Tramps un Putins apspriež Ukrainas likteni. Fonā - visreālākais miera plāns, ko vairījās publicēt

Publiskajā telpā ielauzās 12. februārī nepārprotami notikusī divu atomvalstu prezidentu telefonsaruna, kurā tika runāts arī par Ukrainas kara pabeigšanu. Ziņa raisīja domino efektu. “Man šķiet, ka viņš grib pārtraukt kaujas darbības,” sacīja Donalds Tramps par Vladimiru Putinu. “Es viņam tieši par to vaicāju - jo ja viņš vēlētos turpināt, mums tā izrādītos liela problēma.”

Kopš šī brīža attiecības starp ASV un Ukrainu, ASV un Krieviju, ASV un NATO dažās nedēļās izmainījās vairāk, nekā dažās iepriekšējās desmitgadēs.

Kurš spēj rosināt miera sarunas

Fakts, ka Tramps pēc inaugurācijas vispirms zvanīja Putinam, nevis Ukrainas prezidentam Volodimiram Zeļenskim, nozīmēja, ka pēdējam nebija iespēju iespaidot ASV 47. prezidentu ne ar savu pamatpozīciju, ne uzskatiem, ne perspektīvām par to, kā varētu izskatīties un evolucionēt jebkuras sarunas par uguns pārtraukšanu un miera noslēgšanu.

Tramps 12. februārī, kā bija solījis, uzzvanīja arī Zeļenskim, lai viņu informētu par sarunu ar Putinu. Kad telefonu klausules tika noliktas, radās visai skaidrs iespaids, ka ASV un Krievijas prezidenti nolēmuši noregulēt konfliktu, neņemot vērā Ukrainas pozīciju, kas balstījās uz formulu “Nekādas sarunas par Ukrainu bez Ukrainas”.

“Es viņam [Trampam] pateicu, ka jau zinu, ka viņš Putinam piezvanījis. Protams, es gribētu, lai Ukraina Trampam būtu prioritāra, nevis Krievija,” drīz vien komentēja šokētais Zeļenskis. “Tramps vienmēr saka, ka gatavs tikties ar mani, taču šis ir jautājums, pie kā jāpiestrādā mūsu komandām. Tajā dienā, kad mēs sarunājāmies, viņš man iedeva savu telefona numuru. “Tas ir mans tiešais telefons,” viņš teica, “jūs varat man zvanīt, kad vien vēlaties.””

“Viens telefona zvans nespēj izšķirt tik sarežģītu karu, kā šis,” reaģēja ASV aizsardzības ministrs Pīts Hegsets. “Taču varu pateikt - Donalds Tramps ir vienīgais līderis pasaulē, kurš potenciāli var uzsākt miera procesu.” Un 12. februāris kļuva par Ukrainas konflikta noregulējuma dienu un nedēļu atskaites punktu. Procesa turpinājums tika gaidīts gadskārtējā Minhenes drošības konferencē, kas aizsākās 14. februārī.

Kauju intensitāte - liecība par spraigu miera procesu

Pašas par sevi nopietnas miera iniciatīvas, kā arī to īstenošanas ievilkšanās, nozīmē riskus. Vēsture bieži pieredzējusi, ka progresu miera sarunās arvien pavada karadarbības aktivizēšanās. Kaujās iesaistās elitārākie karotāji, tehniku un munīciju vairs īpaši netaupa. Pirmajā un otrajā Pasaules karā pēdējo 6 mēnešu laikā gāja bojā vairāk cilvēku, nekā visos iepriekšējos karadarbības gados.
Lai pierādītu, ka tai ir pārsvars frontē, ka ir sagatavotas jaunas uzbrukuma operācijas un ka pārrunu procesā tieši Putins diktēs noteikumus, Krievija Minhenes drošības konferences laikā sāka īstenot ap 200 uzbrukuma aktivitātēm diennaktī. Nedēļām ritot, šāda statistika vairs neizbrīnīja.

Naktī pirms Minhenes foruma sākšanās drons ar fugasa kaujas daļu ietriecās Černobiļas AES 4. energoblokā, kas 1986. gadā nebija uzsprādzis, radot 6 metrus platu caurumu; tika bojāta daļa iekārtu un elektrības kabeļi. Tās jau bija spēles ar kodoldrošību. Ugunsgrēki blokā turpinājās visā Minhenes konferences norises laikā. Naktī uz 16. februāri - konferences noslēgšanās dienu - uzbrukumos Ukrainai devās vairāk nekā 1385 kamikadzes tipa droni.

Krievijas ofensīva turpinājās ilgstoši: nedēļā pēc Trampa un Zeļenska tikšanās pa Ukrainas teritoriju tika raidītas 1200 vadāmas aviācijas bumbas, 870 dronu un 80 dažādu tipu raķetes. Savukārt naktī pirms ASV-Ukrainas sarunām Saūda Arābijas pilsētā Džidā Krievijas puses notriekto ukraiņu droni skaits sastādīja 337 vienības.

