Latvija ir aktīvi īstenojusi kampaņu par ievēlēšanu ANO DP un līdz ar Melnkalnes atteikšanos pretendēt uz vietu padomē, Latvija ir palikusi vienīgā kandidāte. Kādas, jūsuprāt, ir Latvijas izredzes iekļūt ANO DP?

Mēs intensīvi esam strādājuši kopš brīža, kad 2011. gadā Latvija izvirzīja savu kandidatūru. Ar augošu intensitāti tas ir noticis aizvadīto piecu gadu laikā. Latvijas kampaņa oficiāli norisinājās aizvadītos divus gadus. Līdz šī gada janvārim mums bija arī konkurence. Tas nozīmē, ka kampaņu īstenojām ļoti mērķtiecīgi un Latvijai bija labas izredzes arī līdz brīdim, kad mūsu konkurents Austrumeiropas grupā - Melnkalne - atsauca savu kandidatūru. No brīža, kad mums konkurenta vairs nav, mūsu izredzes ir ļoti reālas.

Protams, ir svarīgi, lai Latvijai būtu pēc iespējas plašāks mandāts, tādēļ savu kampaņu turpināsim līdz pēdējai stundai pirms vēlēšanām. Lai gan izredzes mums ir ļoti reālas, nekad nevajag uzskatīt lietas par pašsaprotamām, tādēļ mēs turpinām darbu. Turklāt paralēli kampaņai mēs nopietni gatavojamies arī darbam pēc ievēlēšanas - gan šī gada otrajā pusē, gan, protams, no 1. janvāra, kad mēs sāksim pildīt ANO DP nepastāvīgā locekļa pienākumus.

Kādas būs Latvijas prioritātes, kļūstot par ANO DP nepastāvīgo locekli?

Protams, mēs savas prioritātes neizdomājām specifiski kampaņai vai darbam ANO DP. Šīs prioritātes starptautiskajās organizācijās, tai skaitā ANO, esam virzījuši konsekventi un ilgstoši. Latvijas prioritātes var iedalīt trīs grupās.

Pirmā ir iestāšanās par starptautiskajām tiesībām un uz starptautiskajās tiesībās balstītu kārību. Tādām valstīm kā Latvijai prioritāte ir savas drošības un labklājības nodrošināšana. Protams, mēs paļaujamies gan uz saviem bruņotajiem spēkiem, gan uz sabiedroto atbalstu, gan mūsu pašu spēju aizsargāt sevi, bet mums ir ļoti svarīgi, lai turpina funkcionēt starptautiskā tiesiskā sistēma, jo tā ir būtisks drošības elements, un ANO ir starptautisko tiesību pamata ietvars. Līdz to tas ir jautājums par mūsu ieguldījumu pašu drošībā un par signālu sabiedrotajiem, ka mēs esam spējīgi uzņemties atbildību, tostarp par starptautiskajiem jautājumiem.

Ar šo prioritāti ir saistīts arī atbalsts Ukrainai, jo valstu tiesības uz suverenitāti un pašnoteikšanos ir noteiktas ANO Hartā. ANO Harta arī nosaka valstu tiesības uz pašaizsardzību un to, ka citām valstīm nav tiesības ar spēku iejaukties un mainīt citu valstu robežas. Agresija nav pieļaujama.

Nākamais prioritāšu loks ir saistīts ar cita tipa draudiem, kas ietekmē drošības situāciju pasaulē. ANO rezolūcija “Sieviete, miers un drošība” iestājas par sieviešu lomu un aizsardzību gan miera procesos, gan bruņotajos spēkos. Viena no tēmām, kas mums šķiet būtiska, ir iestāšanās pret seksuālo vardarbību konfliktos - gan Ukrainas kontekstā, gan plašāk. Šeit jāmin arī dažādi mūsdienu draudi, kas ir saistīti ar tehnoloģiju attīstību, piemēram, kiberdrošība vai mākslīgā intelekta ietekme uz drošības situāciju. Tāpat klimata pārmaiņas ir drošību apdraudošs un konfliktus veicinošs faktors. Arī mūsdienu modernie draudi ir uzmanības vērti ANO DP.

