisku atšķirību. Vērtības, ko vecāki bērnā ir ielikuši, turpinās augt zem pusaudža spurainuma.
Ja bērns sakrusto kājas uz galda un saka – es par trīssimt eiro nestrādāšu –, lai nestrādā! Lai kliedētu pusaudža ilūzijas, vecāki var samazināt finansiālo ieguldījumu līdz minimumam – ēdiens mājās, kedas no lielveikala, telefons vecais. Iespēju nopelnīt var piedāvāt arī ģimene – laukos, pie radiem, mājās nomazgāt logus vai palīdzēt remontēt dzīvokli, pieskatīt jaunākos bērnus, par to saņemot atalgojumu. Robeža, aiz kuras palīdzēšana pārvēršas par darbu, nesavtība un saprātīgi pienākumi par nastu, lūgums pēc palīdzības un darba prasmju mācīšana no sevis atkarīga cilvēka izmantošanā, ir smalka. Abas galējības – gan visatļautība un egocentrisms, izdabāšana bērnam, gan bērna iejūgšana nebeidzamu pienākumu vezumā rada spriedzi un disharmoniju.”
Jāizraujas no vecām matricām
“Kad mans puika iecirtās, ka par sīknaudu nestrādās, es teicu: “Klau, bet cik maksā pirmā darba pieredze?” Kad viņi pēc brīvlaika pirmajā skolas dienā satiksies, viens būs nopelnījis vairāk, cits mazāk, bet tam nav nozīmes. Jēga ir pavērsienā pusaudža domāšanā, ko rada ieskats pieaugušo dzīvē,” saka 12 un 16 gadu vecu zēnu mamma Jana.
Artis no Mārupes uzskata, ka lielāko pilsētu un lauku jauniešu motivācija strādāt atšķiras. “Pilsētu pusaudžiem ir vairāk, kur tērēt, – visi iet uz McDonald’s, kino, brauc ar skrituļslidām, nodarbojas ar skeitbordu vai ko tamlīdzīgu, un tu nevari atpalikt. Pusaudžiem ir noteikts ģērbšanās stils, kam jāseko. Un tad vēl daudzie pulciņi, kas ir par maksu. Manējais piecpadsmitgadnieks pierakstījās kādos desmit un cīņas mākslu nodarbībām nolēma nopelnīt pats, jo mēs ar sievu atteicāmies visus sponsorēt. Pērnajā vasarā puika mēnesi strādāja galdniecībā Bauskā, šogad strādās sporta preču veikalā. Tie jaunieši visur nemaz nav ar mieru strādāt. Piemēram, viņu vidē neskaitās prestiži strādāt Maximā.”
“Pusaudžu vecāki ir auguši padomju varas gados un ir Brežņeva produkti, kuri zina tikai vienu shēmu – lai pie kaut kā tiktu, ir smagi jāstrādā – jāgrozās, jāskaitļo, jāraujas,” spriež četrpadsmit, sešpadsmit un divdesmit gadu vecu pusaudžu tēvs iecavnieks Juris. “Mēs dzīvojam vecajā matricā, no kuras vērtējam pasauli, lai gan Visumā ir daudz citu skatupunktu. Varbūt pusaudžiem nemaz nevajag rauties strādāt, lai pelnītu un pirktu aizvien vairāk lietu, kas īstenībā nevienu nepadara laimīgāku. Vai mēs par visu varu gribam ieraut savus bērnus vāveres ritenī: čakls darbs no rīta līdz vakaram, kredīts, māja, automašīna, jahta un tā tālāk? 20. gadsimta astoņdesmitajos gados skolojušos cilvēku vērtības ir tā dēvētās nabadzības vērtības. Par laimi, mūsu bērni ir auguši pārticībā – apģērba, ēdiena, našķu, rotaļlietu, izklaižu viņiem nav trūcis. Viņuprāt, materiālās nav vērtības, pēc kurām būtu jātiecas, jo tās ir pašsaprotamas. Pusaudžu maksimālismā skaidrāk redzams, ka rutīnas darbam, ja tas nekalpo cēlākam mērķim, nav jēgas. Varbūt iespējams dzīvot un domāt citādi, radīt dižākus mērķus, iet pa citām takām? Kādam taču būs jāpārrauj bezjēdzīgais patēriņa karuselis, kas rada mākslīgas vajadzības un aizvien lielāku patēriņu. Kurš gan cits, ja ne mūsu bērni?”
Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Shutterstock, Ieva Čīka/LETA, Vida Press
