Ukrainas vēstnieks Latvijā Anatolijs Kucevols: "Mēs neesam guvuši nekādus pierādījumus, ka Krievija vēlas pārtraukt karu"

ASV prezidents Donalds Tramps ir teicis, ka, iespējams, būtu jāļauj Ukrainai un Krievijai kādu laiku turpināt karadarbību, pirms mēģināt apturēt karu un panākt mieru. Tā kā atbalsts, ko Ukraina saņēma iepriekšējā ASV prezidenta Džo Baidena prezidentūras laikā, pakāpeniski izsīkst, kā jūs vērtējat šādus izteikumus?

Mēs dzīvojam laikā, kad ir daudz publisku vēstījumu no dažādiem partneriem, īpaši saistībā ar situāciju Ukrainā un Ukrainas karu ar Krieviju. Mēs priecājamies, ka, salīdzinot ar laiku pirms 100 gadiem, kad paši cīnījāmies par neatkarību un izveidojām neatkarīgu Ukrainu, šodien mums ir vairāk iespēju komunicēt par šo problēmu globāli.

Kad kāds pasaules līderis pauž viedokli, svarīgākais ir tas, ka Ukrainas jautājums ir saglabājies dienaskārtībā. No otras puses, ir dažādas pieejas, un globālie līderi meklē risinājumus. Nav viegli atrast šī sarežģītā kara risinājumu, jo neviens neiedomājās, ka 21. gadsimtā viena no lielākajām pasaules valstīm uzsāks karu pret kaimiņvalsti, ar kuru tai bija ciešas saites.

Jebkurā gadījumā mēs esam gandarīti, ka uzturam dialogu ar visiem saviem partneriem. Esam gandarīti, ka jau no paša kara sākuma, un vēl pirms kara, mēs saņēmām un turpinām saņemt militāro palīdzību no dažādiem partneriem un varam turpināt cīnīties.

Piemēram, Kijivas aizstāvēšanai mēs izmantojām arī Latvijas, kā arī citu partneru piegādātos "Stinger" raķešu sistēmu kompleksus un ar to palīdzību iznīcinājām ievērojamu skaitu Krievijas specvienību, kas bija ieradušās iekarot Kijivu. Viņiem nācās atkāpties, jo viņi saprata, ka šeit zaudēs savus labākos un profesionālākos karavīrus.

Kopš 2014. gada mēs jau vairāk nekā 11 gadus piedzīvojam dažāda mēroga cīņas. Aizvadīto trīs gadu laikā karš ir īpaši smags, taču mums ir lielāks aprīkojums un tehnika, jaunas dronu tehnoloģijas. Tāpēc valstis meklē dažādas pieejas, jaunus risinājumus, kas palīdzēs nonākt līdz miera sarunām.

Esam pārliecināti, ka, apturot palīdzību Ukrainai, Krieviju tas neatturēs. Tas neapturēs arī mūs no cīņas turpināšanas. Pagājušo trīs gadu laikā esam uzbūvējuši spēcīgu aizsardzības rūpniecību, aktīvi sadarbojamies ar partneriem NATO un Eiropā, lai vairāk ražotu ieroču un turpinātu cīnīties.

Vai Ukrainai kaut ko maina amerikāņu palīdzība? Jā, tā ir palīdzējusi līdz šim un palīdzēs arī turpmāk. Mēs joprojām uz to paļaujamies. Ja atskatāmies vēsturē, piemēram, uz Otro pasaules karu, arī toreiz sākotnēji ASV bija svārstīgas. Amerikāņi ilgi vilcinājās, līdz sāka izmantot visus savus resursus, lai palīdzētu sabiedrotajiem uzvarēt karā. Amerikāņi bija aktīvi Eiropā, lai atbrīvotu to no nacistiem, bet vienlaikus atbalstīja arī Padomju Savienību, piegādājot tai ieročus.

Domāju, ka šādi izteikumi vairāk atspoguļo pagaidu nostāju vai ideju. Par laimi, Ukraina jau tagad daļu ieroču ražo pati. Ieroči, kas nesen izmantoti uzbrukumos Krievijas teritorijā, piemēram, operācijā "Spiderweb", bija izgatavoti, izmantojot Ukrainas zināšanas un tehnoloģijas, pat ļoti vienkāršas. Mēs joprojām esam radoši un spējam pārsteigt.

Ukrainas armijā aktīvi darbojas vairāk nekā 600 000 karavīru. Vai ir grūtības ar cilvēkresursiem?! Jā, to piedzīvotu arī jebkura cita valsts. Arī Otrā pasaules kara laikā bija problēmas ar karavīru mobilizāciju, bet toreiz bija mazāk cilvēktiesību un mazāk masu mediju, kas atspoguļo karu.

Vienlaikus mēs demonstrējam, ka esam gatavi apspriest miera līgumu, tostarp iespēju noteikt 30 vai 60 dienu pamieru, lai pēc tam apspriestu nosacījumus, taču ne tādā veidā, kā to rosina Krievija. Tā grib, lai Ukraina no sākuma piekāptos un tikai tad "kaut kas notiktu". Tas nav pieņemami. Krievija nesteidzas, jo gatavojas vasaras kampaņai, kuru tā jau ir sākusi Sumu reģionā. Krievi cenšas pārliecināt mūsu partnerus, ka viņi gūst panākumus un iegūst arvien vairāk teritoriju, bet tā nav taisnība.

Krievija vienlaikus rada spriedzi uz NATO valstu robežām, piemēram, Somijai. Bet Somijas prezidents ir skaidri norādījis, ka viņi ir gatavi. Vienīgais veids, kā krieviem likt saprast, ir parādīt spēku un vienotību. Šis ir brīdis, kad arī Eiropai ir jābūt vienotai un jārunā vienā balsī, ka esam pietiekami spēcīgi, lai dotu pretsparu, un mēs turpināsim atbalstīt Ukrainu un iestāsimies par Ukrainas teritoriju neatkarīgi no tā, ko domā mūsu amerikāņu partneri, kā Eiropai būtu jārīkojas šajā situācijā.