ASV-Krievijas sarunas risinājās arī golfa laukumā

Pēc Trampa paziņojuma par viņa telefonsarunām vienas diennakts ietvarā gan ar Putinu, gan ar Zeļenski, beidzot vajadzēja iezīmēties noteiktām miera sasniegšanas kontūrām, ja arī ne skaidrībai par pēckara situāciju. Sarunas un svarīgu personisku kontaktu dibināšana notika starp ASV un Krieviju; pēkšņi Eiropa atradās kaut kur nomalē.

Bažas, ka ASV un Krievija varētu izbeigt karu bez Eiropas un Ukrainas aktīvas līdzdalības, raisīja satraukumu gan Kijevā, gan Eiropas galvaspilsētās. Ne jau tikai Tramps pusotru stundu bija runājis ar Putinu. Noskaidrojās, ka pirms ASV prezidenta ar Maskavu krietnu laiku nopietni komunicējuši citi amerikāņi.

Gada sākumā Trampa golfa partneris un spēlētājs nekustamā īpašuma tirgū Stīvens Vitkofs lidoja uz Maskavu ar īpašu humanitāro reisu. Interesenti aplikācijā Flightradar24 sekoja līdzi šim amerikāņu bortam. Maskavieši fotografēja lepno lidmašīnu, Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs paziņoja - nekas sevišķs, neviens ne pie kā nelido. Izrādās, tomēr atlidoja un trīsarpus stundas runājās ar Putinu.

ASV prezidenta īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos Vitkofs no Krievijas atveda ne tikai amerikāņu ķīlnieku. Viņš ar Putinu tikās viens - bez diplomātu vai specdienestu pārstāvju klātbūtnes. Telpā vēl atradās divi Krievijas puses tulki, sarunas pierakstus Vitkofs atveda uz Vašingtonu, kur līdz ar to tika gūta skaidrība, ko Krievija grib un ko tā piedāvā.

Daudzi sagaidīja, ka sarunas gan ar Kijevu, gan Maskavu atspoles režīmā īstenos ASV prezidenta īpašais sūtnis Ukrainā Kīts Kellogs, ģenerālis, kurš piedalījies amerikāņu militārajās operācijās Vjetnamā, Grenādā un Irākā, kā arī savulaik komandējis gaisa desanta divīziju. Pats Kellogs Vitkofa iesaistīšanos uzreiz atspoguļoja sekojoši:

“Pateicoties Saūda Arābijas princim Mohamedam bin Salmanam Stīvs nodibināja attiecības ar Krievijas pusi. Viņš saveda Stīvu kopā ar Kirilu Dmitrijevu, kurš kļuva par vidutāju no Krievijas puses - viņš vada stratēģisko investīciju fondu. Tā ka bija loģiski teikt “OK, Stīv, tu vadi savu virzienu, es vadu savu.” Mēs pastāvīgi koordinējam savas darbības.” Baltajā namā Kelloga kabinets atrodas 7. stāvā, Vitkofa - 5. stāvā; savstarpēji aktīvi komunicē arī viņu padotie.

Krievijas pilsonis Kirils Dmitrijevs dzimis Ukrainas galvaspilsētā Kijevā, 1990-ajos gados izglītojies Stenfordas universitātē un Hārvardas biznesa skolā, strādājis investīciju bankā Goldman Sachs Ņujorkā. Bieži pieminēts, ka pēc precībām ar Natāliju Popovu - Putina jaunākās meitas Katerinas Tohonovas draudzeni - viņš guvis ļoti lielu ietekmi Kremlī. Finansists un investors Dmitrijevs veiksmīgi vada Krievijas Tiešo investīciju fondu; gan viņš, gan fonds pakļauti ASV, Lielbritānijas un virknes citu valstu sankcijām. Dmitrijevs, tāpat kā Vitkofs, aizrautīgi spēlē golfu. Visdrīzāk tieši golfa laukumā raisījās vaļsirdīgākās sarunas.

Atkusnis divu lielvalstu attiecībās

Tikai februāra beigās negaidīti noskaidrosies, ka ASV un Krievija jau kopš 2024. gada 6. novembra - kad kļuva skaidrs, ka Tramps uzvarējis prezidenta vēlēšanās - risina pārrunas Šveicē. Viens no aģentūras Reuters avotiem šajā valstī notiekošās pārrunas raksturoja kā “otrā virziena” diskusijas - diplomātisks termins, ar ko apzīmē neoficiālu dialogu, kas virzīts uz komunikācijas uzlabošanu un apmaiņu ar idejām, bet nevis konkrētu piedāvājumu izstrādi.

Tāpat kā eksistē tā dēvētā “kara migla”, kad pretējās puses grib viena otrai un sabiedrībai noraidīt viltus informāciju, lai slēptu, kas reāli notiek frontē, pastāv arī “diplomātijas migla”. Diplomātija līdzinās aisbergam - šī ir ārkārtīgi slēgta sfēra, un tikai ļoti neliela daļa informācijas, kas cirkulē diplomātiskajās pārrunās, izspraucas uz āru. Līdz ar to politiķi, eksperti, žurnālisti, specdienestu pārstāvji cenšas uzmeklēt vissīkākās detaļas, noteiktus neatbilstību gadījumus, izlasīt starp rindiņām viena vai otra lēmuma saturu. Vienīgi tāpēc, lai rekonstruētu - kas tur īsti notika.

