Drosmīgs solis. Puisis no Aizputes pandēmijas laikā atver otru beķereju

“Es pabeidzu Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāti un pēc specialitātes esmu finansists ekonomists. Darba piedāvājumu nebija tik daudz, lai izšķirtos par palikšanu Rīgā. Galvaspilsēta man īsti nekad nav šķitusi simpātiska, vairāk vilka atpakaļ uz mājām,” stāsta Sandris.

Ar ģimenes atbalstu

Dažus mēnešus viņš paspēja pastrādāt būvniecībā, bruģējot ielas, līdz ģimene devusi padomu – nebūtu slikti, ja Aizputē būtu maza beķereja, mammai sen bijis sapnis par ceptuvi. Sandris uzrakstīja projektu, piesaistot līdzekļus no "Altum" programmas jauno uzņēmēju atbalstam. Kaut arī tas bija kredīts, bijuši daži atvieglojumi un ne tik smags slogs, kā aizņemties no bankas.

Sandris neslēpj, ka virtuves lietas viņam nebijušas pie sirds. Kad sākuši, bijusi tikai ideja, bet ne pieredze, to smelties braukuši uz Saldu pie kafejnīcas "MIKO" bijušās īpašnieces Dzintras, kura neliedza padomu, kādas krāsnis, mikserus un citas lietas pirkt.

"Mums parādīja, kā tas izskatās un kas nepieciešams, lai visu īstenotu dzīvē. Lai būtu pirmā sapratne par to, ko grasāmies darīt," teic Sandris. Ar "Altum" naudu gan nepietika, palīdzēja arī Īrijā strādājošais tēvs, un radi izremontēja telpas vecajā koka namā pilsētiņas galvenajā – Atmodas – ielā.

Īstajā dienā

"Aizputē atradām ļoti labu konditori Ilgu Aniņu, kura savu darbu darīja profesionāli un augstā kvalitātē. Līdz ar to ieguvām klientu loku mazpilsētā," priecājas Sandris.

"Beķereja-SS" (burti ir ģimenes iniciāļi) durvis vēra 2014. gada 31. maijā, sestdienā – draudzenes vecmāmiņa iegalvoja, ka jāatver sestdienā, lai tirgošanās ritētu veiksmīgi. Turklāt pirmajam pircējam jābūt vīrietim, šim uzdevumam Sandris sarunāja savu tēvoci. "Nu jau aizputnieki iecienījuši mūsu beķereju. Ja jau tā sešus gadus pastāv mazpilsētā, tad tā var teikt," lepojas Sandris.

Uzdrīkstēšanās sliktos laikos

"Sākot darbu, mums bija doma nodrošināt diezgan plašu sortimentu, lai cilvēkiem neapnīk. Mūsu knifs ir kliņģeri, un firmas kliņģeris ir karamelizētais ar riekstiem. To cepam kopš pirmās dienas, un vēl joprojām klientiem neapnīk, tas ir riktīgiem saldumu mīļotājiem. Aizputē mēs arī daudz cepam picas, tagad vēl vairāk, jo uz vietas klienti nevar baudīt mūsu cepumu – tādi ir šā brīža noteikumi. Un turamies uz mazām smalkmaizītēm, bulciņām, kūciņām, kas ir mūsu pamatdarbs," turpina Sandris.

Šis nav viegls laiks, it sevišķi viesmīlības nozarē, bet tieši pavasarī, kad sākās pandēmija un Aizputē darbi sāka apstāties, dzima ideja atvērt filiāli – ja vienā vietā klājas sliktāk, lai varētu turēties virs ūdens ar otru. Tuvākā vieta, kurp arī paši bieži braukuši, bijusi Liepāja, tur arī iedzīvotāju vairāk.

Liepājā tā nosaukta par "Keikereju", nosaukums sanācis lipīgs, un pircēji jau to iecienījuši. Aizputē topā ir kliņģeris, bet Liepājā kūkas. "Jāpieradina pie mūsu mazajām bulciņām, kuras ir ļoti gardas. Varbūt tas mazais ir labāks nekā klasiskais lielais?" spriež uzņēmējs.

Darbs dod arī brīvību

"Plāns nedaudz ievilkās, jo domājām atvērt augustā, bet atklājām 31. oktobrī, kas nav labākais laiks – nedēļu pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas valstī," atzīst Sandris. "Vienu dienu ir cilvēki, otru dienu atkal nav. Šajā brīdī, protams, būtu izdevīgāk strādāt valsts apmaksātā darbā, jo kā uzņēmējam šis ir smags periods. Tas nav viegli, bet personīgi es cenšos dzīvot kā dzīvoju, ievērojot noteikumus. Teikšu godīgi – man no slimības bail nav. Cenšos strādāt un noturēties savā biznesā."

Lēmumu par beķerejām Sandris nekad nav nožēlojis: "Uzņēmējdarbībā brīžiem esi augšā, brīžiem lejā, bet man patīk, ka pats varu plānot savu laiku, nav ierobežotais grafiks, ka man jābūt darbā no tikiem līdz tikiem. Tā man šķiet īpaša burvība – brīvība. Jā, un kopā ar Aizputes un Liepājas beķerejām esmu devis darbu 11 cilvēkiem."

Pircējiem Sandris novēl veselību un izturību, jo ir grūti morāli izturēt šo brīdi: "Jābūt pacietīgiem un jāgaida, kad varēsim atgriezties normālajā dzīves ritmā."