Uzņēmējs Kaspars Ivanovs: "Mums, latviešiem, jāpārvar kautrīgums un jāslavē savi produkti"

Kā sevi jūtat vairāk – kā ārstu vai uzņēmēju?

Pēdējā laikā – kā uzņēmēju. Bet tas, ko esi mācījies, nekur nepazūd. Piedzimstam vienādi, bet pēc tam viens ir ārsts, otrs skolotājs, trešais uzņēmējs...

Studēt medicīnu gājāt ar īpašu aicinājumu?

Jā. Onkulis bija dakteris, un viņa stāsti par medicīnu man kā mazam puikam šķita ļoti interesanti. Kad viņš reizēm atbrauca ciemos un uzvilka balto halātu, es jutu tādu kā tīrības sajūtu, un tas bija vilinošs faktors.

Ko izstudējāt?

Šķiet, gandrīz visi medicīnas studenti pirmajos kursos grib būt ķirurgi, ne gluži asiņainie, bet tie, kas iejaucas… Es biju ķirurgs transplantoloģijā.

Veicāt arī operācijas?

Kādu laiku. Stradiņi bija vienīgā slimnīca, kur šādas operācijas veica. Transplantējām galvenokārt nieres. Ir pagājis diezgan ilgs laiks, kolēģi daudz paveikuši, ir bijušas sirds un aknu operācijas. Toreiz tika dota otra iespēja nierei un cilvēkam.

Vai atceraties brīdi, kad jūsu domas sāka vērsties uzņēmējdarbības virzienā? Kādi tam bija iemesli?

Daudz kas mainījās, sākās kopdzīve ar dzīvesbiedri, piedzima dēls... Farmācijas uzņēmums meklēja jaunus darbiniekus, tajā laikā likās, ka ir iespējams savienot. Kādu laiku mēģināju braukt divās karietēs – medicīnā un farmācijā, bet tas, protams, nav viegli, mokies, strādā ilgas stundas, kādu dienu profesors mani paaicināja: “Kaspar, tev ir jāizlemj.” Un, kad to izdari, kļūst ļoti viegli.

Izlēmāt dibināt savu uzņēmumu?

Vēl nē. Tajā laikā strādāju franču uzņēmumā, kas Latvijā izplatīja zāles. Man tā bija iespēja, ieguvu ļoti labu darba izglītību, izgāju praksi. Uzņēmumam bija ļoti labi tirgzinības speciālisti, saņēmu labas konsultācijas. Savs uzņēmums nāca krietni vēlāk.

Bet esmu ļoti priecīgs, ka man bija iespēja izbaudīt pasaules mēroga farmāciju, kas parādīja daudz sakarību. Tajā firmā izgāju daudz pozīciju, faktiski visas, nebiju vienīgi grāmatvedībā. Man ļoti palīdzējuši skolotāji gan skolā, gan pēc tam slimnīcā – no medmāsām līdz pat profesoriem. Tagad saprotu, ka arī man tās ir jānodod tālāk, lai ir pēctecība. Es ieteiktu noņemt cepuri, uzsmaidīt un lieku reizi pamāt savam skolotājam.

Un tomēr – kā dzima jūsu uzņēmums?

Firma piedāvāja apciemot viņu ražotni Francijā. Tā bija 300 kilometru no Parīzes, domāju, viss būs zeltā, sudrabā, bet nē – normāls angārs, kādi ir arī Latvijā. Cilvēki halātos, cepurītēs, maskās. Braucot atpakaļ, domāju – vajadzētu kaut ko sākt, paskatījos uzņēmumu sarakstā, un saistītu ar farmāciju nebija ļoti daudz.

Divi lielie flagmaņi Grindex un Olainfarm, tad mazāki otrās rindas uzņēmumi, es mēģināju viņus uzrunāt. Nezinu, tas ir labi vai slikti, bet es vienmēr vēlos sadarboties. Trīspadsmit gadus jau biju nostrādājis farmācijā, uzkrājis pieredzi, redzēju, ka latviešu uzņēmumi koncentrējas uz vienu produktu grupu.

Tas, protams, nav slikti, bet tirgus ir daudz plašāks. Vairākas reizes gāju ciemos pie Silvanola, uzrunājot, vai viņi gribētu sadarboties, pagāja laiks, un atradām iespēju. Pirmos produktus Silvanols ražoja man. Tad man vēl nebija ražošanas, bet mārketinga uzņēmums. Izveidoju savus produktus un mēģināju tos ievadīt tirgū.