Tramps arī pieminēja, ka apsver iespēju noteikt sankcijas gan pret Ukrainu, gan pret Krieviju. Ko tas varētu nozīmēt Ukrainai?

Mums ir bijusi pieredze, kad ASV piemēroja sankcijas atsevišķiem Ukrainas pilsoņiem par viņu darbībām Ukrainas teritorijā. Arī mēs esam noteikuši sankcijas pret ukraiņiem - pret Ukrainas pilsoņiem -, kuri cieši sadarbojās ar krieviem. Ukrainas iekšpolitikā ir cilvēki, kuri klusībā cer, ka Krievija ienāks Ukrainā. Mums ir jācīnās arī iekšēji gan ar šiem naratīviem, gan ar politiķiem, personām, uzņēmējiem, kas ir atbildīgi par sadarbību ar agresoru. Tā ir liela problēma, un mēs šo vidi joprojām attīrām.

Ja ASV prezidents vēlas piemērot vēl kādas sankcijas, nedomāju, ka tās attieksies pret kādu, kurš nav izdarījis neko negatīvu. Sankcijas ir pareizas, tas joprojām ir instruments, ko var izmantot, bet šīs sankcijas nevar vērst pret tiem, kas cīnās par savu valsti. Šādas sankcijas neviens neatbalstīs, jo tas būtu absurdi.

Sankciju pastiprināšana pret Krieviju ir prioritāte, kas būtu jāapspriež Eiropas valstīm kopā ar ASV un G7 partnervalstīm. Nevar aizmirst, ka arī Japānas un Kanādas noteiktajām sankcijām ir svarīga loma pasaules dialogā. Turklāt arī citas valstis apsver līdzīgus pasākumus. Sankcijas var palīdzēt apturēt šo karu, tāpēc ir svarīgi ierobežot Krievijas ienākumus. Problēma ir tā, ka mēs vēl joprojām tirgojamies ar valsti, kas jau rīt varētu ierasties Eiropā ar karaspēku. Tas attiecas gan uz Ukrainas, gan Eiropas, gan arī Latvijas iekšējām struktūrām.

Katru reizi, kad runāju ar cilvēkiem šajās struktūrās, es uzsveru - jums jau sen ir cieši sakari ar Krievijas privātajiem uzņēmējiem, jūs esat izveidojuši labu biznesu, bet vienā brīdī nāksies atskārst, ka tas ir noticis, pateicoties kādu Krievijas specdienestu manipulācijām, lai ietekmētu jūsu valsti. Uz to ir jāraugās tieši no šī skatu punkta.

Runa nav tikai par Krievijas politisko vadību, kas ir atbildīga par visām darbībām, bet gan par lielu daļu Krievijas sabiedrības, kas to atbalsta. Iedomājieties, ja valstī ir vairāk nekā 100 miljoni cilvēku, kuri atbalsta laupīšanu, izvarošanu un agresiju, tad kā gan jūs varat ar viņiem tirgoties?! Tā ir asiņaina nauda, un šajā gadījumā nevar piemērot teicienu, ka "nauda nesmird". Tā smird, un tāpēc ir jāapzinās, ka šie cilvēki tirgojas tikai tāpēc, ka, iespējams, nākotnē gribēs iekarot jūsu valsti.

Krievijas uzņēmumi Ukrainā centās iegādāties daudz aktīvu, bieži sadarbojoties ar dažādiem politiķiem, kas bija pie varas. Viņi pirka, piemēram, stratēģiskus uzņēmumus, importēja tehnoloģijas. Krievija to visu iegādājās no ienākumiem, kurus tā guva, pārdodot dabas resursus, galvenokārt gāzi. Par šo naudu Krievija pērk uzņēmumus visā pasaulē. Tie nav investori tradicionālā izpratnē. Krievijas stratēģija ir viena - iekarot un pārņemt.

Krievija piedāvā labas cenas, kas nav saistītas ar tirgu. Viņi grib, lai lielākā daļa jūsu uzņēmumu sāktu kalpot Krievijas interesēm. Tad, kad jūs būsiet atkarīgi, Krievija nāks un šantažēs, pieprasot tirgošanos, savukārt, ja tas nenotiks - visa zaudēšanu. Tad būsiet spiesti pārdot savu uzņēmumu kādam, kas pastarpināti ir saistīts ar Krieviju, jo formāli īpašnieks nebūs ne Krievijas pilsonis, ne Krievijas uzņēmums. Tā ir klasiska Valsts drošības komitejas pieeja, kas nav mainījusies kopš Aukstā kara. Mūsu valstī cilvēki to pamazām sāk saprast. Diemžēl dažviet jau par vēlu. Bet par laimi, daudzi mūsdienās apzinās šo realitāti. Vai mums joprojām ir problēmas šajā ziņā? Jā, ir! Šajā ziņā mēs turpinām šo attīrīšanās procesu.

Ukrainas prezidents aicināja ieviest sankcijas pret Krieviju jau tad, kad tā veica brutālu uzbrukumu Sumiem, bet ASV toreiz nereaģēja. Vai pastāv bažas, ka stingras sankcijas pret Krieviju nesekos, neskatoties uz to, kas notiek Ukrainā?

Attiecībā uz sankcijām mēs nedrīkstam rīkoties lēni. Mums jārīkojas strauji un nedrīkstam pieļaut, ka sankcijas kļūst tikai par simbolisku soli, cerībā, ka "krievi varbūt nedaudz pierims". Tā tas diemžēl nestrādā. Ir vajadzīgs ilgs laiks, lai pārliecinātu cilvēkus gan Eiropā, gan ASV, ka sankcijām ir jābūt spēcīgām.