Sekojoši visu preses dienestu, politiķu, diplomātu, ierēdņu uzdevums - padarīt ūdeni ap šo aisbergu, no kura 90% atrodas zem jūras līmeņa, maksimāli duļķainu. Iemesls - neļaut sarunām pārtrūkt. Tas pilnībā attiecināms arī uz ASV-Krievijas pārrunām: par Šveicē notiekošo dialogu pasaule uzzināja pēc trīsarpus mēnešiem, par Vitkofa lidojuma rezultātu - ar pāris nedēļu inerci.

Kļūst arvien skaidrāks, ka notiek atgriešanās pie 1970-o gadu formāta, kad Savienotās Valstis ar Padomju Savienību kaut ko apsprieda, savukārt visi pārējie uzzināja par rezultātiem - un vienīgi to, ko abas puses vēlējās paziņot. Nekādas nopietnas detaļas nenoplūda. Visu, ko tagad ASV un Krievija gatavas pavēstīt, to pārstāvji dara zināmu plašākai publikai - un neko lieku. Acīmredzami puses rūpīgi veido noteiktu uzticēšanās sistēmu.

Šajā aspektā ļoti uzskatāma bija ķīlnieku apmaiņa 2025. gada sākumā. Vispirms amerikānis Marks Fogels aizlidoja uz ASV un tikai pēc samērā liela laika intervāla Krievijas pilsonis Aleksandrs Viņņiks tika atgriezts Krievijai. Pagātnē amerikāņu un padomju pilsoņu apmaiņas notika pēc shēmas “vienlaicīga cilvēku apmaiņa pret cilvēkiem”.

Tieši pēc šāda pat principa, ko parasti saista ar savstarpējās uzticības trūkumu, norisinājās starptautiskā apmaiņa 2024. gada 1. augustā. Šogad ASV un Krievijas puses demonstrēja, ka eksistē noteikts uzticības formāts; tas sācis strādāt.
Turklāt Tramps pats izlemj, kurš un kādā formātā komunicē ar Putinu. Modus operandi, kas darbojās viņa iepriekšējās prezidentūras laikā, kad Valsts departaments daudz ko strikti ierobežoja, izveidojot ietvarus komunikācijai ar Kremli, beidzies. 2025. gadā Tramps ir pats sev saimnieks, un šobrīd var pat nestrādāt princips “nekādas pārrunas par Ukrainu bez Ukrainas”.

Žurnāls Foreign Policy rakstīja, ka Savienotajās Valstīs skepse attiecībā uz Kijevas uzvaru karā bija vērojama jau 2022. gada beigās. Tad ASV Apvienoto štābu komitejas vadītājs Marks Millijs, visaugstāk stāvošais militārais virsnieks Savienotajās Valstīs, apgalvoja, ka Ukrainas uzvara kaujas laukā nav iespējama un nepieciešams sākt miera sarunas. Tolaik viņa vārdi raisīja asus strīdus un neviens teiktajā īpaši neieklausījās, savukārt sabiedrotie Ukrainu turpināja pārliecināt, ka tai jebkādā gadījumā palīdzēs un ka uzvara ir tuvu.

Apmēram pēc gada pie tāda pat slēdziena nonāca Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs. Intervijā žurnālam The Economist viņš atklāti paziņoja, ka karš nonācis fāzē, kurā Krievijai ir priekšrocības un uzvarēt būs ļoti sarežģīti. Kijevā šos vārdus uzņēma sāpīgi, pēc dažiem mēnešiem Zalužnijs zaudēja savu posteni. Šo tēzi tagad atkārto Donalds Tramps, tā kļuvusi par Vašingtonas oficiālo pozīciju. ASV pārstāja atbalstīt Ukrainu karā ar jaunu tehnikas, ieroču un munīcijas partiju piešķiršanu, līdz ar to konflikts vēl vairāk pārvērtās par ilgstošu un bezjēdzīgu cilvēku dzīvību un resursu šķērdēšanu.

Lidmašīnas pagrieziens par 180 grādiem pirms Minhenes drošības konferences

Daudzi sagaidīja, ka tieši Minhenes drošības konference kļūs par atskaites punktu ceļam uz kara beigām, un tās kļūs labāk ieraugāmas. Pastāvēja cerības, ka Minhene kļūs par vietu, kur Rietumu politiķi, militārpersonas, eksperti, cilvēki, kuri pieņem lēmumus, spēs samērot pulksteņus, precizēt, pie kādām pozīcijām katrs pieturas - tas bija ļoti svarīgi. Foruma ierastais uzdevums ir apliecināt transatlantisko vienotību, taču šoreiz tika demonstrēts pilnīgi pretējais.

