Gribi labi nopelnīt? Uzpērc metāllūžņus
Ne tikai metāllūžņu biznesa vadītāji, bet arī vienkāršie metāla uzpircēji, kuri laukus apbraukā ar mazo busiņu, dzīvo vairāk nekā pārtikuši: nopelna „apaļu summiņu” un ir veiksmīgi izķepurojušies no kredītu valgiem.
Ne policija, ne paši metāla uzpircēji nav īpaši runīgi par visnotaļ kriminālo metāllūžņu uzpirkšanas biznesu.
Skaļi neviens nerunā
Nav noslēpums, ka gan pilsētās, gan laukos trūkumā nonākušie zog visu iespējamo metālu – sākot no rūpnīcu aprīkojuma, ielu kanalizācijas lūkām un beidzot ar durvju eņģēm un metāla drēbju pakaramajiem. Policija katru dienu saņem iesniegumus par nozagtajiem metāla priekšmetiem. Savukārt policija sakās, ka tās statistikā nav izdalīta īpaša sadaļa „Metāla zādzības”. Tās tiek ietvertas kopējā vienotā reģistrā un konkrēti pateikt, cik nozagts metāls un cik zādzību atklāts, nevar. Policisti arī īsti negrib runāt par šo visai „sāpīgo jautājumu”, jo tiek atklāts salīdzinoši mazs metāla zādzību skaits un policijai arī nav resursu, lai izmeklētu visas šīs zādzības.
Savukārt metāla uzpircēji nelabprāt runā par savu nodarbi, jo, pēc visa spriežot, saprot, ka uzpērk zagtu metālu un tas nav likumīgi. Viņi nevēlas publicitāti, jo pretējā gadījumā viņus ātri vien uzmeklēs likumsargi. Publiski metāla uzpircēji teic, ka viņi zagtu mantu nepieņem un visiem pārdevējiem lūdz uzrādīt personas apliecinošus dokumentus. Tomēr ir ļoti labi zināms, ka tas tā nav, tikai par to skaļi nerunā.
Labi dzīvo arī „mazie gariņi”
Pārtikuši dzīvo ne tikai lielie metāllūžņu savācēji, kuri ar metāllūžņiem piekrautus vilcienu sastāvus ved uz „Liepājas metalurgu”, bet arī „sīkie uzpircēji”, kuri metāllūžņus vāc pilsētas nomaļu garāžās vai ar savu mazo busiņu apbraukā laukus.
Vairāki „mazie” metāla uzpircēji šajā krīzes laikā ir spējuši izkulties no finansiālām grūtībām un tagad var ne tikai saņemt „trekno gadu” algas, bet arī atmaksāt kredītus un samaksāt par saviem bērniem dažādos maksas pulciņos.
Spiestā kārtā par metāla uzpircējiem ir kļuvuši cilvēki, kuri savu nākotni nesaistīja ar šo rūpalu.
Laikraksts „Bauskas Dzīve” raksta par kādu bijušo Jelgavas mūzikas skolotāju Ēriku (vārds mainīts), kurš, lai izkultos no krīzes radītajām ķezām, kļuvis par metāla uzpircēju:
„Pašlaik ar lūžņu uzpirkšanu Ērikam izdodas nopelnīt tikpat lielu algu kā „treknajos” gados. Viņš atdevis parādus, var samaksāt rēķinus, kredītu par mājokli, finansēt bērnu ārpusskolas nodarbības un uzturēt krosa motociklu izklaidei brīvdienās.” Viņš arī naudu „pamazām iegulda mūzikas instrumentos, lai izveidotu mājas ierakstu studiju un ieskaņotu sen sacerētus skaņdarbus.”
Ēriks nav pieskaitāms pie lielajām „biznesa haizivīm”, viņš savu darbību nav legalizējis. Puisis sācis ar mazumiņu - ar personisko mikroautobusu apbraukājot Zemgales laukus un uzpērkot metālu. Tomēr šis bizness nebūs mūžīgs, jo visu, ko var paņemt, drīz jau būs nozagts.
Ēriks stāsta: „Braukājot redzu, cik skaista ir Latvija, bet cilvēki dzīvo nabadzīgi. Viņi rok kabeļus, griež vadus, lai varētu nopirkt maizi. Citiem vajadzīgs degvīns.”
Zog gan sīkumus, gan torņus un angārus
Savāktie metāllūžņi parasti nonāk uzņēmumā „Tolmets”, kurš vēlāk tos piegādā „Liepājas metalurgam”. Pašlaik metāla cena ir 160 – 180 latu par tonnu. Metāllūžņu uzpircējs nopelna 10 – 30 procentus no apgrozījuma.
Lauku novadu metāla uzpircējiem ir ko „norauties”, jo jāstrādā neskaitot stundas, ap piecās sešām stundām ik dienu viņi ir pie stūres, apbraukājot metāla pārdevējus. Viņiem karstākais darba laiks ir pavasarī un rudenī, kad lauksaimniecības firmas nodod veco tehniku. Vasarā klienti lielākoties ir privātpersonas un ražotnes.
Savukārt privātpersonas pārdod visneiespējamākas lietas. Kāda Kasjauns.lv lasītāja stāsta: „Savā lauku māju Kuldīgas novadā dzīvoju no pavasara līdz rudenim. Pārējā laikā to „ieziemoju”. Pēc pieredzes zinu, ka neko vērtīgu mājā pa ziemu nedrīkst atstāt – gan televizoru, gan zāles pļāvēju, gan citas vērtīgas lietas vedu noglabāt uz Rīgu. Māja pa ziemu praktiski paliek tukša un tajā nav ko zagt. Šopavasar, atbraucot uz lauku mājām, konstatēju, ka zagļi bija iekāpuši pa logu. Zagt jau tur nebija ko, metāla priekšmetu nebija un skāde nav liela. Tomēr viņi kaut ko sameklēja, piemēram, gāzes plītij, kas bija pieskrūvēta pie sienas un gāzes balona, un kuru tik vienkārši nevarēja izlauzt no grīdas, bija paņemti sīkie gāzes degļi. Tā kā metāla zagļi nesmādē pat ļoti sīkas lietas.”
Kasjauns.lv arī rakstīja, ka zagļi iemanās aiznest arī daudz lielāks lietas. Aprīlī tika konstatēts, ka Jelgavas novada Līvbērzes pagastā mežā nozagts 35 metrus augsts ugunsnovērošanas tornis 14 250 latu vērtībā. Šajā pašā mēnesī Jelgavas pierobežā „pazuda” arī divi metāla angāri un noliktava teju simts tūkstošu latu vērtībā.