Kad jūsu uzņēmums kļuva par ražotni?

Nekas nenāk ātri. Kopā ar komandu man izdevās šos produktus pārdot, izveidot vēl jaunus, un tad Silvanols teica: “Nāc pie mums, mēs tev dāvināsim daļu uzņēmuma, precīzāk – varēsi iegādāties par mazu nauu.” Tā es Silvanolā nokļuvu jau kā īpašnieks, vadītājs un kopā ar komandu izveidoju vairāk nekā 70 jaunus produktus nozarēs, kurās to vēl nebija.

Zinātnieki stāsta, ka produktu ceļš līdz patērētājam ir ļoti garš, reizēm pat 10 gadu. Tas atšķiras no jūsu pieredzes?

Ķīmiskie medikamenti ir vieni no sarežģītākajiem produktiem, to izstrādei, kā teicāt, vajadzīgi 10 un vairāk gadu. Bet katru gadu pasaulē atklāj tūkstošiem jaunu dabas izejvielu, kuras nekad neieraudzīs medikamentu reģistrāciju, bet tajā pašā laikā tās ir drošas, efektīvas, un tās var lietot veselības veicināšanai. Tās var iekļaut citas kategorijas produktos, kādas ir, tā sauktie uztura bagātinātāji, bioloģiski aktīvas vielas. Nu, kurš gan negrib būt bagātāks ar veselību?

Kāda ir jūsu uzņēmuma filozofija?

Mēs nekopējam nevienu. Filozofija ir – tā kā nākam vēlāk, mēs varam izveidot tādus produktus, kas ir interesantāki patērētājam, ar lielākām aktīvo vielu devām. Citu ražotāju produkti jālieto, teiksim, astoņas reizes dienā, taču mūsējie – divas. Filozofija ir radīt oriģinālproduktus, pie kuriem klients vēlētos atgriezties.

Kurus uzskatāt par saviem īpašajiem veiksmes stāstiem, ar kuriem esat piedāvājuši varbūt pat kaut ko revolucionāru?

Pasaulē ir ļoti daudz izdomāts, un kaut ko revolucionāru atklāt ir grūti, bet, iesaistot profesionāļus, var izveidot produktus, kuri tiešām palīdz. Viens no tādiem ir Aterolip. Inovācija būs pirmais Baltijā dabīgais vēdera spazmu uzveicējs. Braukājot pa dažādām izstādēm, lasot zinātnisko literatūru, uzklausot speciālistu viedokļus, vienmēr var atrast kaut ko tādu, kas līdz šim ir šķitis grūts, sarežģīts, bet tieši tev var izdoties to izveidot. 1. aprīlī mēs Latvijā ieviesām Spasmoil. Varbūt liekas, kas tur liels, pasaulē jau ir tādi produkti – protams, bet tos vienmēr var uzlabot.

Kur ņemat izvejvielas saviem produktiem? Tās nāk no Latvijas dabas?

Ir tādas, kuras nāk no Latvijas, – dzērvenes, bietes, mellenes, upenes, aronijas, cidonijas. Izmantojam arī citu Latvijas zāļu ražotāju ekstraktus, kas specializējušies to izstrādē. Dobeles rūpnīca L.Ē.V. mums gatavo gan kliņģerīšu, gan vēl 20 dažādu veidu ekstraktus. Daudz vielu ievedam no Eiropas valstīm, piemēram, magniju no Vācijas, bet arī no Spānijas, Francijas un Itālijas. Šiem ražotājiem tuvāk ir citas dabas vielas, ārstniecības augi. Viņi tos ražo lielos apjomos, līdz ar to mūsu ražotājiem būtu grūti konkurēt.

Vai arī uz farmācijas produktiem varētu attiekties aicinājums iedzīvotājiem pirkt savas valsts preci?

Tā ir, un mēs pie tā strādājam. Ikdienā mēs labprāt izvēlamies Latvijas pienu, maizi, jo tā mums šķiet pati garšīgākā, bet mums arī farmācijā ir ļoti labas tradīcijas. Grindex un Olainfarm veidojušies jau padomju laikos uz zinātnisku laboratoriju bāzes un sasnieguši lielus ražošanas apjomus. Arī citiem farmācijas uzņēmumiem ir laba pieredze, un tajos strādā izglītoti speciālisti.

