LTRK: daudzi saglabās attālināto darbu arī pēc Covid-19 krīzes, tādēļ nodokļu regulējumam ir jāiet līdzi laika garam

Lai kompensētu darbiniekiem ar attālināto darbu saistītās izmaksas – interneta un mobilā telefona pieslēgumu, darba vietas aprīkojuma amortizāciju un citus izdevumus, uzņēmēji ir spiesti piemērot sarežģīti administrējamu nodokļu sistēmu.

2021.gadā uzņēmēji beidzot varēs kompensēt darbiniekiem šos izdevumus katru mēnesi 30 eiro apmērā, nepiemērojot tiem algas nodokli (IIN, VSAOI), bet tas joprojām notiks sarežģītā un kompleksi organizējamā veidā.

LTRK ieskatā šim regulējumam bija jāstājas spēkā nekavējoties, un tas nedrīkst būt tikai pagaidu risinājums līdz nākamā gada beigām, kā to lēmusi Saeima. Nodokļu regulējumam ir jāiet līdzi laika garam, un iespējai kompensēt attālinātā darba izdevumus, nepiemērojot algas nodokli, jābūt pieejamam ilgtermiņā un bez sarežģīti administrējamas attālinātā darba dienu uzskaites.

Zariņa uzsver, ka vienkārša un ērta izmaksu atlīdzināšana darba ņēmējiem ir būtiska, domājot par godprātīgu nodokļu nomaksu, nodokļu maksātāju motivāciju, kā arī administratīvā sloga mazināšanu un attālinātā darba veicināšanu – visiem šiem jautājumiem, kas it kā ir valdības prioritātes.

Pašlaik kompensācijas darbiniekiem to izdevumu segšanai, kas saistīti ar darba veikšanu attālināti, saskaņā ar nodokļu normatīvo regulējumu tiek uzskatītas kā darbinieku papildu labums, kas attiecīgi tiek papildus aplikts ar algas nodokļiem – IIN un VSAOI. LTRK ieskatā, šis ir ļoti aplams veids un izpratne par to, ka ar tiešiem darba pienākumiem – veiktām attālināta darba formā – saistītas izmaksas būtu uzskatāmas par darbinieka papildu labumu.

LTRK jau šī gada pavasarī vērsa Finanšu ministrijas, Labklājības ministrijas un Valsts ieņēmuma dienesta uzmanību, ka, ja darba devējs nosaka pienākumu darbiniekam, kurš strādā attālināti, nodrošināt interneta vai mobilo sakaru pieslēgumu, darba devējam ir tiesības tās kompensēt, un tās nav uzskatāmas par darbinieka ienākumu, par kuru jāmaksā algas nodoklis. Šādas izmaksas ir uzskatāmas par darba devēja ar saimniecisko darbību saistītām izmaksām uzņēmuma ienākuma nodokļa kontekstā.

Uzņēmēji ir kļuvuši par ķīlniekiem situācijai, kur nodokļu regulējums ir pretrunā Darba likumam, kas nosaka, ka attālinātais darbs ir darba devēja saimnieciskās darbības izmaksas, savukārt likums par Iedzīvotāju ienākuma nodokli, ka tas ir darbinieka papildu labums. Laikus labotas likumdošanas nepilnības būtu krietni atvieglojušas uzņēmēju pielāgošanās spējas pandēmijas radītājai situācijai šodien, mazinot virkni neskaidrību – tai skaitā par atbilstoša aprīkojuma nodrošināšanu darbiniekiem, kas strādā attālināti.

Zariņa norāda, ka šobrīd tehnoloģijas ļauj arvien vairāk dažādu nozaru profesionāļiem strādāt no mājām, un par šī Latvijā vai citā valstī dzīvojošā profesionāļa darba devēju var kļūt teju jebkurš uzņēmums visā pasaulē. Tādējādi darbs attālināti kļūst arvien pieprasītāks ne tikai Covid-19 krīzes ietekmē. Pašreiz Latvijas uzņēmumu konkurētspēju augsti kvalificētu darbinieku piesaistē apdraud Saeimas pieņemtais normatīvo aktu brāķis. Tādēļ LTRK ir vairākkārtīgi aicinājusi politikas veidotājus ar steigu labot kļūdas likumā par iedzīvotāju ienākuma nodokli – izņemt ar nodokli neapliekamās attālinātā darba izdevumu kompensācijas no pārejas noteikumiem, nosakot tām pastāvīgu statusu, un paaugstināt ar nodokli neapliekamo kompensācijas griestu slieksni no 30 uz 60 eiro mēnesī. Šim ilgtermiņa risinājumam, kas ir uzņēmumiem un to darbiniekiem draudzīgāks un vieglāk piemērojams, ir jāstājas spēkā nekavējoties, negaidot nākamo gadu.

LTRK uzskata, ka Covid-19 krīzei beidzoties, jānodrošina iespējas darbiniekiem strādāt dažādās nodarbinātības formās – arī attālināti – un ar to saistīto izdevumu segšana darbiniekiem var būt viens no motivācijas elementiem, lai izvēles svaru kauss nosvērtos par labu talantu palikšanai Latvijā. Savukārt viegli administrējams kompensāciju izmaksas ietvars uzņēmējiem ļaus ātrāk šo tik būtisko atbalstu nodrošināt.