“Trako deviņdesmito” kļūdas: tā vietā, lai glābtu VEF un “Banku Baltiju”, ēdām importa konservus
Piedzīvojot šo, Covid-19 izraisīto krīzi, ir iemesls atskatīties arī uz iepriekšējiem ekonomiskajiem satricinājumiem, kad “trakajos deviņdesmitajos” visu grāva un cēla pa jaunu. Ekonomists Uldis Osis teic, ka toreiz daudz ko darījām nepareizi: varēja glābt gan VEF, gan “Banku Baltija”, nevajadzēja Latviju pārpludināt ar importa putraimiem un konserviem. Bet vilciens jau aizgājis…
Intervijā žurnālam “9vīri” Osis uz jautājumu, ko vajadzēja darīt citādāk pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad atguvām neatkarību, teica:
“Oi, daudz ko. Piemēram, 1991. gadā Māris Gailis, kas toreiz bija Ministru Padomes ārējo ekonomisko sakaru departamenta ģenerāldirektors, uzaicināja mani par savu pirmo vietnieku. Tajā laikā biju viens no nedaudzajiem, kas kaut ko valdībā zināja no tirgus ekonomikas un biznesa un diezgan labi runāju angliski. Man bija jānodrošina attiecības ar ārējiem investoriem, jāpiesaista Latvijai investīcijas. Tajā laikā tas bija arhisvarīgi, mēs atdalījāmies no PSRS, kur valdīja pilnīgs haoss.
Bet reāli es ar to nenodarbojos, jo gandrīz tāpat kā tagad Latvijā bija panika, ka tauta mirs badu, nebūs maizes, būs haoss un laupīšanas. Tad nu mēs nodarbojāmies ar to, ka braucām pa visu Eiropu, runājām ar valdībām, ar Eiropas Komisiju, lai mums piegādā pārtiku – putraimus, graudus, konservus… Taisījām pieprasījumus, cik tonnu mums visa kā vajag. Pēc tam izrādījās, ka mūsu lauksaimniecība nemaz tik vāja nav, drīz vien veikalu plaukti bija pilni. Bet Rietumi arī mums ešeloniem saveda pārtiku, piedzina elevatorus un noliktavas pilnas līdz griestiem, un beigās nezinājām, kur to likt. Vajadzēja to brīvā tirgū pamazām pārdot, lai negrautu iekšējo tirgu, kas tikko bija sācis atkopties, bet daļu graudu nākamajos gados nācās norakstīt, jo tie bija sākuši pelēt.
Vai to varēja nepieļaut? Nezinu. Neviens nevarēja droši pateikt, kas un kā būs. Bet kāpēc notika tā, kā notika? Tāpēc, ka vairs nevajadzēja apgādāt visu plašo PSRS, jo tā vairs nemaksāja par centralizētajām piegādēm uz Maskavu un Ļeņingradu. Zemnieki sāka mēģināt produkciju pārdot vietējā tirgū un pilnībā spēja nodrošināt Latviju ar pārtiku un vēl eksportēt.
Tā bija nejēdzīga kļūda. Taču tādos brīžos šādas radikālas strukturālas pārmaiņas ir neparedzamas. Cilvēkiem, kas tajā brīdī atbild par to, ir ļoti grūti prognozēt, kas notiks. Krievijas rublis krita, devalvējās ne pa dienām, bet pat pa stundām, Krievija maksāja rubļos, līdz ar to viss juka un bruka.
Cita tā laika kļūda ir ļoti aizkavējusies privatizācija. Bija nolemts, ka nozaru ministrijas pašas nodarbosies ar privatizāciju. Tas nebija pareizi. Tikai tad, kad tika izveidota Privatizācijas aģentūra, ieviesa vienotu kārtību un likumdošanu, un lietas sāka notikt kaut cik sakarīgi, bet arī tad lielā steigā, jo daudzi uzņēmumi pa to laiku bija nonākuši avārijas stāvoklī, cilvēki tika masveidā atlaisti, ražošana sabruka, iekārtas, no kurām dažas nebija nemaz tik sliktas, veikli darboņi pārdeva lūžņos, it īpaši krāsainos metālus. Šīs aizkavēšanās dēļ daudz kas diemžēl notika haotiski un bezjēdzīgi.
- Vai Latvijas rūpniecības flagmani VEF varēja saglabāt?
- Daļu noteikti varēja. Kad es 1994. gadā pēc Birkava valdības demisionēšanas pametu politiku, tad konsultēju VEF kopā ar bijušo, ilggadējo “British Telecom” viceprezidentu. Mums bija plāns, ko varētu saglabāt un sagatavot ārvalstu investīcijām. Varbūt tas pats “British Telecom” būtu bijis ieinteresēts investors. Bet nostrādāja tās problēmas, ko nupat jau minēju, – privatizācija bija aizkavējusies, VEF nonācis ļoti smagā situācijā. Pirms tam VEF bija piedalījies konkursā par Maskavas vadības telefonizāciju. Tur piedalījās arī “Siemens”, “Hitachi” un citi globālie spēlētāji. Ko vefiņš tur varēja izdarīt? Viņu telefona centrāles nebija labākās, bet bija līmenī, ar cenu varētu konkurēt. Bet aiz globālajiem spēlētājiem stāvēja lielās bankas, kas Maskavas vadībai deva ilgtermiņa kredītus ar izdevīgiem nosacījumiem. Šajā ziņā VEF nevarēja piedāvāt neko, viņam uzreiz vajadzēja samaksu, pat avansā.
Ko tādā situācijā dara? Sadala uzņēmumu cehos, iecirkņos un tā tālāk, lai katrs mēģina pats izdzīvot kā partizānu karā, jo centralizēti neko vairs nevar izdarīt. Lielākā daļa izčākstēja, kāds vēl kādu laiku izdzīvoja, bet, kad ienāca kvalitatīvs imports, neviens VEF produkciju vairs negribēja pirkt.
- Šogad aprit 25 gadi kopš lielās banku krīzes, “Bankas Baltija” sabrukuma. Vai tolaik banku pieskatīšana nevarēja būt stingrāka?
- Varēja gan. Tur nebija vajadzīgas nekādas lielas investīcijas, vajadzēja tikai organizēt kontroli un uzraudzību. Bija arī ārvalstu padomdevēji, eksperti Latvijas Bankā, kas ieteica pastiprināt uzraudzību. Bet Latvijas Bankā toreiz bija ļoti liberāls noskaņojums, ka tirgus neredzamā roka to noregulēs. Tā arī noregulēja...
- Kurš ir bijis labākais Latvijas premjerministrs?
- Man prātā nāk Andris Šķēle. Nezinu, vai viņš var tikt uzskatīts par labāko, bet par piemērotāko gan, vismaz sākumposmā. Šķēle bija labs menedžeris. Esmu ar viņu strādājis kopā kā nealgots padomnieks. Reizi vai divas nedēļā mums bija kafijas vakari nelielā kompānijā, kuros tika pārrunāts darāmais, bez protokoliem un oficiāliem priekšlikumiem, lai visi justos brīvi. Tas bija pareizi darīts un kādu laiku ļoti labi gāja. Ilgi gan tas nevarēja turpināties, jo Šķēles kredo bija, ka valsts jāvada kā uzņēmums. Kādā brīdī tas ir pareizākais piegājiens, bet ne ilgi, jo valsts tomēr ir jāvada kā valsts!