Trešā prioritāte ir jautājums par to, kādā veidā funkcionē ANO un ANO DP. Latvija ir konsekventi iestājusies par to, ka ANO DP ir jābūt caurskatāmai, atvērtai un efektīvai. Ir atšķirība starp pastāvīgajām ANO DP dalībvalstīm un ievēlētajām valstīm. Ievēlētās valstis saņem plašu balsotāju mandātu un līdz ar to jūt arī lielāku atbildību par ANO DP darbu plašākas starptautiskās sabiedrības priekšā.

Tas ir jautājums, kādā veidā tiek risināti jautājumi ANO DP, cik tas ir efektīvi vai neefektīvi, kā arī par veto tiesību izmantošanu. Patlaban veto tiesības ir būtisks faktors, kas ietekmē ANO DP darbu. Jāatceras, ka ANO tika veidota pēc Otrā pasaules kara, un to faktiski veidoja uzvarētājvalstis. Veto tiesības ir šo valstu atbildība pret pārējo pasauli. Veto tiesību ļaunprātīga izmantošana ir tas, pret ko mēs iestājamies un pret ko iestājas arī mums līdzīgi domājošās valstis. Mēs iestājāmies pret veto tiesību izmantošanu agresijas vai masveida noziegumu gadījumos.

Šīs ir situācijas, kurās veto izmantošana nebūtu pieļaujama.

Ir pieņemta arī ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija, kas paredz, ka gadījumos, kad kāda no ANO DP pastāvīgajām dalībvalstīm izmanto veto tiesības, diskusija nebeidzas, bet šis jautājums desmit dienu laikā automātiski nonāk ANO Ģenerālās asamblejas darba kārtībā un veto izmantojušajai valstij ir jāskaidro, kāpēc tā ir darīts. Tad notiek debates, kas ļauj parādīt, vai lielākais valstu vairākums nav citās domās, un ļauj izlīdzsvarot politisko signālu, kāda ir starptautiskās sabiedrības attieksme pret konkrēto jautājumu.

Šīs trīs prioritātes mums kā valstij, kas iestājas par starptautiskajām tiesībām un tiesisko kārtību, ir ļoti svarīgas. Mēs iestāsimies par to, ka ANO DP ir pienākumi iepretim starptautiskajai sabiedrībai. Jāatceras, ka jautājumi, par kuriem lemj ANO DP, ir ar ļoti reālam sekām cilvēkiem, kas cieš konfliktos. Daudzos gadījumos tas, vai ANO DP rīkojas vai nerīkojas, atspoguļojas cilvēku dzīvībās. Tā ir ļoti liela atbildība Latvijai un jebkurai ANO DP ievēlētai valstij.

Ir aptuveni 60 tēmu, kas ir ANO DP regulārajā darba kārtībā. Daudzas no šīm tēmām ir saistītas ar sarežģītiem, smagiem konfliktiem, kara situācijām vai uzbrukumiem iedzīvotājiem, pārvietotiem cilvēkiem, humanitārām katastrofām. Iespējams, ka Latvija kā neliela valsts vēsturiski daudzos no šiem jautājumiem varbūt nav daudz iedziļinājusies, bet, esot ANO DP, mums būs jāpozicionējas par pilnīgi visiem šiem jautājumiem.

No mūsu un no mūsu reģiona drošības viedokļa, Ukraina mums ir jautājums numur viens. Tajā pašā laikā, lai mēs varētu iestāties par Ukrainu un par taisnīgu un ilgstošu mieru, mums ir jāmeklē sabiedrotie, jāstrādā ar citām valstīm. Tas nozīmē, ka mums ir jāizprot un jāiedziļinās arī jautājumos, kas ir svarīgi citiem reģioniem. Jāapzinās, ka gan ANO DP, gan ārpus ANO DP viena valsts neko izšķirīgu nevar sasniegt. Te gan arī jāatgādina, ka piecas ANO DP pastāvīgās valstis, pat ja spētu vienoties, nevar lēmumus pieņemt bez ievēlēto valstu balsīm.