Neizskatījās, ka Minhenes konferences priekšvakarā notikušais individuālais terora akts, kura rezultātā cieta 36 cilvēki, būtu ietekmējis drošību tajā. Gadu pēc gada drošības pasākumi hotelī Bayerischer Hof, kur forums norisinās, ir visaugstākajā līmenī. Tāds tiek realizēts pasākumos, kuros piedalās augstas ASV valdības amatpersonas, valstu, kas atrodas karastāvoklī, vadītāji, un izdomāt vēl kaut ko papildus tam, kas bijis jau iepriekš, ir ārkārtīgi sarežģīti.

Žurnālisti, lai tiktu kvartālā, kur norisinās konference, virzās caur policijas kordonu, kas aptver veselu kvartālu. Pēc tam, lai kaut nokļūtu zālē, kur izvietots preses centrs, vajadzīgs iziet apskati, kas atgādina procedūru pirms iekāpšanas lidmašīnā. Lai ienāktu ēkā, kur notiek visas tikšanās, nepieciešams iziet caur vēl vienu drošības kontroli. Mediju pārstāvji ir nodalīti no politiķiem - žurnālistiem nav tiesību apmeklēt vietas, kur notiek visas tikšanās un pārrunas - tās norisinās stingri slēgtā formātā.

Konferences programma noskaidrojās tikai 14. februāra rītā. Šoreiz Minhenes sanāksme nebūt nelīdzinājās samitam, kur visi dokumenti sastādīti iepriekš, bet pats forums norisinās vienīgi tāpēc, lai saliktu parakstus un izstāstītu savu pozīciju visai pasaulei. Minhenes konferenci dēvē par Davosu militāri politiskajā jomā, to raksturo apstāklis, ka tieši šeit norisinās arī aizkulišu sarunas.

Šī kopā sanākšana tradicionāli nav laukums pārrunām par mieru. Šogad šeit aizkulišu līmenī vajadzēja veidoties izpratnei, kā Savienotās Valstis patlaban redz pārrunu procesu - par to Bavārijas galvaspilsētā vajadzēja uzzināt ļoti šauram personu lokam.

Galvenā konferences intriga - amerikāņu delegācijas vadītāja Dž. D. Vensa sagaidāmā tikšanās ar Volodimiru Zeļenski. Tomēr 15. februāra rītā parādījās ziņa, ka tā atlikta. Saskaņā ar oficiālo informāciju - pēc tam, kad Kijeva Savienotajām Valstīm bija nodevusi vienošanos par partnerību, Vašingtona palūdza laiku, lai iepazītos ar to.

Dienā TV kanāls CNN pauda, ka tikšanās tomēr būs, piebilstot, ka ASV viceprezidents atteicies tikties ar Vācijas tābrīža kancleru Olafu Šolcu, savukārt 3 minūtes runājies ar Vācijas KDS/KSS savienības vadītāju Frīdrihu Mercu un pusstundu - ar Vācijas politiskās partijas Alternative fur Deutschland līderiem.

Uz šo brīdi viceprezidents Dž. D. Venss Minhenē laikrakstam The Wall Street Journal bija pavēstījis, ka Savienotās Valstis var nosūtīt uz Ukrainu karaspēku, tiklīdz Krievija izjauks miera sarunas. Pēc viņa vārdiem, ja Kremlis nebūs vienisprātis ar miera nosacījumiem, kur Ukrainai tiks piešķirtas ilgtermiņa neatkarības garantijas, Baltais nams izdarīs ekonomisku triecienu Krievijai, iespējami arī militāri pasākumi.

Līdztekus ASV viceprezidents bija paziņojis, ka galējā vienošanās šokēs daudzus un ka vēl nav zināms, kādas teritorijas var palikt Krievijas kontrolē. Bez tam, saskaņā ar Dž. D. Vensa teikto, Savienotās Valstis pagaidām nav izstrādājušas drošības garantijas Ukrainai, tomēr visas detaļas beigu galā parādīsies. Pēc viceprezidenta vārdiem, Tramps atkarībā no Maskavas uzvedības var izmainīt savu viedokli - un nekādā ziņā Baltā nama vadītājs uz pārrunām nedosies ar aizsietām acīm.

Vienlaikus ASV aizsardzības ministrs Pīts Hegsets bija paudis, ka nekāds ASV karaspēks Ukrainā neieradīsies, savukārt Tramps bija paziņojis, ka Minhenē jāsatiekas Ukrainas, ASV un Krievijas pārstāvjiem. Izrādījās, neviens nevienu no Kremļa uz Minheni nebija aicinājis - tā paziņoja gan konferences organizētāji, gan Ukrainas un Krievijas Ārlietu ministriju pārstāvji.

Drošības konferences priekšvakarā ASV valsts sekretāra Marko Rubio lidmašīna, kas bija uzņēmusi kursu uz Minheni, pēc pusotras nolidotas stundas pēkšņi apgriezās par 180 grādiem, lai nosēstos militārās aviācijas bāzē Endrjūsā. Ziņoja par putna ietriekšanos pilotu kabīnes logā. Vai tiešām bija noticis tehnisks incidents, vai arī politiskie vēji mainīja virzienu tikpat strauji un negaidīti, kā tas notika ar lidmašīnas maršrutu?