Amerikāņi piekrita turpināt sankcijas, un ir notikušas vairākas diskusijas par to darbības mehānismiem. Diemžēl šajās diskusijās piedalās arī spēlētāji, kas meklē iespējas, kā sankcijas apiet. Tāpēc tiek apspriestas arī sekundārās sankcijas.

Kopumā mums jāpanāk, ka Krievijai tiek liegtas iespējas tirgoties. Kāds varētu teikt, ka tas izraisīs eskalāciju, bet es uzskatu, ka vairs nav ko eskalēt. Krievija jau ir uzbrukusi Sumiem, Kijivai un citām vietām, tādēļ vairs nav ko eskalēt.

Ukraina mērķē uz militārajiem objektiem Krievijas teritorijā, lai novērstu agresiju. Mēs cenšamies trāpīt militārajām vienībām, stratēģiskajai aviācijai, nesen iznīcinājām 40 reaktīvos lidaparātus, arī Krimas tiltu, kas tika nelegāli uzbūvēts bez Ukrainas ziņas. Mēs mērķējam uz militāriem objektiem, kamēr viņi šauj uz iedzīvotājiem. Tātad, ja kāds saka, ka Ukraina varētu izprovocēt eskalāciju, es saku - tā jau ir notikusi. Krievija jau triec pa civilajām ēkām, Nikolajevas, Hersonas, Harkivas administrācijām, arī pilsētu centriem.

Tāpēc tiem, kas pieņem lēmumus, būtu jādomā, kā padarīt sankcijas efektīvākas. Bet tas nebūs iespējams bez sabiedrības izpratnes. Bez izpratnes, ka nedrīkst meklēt ceļus, kā apiet sankcijas. Nedrīkst palīdzēt. Jo tā nav tikai valsts atbildība - tā ir arī sabiedrības atbildība. Un dažreiz ir jāpieņem lēmums - te nav runa tikai par kādu "kodu" sankciju sarakstā, te ir runa par jums. Par to, vai jūs patiešām domājat, ka ir pieņemami pārdot preces valstij, kuras krava tiek sūtīta caur Krievijas teritoriju?! Ir liela iespēja, ka krava paliks Krievijā.

Vai jūs tiešām nebaidāties saņemt asiņainu naudu?! Un kur paliek atbildība no jūsu puses, ja ar jūsu palīdzību kaut kas tiek pārvests caur Krieviju, dodot ienākumus Krievijas uzņēmumiem. Viņi naktīs nogalina mūsu bērnus. Piemēram, pagājušajā nedēļā Kijivā gāja bojā trīs glābēji, kuri centās palīdzēt cilvēkiem ēkās. Krievi uzbruka šai vienai atkārtoti. Tāda ir realitāte.

Lai saprastu, dažādos reģionos visā Ukrainā mūsu glābēji vienmēr ierodas pirmie - pēc drona trieciena, pēc ballistiskās raķetes trieciena - viņi ir klāt. Un tad Krievija atkal uzbrūk tam pašam punktam, lai iznīcinātu visus glābējus. Mēs vienkārši nevaram paspēt izglābt cilvēkus. Par kādu eskalāciju mēs vispār varam runāt?!

Sankcijas joprojām ir prioritāte. Es uzskatu, ka tas ir dialogs, kas jāveido ar visām pasaules valstīm un visām sabiedrībām. Ar Krieviju nedrīkst tirgoties, lai ko viņi darītu. Neatkarīgi no tā, ar ko jūs tirgojaties, vai tās ir divējāda lietojuma tehnoloģijas, vai pat maize. Jā, pat maize! Jūs varat viņiem pārdot maizi, bet neko no viņiem nedrīkst pirkt. Viņi zog graudus no mūsu teritorijas. Viņi zog un pēc tam saka, ka palīdz Āfrikas vai Āzijas valstīm. Bet tas ir nozagts, un uz šīs maizes ir asinis. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka jāsāk ar sevi. Nepērciet Krievijas produktus, netirgojieties ar Krieviju, nedodiet viņiem nekādu iespēju. Un pat neatbalstiet pašu domu par dialogu.

Runājot par valstīm, jā, galvenais ir, lai tiktu pieņemta jaunu sankciju pakotne, lai samazinātu naftas cenu griestus un samazinātu Krievijas ieņēmumus. Trīsdesmit dolāri par barelu, tas būtu solis, kas varētu kaut ko mainīt. Jāpiemēro arī sankcijas Krievijas iesaldētajiem aktīviem. Un sabiedrībai ir jāsaprot, ka mēs kā valsts - Ukraina - esam cietuši zaudējumus aptuveni viena triljona ASV dolāru apmērā, neskaitot to, kādi zaudējumi ir bijuši katrai ukraiņu ģimenei vai cilvēkam.

Kā jūs vispār varat samaksāt par zaudējumiem, kas nodarīti ģimenes dzīvei?! Cilvēkam, kurš ir zaudējis visu - savu īpašumu, ģimenes locekļus, darbu, ikdienas dzīvi. Daudziem ir nācies pārcelties uz dzīvi citur, arī šeit, Latvijā. Viņi šeit ir ne tikai tāpēc, ka ir kaut ko zaudējuši vai baidās, viņiem vienkārši vairs nekā nav. Lielākā daļa no viņiem nāk no okupētajām teritorijām - viņi ir zaudējuši pilnīgi visu.