Līdz ar to mūsu galvenais uzdevums ir cieši sadarboties ar pārējām ANO DP dalībvalstīm no Eiropas. Mūsu darbības termiņa laikā ANO DP ir četras Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis un Lielbritānija. Tas būtu mūsu dabiskais sabiedroto loks ANO DP. Tāpat mums ir jāsadarbojas arī ar desmit ANO DP ievēlētajām valstīm. Aizvadīto gadu laikā ir redzama tendence, ja ANO DP pastāvīgās dalībvalstis ir sašķeltas, tad, ja ievēlētās valstis spēj sadarboties un vienoties par kādu jautājuma virzību, tām ir iespēja uzņemties iniciatīvu.

Ja mēs vēlamies būt uzticami, tad mums ir arī nepieciešama konsekvence. Mēs nevaram kā vējrādis vienā lietā rīkoties tā, otrā – citādāk. Stingra nostāja svarīgos jautājumos par vērtībām un principiem, kuriem mēs ticam, arī ir svarīga panākumu atslēga.

Mūsu gadījumā būšana ANO DP nozīmē unikālu iespēju daudz skaļāk, daudz redzamāk iestāties par savām vērtībām un saviem principiem, uzturēt ANO DP uzmanības lokā tos jautājumus, kas ir svarīgi mūsu reģionam. Tā ir starptautisko tiesību un starptautiskās kārtības nosargāšana, Ukrainas teritoriālā integritāte un suverenitāte.

Tas ir arī izcils veids, kā nostiprināt Latvijas starptautisko redzamību, jo laikā, kad kāda valsts ir ANO DP, par to ir liela interese un tās balsij ir daudz lielāks svars. Es reizēm arī saku, ka šos pāris gadus Latvija būs lielvalsts. Ja skatāmies no otras puses, kas būtu, ja Latvija izvēlētos nekandidēt, tad tā būtu neizmantota iespēja un stāvēšana malā. Mūsu intereses mēs paši varam aizstāvēt daudz labāk nekā kāda cita valsts no mūsu grupas reģiona.

Mūsu uzdevums ir iestāties pret Krievijas agresiju. Pārējie baltiešu kaimiņi šo darbu ANO DP ir darījuši jau iepriekš, vēl pirms pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Lietuva bija ANO DP laikā, kad notika Krimas aneksija. Igaunija bija vēlāk, bet vēl pirms pilna mēroga agresijas, līdz ar to ir ļoti svarīgi, lai ANO DP būtu pārstāvētas mūsu reģions un mūsu viedoklis.

Kāds būtu alternatīvais ceļš, lai veto tiesības nevarētu izmantot ļaunprātīgi, kā to patlaban dara Krievija?

Veto tiesības ir noteiktas ANO statūtos. Lai no veto tiesībām atbrīvotos, ir nepieciešams grozīt ANO statūtus un tas ir jāatbalsta divām trešdaļām ANO dalībvalstu, kā arī tam ir jāpiekrīt un šis lēmums jāratificē visām piecām ANO DP pastāvīgajām dalībvalstīm. Tā ir arī atbilde uz jautājumu, vai veto tiesības pārskatāmā nākotnē ir iespējams mainīt.

Grūti iedomāties, ka jebkura, kur nu vēl visas piecas no šīm valstīm, būtu gatavas atteikties no šādām tiesībām.

Debates faktiski ir plašākas, jo runa par ANO DP reformu notiek jau vairākus gadu desmitus un veto jautājums ir tikai viens no tiem, par ko ir diskusijas. Otrs jautājums ir arī par ANO DP sastāvu. Kopš ANO izveidošanas kopējais dalībvalstu sastāvs ir mainījies. Mūsu grupā pēc PSRS sabrukuma ir lielāks valstu skaits nekā iepriekš, bet vislielākās izmaiņas ienesa dekolonizācija, kuras rezultātā pagājušā gadsimta 50., 60., 70. gados, pārsvarā Āfrikā izveidojās ļoti daudzas valstis. Līdz ar to valstu sastāvs pasaulē ir ļoti mainījies un pašreizējais ANO DP sastāvs neatspoguļo ģeopolitisko realitāti. Tādēļ diskusija ir par to, kā uzlabot ģeogrāfiskā līdzsvara trūkumu. Arī tas prasa ANO statūtu izmaiņas.

