Miris Lietuvas etnokultūras kustības aizsācējs Jons Trinkūns

Jaunībā, Viļņas universitātē studējot filoloģiju, ieinteresējies par Indijas kultūru un nodibinājis Indijas draugu biedrību, viņš vēdiskajā tradīcijā radis pamudinājumu meklēt lietuviešu tautas garīgās saknes.

1967.gadā Trinkūns kopā ar domubiedriem Lietuvas senās galvaspilsētas Ķernaves pilskalnā atsāka vasaras saulgriežu - Rasas svētku - svinēšanu. Uz pirmajiem Rasas svētkiem tur sapulcējās aptuveni simts svinētāji. Apjaušot, ka saulgriežu svinībām ir daudz dziļāka jēga, kas neaprobežojas ar alus dzeršanu un ugunskuru kurināšanu, viņi izpētīja vēsturiskos un etnogrāfiskos materiālus, lai izkoptu jēgpilnākas Rasas svētku tradīcijas un pamudinātu saulgriežu svinētājus nepaliekt malā kā pasīviem vērotājiem, bet pašiem iesaistīties visās svētku norisēs.

Ar katru gadu svinētāju skaits auga, un, kad trīs gadus vēlāk padomju drošības dienesti aizliedza pulcēšanos Ķernavē, jaunieši jau bija sākuši slepus svinēt vasaras saulgriežus dažādās Lietuvas vietās. Daudzi toreizējie divdesmitgadnieki, tagad jau sirmām galvām, atceras šo svētku īpašo noskaņu, apjausmu, ka Rasas svētki patiesībā aizsākuši lietuviešu garīgās atmodas kustību.

Šo svētku atjaunošana, kā savulaik atzinis pats Trinkūns, pamudinājusi meklēt arī citu gadskārtu svētku saknes un atjaunot daudzas senās tradīcijas. Folkloras ekspedīcijās un pārgājienos uz Lietuvas ciemiem tolaik devās simtiem studentu, pierakstot dzīvās tautas kultūras liecības - tautasdziesmas un ieražas - un modinot lietuviešu sirdis no padomju laiku letarģiskā miega.

Taču padomju varai interese par tautas folkloru šķita nevēlama, un Rasas svētku rīkotāji tika vajāti kā tautas ienaidnieki. 1973.gadā Trinkūns "par politisku darbību" tika atlaists no Viļņas universitātes, kur bija strādājis par Filoloģijas fakultātes filoloģijas katedras pasniedzēju. Līdz pat 1988.gadam viņam bija aizliegts nodarboties ar jebkādu pētniecisko darbību un strādāt savā specialitātē.

Šos gandrīz divus gadu desmitus Trinkūns veltīja lietuviešu tautas dzīvo tradīciju pētīšanai, ceļodams no ciema uz ciemu, palīdzēdams ļaudīm darbos, klausīdamies viņu dziesmās un stāstos. Šie gadi viņam deva unikālu pieredzi, palīdzot izprast baltu dzīvesziņu un pasaules uzskatu.

Sākoties Lietuvas atmodas kustībai - Sajūdim, Trinkūns atgriezās darbā universitātē. Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas viņš trīs gadus vadīja Lietuvas Kultūras ministrijas Etniskās kultūras nodaļu, kurai jāpateicas par to, ka etnokultūras izpētei un izglītībai Lietuvā tika pievērsta liela uzmanība.

1992.gadā Trinkūns kopā ar domubiedriem reģistrēja seno baltu ticības kopienu, kas šobrīd pazīstama kā Lietuvas Romuva. 1998.gadā Viļņā sarīkotajā Pasaules etnisko reliģiju kongresā (WCER) viņš tika ievēlēts par šīs organizācijas vadītāju, bet 2002.gadā iesvētīts par Romuvas krīvu. Visus šos gadus viņš kopā ar dzīvesbiedri Iniju aktīvi turpinājis tautas tradīciju un senās baltu ticības kopšanu, pulcinot ap sevi daudzus jo daudzus sekotājus.

Jons Trinkūns godalgots ar Ģedimina ordeņa Bruņinieka krustu un Lietuvas nacionālās atmodas darbinieka, par Tautas patriarhu dēvētā folklorista Jona Basanaviča prēmiju. Tomēr, kā savulaik rakstījis lietuviešu filozofs, 1990.gada 11.marta Neatkarības akta parakstītājs Romualds Ozols, Jona Trinkūna milzīgais devums pielīdzināms kultūras varoņdarbam, kas vēl nav pienācīgi novērtēts.