Ja kāds domā par sankcijām, viņam vajadzētu būt daudz aktīvākam, daudz apņēmīgākam, lai tās virzītu uz priekšu. Nav nekādu diskusiju par "Nord Stream". Tāda iespēja vairs neeksistē! Visiem, kas piedalās sarunās ar partneriem visā pasaulē, būtu jārīkojas ar vienotu balsi un jāaicina politiķus domāt par sekām, kādas varētu būt, ja sankcijas tiek atliktas, atceltas vai no sankciju saraksta izņemtu dažus cilvēkus.

Piemēram, mēs iesniedzām sarakstu par 400 Ukrainas bērniem. Mēs zinām, kur viņi atrodas, kas ir viņu radinieki. Ko teica Krievijas puse?! Viņi teica: "Nespēlējiet šo spēli!" No Krievijas delegācijas vadītāja puses tas bija aizvainojošs, cinisks komentārs. Taču realitātē tie nav tikai 400 bērni. Krievijas un Baltkrievijas teritorijās ir identificēti vairāk nekā 30 000 Ukrainas bērnu. Un neviens nav gatavs šai realitātei stāties pretī. Tā vietā tiek publicēti paziņojumi, ka tas viss nav patiesība.

Bet ir skaidrs, vairs nav nekādu sarkano līniju. Nav nekādu ierobežojumu eskalācijai. Kodolieroči?! Saprotiet, tas ir ceļš uz visas pasaules iznīcināšanu. Ja mēs tagad neiebildīsim pret šo iebiedēšanu, tas nozīmē, ka viņi rīt nāks un atkal paņems jūsu teritoriju un jūsu dzīvi. Ja Krievijai Ukrainā ļaus darīt visu ko tā vēlas, tā sapratīs, ka to var darīt arī jebkur citur. Mēs cīnāmies par savu zemi, mēs pretojamies. Bet ko darīs citas sabiedrības? Mēs nezinām. Tāpēc mums tas ir jāparāda. Tāpēc sankcijas joprojām ir viens no galvenajiem elementiem.

Tiešām ticu, ka amerikāņi vēl aizvien apsver smagus un atbildīgus lēmumus. Tā vienmēr ir bijis, ASV ir vajadzīgs laiks. Bet Eiropai būtu jāiet uz priekšu, jārāda piemērs, pārtraucot jebkādas ekonomiskās attiecības ar Krieviju.

Ja runājam par miera sarunām, vai jūs saprotat, kādu teātri spēlē Krievija? Tās prasības nav pieņemamas. Es nerunāju tikai par Ukrainu, es runāju par starptautisko sabiedrību.

Šīs prasības nav pieņemamas nevienam. Krievija joprojām turpina to pašu pieeju, ko izmantoja jau 2022. gadā - gan Minskā, gan Stambulā. Tie paši vēstījumi. Tas nozīmē, ka globālā sabiedrība vēl nav radījusi pietiekamus priekšnoteikumus jēgpilnām sarunām. Mēs paļaujamies uz saviem partneriem, ka viņi strādā ar Krieviju arī divpusēji, lai virzītu to uz sarunām. Bet nesen publiskotajiem dokumentiem nav nekāda sakara ar reālām sarunām.

Jūs nevarat runāt par miera līgumu bez pamiera un uguns pārtraukšanas. Tā ir mūsu skaidra nostāja. Viss sākas ar pamieru, bez tā nevar virzīties tālāk. Otrkārt, ir jābūt humānai apmaiņai. Visi pret visiem. Tas palīdz saprast, ka abas puses vēlas mieru. Tikai tad var notikt diskusija saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Par to mēs nedrīkstam aizmirst, ka starptautiskās tiesības pastāv. Kāpēc tad mēs par tām vispār runājam?!

Un ir skaidrs, ka, lai ko Krievija publicētu, jebkura valsts šodien varētu būt mūsu vietā. Padomājiet, vai jūs piekristu tādiem nosacījumiem, ja tos izvirzītu jums?! Ja rīt jūs zaudētu visu savu valsti, tautu un jums būtu jāatjauno ekonomiskās attiecības ar agresoru?! Tāpēc viņiem tas sāp. Viņi gribētu, lai mēs ar viņiem atkal tirgotos. Bet vai jūs patiešām varat iedomāties, ka Ukrainas uzņēmumi vienā dienā vienkārši atsāk tirdzniecību, it kā nekas nebūtu noticis?!

Tāpat Krievija grib, lai tie, kas pastrādājuši kara noziegumus, nesaņemtu sodu un viņi varētu iet, it kā nekas nebūtu noticis.

Kā lai Ukraina kaut kam tādam piekrīt?! Viņi vēl gribētu atjaunot kaut kādas "krievvalodīgo tiesības", bet vai cilvēki Ukrainā to vispār prasa? Jā, Ukrainā ir daudz cilvēku, kas runā krievu valodā, bet viņi nepieprasa nekādas īpašas tiesības. Bija politiskās partijas, ko vadīja Krievijas finansēti politiķi, kas virzīja šo naratīvu. Taču dzīvē ar to nekādu problēmu nav.

Ukraiņu bērni neprasa, vai viņi drīkst runāt vienā vai otrā valodā. Viņi vienkārši dzīvo, viņi var runāt abās valodās, bet oficiālā valoda Ukrainā ir viena. Nedomāju, ka valodas ziņā ir problēmas. Arī runājot par Ukrainas Pareizticīgo baznīcu. Tā Ukrainas teritorijā nav aizliegta un joprojām darbojas. Formāli Ukrainas Pareizticīgo baznīca ir izstājusies no Maskavas patriarhāta.