Varbūt mēs par sevi neesam labi izstāstījuši, mums ir ziemeļnieku mentalitāte. Bet mums ir ar ko palielīties. Farmācijas nozarē noteikti esam līderi Baltijā. Lietuvieši ir vairāk attīstīti biotehnoloģijās, bet zaļā un ķīmiskā farmācija Latvijā ir krietni spēcīgāka. Mums ir stipras tradīcijas jau kopš 19. gadsimta, zinām, ka Melnais balzams ir farmaceita izgudrots.

Jā, bet esam pazaudējuši vēlmi izvēlēties savējo. Domāju, ar laiku tas atjaunosies. Uz mūsu ražotni var atnākt farmaceiti vai speciālisti, mēs rādām, kā strādājam. Mums Mārupē ir viena no jaunākajām rūpnīcām, kas veidota pēc labas ražošanas prakses principiem. Daudzi, to redzot, ir pārsteigti. Farmācijas nozarē tehnoloģijas attīstās katru gadu. Mums datori ir pat sienās, kas visu reģistrē, pieraksta, un tā ir daudz ērtāk strādāt. Tas ir liels solis uz priekšu, dabas vielu produktus ražojam ļoti augstā standartā.

Kā domājat – vai zaļajai farmācijai ir saknes mūsu folklorā, etnogrāfijā, zāļu sievu prasmēs?

Noteikti. Arī tagad daudzi pazīstami ārsti tam pievēršas, piemēram, dakteris Tereško veido unikālas drogu kombinācijas. Katram mājās kaut kas aug – kumelītes, kliņģerītes, piparmētras – tā ir klasika. Man ārstniecības augus iemācīja vecmāmiņa. 4. klasē salasīju 140 kilogramus – no nātrēm un vīgriezēm līdz puplakšiem, kas bija jāvelk ārā no purva. Dzīvoju laukos Limbažu rajonā, tur bija neskarta daba, raspodiņi līdz plecam, ēnā izstīdzējuši. Vecāki pazina ārstniecības augus, un arī es jau bērnībā kaut ko par tiem sapratu.

Gudra vecmāmiņa vispirms izmanto ko tādu, pirms ķeras pie ķīmiska medikamenta?

Jā, atceros, vecmāmiņai bija dažādi uzlējumi. Uz lielās kumodes vēsā vietā bija raganu kauli, asninszāles sakne, brūnā, interesantā pudelē. Bet toreiz mana aizrautība ar to vēl nebija tik liela, un kārtīgi vecmāmiņu neizprašņāju. Atceros, ka viņa kafiju gatavoja no ozolzīlēm, cigoriņiem un miežiem, un tā bija garšīga. Interesanti, ka pie vecmāmiņas tēja vienmēr garšoja vienādi. Tas nozīmē, ka viņa mācēja samaisīt ārstniecības augus.

Vai tad, kad strādājāt slimnīcā ar pacientiem, kuriem nepieciešama orgānu transplantācija, nonācāt pie domas, ka bieži vien arī nepareizs dzīvesveids noved pie tik smagām sekām?

Tajā laikā varbūt tādu domu nebija. Ir nopietnas slimības, kas uzveic kādas organisma daļas, un pacienti bija gan jauni, gan veci. Pieredzei uzkrājoties, sapratu, ka daļēji paši esam vainīgi, ka mums šā tā ir vairāk un šā tā mazāk – mazāk matu, vairāk kilogramu. Protams, ir slimības, kuras neietekmē diētas, kas ir ģenētiski ierakstītas, ir vīrusi, dažādas dzīves situācijas.

Protams, ja pats sevi nesargāsi... vai pareizāk – ja domāsi par sevi, vienmēr būs labāk. Par sevi ir jārūpējas. Ne tik bieži izejam svaigā gaisā, mums ir skaistas mašīnas, trolejbusi, kas pieved pie mājas, veikals turpat, nevajag 15 minūtes iet turp un atpakaļ.