Šīs diskusijas turpinās un šobrīd tām ir pat lielāka vilkme nekā pirms kāda laika. Tas, ko var darīt un par ko iestājas Latvija, ir jautājums, kā uzlabot ANO DP darbu un samazināt veto tiesību ļaunprātīgas izmantošanas iespējamību. No tā pilnībā izvairīties patlaban nav iespējams, bet mūsu uzdevums ir pacelt tā “cenu”. Es jau minēju par ieviesto kārtību, kad pēc veto uzlikšanas jautājums nonāk ANO Ģenerālās asamblejas darba kārtībā un tas ir ļoti efektīgs veids, jo parāda, ka virknē gadījumu starptautiskā sabiedrība kopumā domā citādāk nekā ANO DP lēmums. Vēl viena iniciatīva, kas šobrīd vēl nav nonākusi līdz rezultātam, ir par to, ka veto izmantošanas ierobežojumi ir gadījumos, kad ir masu noziegumi, noziegumi pret cilvēci. Tas gan vairāk būtu politisks spiediens.

Jūs minējāt, ka ANO DP neatspoguļo šodienas ģeogrāfisko realitāti. Cik lielā mērā mēs esam lietas kursā par to, kas ir vajadzīgs, piemēram, Āfrikas kontinenta valstīm, kuras kaut vai skaita ziņā ANO ir vairāk un tādēļ lielā mērā ietekmē ANO dienas kārtību?

Izmantojot to, ka mēs kandidējam uz ANO DP, mūsu attiecības un kontakti ar citu reģionu valstīm ir ievērojami pieauguši, un līdz ar to arī mūsu ārlietu dienesta, un gribu cerēt arī sabiedrības izpratne, kas notiek citos pasaules reģionos, ir palielinājusies. Pats par sevi tas ir liels ieguvums, jo līdzi nes attiecību intensificēšanos un arī ekonomiskās sadarbības potenciālu privātajam sektoram.

Mums ir jāņem vērā, ka arī citos kontinentos ir ļoti asiņaini, sāpīgi konflikti, kuriem ir dziļas saknes un kuri ir sarežģīti risināmi. No otras puses šīm valstīm ir arī ļoti lieli attīstības izaicinājumi, kas arī ir daļa no ANO darba kārtības. Mūsu drošības intereses, starptautiskās intereses ir leģitīmas, bet šo valstu rūpes un intereses ir tikpat leģitīmas. Līdz ar to, ja mēs vēlamies, lai viņi izprot mūsu situāciju, mums ir ne tikai jāskaidro sava nostāja, bet jāizrāda izpratne par viņu situāciju.

Runājot par spēku samēru, tas ir ļoti precīzs novērojums, jo Āfrikas kontinentā patlaban ir 54 valstis. ANO darbā ir gan ģeogrāfiskās grupas, gan dažādi valstu grupējumi, kas pārsniedz ģeogrāfiskās robežas. Mēs, piemēram, pēc reģionāla dalījuma esam Austrumeiropas grupā, bet ikdienā saturiski mēs ļoti lielā mērā darbojamies ES ietvarā un ES dalībvalsts šobrīd ir trijās dažādās reģionālajās grupās

No otras puses sarunās par dažādām tēmām ANO lielākais spēlētājs ir tā saucamā "G77" grupa plus Ķīna. Pretēji nosaukumam, tur ir vairāk nekā simts valstis no visiem kontinentiem. Ja tām ir kopīga nostāja, kas gan ne vienmēr tā ir, jo valstis ir ļoti atšķirīgas, tad mums kā Rietumu pasaules valstīm skaitliski ir ļoti grūti ietekmēt iznākumu. Līdz ar to mums ir ļoti svarīgi spēt veidot tiltus ar citiem reģioniem.

