Celtnieki Rīgā būvē pa roku galam, mājas nav nosiltinātas. Pirms 100 gadiem: TOP 5

Kasjauns.lv ielūkojās, ko latviešu prese rakstīja tieši pirms 100 gadiem, un konstatēja, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

Nākotnes pilsēta ar uzbraucamiem krēsliem

Arī pagājušā gadsimta sākumā pasauli satrauca draudošā urbanizācija – pilsētu pārapdzīvotība un straujos tempos pieaugošais automobiļu skaits. Zinātnieki un arhitekti lauzīja galvas, kā pilsētas vidi padarīt cilvēkiem kaut cik paciešamu. Par vienu šādu risinājumu rakstīja žurnāls „Spogulis”. Mūsu pilsētbūvniekiem ir par ko padomāt – piemēram, par ritošiem trotuāriem un uzbraucamiem krēsliem:

„Varbūt jau pēc dažiem gadu desmitiem lielpilsētu ielas izskatīsies pēc augšējā shemata. Ikdienišķā satiksme lielpilsētā, sevišķi automobīlismam izplatoties, tā attīstījusies, ka kājām gājēju drošības un ērtības labad jāsāk domāt par racionālāku satiksmes iekārtu. Izdarot ilgākas, pastāvīgas skaitīšanas, bij, piemēram, Čikāgā nākuši pie atziņas, ka sevišķi smagie ormaņi ir tie, kas visvairāk kavē un apgrūtina ielu satiksmi. Kāds amerikāņu inženiers nu izstrādājis satiksmes projektu, ko attēlo galvenos vilcienos augšējais uzņēmums. Pēc tā tad satiksmi nokārtotu piecos jeb sešos stāvos; no tiem trīs kalpotu vienīgi kājām gājēju vajadzībām, kuru ērtībai ierīkotu arī ritošos trotuārus. Tramvajs un automobiļi atrastos vienā augstumā ar māju ieejām. Ātrā apakšzemes kustība notiktu pagraba līmenī un zem tā kustētos elektriskie rati preču, mantu un ogļu izvadāšanai, pie kam uzlādējamās telpas un pagrabi savienoti ar uzbraucamiem krēsliem.”

(„Spogulis”, 1913. gada 19. oktobris)

Pašlaik mēs nekādi nevaram iepirkt ģeldīgus pasažieru vilcienus un strīdamies par „Rail Baltica” ātrvilciena maģistrāli, kas savienotu Poliju ar Somiju cauri Latvijas teritorijai. Arī pirms 100 gadiem Latvijai bija jārisina būtiskas vilcienu satiksmes problēmas. Jaunus vilcienus iepirkt nevarēja, bet vecos uzprišināt gan – tā Liepājas – Minskas vilciena pirmajos vagonos ierīkoja elektrisko apgaismojumu, kas bija sevišķa inovācija. Tagad savukārt spriežam par bezvadu interneta ierīkošanu pasažieru vilcienos. Arī tolaik sprieda, ka vajadzētu ierīkot jēdzīgāku vilcienu satiksmi starp Latviju un Lietuvu, vajagot likt jaunas sliedes. Tā nu uz Pēterburgu klapatot par sliežu ierīkošanu starp baltu valstīm aizbrauca liepājnieki. Īstenībā jau pirms 100 gadiem sprieda, ka vajag ielikt vilciena sliedes apmēram turpat, kur būtu jātraucas „Rail Baltica” ātrvilcieniem. Norisēm uz dzelzceļa visi interesenti varēja sekot līdzi latviešu presē:

„Elektriska apgaismošana pasažieru vagonos. Izmēģinājuma dēļ otrdien brauca starp Liepāju un Minsku abi pirmie pasažieru vilcieni, kuros bija ierīkota elektriska apgaismošana. Priekš apgaismošanas vajadzīgo elektrisko spēku ražoja kāda elektriska mašīna, kas bij ievietota kādā trešās klases vagonā un tika kustināta no viņa ass. No kādas komisijas pārbaudītā elektriskā apgaismošana bij apmierinoša.”