Uz visu pretrunīgo amerikāņu paziņojumu fona Eiropas līderi arvien vairāk sāka attapt, ka viņiem ne tikai nav vietas pie miera sarunu galda, bet arī, ka viņi nekļūs par pilnvērtīgiem visa procesa dalībniekiem.

Zibens no skaidrām debesīm: Dž. D. Vensa vēsturiskā runa

ASV viceprezidenta runa Minhenē 14. februārī nograndēja kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Uzstādamies uzreiz pēc Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas, Dž. D. Venss neko neteica ne par kariem Ukrainā un Tuvajos Austrumos, ne reizi nepieskārās starptautiskās drošības jautājumiem, vien aicināja Eiropas valstis palielināt militāros budžetus. Vēl vairāk - ASV viceprezidents apvainoja Eiropu demokrātijas un vārda brīvības sašaurināšanā, sociālo tīklu cenzēšanā, Rumānijas prezidenta vēlēšanu rezultātu iespaidošanā. Tas radīja šoku, sekoja neapmierinātība un ņurdēšana.

“Kāpēc gan mūsu sabiedrotajiem vai vēl kādam vajadzētu sašust par vārda brīvību un izteiktu viedokli - galu galā mēs dzīvojam demokrātiskā valstī,” drīz Dž. D. Vensa runu komentēja ASV valsts sekretārs Rubio, kurš dzimis kubiešu imigrantu ģimenē. “Minhenes drošības konference ir galvenokārt demokrātisku valstu konference, kurā mēs augstu vērtējam iespēju brīvi atskaņot savu viedokli.

Uzskatu, ka šī patiesi bija vēsturiska runa. Neatkarīgi no tā, vai jūs esat vienisprātis ar viceprezidentu, vai nē, domāju, ka viņš par Eiropu runā pareizi. Mēs esam norūpējušies, ka patiesas vērtības, kas mūs apvieno - tādas kā vārda brīvība un demokrātija, kas nodrošināja mūsu kopējos panākumus 2. Pasaules karā un uzvaru pār padomju komunismu - var izzust. Un kad jūs redzat, ka kaut kas risinās nepareizi, ir ļoti svarīgi šai tēmai pievērsties.

Mēs nevaram norādīt, kā viņiem vadīt savas valstis. Viceprezidents vienkārši izteica savu viedokli, ar kuru, godīgi runājot, daudzi ir vienisprātis. Domāju, savā runā viņš pauda virkni svarīgu lietu. Es nesaprotu, kāpēc gan tas varēja kādu apbēdināt.

Viņš runāja par to, ka Eiropā vērojama vārda brīvības vājināšanās un neiecietība pret pretējiem viedokļiem. Tas raisa satraukumu un novājina mūs. Tas nenovājina mūsu militārās iespējas. Tas nenovājina mūsu ekonomiku. Tas novājina vērtības, kas mūs apvieno transatlantiskajā savienībā, par kuru visi runā.

Domāju, ka sabiedrotajiem, draugiem un partneriem, kuri sadarbojas jau 80 gadus, jābūt iespējai izteikties vienam attiecībā uz otru atklātos forumos, nebaidoties tikt apvainotiem un pazemotiem. Šis [Minhenes konference] ir formāts, kurā mums jāuzaicina cilvēkus uzstāties ar runām, tam nav jāpārvēršas par kori, kurā visi pauž vienu un to pašu.”

Izpratne par karu, nevis mieru Eiropā

Ukrainas prezidents Zeļenskis Minhenes konferencē ieradās 14. februārī ap plkst 11:00 un uzreiz uzstājās ukraiņu žurnālistu priekšā, pasvītrojot, ka Savienotajām Valstīm nav precīzi noformulēta kara iesaldēšanas plāna. Neviens nejautāja, vai tāds ir viņam. Ukraina esot gatava apspriest ar ASV iespējamā miera nosacījumus, taču eksistē noteiktas sarkanās līnijas, paziņoja Zeļenskis sarunā ar mediju pārstāvjiem. Saskaņā ar Ukrainas prezidenta pausto, viņš gatavs jebkurā brīdī ar Trampu apspriest drošības garantijas. Tomēr, atzīmēja Zeļenskis, Kijeva nekad neatzīs Krievijas okupētās Ukrainas teritorijas.

Uzstājoties Minhenes konferencē, Ukrainas prezidents citstarp aicināja Eiropu veidot pašai savus Bruņotos spēkus: “Patlaban ukraiņu armija, pateicoties pasaules atbalstam - patiesi, pateicoties tam -, notur Krieviju. Taču ja ne mēs, kas gan to noturēs? Patiesi! Būsim godīgi: šobrīd mēs nevaram atmest malā iespējamību, ka Amerika var pateikt “nē” Eiropai attiecībā uz izaicinājumiem, kas to apdraud.

