Ekonomists: cilvēki aiziet no laukiem, jo darba roku lauksaimniecībā vajag mazāk

Tas, ka lauki paliek arvien tukšāki, pēc viņa teiktā, pie noteiktas sabiedrības izvēles ir normāli notiekošs process. "Esmu jau arī agrāk teicis, ka cilvēki, kuri saka, ka Latvijā nav lauksaimniecības un lauku politikas, melo. Praksē izvēlētā Latvijas teritorijas attīstības politika ir neiejaukšanās politika. Būtībā liberāla politika, ļaujot procesu virzību noteikt tirgus spēkiem," viņš sacīja un norādīja, ka pēdējos 20 gados attiecībā uz lauku teritorijām bijusi liberāla politika ‒ kas spēj izdzīvot, tas izdzīvo.

Ekonomists gan minēja, ka tas nav attiecināms tikai uz laukiem, bet uz Latvijas teritorijas attīstību kopumā. "Mēs šodien it kā redzam un runājam par laukiem, taču tad man ir jautājums, kas ir Madona – lauki vai pilsēta? Kas ir Gulbene, kas ir Valmiera, Cēsis, Jēkabpils, Rēzekne? Pēc būtības, "de facto" Latvijā ir tikai pusotrs attīstības centrs – Rīgas metropole un pusīte Ventspils, kas kaut kādā mērā sevī ir akumulējusi visu agrāko Ventspils rajonu. Savukārt visā pārējā Latvijas teritorijā mēs nevaram runāt par reālu izaugsmi un attīstību, bet gan tikai un vienīgi par straujāku vai lēnāku depopulāciju un produktīvas saimnieciskās darbības relatīvu samazināšanos. Protams, ka kopumā valstī izaugsme ir bijusi un kādu laiku pat visnotaļ strauja – pieci, seši, pat astoņi procenti gadā. Tāpēc izaugsme ir bijusi arī citās Latvijas teritorijās, taču tas nav balstījies uz šo teritoriju iekšienē radītām saimnieciskajām vērtībām," klāstīja Miglavs.

Viņš vērsa uzmanību, ka depopulācijas procesi notiek praktiski visā Latvijas teritorijā. "Lauki vienkārši ir redzamākā daļa, tāpēc ka lauku teritorija ir bijusi cieši saistīta ar dominējošu praktiski vienu darbības virzienu, kas balstās uz dabas resursu apsaimniekošanu – mežsaimniecību, lauksaimniecību un zivsaimniecību un ar tām saistītām industrijām. Tāpēc šo procesu rezultāts šajā teritorijā varbūt ir redzams atklātāk un izteiktāk," paskaidroja ekonomists.

Runājot par minētajām trim nozarēm, Miglavs pauda nostāju ‒ ir normāli, ka pašlaik tajās strādājošo skaits samazinās. Vienlaikus, pēc viņa sacītā, paraugoties uz šo nozaru produkcijas izlaidi un radīto vērtību, tā šajos gados ir bijusi pastāvīgi pieaugoša. Un īpaši tā bijusi pieaugoša pēdējos desmit gados, īsi pirms un pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, proti, tajā brīdī, kad Latvija sākusi integrēties Eiropas iekšējā tirgū.

"Lauksaimniecība un mežsaimniecība ir attīstījusies. Nianse ir ar zivsaimniecību, jo tur izaugsmi reglamentē ne tik ļoti nozares iekšējie procesi, cik ārējais faktors – zivju resursu pieejamība, kas kopumā samazinās. Tas uzliek šim virzienam fundamentālu ierobežojumu, salīdzinot ar divām pārējām, kur arī ir ierobežojumi, bet kuri vēl nav stājušies spēkā. Turklāt šajās nozarēs vēl ir reālas izaugsmes iespējas arī ražotās produkcijas fiziskajos apmēros. Taču visām šīm trijām nozarēm ir raksturīgs tas pats, kas visā Latvijas ekonomikā un kas patiesībā bija krīzes galvenais iekšējais cēlonis, – ekonomika bija nepietiekami produktīva attiecībā pret to dzīves līmeni, kādā cilvēki ir gribējuši dzīvot. Proti, mūsu krīzi tik daudz nemaz neietekmēja tas, ka mums uzkrājumā nebija miljarda latu. Ja tāds būtu bijis, varbūt krīze nebūtu bijusi tik dziļa, un varbūt mums nebūtu bijis vajadzējis aizņemties naudu no starptautiskajiem aizdevējiem, lai segtu savas finanšu saistības. Mēs būtu varējuši aizņemties trūkstošos resursus finanšu tirgū, kā to izdarīja daudzas citas valstis. Lielos vilcienos, turklāt visās trijās Baltijas valstīs – Latvijā, Lietuvā, Igaunijā – ekonomiskā krīze bija līdzīga dziļuma un ar līdzīgiem cēloņiem, bet, kā jau minēju, produktivitātes līmenis neatbilda ienākumu līmenim," pastāstīja Miglavs.

Viņš uzsvēra, ka Latvijā produktivitātes līmenis, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ir nevis par procentu daļām zemāks, bet gan par reizēm zemāks. "Noteikti Latvijā var atrast arī atsevišķus uzņēmumus, kur darba produktivitāte ir līdzvērtīga, piemēram, vācu vai norvēģu uzņēmumiem, bet, ja runājam par nozarēm kopumā, piemēram, mašīnbūves nozarei, vieglo industriju nozarei, pārtikas rūpniecībai ir daudz zemāks produktivitātes līmenis nekā Eiropā vidēji, nemaz nerunājot par Eiropas līdervalstīm – Vāciju un Nīderlandi," informēja Miglavs.

Pēc ekonomista teiktā, līdz ar to arī lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, nesamazinoties produkcijas izlaides apmēriem, bet faktiski tiem pat pieaugot, šajās nozarēs katru gadu būtiski samazinās strādājošo skaits, turklāt būtiski. "Manuprāt, šis process ir normāls, un tam ir jānotiek. Es būtu priecīgs, ja tas pat notiktu daudz straujāk, jo, ja tā būtu un vienlaicīgi būtu vērojama arī attīstība kādās citās nozarēs, mums patlaban varbūt nebūtu pamata runāt par laukos dzīvojošo bezperspektivitātes izjūtu un vēlmi emigrēt. Galvenais iemesls, kāpēc cilvēki iet prom no laukiem, ir tas, ka viņiem tur vienkārši nav darba, jo lauksaimniecībā un mežsaimniecībā darba roku vajag mazāk, bet citu darbavietu nav. Cilvēki iet prom no lauksaimniecības un mežsaimniecības, jo ar to iepriekšējo produktivitāti nevar iegūt sev vēlamo ienākumu līmeni. Viņi būtībā no šīm nozarēm tiek izspiesti laukā," viņš atzina.

Viņš norādīja, ka arī tādas Latvijas pilsētas kā Liepāja, Valmiera, Daugavpils un Rēzekne nav spējušas piedāvāt tādu ekonomikas izaugsmi savās teritorijās, lai akumulētu cilvēkus no sev apkārtējām teritorijām, kas iet prom no lauksaimniecības un mežsaimniecības, tostarp arī no pārtikas rūpniecības. "Līdz ar to ir divi dabiskie pārvietošanās kanāli, ko izvēlas šajās teritorijās dzīvojošie, – viens ir virzībā uz Rīgas metropoli, otrs – uz ārzemēm, kuras tiek izvēlētas par darba vai pat par jauno mītnes zemi," pavēstīja Miglavs.