Ja dienas beigās, kura pavadīta Rīgas centra ielās, noslauki seju, tā ir putekļaina. Bez gaisa piesārņojuma ir arī putekļi, un mēs tos ieelpojam. Ja mums ražotnes telpās ir putekļains, ir jāliek maska, bet neredzam cilvēkus, kas pa Rīgas ielām tā staigātu, taču droši vien vajadzētu. Protams, koki vasarā palīdz, bet pavasaris, kad ielas putekļi ceļas augšā, lapas vēl nav izplaukušas, lietus kādu laiku nav bijis, ir diezgan liels pārbaudījums mūsu veselībai.

Esat teicis, ka cilvēkam būtu iespējams nodzīvot 150 gadus. Tiešām tam ticat?

Mēs katru dienu darām ko tādu, kas kaitē. Cilvēka organisms ir paredzēts 150 gadiem, bet vai esam gatavi atteikties no visa, kas patīk, un iet šo maratonu? Viens uzsmēķē, otrs lieto atspirdzinošus dzērienus, citam bulciņa patīk vairāk nekā dārzenis...

To visu it kā labi zinām.

Tā ir, bet varbūt negribam piekrist, gribam paši mācīties no savām kļūdām. Cik ir stāstīts, bet vienmēr it kā par maz. Būtu jāskatās, kāda ir statistika, kas ir derīgākais. Bieži vien cilvēkā lūzums notiek pēc kādas situācijas. Daudzi atsakās smēķēt pēc pirmās sirdslēkmes, bet tad ir jau par vēlu. Domāju – varbūt nevajadzētu vidusskolniekiem stāvēt aiz skolas, pīpēt elektroniskās un parastās cigaretes, bet vienkārši runāties.

Jums savus bērnus izdodas pievērst veselīgam dzīvesveidam?

Meita ir ļoti apzinīga, šķiet, pat kokakolu nav pagaršojusi. Un viņai ir 18 gadu. Dēls noteikti ir pagaršojis.

Ko devāt bērnu ballītēs – zaļos kokteiļus?

Sulas, ūdeni, tēju... Kaut ko izdodas iemācīt, bet ne visu, protams.

Ko pats no veselīga dzīvesveida ievērojat?

Man patīk komandu sports. Hokeja klubā jau padsmit gadus satiekamies ārstu kompānijā ķirurgi pret stomatologiem. Tas nav tā – zobs pret zobu, bet, protams, patīk uzvarēt.

Vasarā ir peldēšana, dažādi ūdens sporta veidi. Divas, trīs reizes nedēļā ir tā kārtīgāk jāpastaigā, minūtes četrdesmit piecas. Mums ir ģimenes dārzs, kurā ir arī daudz ārstniecības augu, aug pat tādi, kuriem Latvijā nevajadzētu būt. Tā kā vasaras māja atrodas pie jūras, klimats ir siltāks, un izdzīvo daži mūžzaļie, piemēram, bambusi. Tas ir ģimenes hobijs, kurā esmu atbalstītājs, dāmas ar to nodarbojas vairāk. Dārzs ir liels, jākopj, aiziet ļoti daudz enerģijas.

Var teikt, ka Lotos Pharma ir ģimenes uzņēmums?

Pagaidām neviens cits no ģimenes tur nestrādā, bet vienmēr ir gatavi palīdzēt. Viņi mani atbalsta, kad jāizdomā jauns produkta nosaukums, dizains vai garša. Reizēm meita jautā: “Vai tev šodien nevajag ko izdomāt?” Kopumā esmu izveidojis vairāk nekā 100 dažādu produktu, un ģimenes locekļi ir tie, kas ir visvairāk nogaršojuši, pirms tie parādījušies aptiekā.

Tas ir radošs darbs?

Jā. Varētu teikt, ka ģimenē vienīgais neesmu mākslinieks. Brālis ir gleznotājs – Ritums Ivanovs. Vecāki bija skolotāji, rasēšanas un zīmēšanas.

Jūsos sēž gan administrators, gan radošais gars?

Nu jā. Esmu daudz vērojis, kā citi strādā. Ļoti svarīgi – ja esi paņēmis projektu, to arī pabeigt. Protams, ja tas ir izskaitļots un liekas, ka jābūt veiksmīgam. Šķiet, daudziem cilvēkiem nav vēlēšanās pabeigt iesākto, tikai parunāt, iecerēt un tad meklēt, kāpēc nav sanācis.