Daudzi, ļoti daudzi līderi runājuši par to, ka Eiropai vajadzīgi savi Bruņotie spēki, armija - Eiropas armija.” - “Bez Ukrainas armijas ar Eiropas armijām izrādīsies nepietiekami, lai apstādinātu Krieviju. Tā ir šodienas realitāte. Vienīgi mūsdienu armijai Eiropā ir īsta, mūsdienu kaujas pieredze.” - “Trīs pilnmēroga kara gadi apliecinājuši, ka mums jau ir pamats apvienoto eiropiešu Bruņoto spēku izveidošanai.” - “Pagājušajā rudenī savā uzvaras plānā es piedāvāju nomainīt daļu amerikāņu kontingenta Eiropā ar ukraiņu karaspēku - protams, ja Ukraina atradīsies NATO.”

Ja apkopot paša Zeļenska replikas, frāzes, skaidrojumus, tad viņa skatpunkts ir sekojošs. Ukrainai vajadzīga miljona vai pusotra miljona cilvēku liela armija, vajadzīgs Rietumu karaspēks, kas jāizvieto Ukrainā pēc karadarbības pārtraukšanas. Protams, uzreiz parādās divi pirmie jautājumi - kurš to komandēs un kurš finansēs.

Automātiski izveidojas priekšstats, ko nozīmē stipra Ukrainas pozīcija - tātad aiz tās stāvošā Amerika, NATO, Eiropa pēc uguns pārtraukšanas piegādā daudzmiljardu paketi ar tehniku, simtos tūkstošu mērāmu kontingentu. Parādās Apvienotais štābs, ko vada ukraiņu ģenerālštābs un tas viss Ukrainas prezidenta vēlēšanu priekšvakarā. Visu to saldina formula, ko pieminējis ne viens vien Eiropas politiķis: “Ukraina ir ES aizsardzības garantija.” Ukraina pārvēršas par lielu no baļķiem, dēļiem un zemes uzbēruma veidotu fortifikācijas būvi, Eiropas vairogu.

Daudzi apmulsa - šī drīzāk ir izpratne par karu, nevis mieru Eiropā. Šāds restarts raisa arī jautājumu: vai būtībā Ukraina nākotnē izrādīsies nacionāls projekts, vai arī starptautiskas sistēmas elements? Viena lieta, ka tā sapņojusi kontinentā kļūt par tiltu, habu un tirdzniecības un piegāžu ķēdes starp Austrumiem un Rietumiem sastāvdaļu, taču cita - ja pēkšņi tā pārvērtīsies par fortifikāciju, kur pastāvīgi izvietota 1-1,5 miljonu cilvēku liela kaujasspējīga armija ar rezervi.

Atliek iztēloties, kā valsts to spētu uzturēt. Šis vairs nekādā ziņā nebūs stāsts par ekonomiku un modernizāciju, izglītības sistēmā automātiski dominēs militārais aspekts. Iespējams, nevienam Eiropas un Rietumu stratēģim - ne liberālajam, ne konservatīvajam - ne prātā nebija ienācis, ka šādā veidā kontinentu Ukrainai var pieslēgt kā krānu. Beigu galā tieši Eiropas valstīm ik gadu būs jāsavāc desmitiem miljardu eiro un dolāru, lai šādu armiju uzturētu. Tiklīdz daudzu konferences dalībnieku acīs Zeļenska uzburtās ainas aprises kļuva arvien skaidrākas, Ukrainas prezidents pēkšņi nonāca zināmā sapratnes vakuumā.

Sākotnēji taču tika veidots pilnīgi cits Ukrainas tēls - tā aizstāv demokrātiju un savas robežas, karā nosargā un saglabā visu, kas savs, pēc kā iespējama kaut kādas jaunas pasaules parādīšanās. Tomēr vēlāk šāda izpratne transformējās. Arvien biežāk - pēdējā gada pusotra laikā - sāka parādīties cits uzdevums: uzvarēt. Ne tikai kaujas laukā, bet iedarbināt sabrukšanas procesus pašas Krievijas teritorijā.

No kara propagandas viedokļa tas viss izskatās labi, taču no praktiskā skatpunkta - ne īpaši. Ikviens, kas iedomājas analizēt, kur var aizvest šāda kara propaganda, sāk saprast: šis ir ceļš uz Armagedonu - kristiešu pēdējās kaujas vietu. Ja sākotnēji terminu “Armagedona” pieminēja ASV 46. prezidents Džozefs Baidens un Romas 266. pāvests Francisks, tad tagad tas tiek atskaņots arī no jaunās ASV administrācijas puses: ja rotaļāsimies tālāk, var aizsākties 3. Pasaules karš.

Zeļenska un viņa uzņemtā kursa problēma ir nevis kādas personiskas rakstura iezīmes - epatāža, alkas pēc aplausiem un nekonsekvence -, bet gan no uzņemtā politiskā kursa izrietošais, kas apdraud jau visu Rietumu pasauli. Līdz ar to kara pārtraukšana un deeskalācija kļūst ne vien par Ukrainas saglabāšanas, bet arī milzīga kara novēršanas jautājumu.

Faktiski Zeļenskis pauda pretenzijas ieņemt vietu starptautiskas pret Trampu vērstās koalīcijas priekšgalā, kļūstot par tās ruporu un karogu. Jau pēc divām dienām viņš Trampam pārmetīs sadarbību ar Krieviju.