 („Liepājas Atbalss”, 1913. gada 18. oktobris)

„Trīs dzelzceļa projektus apspriedīšot 18. oktobrī Pēterburgā dzelzceļa rajonu komitejā. Tie ir: dzelzceļa līnija no Viļņas uz Jelgavu, no Novo-Viļeikas gar Paņevēžu uz Jelgavu un no Sventājiem gar Paņevēžu uz Jelgavu. Rajonu komitejas sēdē Pēterburgā kā Liepājas interešu aizstāvji piedalīšoties pilsētas valdes loceklis Breikšs, sekretārs Hahns un biržas komitejas loceklis Etingers.”

(„Tēvija”, 1913. gada 19. oktobris)

Pirms simts gadiem Esplanādē atklāja pieminekli bijušajam Krievijas kara ministram, 1812. gada Krievijas kara ar Napoleonu varonim, kņazam Barklajam de Tolli (1761. - 1818). Saiknes ar Rīgu jau viņam nebija nekādas, ja nerēķina to, ka viņa vectēvs savulaik bija uzkalpojies līdz Rīgas birģermeistara amatam. Piemineklis de Tolli bija mākslinieciski neizdevies (tā rakstīja tālaika prese) Rīgas domes un Latvijas muižniecības padevības apliecinājums ķeizariskajai augstībai. Jāteic – savā ziņā visnotaļ divdomīga dāvana, jo de Tolli bija pārvācots skots, pie tam luterānis, kuru ne visai ieredzēja „īstenie krievi” Pēterburgas galmā. Tā kā visai nesaprotami ir tas, kāpēc Latvijas krievu nacionālradikāļi gadsimta sākumā pieminekli ar vāciski runājošu skotu un luterāni ar francisku vārdu uz postamenta bija izvēlējušies par vietu, kurā iestāties par krievu valodu. Bet vēsture paliek vēsture un tās varoņi, tad izgaist, tad atkal parādās... gluži tāpat kā de Tolli.

Oriģinālais piemineklis ilgi nenostāvēja sava vietā. Pirmā Pasaules kara laikā, kad frontes līnija tuvojās Rīgai, 1915. gadā bronzas skulptūru centās evakuēt, taču kuģis, kas to veda, tika sašauts un nogrima, bet piemineklis līdz pat šai dienai nav atrasts. Savukārt, 2001. gadā uzņēmēja Jevgeņijs Gombergs, dedzīgs cara laika pieminekļu atjaunotājs, Krievijas impērijas karavadoņa statuju atjaunoja un 2002. gadā to uzstādīja uz vecā postamenta. Protams, tikai uz dažiem mēnešiem, bet, kā zināms, nav nekas fundamentālāks par pagaidu būvi... Jāteic, ka arī de Tolli mirstīgajām pēc nāves nedeva svētu mietu. Viņš mira 1818. gada 13. maijā Prūsijā pa ceļam uz ārstniecības kūrortu. 30. maijā viņa ķermenis tika atvests uz Rīgu, kur Svētā Jēkaba luterāņu baznīcā notika bēru ceremonija. Mirstīgās atliekas balzamēja un 1832. gadā apglabāja Jegevestes muižā Igaunijā. Tieši pirms 100 gadiem prese rakstīja:

„Barklaja de Tolli piemineklis atklāts izg. svētdien uz Esplanādes laukuma, kara spēkam un milzīgas ļaužu pulkam piedaloties. Piemineklis ir kņaza Barklaja de Tolli tēls ģenerālfeldmaršala mundierī ar mēteli uz pleciem un zizli rokā uz granīta pamata, kura priekšpusēs ir viņa vārds, vienos sānos - „1812” un otros - „1912”. Piemineklis, kuru cēluši pilsēta un sabiedrība, izmaksājot ap 50 tūkstošu.”

