Tuvplānā Opel Zafira Tourer 1.4 Turbo Ecotec. FOTO

Automobiļa, ar kuru iepazināmies vēl pirms mēneša, vairs nav. Ar to pirms pāris dienām traģiski bojā gāja mūsu kolēģis Urmass Oja – žurnāla Top Gear Igaunijas galvenais redaktors. Nav vairs ne Urmasa, ne Zafira Tourer, kas pārvērtusies lūžņu kaudzē.

Pēc traģiskā notikuma izskanēja versijas, ka skumjais iznākums ir, “pateicoties” lielajam panorāmas vējstiklam, kurš iestiepjas krietni virs vadītāja un priekšējā pasažiera galvām. Izskaidrojumu var meklēt pat tik apsurdās lietās kā automobiļa krāsā un spoguļu izmērā, taču jāsaprot, ka pat visefektīvākajai drošības sistēmai ir savas veiktspējas robežas.

Taču pietiek par slikto. Pirms nedēļas pāris dienu garumā devāmies jaunā izmēģinājuma braucienā ar Opel Zafira Tourer. Šoreiz zem motora pārsega 1,4 litru Turbo Ecotec benzīnmotors ar 140 zirgspēku jaudu un mehānisko sešu pārnesumu transmisiju. Arī aprīkojuma līmenis nedaudz vienkāršāks nekā iepriekšējo reizi, taču pilnīgi pietiekams ikdienas vajadzībām.

Dzinējs. Jau fakts, ka 1,4 litru dzinējs piedāvā 140 zirgspēkus, ir apsveicams. Kā zināms, pat ne visi divlitrīgie spēka agregāti nodrošina šādu jaudu. Ņemot vērā to, ka Zafira Tourer nav gluži mazauto svarā, 140 zirgspēki ir ļoti noderīgi. Turklāt visi 140 zirgi savus pienākumus veic gods godam.

Cits jautājums ir degvielas patēriņš. Mūsu ceļš 680 kilometru garumā veda galvenokārt pa šosejām ārpus apdzīvotām vietām. Lai gan ungāru numuru zīmes ļautu ignorēt fotoradarus gan Latvijā, gan Igaunijā, ieturējām ātrumu saprāta robežās – no 110 līdz 130 kilometriem stundā. Vācu automobilim tam teorētiski jābūt vistaupīgākajam režīmam, taču borta dators ietiepīgi palika pie sava – 7,9 litri 95. markas benzīna uz nobrauktiem simts kilometriem. Visticamāk datora rādījumi pakāptos, ja testa braucienā piedalītos visi septiņi – vadītājs un seši pasažieri.

Iepriekšējā Zafira Tourer versijā ar 2.0 dīzeļmotoru varējām izbaudīt automātisko transmisiju, taču šoreiz nācās “štepselēties” pašam. Droši vien ieraduma spēks, tomēr ģimenes automobiļa vadībai pārnesumi slēdzas pārlieku “sportiski”. Kauns pār manu sirmo galvu, bet vairākas reizes pilsētas burzmā nācās piedomāt – kurā tad tieši pārnesumā esmu trāpījis. Dažas reizes no tām – nepareizajā!

Komforts automobilī ir kā radīts tālākiem pārbraucieniem. Ērti, daudz vietas, laba pārredzamība. Vienīgi iebūvētā navigācijas sistēma ik pa brīdim centās mūs iedabūt kādā nomaļā meža stigā, grants ceļā starp kukurūzas laukiem vai tuvumā esošo pilsēteļu vēsturiskajos centros. Lai gan maršruts bija nepārprotams – no Igaunijas mazpilsētas Viru uz Rīgu, elektroniskā ceļveža smadzenes ik pa brīdim pārdomāja un ieteica arvien jaunus ceļa variantus. Tas droši vien tāds draudzīgs karšu izstrādātāju joks Baltijas Opel faniem.

Starp citu, liels paldies, kādam autožurnālistikas kolēģim, kurš pirms manis bija pamanījies borta datoram nomainīt valodu uz sazin kādu austrumzemju dialektu. Diemžēl bez instrukcijas atgriezties saprotamā valodā tā arī neizdevās, un nācās paļauties uz intuīciju un nojausmu, cenšoties monitorā redzamajiem cipariem piemeklēt īsto pielietojumu...