Sarkanās līnijas un nostājas

“Prezidentam Trampam ir darba metode, ko krievi sauc par “izlūkošanu ar kauju”: jūs izdarāt spiedienu un lūkojaties, kas notiek. Un pēc tam maināt pozīciju, ”komentēja Polijas premjers Donalds Tusks.

Jaunās ASV administrācijas vadītāji bieži nāk klajā ar skaļiem paziņojumiem, daļai no tiem ir programmatisks raksturs - ja izteikums tiek ne pārāk kontrolēts, tad to iespējams traktēt dažādi, turklāt eksistē dažādas pārteikšanās un konteksti. Šo, protams, var nodēvēt par savdabīgu stilu, tomēr diez vai vajadzīgs ikvienu izteikumu uztvert burtiski un pieķerties vārdiem un skaitļiem - tā vietā, lai vēstījumus diskutētu pēc būtības.

Piemēram, kad ASV viceprezidents izsakās par iespējamu amerikāņu militārpersonu klātbūtni Ukrainā, runa ir par kādiem konkrētiem nosacījumiem, kas noteiktu apstākļu ietekmē var būt un vairs nebūt aktuāli. Šeit mēs nonākam pie visdažādākajiem apstākļiem un kopējā konteksta.

Kopējo kontekstu veido ASV administrācijas redzējums par to, kam Ukrainā vajadzētu notikt - sākotnēji to bija iespējams nojaust vienīgi fragmentāri -, kā arī notikumi, kas norisinājušies iepriekšējos 3 gados. Ne tikai ASV, bet arī NATO dalībvalstis paudušas bažas par eskalāciju un plašu sadursmi ar Krieviju. Šis ir arguments, kas tiek ievērots ik reizi, kad tiek apsvērtas vienas vai otras iespējas, jo Rietumi no tiešas sadursmes ar Krieviju atteikušies. Pakāpeniski publiski viena pēc otras darītas zināmas citas sarkanās līnijas un nostājas.

Dažas stundas pirms Minhenes konferences sākšanās Tramps - kopējā preses konferencē ar Indijas premjeru Narendru Modi - sacīja: “Viņi [Krievijas līderi] vēl ilgi pirms Putina prezidentūras sacīja, ka Ukraina nedrīkst būt NATO dalībvalsts. Viņi to pateica diezgan izlēmīgi. Es tiešām domāju, ka patiesībā tas kļuva par vienu no pamatiemesliem kara uzsākšanai. To pateica gan Baidens, gan Zeļenskis. Domāju, visi to zināja.”

Savukārt, kas attiecas uz Krievijas sarkanajām līnijām, tās ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs akcentējis, ka Rietumu militāra kontingenta nosūtīšanu uz Ukrainu pēc karadarbības pārtraukšanas Maskava uzlūko tieši tāpat, kā Ukrainas iestāšanos NATO: “Prezidents Putins vairākkārt pasvītrojis, ka Ziemeļatlantijas alianses mēģinājumi absorbēt Ukrainu ir tiešs Krievijas apdraudējums. To pašu NATO valstu bruņotu spēku parādīšanās zem citiem karogiem - zem Eiropas Savienības vai nacionālajiem karogiem - neko šajā jomā nemaina.”

“Miera noregulējuma ietvaros Putinam vajag izdarīt virkni soļu atpakaļgājienā. Domāju, ka tā būs piekāpšanās teritoriju jomā, un ne tikai šajā aspektā. Var sekot atteikšanās no Bruņoto spēku pielietošanas nākotnē, kā arī iespējama prasība samazināt to skaitlisko sastāvu,” Minhenes konferencē dažus miera noteikumus aprakstīja Kīts Kellogs, pēc tam pievēršoties globālai perspektīvai:

“Kā piemēru varu minēt dažas alianses, kas tagad izveidojušās - ar Irānu, Ziemeļkoreju un Ķīnu. Tādas neeksistēja vēl pirms dažiem gadiem. Šobrīd ļoti būtiski, lai šādas alianses neattīstītos turpmāk.” Drīz vien uz aizsākušās pretdarbības attiecībā pret ASV miera iniciatīvām fona vairs nebūs īpaši sadzirdami publiski amerikāņu amatpersonu paziņojumi, kuriem būtu ģeopolitisks raksturs - pasaules medijos viss arvien vairāk fokusēsies uz Ukrainu, pie tam uz vienu un to pašu.

Kurš pirmais atsegs kārtis

Ukrainas krīzes noregulējuma plāns, ko sāka pieminēt teju ik dienu, nav vienkārši ideja noslēgt līgumu; plāns nozīmē noteiktus etapus un konkrētību. Grūti pieņemt, ka Trampam un viņa miera komandai šāda plāna nebūtu, tomēr nav arī tā, ka tas publiski tiktu izklāts uz galda un uzreiz sāktos tā realizācija.

Tam jāpieredz korekcijas un daudz kam jābūt atkarīgam no tā, cik garus un kādus soļus pretī spers Ukraina un Krievija. Pagaidām par šo pretimnākšanu pārāk maz zināms, tāpat nav zināms, kādus izšķirīgus argumentus ASV gatava pret Krieviju iedarbināt.

