Treisija sāka aizmirst lietas, uzskatot, ka cieš no demences. Tomēr patiesība izrādījās skarbāka
57 gadus vecā Mančestras iedzīvotāja Treisija Kehova jau ilgāku laiku mocījās ar atmiņas traucējumiem, kas sākotnēji viņai šķita kā demences pirmās pazīmes. 2025. gada sākumā viņa pamanīja, ka aizmirst ikdienā veicamos darbus un regulāri sāk atkārtot vienas un tās pašas sarunas.
“Mana māsa pamanīja, ka es atkārtojos un aizmirstu sarunas, kas man nav raksturīgi,” viņa stāstīja, piebilstot, ka arī kolēģi darbā viņai norādījuši uz to pašu. Turklāt papildus atmiņas problēmām Treisiju mocīja reiboņi un galvassāpes, ko viņa to sākotnēji skaidroja ar stresu.
Ņemot vērā ģimenes vēsturi — viņas tēvam un vectēvam bija demence — sieviete pat pieļāva, ka arī viņai varētu būt demence, un viņa novēro agrīnas slimības pazīmes. Tomēr ārsta apmeklējums atklāja pavisam citu un daudz smagāku diagnozi.
Pēc magnētiskās rezonanses izmeklējuma ārsti konstatēja, ka Treisijas smadzenēs ir audzējs. Bet veicot sīkākus izmeklējumus noskaidrojās, ka viņai ir 4. stadijas glioblastoma, kas ir agresīva smadzeņu vēža forma. Treisija atceras, ka ārsti sākotnēji viņai deva 6-18 mēnešus, ko dzīvot: “Tas ir vispostošākais, kas jebkad noticis mūsu dzīvē. Tas mani pilnībā satrieca, jo es vienmēr esmu bijusi vesela,” viņa atzina. “Kad man pateica, ka man ir vēzis, man gar acīm paskrēja visa mana dzīve.”
2025. gada augustā Treisijai tika veikta sarežģīta operācija, kuras laikā ārsti izņēma aptuveni 95% audzēja. Pēc tam sekoja staru terapija un vairāki ķīmijterapijas kursi. Pirmie rezultāti bija cerīgi — ārsti norādījuši, ka audzējs šobrīd redzams tikai mikroskopiskā līmenī. Lai gan ārstēšanās vēl turpinās, situācija sniedz sievietei cerību.
Treisijas meita Ellija Hutsona norāda, ka sākotnēji bija šokēta par mammas diagnozi, taču kad pirmais satraukuma vilnis bija pārvarēts, viņa nolēma rīkoties aktīvi, lai mammai palīdzētu. Ellija organizēja labdarības gājienu, lai biedrībai "The Brain Tumor Charity" vāktu līdzekļus smadzeņu audzēju izpētei un godinātu mātes cīņassparu. “Mana mamma ar to līdz šim tikusi galā neticami labi,” viņa sacīja. “Es baidos, ka mamma aizies... Bet es gribētu kādu dienu atskatīties uz šo laiku, zinot, ka mēs paveicām kaut ko tiešām nozīmīgu!"