(„Latviešu Avīzes”, 1913. gada 20. oktobris)

Šai vēsturiskajā dienā rīdzinieki arī saņēma pateicības telegrammu no cara tētiņa Pēterburgā:

„Nododiet Rīgas pilsētas valdei, pie kņaza Barklaja de Tollo pieminekļa atklāšanas klātbijušajiem Manu pateicību par Man izteiktajām padevības jūtām un lūgšanām. Nikolajs”

Brikšķ kauli un līst asinis

Arī pirms simts gadiem Darba inspekcijai būtu ko darīt vaiga sviedros. Par to liecina raksts „Darba upuri” gadsimtu vecā laikrakstā „Dzīves Balss”. Darba devēju un darba ņēmēju attiecības ir saspīlētas mūždien:

„Katru dienu mēs lasām par „darba upuriem”. Katru dienu te viens, te otrs strādnieks krīt uz rūpniecības cīņas lauka. Brikšķ kauli un līst nezināmo, kopā ejošo darba rūķu asinis. Un viņu vietā stājas citi, kurus varbūt rītu sagaida tāds pats liktenis. Tādu atsevišķu „darba upuru” pēc statistiķu aprēķiniem gada laikā krīt vairāk, kā asiņainākajā karā. Bet kas par to? Bezdarbnieku armija aiz fabriku un zavodu vārtiem tik liela, bet aizsargu līdzekļi pret nelaimes gadījumiem tik dārgi! Garām, jo ātrāk garām tam petitam, kurš sēri un vienmuļīgi runā iz avīžu slejām: nokritis, sadragāts, aizķerts no mašīnas rota, apdedzināts…

Vajadzīgs kāds nebūt sevišķi „ārkārtīgs” gadījums, vajadzīgi desmiti un simti vienā un tanī pašā laikā ievainotu un nogalinātu, lai par šo gadījumu parunātu. Runāts netiek kā par darba jautājumu, par tiem nabadzīgajiem, kuru dzīve visai maz sver „sabiedrības” svaru kausā, bet kā par sensacionālu notikumu, kurš uz minūtes aizrauj lasītāju, lai pēc tam bez pēdām izzustu no viņu atmiņas līdz jaunai katastrofai.

Kad 2 gadus atpakaļ nogrima jūras dibenā okeāna milzenis „Titāniks”, kādu troksni tad sacēla avīzes! Veseliem mēnešiem visa pasaules prese ziedoja šim satricinošajam gadījumam savas slejas. Bet kad nesen nogrima tvaikonis „Volturno”, kurš arī aizrāva sev līdzi simtiem dzīvību, vai tad ilgi par to runāja? Uz „Titānika” brauca aristokrātiskās pasaules zieds, brauca Amerikas miljardieri. Bet uz „Volturno” kaut kādi nožēlojami emigranti – baltkrievi, poļi, ebreji, kuriem nebūtu vienalga, kur nobeigties: jūras viļņos vai Ņujorkas pekļu dibenā? (1913. gadā no Roterdamas uz Ņujorku devās tvaikonis „Volturno” ar gandrīz 600 emigrantiem. Okeānā uz tā izcēlās ugunsgrēks un bojā aizgāja 136 cilvēku. Glābt slīkstošos pasažierus ieradās Krievijas tvaikonis „Czar”, uz kura bija daudz latviešu jūrnieku. Latvieši izglāba desmitiem „Volturno” pasažieru no drošas nāves okeāna viļņos – red.)

Var jau bez gala un mēra norādīt uz „dabas spēkiem”, tomēr katram zināms, ka pat desmitā daļa no tiem līdzekļiem, kuri izgudroti katastrofu novēršanai, netiek izlietoti viņu „dārdzības dēļ”.

