Vācijā dzīvojošs krievs: "Pirmo reizi sajutu, kas ir valsts" - kā valdība tur krīzē palīdz cilvēkiem
Lai cīnītos ar Covid-19 izraisītās pandēmijas ekonomiskajām sekām, Vācijā iedarbināta valdības kompensāciju programma, kuras mērķis ir atbalstīt uzņēmumus un novērst masveida darbinieku atlaišanas.
Šī programma, kas zināma ar nosaukumu “Kurzarbeit”, paredz to, ka uzņēmumu darbinieki var pāriet uz saīsinātā darba laika shēmu vai tikt pilnībā aizsūtīti mājās, taču ar valsts atbalstu palikt oficiāli nodarbināti. Uzņēmumiem pilnībā vai daļēji samazinot darbinieku darba stundas, valsts aizvien cilvēkiem izmaksā 60% no algas, bet tiem, kuriem ir bērni, 67% no algas.
Ārvalstu mediji vēstī, ka šai programmai pieteicies jau teju pusmiljons uzņēmumu un saņemto pieteikumu skaits nav audzis tik strauji pat 2008. gada finanšu krīzes laikā, kad arī tika iedarbināta šī programma, palīdzot izvairīties no masveida atlaišanām.
“Deutsche Bank” ekonomists Stefans Šneiders komentē: “Kurzarbeit ir lielisks instruments gan uzņēmējiem, gan nodarbinātajiem, jo tas saglabā iepriekšējo finansiālo drošību, kā arī palīdz drošāk plānot tuvāko nākotni laikā, kad ekonomika patiešām sarūk.”
Šis instruments sevi pieradīja jau pēdējās finanšu krīzes laikā, kad 2009. gadā Vācijas ekonomika saruka par 5%. Toreiz krīze atstāja ietekmi uz aptuveni 1,1 miljonu strādājošo. Valdībai šī programma izmaksāja aptuveni 10 miljardus eiro, taču 2009. gada beigās bezdarba līmenis bija vien 7,6% - tas bija zemāks rādītājs nekā 2008. gadā.
Šis instruments arī palīdz uzņēmumiem nezaudēt savus labos darbiniekus, kamēr darbība ir apstājusies vai darba apjomi krasi samazinājušies.
Savus pieteikumus palīdzības programmai iesniedz arī mazie uzņēmumi, piemēram, kafejnīcas un restorāni, raksta vācu mediji.
Tāpat Vācijas valdības palīdzība pienākas pašnodarbinātajiem, mūziķiem, māksliniekiem un citiem uzņēmumiem ar mazu darbinieku skaitu, kas šobrīd ieviesto ierobežojumu dēļ nonāk finansiālās grūtībās.
“Pirmo reizi jūtu, ko nozīmē valsts”
Ievērību sociālajā tīklā “Facebook” izpelnījies kāda Krievijas pilsoņa Aleksandra Mindlina ieraksts. Vīrietis dzīvo Vācijā un viņam ir pastāvīgā uzturēšanās atļauja, taču nav Vācijas pilsonības. Viņš stāsta, ka nākamajā dienā pēc pieteikuma iesniegšanas Vācijas valsts bez jebkādiem jautājumiem ieskaitīja naudas summu, kas aptuveni atbilst trīs mēnešu peļņai. “Pārskaitīja, neņemot vērā to, ka es neesmu šīs valsts pilsonis. Pārskaitīja, neprasot nekādus dokumentus vai pierādījumus. Vienkārši pārskaitīja,” viņš raksta, piebilstot, ka šo palīdzību saņēma ne tikai viņš, bet visi viņa pazīstamie gidi, mākslinieki, kafejnīcu, mazu viesnīcu un restorānu īpašnieki.
Viņš saka: “Varbūt lielajam biznesam šī summa šķistu maza, bet mums, individuālajiem uzņēmējiem, tas ir ļoti liels un drošs glābšanas riņķis,” viņš saka, piebilstot: “Pirmo reizi dzīvē apzinos, ko nozīmē jēdziens “valsts”.”
“Kādreiz mana valsts bija PSRS. Kā tā sevi parādīja? Galvenokārt ar pārmetumiem: “Mēs tevi izaudzinājām, mēs tevi izmācījām, tagad tev ir pienākums, pienākums, pienākums… pret valsti.” Man bija grūti tam piekrist, jo audzināja mani mamma un tētis. Un izmācīja mani arī viņi, bet valsts turpināja apgalvot, ka man ir “pienākums, pienākums, pienākums” dienēt armijā, dzīvot pēc pieraksta, strādāt nevis tur, kur man ir interesanti un kur varu būt noderīgs, bet tur, kur esmu norīkots. Protams, valsts par labu uzvedību man varēja iedot dzīvokli – tādu, kādu uzskatīs man par vajadzīgu, sanatoriju, uz kuru mani nosūtīs, un varbūt pēc 10 gadu gaidīšanas rindā iedos arī automašīnu. Vai es jutu, ka PSRS ir mana valsts? Nē. Pēc tam par manu valsti kļuva Krievijas Federācija. Sākumā tā centās būt demokrātiska un ieceres bija skaistas, taču tās nepiepildījās. Atnāca “īstais saimnieks” un atcēla demokrātijas centienus,” spriež Vācijā dzīvojošais krievs.
Viņš piebilst, ka vienīgo valsts palīdzību, kuru ir redzējis Krievijā, ir “mātes kapitāls” jaunajām māmiņām, kuru pats gan nekad nav saņēmis. Vīrietis pabeidz, ka tagad Vācijā pirmo reizi ir sajutis, ko nozīmē valsts.