Reliģiskajām kopienām ir tiesības pāriet no vienas baznīcu uz citu, un tas arī notiek. Jāsaprot, ka šajā krievu baznīcas sistēmā mēs atklājam daudz spiegu. Mums ir pierādījumi, un tie ir publiski pieejami. Vai tas nozīmē, ka Krievija izmanto baznīcu kā spiegu tīklu? Jā, noteikti. Kāpēc tad mēs vispār runājam par reliģiju, ja patiesībā runa nav par reliģiju, bet spiegu tīklu un šādiem elementiem. Tam acīmredzot neviens nepiekrīt. Patiesībā nav pat diskusiju. Krievi turpina dezinformēt, lai uzturētu karu.

Mēs piemirstam, ka viņi joprojām kontrolē lielāko atomelektrostaciju Eiropā - Zaporižjas AES. Krievi iznīcināja lielāko hidroelektrostaciju Ukrainā, kas ražoja daudz elektrības. Viņi iznīcināja Kahovkas dambi. Viņi iznīcināja ekosistēmu. Jā, ir radīta jauna, bet viņi to izdarīja. Viņi piesārņoja daudzas teritorijas. Viņiem par to būtu jāatbild!

Kurš piekritīs šādiem priekšnoteikumiem? Kāpēc gan būtu jāpiekāpjas, ja viņi nav atbrīvojuši okupētās teritorijas un nav piekrituši pamieram?! Tāpēc, ka Krievija uztur naratīvu, ka viņi uzvar, bet tas ir viltus naratīvs. Viņi neuzvar. Ja Krievija uzvarētu, viņi nebūtu devušies uz sarunām Stambulā. Viņi noslēgtos no visiem, pat no amerikāņiem, un vienkārši turpinātu karot. Bet viņi neuzvar, viņi baidās un cenšas sabiedrībai iestāstīt, ka Ukrainas pēdējais trieciens virs stratēģiskajām aviācijas bāzēm neko nav mainījis. Viņi mēģina radīt iespaidu, ka Ukrainas droni nav efektīvi, bet realitātē - viņi slēdz gaisa telpu ap lidostām, atceļ reisus.

Tas ir efektīvi. Mēs pie šādas situācijas esam pieraduši. Mēs zinām, kā cīnīties pretī, un ir jāturpina cīnīties, līdz viņi paši paceļ balto karogu un piekrīt tiem nosacījumiem, ko globālā sabiedrība piedāvā. Mēs gribam pārtraukt šīs slepkavības un pāriet pie diplomātiskiem risinājumiem, bet jāsaprot - ir jābūt atbildībai, un no tās neviens neizvairīsies. Tas nenozīmē, ka tas notiks nākamgad vai pēc pieciem gadiem. Pat, ja tam būs vajadzīgi gadu desmiti, lai izietu cauri visiem tiesiskajiem procesiem, mēs uzņemamies šo ceļu, jo tas glābs dzīvības, un mēs esam gatavi glābt dzīvības, bet tas nenozīmē, ka mēs atdosim savu valsti tikai tāpēc, ka kāds to vēlas.

Ticiet man, vispārējais vēstījums "pārtrauciet karu" nestrādā. Es runāju par konkrētu nosacījumu sarakstu. Cilvēkiem nav problēmu runāt dažādās valodās, viņi patiesībā vēlas taisnīgumu. Ja jūs pajautātu vairumam cilvēku, kuri runā krieviski, vai viņi piekristu, ka Krievija nāk un neviens netiek saukts pie atbildības par viņu māju, īpašumu un dzīvību iznīcināšanu miermīlīgās pilsētās, piemēram, Harkivā vai Zaporižjā, domāju, ka atbilde būtu noraidoša. Kam būtu jāuzņemas atbildība?! Vai jūs tiešām vainotu upurus?! Tādā gadījumā Ukraina būtu atbildīga par raķetēm, kas mierīgā laikā lido pāri tās teritorijai, jo Krievijai neviens nav uzbrucis, nav izprovocējis nekādu apdraudējumu vai pārkāpis pilsoņu tiesības?! Es tā nedomāju. Mēs dzīvojam viltus ziņu un propagandas pasaulē. Mums tas ir jāapzinās un jāuzņemas atbildība par to, ka atrodamies šīs dezinformācijas vidē.

Ukrainas militārās operācijas Krievijas teritorijā parādījušas, ka Krievija nav gana modra, nav gana gatava un, iespējams, nav tik spēcīga, kā tā sevi pozicionē.

Var vilkt paralēles ar Otro pasaules karu. Padomju Savienība apgalvoja, ka bija gatava visām situācijām, tomēr nacisti pirmajos gados ieņēma milzīgas teritorijas. 1943. gadā notika viens no lielākajiem uzbrukumiem. Ukraina šajā laikā zaudēja milzīgu skaitu cilvēku, ko noteica divi faktori. Pirmais bija nacistu iebrukums, slepkavības un holokausts, kas prasīja daudzu ebreju un arī ukraiņu dzīvību. Otrais - Padomju Savienības VDK un Iekšlietu tautas komisariāts ieņēma teritorijas un arī nogalināja ukraiņus.

Kad Padomju Savienība atgriezās Ukrainā, tā turpināja represijas. Tātad bija divi režīmi, divas traģēdijas. Taču Krievijas propaganda turpina uzturēt mītu, ka Padomju Savienība viena pati uzvarēja karā, ignorējot miljoniem ukraiņu, kas zaudēja dzīvību gan nacistu, gan padomju agresijas dēļ. Mēs gadiem ilgi dzīvojām šajā viltus vēsturē, kur mums mācīja, ka esam draudzīgi kaimiņi.

Realitātē latvieši, ukraiņi, arī Krimas tatāri tika deportēti uz Sibīriju un citām vietām. Un kas notika pēc tam?! Tika izdomāti stāsti, kur divi cilvēki kļuva par atbildīgajiem par sadarbību ar nacistiem, lai attaisnotu represijas. Vai šādā sistēmā jūs piekristu sadarbībai ar Krieviju?! Nekādā gadījumā. Tā ir realitāte.

