Iznāk grāmata par telekomunikāciju vēsturi

Grāmatas autore ir žurnāla “Sakaru Pasaule” kādreizējā redaktore Gunta Kļaviņa, un apjomīgajā izdevumā ir apkopoti vairāk nekā trīsdesmit telekomunikāciju nozares veterānu atmiņu stāsti par to, kā šī nozare Latvijā attīstījusies pēc neatkarības atgūšanas. Te ir gan stāsti par VDK slepeno sakaru ierīču pārņemšanu, gan interneta pirmsākumiem Latvijā, gan par neilgo peidžeru laikmetu, gan mobilo sakaru izaugsmi un daudz ko citu.

Atmiņās dalījušies tādi cilvēki kā bijušais “Lattelekom” prezidents Gundars Strautmanis, viens no kādreiz slavenās IT kompānijas “SWH Rīga” dibinātājiem Valdis Lokenbahs, mobilo sakaru kompānijas LMT prezidents Juris Binde, uzņēmuma “SAF Tehnika” valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs Latvijas Telekomunikāciju asociācijas izpilddirektors Jānis Lelis, šīs pašas asociācijas prezidents Pēteris Šmidre un daudzi citi.

Grāmatas atvēršanas svētki bija kupli apmeklēti un noritēja saviesīgi pacilātā gaisotne, telekomunikāciju veterāniem laiku pa laikam vienojoties kopīgā dziesmā un parunājoties ar sen nesatiktiem kolēģiem.

Par to, kādēļ šāda grāmata izdota un ar ko tā ir īpaša, ievadvārdos pastāstīja tās autore Gunta Kļaviņa: “Mūsu grāmatas varoņiem varbūt nevar piedēvēt tādu spēku, kāds piemīt eposa “Lāčplēsis” varonim, toties gara un domu spēka viņiem ir tik daudz, lai noturētu Latvijas telekomunikāciju nozari visaugstāko kalnu līmenī. Viņi ir apveltīti ar prāta apveltītu maģiju, kas spējusi pārveidot pasauli un padarīt to tik kompaktu, ka var ielikt kabatā. Mazi noslēpumi no šīs maģijas jums atklāsies šajā grāmatā.”

Lai klātesošos ieintriģētu, viņa minēja dažus no šiem noslēpumiem. Piemēram, kā izrādās, pirmie informāciju tehnoloģijas iedīgļi izauguši, pateicoties doktordesai, bet kādreizējais “Baltkom” šefs Pēteris Šmidre līdz ēkas astotajam stāvam milzīgu telefoncentrāli uzdabūjis, nojaucot mājai veselu stāvu.

Arī grāmatā ne vienreiz vien pieminētajam Pēterim Šmidrem bija kas sakāms: “Mūsu nozarei un asociācijai ir paveicies, jo ne katrai nozarei tās dzīves laikā ir savs vēstures rakstītājs. Latvijas Telekomunikāciju asociācija pastāv jau sen, un ar laiku tās attīstība kļūst arvien vairāk vēsturiska. Mēs savulaik jau palīdzējām izlaist divas Ināra Kļaviņa grāmatas par apvienības “Radiotehnika” vēsturi. Savukārt šī grāmata ir par pirmajiem neatkarības gadiem, kad zināšanas mums gan bija, taču galīgi nebija pieredzes, kā dzīvot kapitālismā. Noteikti ikviens no klātesošajiem laikiem var atcerēties daudz smieklīgu stāstu no tiem laikiem. Tādēļ, lai neiedziļinātos ministriju pavēles un tamlīdzīgās lietās, mēs nospriedām, ka labāk vēsturi izstāstīt caur cilvēku stāstiem. Jo nozares vēsturi taisa tieši cilvēki ar savu talantu un entuziasmu. Un, tā kā grāmata ir iznākusi pamatīga, tad laikam jau mūsu nozares cilvēki ir strādājuši ilgi un kārtīgi.”