Ļoti interesants novērojums, kad kampaņas laikā bijusi iespēja individuāli runāt ar valstīm, ar kurām, iespējams, līdz šim daudz tikšanos nav bijis, ir par to, cik daudz tās zina par mums. Mēs nevaram sagaidīt, ka citas valstis mūs zinās un sapratīs mūsu sāpi, situāciju vai nostāju, ja mēs neko nezinām par viņiem. Mums ir bijusi iespēja stāstīt, no kurienes mēs nākam un kāpēc mēs domājam tā, kā mēs domājam, neesot didaktiskiem. Tad viņi labāk saprot mūsu nostāju Ukrainas jautājumā un tas, savukārt, ļauj mums ietekmēt viņu domāšanu. Bet līdzīgā veidā, protams, arī ir jāsaprot, kas rūp viņiem. Tā ir vērtīga pieredze.

Tāpat, jo tuvāk vēlēšanas ANO DP, jo lielāka interese ir par mums - visiem interesē, ko mēs domājam. Mēs arī varam redzēt, ka Latvijā aizvadīto gadu laikā ir pieaudzis gan vēstniecību, gan akreditēto vēstnieku skaits. Līdzīgi interese par Latviju ir pieaugusi ANO mītnē Ņujorkā. Tā ir iespēja, kas ir jāizmanto, jo mūsu balsij būs daudz lielāks svars.

Ja mēs gudri strādāsim, tā būs iespēja ietekmēt lietas starptautiski daudz vairāk mūs interesējošajā virzienā.

Vienlaikus ir arī labi redzams, jo kāda valsts atrodas tālāk, to izpratne un rūpe par Krievijas un Ukrainas karu ir mazāka.

Tas ir dabiski, ir arī citi asiņaini konflikti, par kuriem mēs, Latvijā, daudz nerunājam, vai pat par tiem neko daudz nezinām. Tomēr, lai gan citām valstīm varbūt mazāk rūp šis jautājums ikdienā, ir vairāki elementi, kas ir svarīgi arī tām valstīm, kas ir ļoti tālu no mūsu reģiona. Tas, ka viena valsts var tik klaji pārkāpt starptautiskās tiesības, tas, ka viena valsts var ar spēku mainīt robežas, rezonē, piemēram, Āfrikas valstīm, jo, dibinot Āfrikas Savienību, pašos pamatos ielikts princips, ka robežas ir neaizskaramas, lai gan Āfrikā tās lielā mērā mākslīgi izveidoja koloniālās varas. Šīs valstis ļoti labi saprot, ka robežu mainīšana ar spēku radīs haosu.

Tāpat tas, kādā veidā tiks atrisināts Krievijas agresijas jautājums Ukrainā, radīs starptautisku precedentu. Ja Krievijas agresija tiks kaut kādā veidā atalgota, ja Krievija, šādi uzvedoties, gūs labumu, tas pavērs durvis citiem līdzīgiem notikumiem pasaulē. Tas uztrauc ne tikai mūs.

Tāpat Krievijas agresijas izraisītās sekas sniedzas tālu pāri Eiropas robežām. Tas ir jautājums par pārtikas drošību, pārtikas piegādes ķēdēm, kas tiešā veidā skar arī daudzas Āfrikas valstis.

Cits izaicinājums, ar kuru laikam ejot, mēs saskaramies arvienu vairāk, ir uzmanības zudums gan starptautiskajā sabiedrībā, gan masu medijos. Labs piemērs tam ir Sīrija - jo ilgāks konflikts, jo uzmanība aizvirzās uz nākamo, jo pasaulē karu netrūkst. Tādēļ uzturēt uzmanību uz Ukrainu kontekstā ar to, ka Krievija sistemātiski, brutāli nodarbojas ar dezinformāciju un melošanu, un tas notiek ilgstoši, ir grūti. Mums ir jāuztur šis jautājums darba kārtībā, jāturpina atkārtot, kāda ir patiesība. Bet, protams, katrai valstī, kad tā lemj par kādu jautājumu, ir arī tiešās nacionālās intereses.