Ukraina ir saņēmusi ielūgumu apmeklēt NATO samitu Hāgā. Ko Ukraina sagaida no šīs augstākā līmeņa sanāksmes, ņemot vērā, ka pašlaik aliansē nav vienprātības par tūlītēju Ukrainas uzņemšanu NATO?

Pirmkārt, mums ir labs dialogs ar NATO dalībvalstīm. Mēs esam sagatavojuši ļoti kvalitatīvus ziņojumus, un pēdējās divas augstākā līmeņa sanāksmes mums bija veiksmīgas. Ļoti svarīgi, lai notiek diskusijas par aizsardzības izdevumu palielināšanu. Globālajai koalīcijai, kuras daļa mēs esam, šis dialogs ir būtisks, jo izdevumu palielināšana šobrīd ir nepieciešama.

Mums ir vajadzīgi ieroči, jāgatavo spēki, jāstiprina izlūkinformācijas apmaiņa, jāsadarbojas un jābūt gataviem, lai Krievija nesāktu konfrontāciju pret kādu no NATO dalībvalstīm. Kā teicis bijušais Lietuvas ārlietu ministrs Vītauts Landsberģis, viņš gribētu, lai Ukraina garantētu drošību reģionā. Es viņam pilnīgi piekrītu. Mums ir lielākā armija Eiropā, kas spēj garantēt drošību, taču sadarbība starp valstīm ir izšķiroša.

Otrkārt, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nav uzaicināts uz samitu Hāgā. Sabiedrībai nevajadzētu tik ļoti pievērsties formātiem, kādos notiek šīs tikšanās, daudz svarīgāks ir saturs un rezultāti, kas tiek panākti. Ticiet man, visās valstīs patlaban notiek intensīvs darbs pie dažādiem formātiem, lai pēc sanāksmes tie dotu praktiskus rezultātus.

Galvenais ir, lai valstis vairāk ieguldītu aizsardzībā, nodrošinot ne tikai savu, bet atbalstītu arī Ukrainas drošību. Mēs esam priecīgi, ka šie ieguldījumi notiek, jo stiprināt drošību - savu vai jūsu - nozīmē atturēt agresoru. Taču ir arī svarīgi saprast, ka bez Ukrainas dalības NATO nākotnē valsts drošības sistēma nevar būt pilnībā efektīva, bet kolektīvā drošības sistēma pati par sevi mūs nepasargās no kaimiņvalsts. Tāpēc mums visiem jābūt pietiekami spēcīgiem, lai vajadzības gadījumā cīnītos kā vienota fronte.

Kas tieši notiks nākotnē, mēs nezinām. Ir dažādi piemēri vēsturē, kad valstis apvienojas dažādās koalīcijās neatkarīgi no konkrētās formas. Taču mēs visi atrodamies Eiropā, arī Ukraina, un mums ir jāsargā Eiropa. Te dzīvo pusmiljards cilvēku, un mūsu uzdevums ir novērst karus un nodrošināt mieru, lai mūsu valstis varētu attīstīties.

Es patiesi ticu, ka lēmumu par Ukrainas pievienošanos NATO varētu pieņemt, kad iestāsies miers. Tad mēs izpildīsim visus nepieciešamos nosacījumus, un arī citas valstis piekritīs, jo tas nenozīmēs tūlītēju 5.panta aktivizēšanu, ja viena no valstīm cieš karā. Mēs kā valsts vēlamies ievērot starptautiskās normas, nevis uzreiz iesaistīt citas valstis konfliktā. Sabiedrībai tas ir jāsaprot, un mēs ļoti labi apzināmies šo risku.

Mūsu sadarbība ar NATO patlaban izpaužas aizsardzības virzienu stiprināšanā - notiek kopīga sagatavošanās, operācijas, tostarp karavīru apmācība, savietojamības uzlabošana. Tas viss stiprina kopējo aizsardzības spēju. Taču tas nenozīmē, ka Latvijas pilsonis rīt dosies karot par Ukrainu. Es ļoti lepojos ar tiem latviešiem, kuri ir devušies palīdzēt Ukrainai, un sēroju kopā ar ģimenēm, kas zaudējušas savus dēlus šajā karā. Mēs viņiem esam patiesi pateicīgi. Katra dzīvība, katrs karavīrs ir svarīgs. Sabiedrības atbalsts ir milzīgs, taču tas nenozīmē, ka Latvijas armija kopumā tiks iesaistīta karadarbībā. Par to neviens nerunā.

Kāds ekonomiskais atbalsts vai tirdzniecības partnerattiecības Ukrainai šobrīd ir visvairāk nepieciešamas, lai uzturētu tās kara ekonomiku un notiekošos atjaunošanas centienus?

Ikdienā Ukrainu apšauda ar ballistiskajām raķetēm, kas mērķē uz enerģētikas un civilās infrastruktūras objektiem. Tie jāatjauno nekavējoties, tas ietekmē cilvēku dzīvību, slimnīcas, energoapgādi. Ziemā šie triecieni kļūst vēl postošāki, jo trāpa pa apkures sistēmām. Krieviem nav sarkano līniju.

Ekonomika ir prioritāte, tai jābūt dzīvotspējīgai. Mēs būtu ļoti priecīgi par spēcīgu tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību (ES). Kopš 2022. gada sākuma mums bija brīvā tirdzniecība, taču tagad atkal sākam runāt par kvotām. Mēs vēlamies būt daļa no ES kopējā tirgus, kam piekristu visas ES valstis. Tā būtu skaidra zīme Ukrainas uzņēmumiem, ka tie var turpināt strādāt un ieguldīt, neskatoties uz riskiem. Daudzi uzņēmumi, īpaši pierobežā, piemēram, Čerņihivā vai Sumos, tiek pastāvīgi apdraudēti ar dronu uzbrukumiem. Taču viņi turpina darboties. Ja viņi saņems skaidru signālu par nākotnes tirdzniecības nosacījumiem, tie turpinās ieguldīt un attīstīties.