Bet līdz tam vēl strādnieku šķirai ir tiesība apvainot kapitālistisko sabiedrību par to, ka vislielāko daļu no cilvēka zināšanām un talanta viņa izmanto nevis priekš dabas spēku pārveidošanas, bet gan ekspluatācijas. Apspiešanas un iznīcināšanas, kuru piekopj viena cilvēku daļa pret otru. Tikai uzvara pār ekspluatāciju, šo kapitāliskās sabiedrības dvēseli, dos iespēju cilvēkam uzvarēt arī ļaunos dabas spēkus.”

(„Dzīves Balss”, 1913. gada 19. oktobris)

Ekonomiskais burbulis un celtniecības burbulis latvju zemi bija pārņēmis arī pirms simts gadiem. Straujais rūpnieciskās ražošanas uzrāviens un pilsētnieku labklājības pieaugums starp piektā gada revolūciju un pirmo pasaules karu radīja īstu mājokļu būvniecības bumu. Celtnieki nespēja tikt līdzi piedāvājumam un visu būvēja pa roku galam. Tā nu dzīvokļi jaunajos projektos un renovētajās ēkās īrniekiem pēc pāris gadiem sagādāja milzīgas problēmas: ēkas nebija kārtīgi nosiltinātas, komunikācijas ievilktas pavirši, apmetums no griestiem bira nost un tālāk. Valdība centās kā nu mācēdama visu vērst par labu:

„Jauns likums par dzīvokļiem. Cik trūcīgi līdzšinējie vecie dzīvokļi, sevišķi sanitārā ziņā, tas visiem zināms. Lai nu turpmāk namu īpašnieku, ceļot jaunus dzīvokļus, varētu pieturēt pie higiēnisko vajadzību ievērošanas, valdība nodomājusi izdot jaunu likumu par dzīvokļiem. Medicinālvirsvaldes inspektora vadībā jau izstrādāts projekts šādam likumam. Tā galvenie punkti, īsumā saņemti, ir šādi: jaunu ēku vai lielu remontu plānus nedrīkst apstiprināt bez pilsētas vai kroņa ārsta piekrišanas. Jaunuzbūvētās vai pamatīgi pārbūvētās ēkas dzīvokļos apdzīvotāji drīkst iekrāmēties tikai tad, kad dzīvokļi jau aplūkoti sanitārā ziņā. Ēkām vajaga būt tā būvētām, ka arī apakšējo stāvu dzīvokļos iespiežas pietiekoši daudz dienas gaismas. Likums nosaka arī ēku lielāko augstumu, zināmos gadījumos arī jumta lielumu un slīpumu, ēkas pakaļējās puses augstumu un kāda gruntsgabala neapbūvētā laukuma mazāko apmēru. Katrai dzīvojamai telpai vajaga būt dienas gaismai pieejamai un vismaz 4 kv. asis lielai un arš. augstai. Samēram starp logu un grīdas apmēru jāattiecas vismaz kā 1 pret 10. Uz katru iedzīvotāju vajag būt vismaz kv. asij (4,5 kv. metri – red.) no grīdas. Kurināmām ietaisēm jāattīsta vismaz 12 gr. liels siltums, trepju telpām arī vajaga būt kurināmām, vēdināmām un dienas gaismai pieejamām; jaunās mājās, arī pamatīgi izlabotās ēkās nedrīkst apdzīvot pagraba telpas. Tagadējos pagraba dzīvokļus drīkst apdzīvot tikai ar pilsētas valdes atļauju. Arī ēku spārnudzīvokļiem spēkā tie paši noteikumi, kā priekš cietiem dzīvokļiem. Likums attiecas kā uz kroņa, tā arī uz privātēkām.

(„Tēvija”, 1913. gada 19. oktobris)

­

Elmārs Barkāns/Foto: periodika.lv, Shutterstock, Ieva Čīka/LETA, Diāna Lozko/LETA, Renāte Briede/LETA , zudusilatvija.lv