Daži fragmenti no grāmatas “IKT nozare atmodas gaismā. Cilvēki. Notikumi. Atmiņas”

Pēteris Šmidre par “Baltkom” kabeļtelevīzijas pirmsākumiem

“Abonēšanas maksu mūsu partneri izrēķināja pēc amerikāņu maksātspējas standartiem: 30 dolāri mēnesī! Tas bija 1991. gads, un viņiem nebija ne jausmas, kāda te valda nabadzība. Protams, es skaidroju, ka mūsu apstākļiem tā būtu pārlieku augsta maksa, bet viņi neņēma vērā manus argumentus. Vien pavīpsnāja un lika saprast, ka ne jau es būšu tas, kas mācīs viņiem taisīt biznesu. Tā nu viņi izdarīja pēc sava prāta un… pirmajā pusgadā mums bija tieši viens abonents! Un tas pats - ASV vēstniecības darbinieks, kurš droši vien strādāja ar kaut kādiem izlūkiem, tāpēc viņam to vajadzēja. Tad nu gudrie partneri beidzot saprata, ka mūsu vietējais tirgus tomēr mazliet atšķiras no Amerikas.”

Kompānijas “SWH Rīga” dibinātājs Valdis Lokenbahs par IT nozares pirmsākumiem

“Pašā sākumā, 1990. gadā, kādu brīdi programmētājiem bija tāda nostāja: gribu, eju uz darbu, negribu - neeju. Lai dabūtu cilvēkus kopā un nepalaistu viņus savā vaļā, mēs izmantojām pat visai amizantas un mūsdienu pārpilnībā īsti nesaprotamas metodes. “SWH” pirmsākumos Tālbergs (Andris Tālbergs - viens no “SWH Rīga” līdzdibinātājiem) bija ļoti noraizējies. Viņš teica: “Es nezinu, kā dabūt cilvēkus no rīta uz darbu. Ja mēs gribam kaut ko sasniegt, tad rīta stundās jāstrādā.” Tad viņš izdomāja, kā piedabūt puišus nākt uz darbu. Viņš tirgū sameklēja cilvēkus, kas tirgoja labas doktordesas (jāatceras, ka tolaik desa bija liels deficīts!), veda uz bijušo Vilhelma Muntera māju Lielupē, kuru mēs nomājām, lai programmētājiem būtu vieta, kur strādāt. Mūsu saimniecības daļas vadītājs cēlās agri no rīta, sagrieza baltmaizi, uzzieda sviestu, sagrieza desu biezās šķēlēs un nolika uz galda. Kurš atnāks ātrāk, tas dabūs! Liela daļa darbinieku turpat Muntera mājā dzīvoja, tādēļ nebija sarežģīti atnākt uz brokastīm. Un vēl kādām! Veikalos desas nebija, visi to novērtēja. Tad nu puiši atnāca, salika visus labumus šķīvīšos un sēdās pie saviem datoriem nobaudīt, pie reizes bija arī labs stimuls darbam.”

Kādreizējais Austrumu telefona tīkla priekšnieks Edmunds Spektors par čekas mantojumu

“Visās telefonu centrālēs tolaik bija parastajai publikai nezināma slepena telpa kaut kur bēniņos vai citā nomaļā vietā, caur kuru gāja visu VDK kabeļi. Zinu par gadījumiem, kad to ebreju telefoni, kuri gatavojās izbraukt uz Izraēlu, jau apmēram pusgadu iepriekš tika noklausīti, bija fiksētas visas viņu sarunas. Specdienestiem bija zināms viss: kādas vērtīgas lietas viņi gatavojas izvest, ko plāno Izraēlā darīt, ar ko kontaktējas. Visi ebreju telefona numuri tika komutēti caur aparatūru, kas bija telefona centrālēs, un sarunas tika ierakstītas magnetofona lentēs nepārtrauktā režīmā. Neviens jau neiedomājās, ka tik ļoti šīs sarunas kontrolēs, kādreiz arī neapdomīgi izrunājās par politiskām tēmām. Ja šie cilvēki šķita politiski neuzticami, tos no Latvijas uz Izraēlu neizlaida, protams, neko nepaskaidrojot.”