Protams, budžeta deficīts ir problēma, un par to mēs runājam gan ar G7 valstīm, gan ar ES. Lielākā daļa palīdzības tiek sniegta kā aizdevumi, kas ir jāatdod. Sabiedrībai jāzina, ka Ukraina neko nesaņem par velti. Tie ir zemas procentu likmes aizdevumi, bet tomēr tie ir aizdevumi. Ukraina nav valsts, kas cer uz palīdzību "par brīvu". Mēs vēlamies atmaksāt visu, kas tiek sniegts, tik, cik spējam. Tāpēc, manuprāt, tagad ir pēdējais brīdis uzsākt nopietnu dialogu par Krievijas iesaldēto aktīvu izmantošanu.

Tie varētu vismaz daļēji kompensēt kara radītos zaudējumus un sniegt nepieciešamos līdzekļus Ukrainas atjaunošanai. Tos varētu ieguldīt aizsardzības nozarē, stimulēt ekonomiku, atjaunot un aizsargāt enerģētikas infrastruktūru. Tas arī dotu uzņēmējiem iespēju turpināt darbu un ukraiņiem atgriezties darbā.

Mēs ļoti labi saprotam, ka daudziem ukraiņiem uzturēšanās ārpus Ukrainas ir tikai pagaidu risinājums. Daudzas ģimenes ir zaudējušas visu un vēlas atgriezties mājās. Taču ir jāsaprot, kādā stāvoklī patlaban atrodas veselības aprūpes un sociālā infrastruktūra, kur bērniem ir iespējas mācīties, kur var dzīvot un kur ir pieejams darbs. Tā ir realitāte. Cilvēki nepameta valsti tādēļ, ka negribētu būt Ukrainā - drošība ir ļoti svarīga, taču arī ekonomiskie apstākļi ir milzīgs izaicinājums.

Valstij, kurai nākas tērēt milzīgus līdzekļus aizsardzībai, ir grūti atrast resursus sociālajai jomai. Un tas ir jautājums, par kuru mēs pastāvīgi diskutējam ar Eiropu. Arī Eiropai tas ir jauns izaicinājums, no vienas puses - jāpalielina izdevumi aizsardzībai, no otras - jāatrod risinājumi, kā atbalstīt arī sociālo infrastruktūru, veselības aprūpi un citas nozares. Mēs šobrīd dzīvojam hibrīdlaikmetā, kad visiem ir jāpieņem sarežģīti lēmumi. Mēs redzam, ka viena no atbildēm ir sankcijas.

Šāda pieeja dotu stimulu cilvēkiem atgriezties mājās, atjaunot saimniecisko darbību. Ir uzņēmumi, kas Ukrainā joprojām strādā jau trešo gadu pēc pilna mēroga iebrukuma.

Šogad Itālijā notiks Ukrainas atjaunošanas konference. Iepriekšējās notika Lielbritānijā un Šveicē. Ideja ir skaidra, lai Eiropas uzņēmumi varētu piedalīties Ukrainas atveseļošanā. Taču mums vajag finanšu avotu šai atveseļošanai, un, manuprāt, Krievijas iesaldētie aktīvi ir vispiemērotākais avots. Tādā veidā mēs varētu arī atlīdzināt uzņēmumiem par viņu ieguldījumu Ukrainas atjaunošanā - piešķirot līgumus un iespējas Ukrainas teritorijā.

Ir jābūt regulējumam, kas ļautu šos aktīvus izmantot Ukrainas labā. Nav noslēpums, ka šāda lēmuma pieņemšanai ir nepieciešams laiks. Tāpat ir vajadzīgs laiks, lai ES par to panāktu vienprātību, jo ir atsevišķas valstis, kas bloķē atsevišķus lēmumus, kas saistīti ar Ukrainu.

Šis temats patiešām ir interesants. Man bija diskusija ar juristiem no dažādām valstīm - viņi ir strādājuši pie Starptautiskā tribunāla, kuru nesen juridiski izveidoja Eiropas Padome. Tātad, ja ir politisks lēmums, tad ir arī juridisks instruments, lai pārņemtu šos aktīvus. Mums vienkārši trūkst politiskas gribas.

Es tiešām uzskatu, ka visi šie iebildumi, ka "vispārējā finanšu sistēma ir pārāk trausla šādiem soļiem", ir tikai attaisnojumi. Patiesībā mēs varam pārņemt visus šos aktīvus, un sistēma paliks stabila. Sistēma sapratīs šo soli. Pirms trim gadiem tas būtu bijis emocionāls lēmums, un sistēma, iespējams, būtu reaģējusi asi, bet tagad tirgus jau paredz un gatavojas šādiem soļiem.

Un, ja paskatāmies uz tirgus iespējamo reakciju, tad scenāriji ir divi: aktīvi paliek vai tiek pārņemti. Es nedomāju, ka šāda konfiskācija - 300 miljardi dolāru - būtu "sarkanais karogs", kas radītu milzīgas problēmas. Šobrīd pasaules ekonomikā notiek daudz jūtīgāki procesi. Un 300 miljardi nav tik liela summa salīdzinājumā ar globālo tirdzniecību, kuras apjoms mērāms triljonos. Tāpēc es uzskatu, ka tas ir iespējams un izdarāms, atliek pieņemt politiskus lēmumus.

Runājot par operāciju "Spiderweb" un uzbrukumu Krimas tilta pamatiem, tika teikts, ka ne Tramps, ne Lielbritānija par to netika iepriekš informēti. Vai tas nozīmē, ka Ukrainai būtu ciešāk jākoordinē savi militārie mērķi ar sabiedrotajiem?