ANO DP ir vēl viens veids kā izdarīt spiedienu uz Krieviju līdztekus daudzu valstu noteiktajām sankcijām un citiem pasākumiem, tomēr, vai ANO DP ar savām rezolūcijām var reāli ietekmēt situāciju?

ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas nav juridiskas sasitošas, ANO DP rezolūcijas ir juridiski sasitošas valstīm. Vai ar ANO DP lēmumu ir iespējams atrisināt agresiju Ukrainā? Tiešā veidā nē, jo lēmumu var pieņemt ar vairākumu, un, ja nav uzlikts veto. Krievijai, esot kā pastāvīgajam ANO DP loceklim, šo jautājumu atrisināt nevar. Tomēr, ja ANO DP nespētu neko izdarīt un ANO DP nebūtu svara, tad veto tiesības šīm piecām pastāvīgajām dalībvalstīm īpaši arī nevajadzētu. Fakts, ka šīs veto tiesības lieto, liecina par ANO DP lēmumu nozīmību. Te gan ir jāatzīmē, ka Francija un Lielbritānija kopš 1989.gada veto tiesības nav izmantojušas.

Pieminēju, ka ANO DP darba kārtībā ir ap 60 jautājumiem, un par sarežģītākajiem jautājumiem ANO DP vienoties patlaban nespēj. Tajā pašā laikā ir daudz lietu, ko ANO DP turpina darīt. ANO DP ir atbildīga par miera un drošības uzturēšanu pasaulē. ANO DP pieņem gan rezolūcijas, gan valstīm saistošus lēmumus. Vai to izpilde ir perfekta?! Nē! Taču, ja šī mehānisma nebūtu, situācija pasaulē būtu sliktāka. ANO DP ir tā, kas lemj par miera uzturēšanas spēkiem, par politiskajām un atbalsta misijām, ANO DP var sniegt mandātu risināt konfliktus citām starptautiskām, piemēram, reģionālām organizācijām.

Piemēram, NATO misija Kosovā darbojas ar ANO DP mandātu. Āfrikā ir konflikti, kur ANO DP var autorizēt rīkoties Āfrikas Savienību, vai kādu mazāku reģionālu organizāciju, lai novērstu asinsizliešanu vai nodrošinātu iedzīvotāju aizsardzību. ANO DP var uzdot valstu valdībām rīkoties tā vai citādi. Jautājumu loks ir ļoti plašs.

Ja runājam par šķelšanos ANO DP un veto tiesībām, vissarežģītākajos jautājumos vienošanās nav iespējama, jo piecas pastāvīgās valstis stāv pretējās pusēs. Tas, ko mēs redzam patlaban, ilgtermiņa skatījumā nav nekas jauns. Pagājušā gadsimta 90.gados un 2000. gadu sākumā pēc aukstā kara beigām valdīja optimisms un atmosfēra bija pozitīva, bet visus aukstā kara gadus bija tieši tāda pati šķelšanās kā tagad.

ANO DP nav brīnumnūjiņa, bet ANO DP ir pasaulē lielākais galds, pie kura tiek lemti miera un drošības jautājumi pasaulē. Sarunas tiešām ir sarežģītas, jo katram ir intereses, un risinājumi nāk ļoti smagi. Bet parasti jau mēs redzam to, kas nestrādā, bet mēs neredzam to, kas strādā. Piemēram, tiešsaistē visi var sekot ANO DP atvērtajām sanāksmēm, bet tā ir tikai aisberga redzamā daļa, jo ANO DP daudz darbojas arī slēgtos formātos, kuru konsultācijas un diskusijas nav atvērtas publikai un citām dalībvalstīm. Tur faktiski notiek visas smagās sarunas. Darba apjoms ir milzīgs.

Oops! Notikusi kļūda