Ja projekta komanda iet vienā virzienā un uzdevums ir jēgpilns, tas jānes uz priekšu. Domāju, Latvijā ir daudz labu produktu, ne tikai farmācijas nozarē, bet mēs kaut kur apstājamies, varbūt pie pilsētas robežas, neaizbraucam uz nākamo – ko nu es, tur būs citi. Domāju, tas kautrīgums ir jāpārvar, un savs produkts, pakalpojums jāslavē, jārāda. Kad vairāk cilvēku būs to lietojuši, varēsim teikt – bija labi vai ne.

Mums iedzīvotāju skaits salīdzinājumā ar lielajām valstīm ir mazs, un varbūt tāpēc produktam neizdodas atrast savu klientu, bet pasaulē tas izdotos. Ir jāiet pāri robežām – pilsētas, rajona, valsts, kontinenta – un jāmāk sevi parādīt. Tā ir liela skola, ka savu produktu vari pasniegt ne tikai pie sevis, bet arī citur.

Vai ir īpaša nozīme nosaukumam Lotos Pharma?

Man ir liela darba pieredze ne tikai farmācijā, bet arī medicīnā – sāku kā sanitārs, tad biju medbrālis, feldšeris, ārsts. Mans pirmais pilna laika darbs bija sanitārs, sāku strādāt 7. klasē, 13 gadu vecumā, partijas komitejā vajadzēja ņemt atļauju. Mans darba stāžs ir 35 gadi. Un tad bija Lotosi – jauniešu vienības, kas ravēja bietes, un bija arī mediķu Lotos. Es tajā diezgan labi jutos piecus, sešus gadus.

Kā uzskatāt – vai 21. gadsimta cilvēkam vajag citus uztura bagātinātājus, papildus vielas?

Ar katru paaudzi kaut kas mainās. Ko pirms trim paaudzēm ēda mūsu vecvectēvi? Bija ļoti daudz neapstrādātas pārtikas. Ja būtu analīžu rādījumi, kādas bija viņu kuņģa un zarnu trakta baktērijas, tās ļoti atšķirtos no mūsu mikrobioma, kādās proporcijās ir labās un sliktās. Tagad dārzeņi ir stīdzēti, audzēti siltumnīcās.

Kādreiz nebija konservētu pusfabrikātu, un pagatavošanas veids bija cits, bez mikroviļņu krāsnīm, tvaicētājiem. Bija uguns un dārzenis no lauka. Nebija arī kaitēkļu iznīcinātāju, kas noteikti mūs kaut kā ietekmē. Bija biete, kurā iekodusies pelīte... Vai ir iestājies kāds sliktums? Jā. Ir slimības, kuru agrāk nebija, – onkoloģiskās, acīmredzot tas viss veicina nepareizu šūnu augšanu.

Vai tas ir pasaules gals? Nē. Tikai arvien vairāk jādomā, kas ir nepieciešams. Agrāk trīs ceturtdaļas bija labo baktēriju un ceturtdaļa slikto, tagad ir otrādāk. Kad cilvēks kāvās ar mamutiem, viņam bija viena ēdienreize dienā, tagad vismaz trīs.

Katrs var būt karalis, sabalansējot savu uzturu. Mēs zinām, ko vajag un ko ne, bet realitātē tas neatspoguļojas. Pareizāk būtu apsēsties un sarakstīt, kas vajadzīgs nedēļai, mēnesim. Ledusskapī vienmēr kaut kā ir par daudz. Tā ir pircēja filozofija – veikalā nespēt atteikties no šā vai tā. Beigās, ja saskaitām, ko nopērkam, tas ir gandrīz divas reizes vairāk, nekā ģimenei nepieciešams.

Mēs sevi lutinām?

Tā ir. Jautājums, cik ilgi – šodien, rīt vai līdz 100 gadiem vai vairāk.

Kādi ir jūsu jaunie izaicinājumi, ko gribat sasniegt?

Man patīk teiciens – nav svarīgi, kur tu stāvi, bet uz kurieni ej. Gribas visu laiku iet uz priekšu, attīstīt jaunus produktus, plānā ir vairāk nekā desmit. Gribas, lai uzņēmums būtu vēl atpazīstamāks, ieņemtu augstāku vietu Latvijas farmācijas nozarē. Gribas attīstīties, lai uzņēmumā strādā vairāk cilvēku un viņiem būtu interesanti ar mani.