Kopš kara sākuma ir bijusi skaidra kārtība - ja runa ir par starptautisko partneru piešķirtajiem ieročiem, kas ražoti ārvalstīs, tad to izmantošanai parasti ir nepieciešama saskaņošana. Ir bijusi laba koordinācija, īpaši attiecībā uz tālās darbības rādiusa ieročiem, kur tos izmantot, kā izmantot. Taču, kad runa ir par Ukrainas pašu ražotajiem ieročiem, tad to izmantošanas lēmumi ir tikai un vienīgi Ukrainas ziņā.

Attiecībā uz speciālajām operācijām - tās arī tāpēc sauc par "speciālajām", jo tikai ļoti ierobežots cilvēku loks zina, kā tās tiek īstenotas. Pilna atbildība ir to cilvēku rokās, kuri šīs operācijas plāno, - gan tas, kā to darīt, gan tas, kas ir to galvenais mērķis. Kā jau teicu mūsu sarunas sākumā, mēs mērķējam uz Krievijas militāro industriju, uz militāriem objektiem, kas pastāvīgi nogalina Ukrainas iedzīvotājus. Mēs nemērķējam uz iedzīvotājiem. Tas nav nekāds terorakts. Pati Krievijas okupācija Ukrainas teritorijā ir terorakts. Tā ir terorvalsts, kas dara to, ko dara. Viņi nogalina ukraiņus, viņi izvaro, nolaupa cilvēkus, cenšas mums uzspiest savus noteikumus. Mēs atbildam ar gudrākiem risinājumiem, ar mazākiem resursiem, ar vienkāršākām tehnoloģijām, bet trāpām viņu teritorijā, no kuras, savukārt, viņi pret mums izmanto ballistiskās raķetes, stratēģisko aviāciju, visdažādākos ieročus. Tas nozīmē, ka mēs esam pietiekami gudri, lai precīzi trāpītu savos mērķos. Tāpēc nav svarīgi, kā Krievija šo operāciju nosauc vai ko viņi prasa no amerikāņiem vai britiem, tas viss ir bezjēdzīgi.

Ja mēs sāktu katru reizi vaicāt visiem pēc atļaujas - vai mums to darīt, vai labāk nedarīt -, tad tā vairs nebūtu kara vadīšana. Tad mums teiktu: "Ukrainai vajadzētu pārtraukt karot, jo šobrīd tas nav piemēroti." Bet viņi taču mūs nogalina! Vai kāds var teikt, ka tas ir pieņemami?! Mēs tā nedomājam.

Tāpēc šīs ir speciālās operācijas, kuras pierāda, ka mēs varam cīnīties pretī. Krievija nav tik spēcīga, kā izliekas. Arī mūsu partneriem ir jāsaprot - Krievijas spēks ir mīts. Tā ir viltus realitāte. Viņiem nav pietiekamu resursu, lai pilnvērtīgi atbildētu, tātad - jums nav jābaidās no viņiem. Ja jūs mums uzticaties, tad kopā mēs varam, un pēdējos trīs ar pusi gadus mēs to esam arī pierādījuši.

Arī šī speciālā operācija to parāda. Vai kāds vispār spēja iedomāties, ka jūras drons "Magura" var iznīcināt Krievijas flotes vienības Melnajā jūrā? Nē. Vai kāds varēja paredzēt, ka "Magura" var notriekt vairākus lidaparātus virs Melnās jūras? Arī nē. Vai mēs kādam prasījām atļauju to darīt? Nē. Kāpēc mums būtu jāprasa?! Iznīcinot 40 lidmašīnas, mēs faktiski novērsām turpmākus uzbrukumus Ukrainai un tās iedzīvotājiem. Tā nebija speciāla operācija pret politiķiem Krievijā vai kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par terorismu.

Jā, ir bijušas arī citas operācijas. Piemēram, nesen tika nogalināta Krievijas militārpersona, kura komandēja "Iskander" raķešu palaišanu un deva pavēli uzbrukt Harkivas apgabala ciemam Hroza. Tur tika nogalināti desmitiem iedzīvotāju, kuriem nebija nekādas saistības ar armiju. Daudzas ģimenes zaudēja savus tuviniekus. Šī operācija bija vērsta pret vienu konkrētu cilvēku, kurš bija tieši atbildīgs par to. Tas krieviem būtu jāsaprot, ka viņi ir atbildīgi par katru darbību, katru "Iskander" palaišanu, katru šāvienu uz Ukrainu, viņiem jāuzņemas atbildība.

Krievija atriebsies, un viņi kārtējo reizi, visticamāk, mērķēs pa iedzīvotājiem.

Mēs to zinājām iepriekš, mēs to zinām tagad, un mēs to paredzam arī nākotnē. Bet tas nenozīmē, ka mums būtu jābaidās. Viņi tāpat to dara, pat bez jebkādām mūsu speciālajām operācijām. Viņiem vienkārši nerūp. Ko Krievijas karavīri darīja Bučā? Izvaroja un nogalināja vīriešus, sievietes un bērnus. Un ko, mums tagad būtu jābaidās un jāapstājas?! Tad 600 000 Ukrainas karavīru kļūtu par Krievijas armiju?! Eiropa būtu gatava Trešajam pasaules karam, Krievija iebruktu Eiropā, viss atkārtotos?! Tie, kuri saka, ka mums jāapstājas, lai izvairītos no eskalācijas, nesaprot sekas. Mēs priecājamies, ka citi var dzīvot mierā, bet, ja tiešām gribat saprast, kas ir karš, - jums jābrauc uz fronti un pašiem jāredz, kas tur notiek. Jāredz sekas, kādas rodas, ja sāk "mīkstināt" savu nostāju.