Skaidrs, ka jau pirms Minhenes konferences Donalds Tramps un Vladimirs Putins neformāli ieskicēja kaut kādus nosacījumus, taču tajā pašā laikā neviens no abiem nefiksēja pilnvērtīgas pārrunu pozīcijas - kurš pirmais tādu formulēs, kā to jau bija spiests izdarīt Volodimirs Zeļenskis, atradīsies daudz vājākā pozīcijā. Ja noformulēs Putins, tad Tramps varēs kaprīzi sacīt: “Lūk, šo Vladimiram varbūt atļausim, taču par šo vispār neies runa, viņam jāsaprot, ka šādus jautājumus neapspriež.”

Kopumā šādā situācijā Putinam visdrīzāk jāieiet sarunu karstajā fāzē, iepriekš izdzirdējušam ASV prezidenta nosacījumus. Attiecībā tieši uz Ukrainu Trampam miera sarunās ir priekšrocība, ko nevajadzētu pazaudēt: viņš vienlaikus ir vidutājs un dalībnieks, līdz ar to viņam pozīcija it kā nav obligāti jānoformulē.

Īstā startēšanas brīža nogaidīšana - gluži kā riteņbraukšanas sprinta sacensībās trekā - varēja būt iemesls, kāpēc ilgstoši norisinājās amerikāņu un krievu “badīšanās”. Varbūt sarunas mēnešiem norisinājušās par to, kā vispār nosēsties pie sarunu galda. Krievija paudusi, ka tā grib uzsākt sarunas bez iepriekšējiem nosacījumiem.

Putins lieliski saprot, ka Tramps vairāk ieinteresēts miera līguma slēgšanā. ASV prezidents saviem vēlētājiem apsolījis apstādināt Ukrainas konfliktu, un šajā nolūkā izdarīšot visu iespējamo. Acīmredzami - Krievijas prezidents izdarījis likmes uz to, ka Tramps liks lietā pierunāšanu, bet nevis draudus - līdz ar to Putins var pārrunās sasniegt to, ko nav spējis kaujas laukā.

To nebija atļāvies pat Putins

Minhenes drošības konference daiļrunīgi noslēdzās ar tās vadītāja Kristofera Hoisgena asarām, bet kara noregulēšanas process sāka attīstīties milzu ātrumā. Jau nākamajā dienā ASV valsts sekretārs Rubio, kurš Minhenes konferencē tā arī neieradās, lidoja uz Saūda Arābijas galvaspilsētu Riādu.
Ziņa par 18. februārī šeit notikušo ASV un Krievijas delegāciju tikšanos pasaulē raisīja teju šoku, lai arī informācija par komunikācijas saturu gandrīz pilnībā tika slēpta. “ASV un Krievijas sarunas Rijādā nav pārrunas par Ukrainu, tāpat tās nedrīkst aplūkot kā progresu sarunās par Ukrainu,” lakoniski atzīmēja ASV Valsts departamenta oficiālā pārstāve Temija Brjūsa, atvairot plašsaziņas līdzekļu jautājumu: “Kāpēc tur nebija Ukrainas pārstāvju?”

“Zeļenskis sacīja, ka viņu nav uzaicinājuši uz tikšanos. Manā izpratnē tā [Ukrainas prezidenta pieaicināšana] nav prioritāte, jo viņš iepriekš ar sadarbību [attiecībām un miera sarunām ar Krieviju] ļoti slikti tika galā. Šim karam nemaz nebija jābūt,” reaģēja Tramps.

Tomēr bez Ukrainas krīzes apspriešanas 18. februārī neiztika. ASV prezidents netieši apstiprināja, ka noregulēšanas plāns, par ko runāja Saūda Arābijas galvaspilsētā, sevī iekļauj arī prasību aizvadīt vēlēšanas Ukrainā, pie tam bez Krievijas karaspēka izvešanas no okupētajām teritorijām. “Ja viņi [Ukrainas puse] vēlas sēsties pie sarunu galda, ukraiņu tautai vajag sacīt: “Mums sen nav bijušas vēlēšanas.” Tā nav Krievijas ideja, to saku es, kā arī daudzas citas valstis.”

Asie amerikāņu izteikumi pārsteidza pat Kremli, no kā pēc Rijādas tikšanās nāca rīkojums oficiozajiem medijiem pilnībā mainīt savu nostāju pret Savienotajām Valstīm. Pēc Zeļenskim adresētajiem asajiem izteikumiem Krievijas ierēdņiem kļuva skaidrs, ka viņi līdz galam nesaprot Trampa pārrunu stratēģiju un ka viņiem vērts uztraukties par lamatām un negaidītiem pavērsieniem komunikācijā ar ASV.

Tādā tonī, kādu sāka izmantot Tramps, Putins pie Zeļenska nekad nebija vērsies. Vienlaikus dažas nedēļas pirms tam bija jūtams, ka Krievijas prezidents pat mīkstinājis savu retoriku - viņš vairs tik aktīvi nepauda tēzi par Zeļenska posteņa leģitimitātes neesamību, kā pusgadu iepriekš. Uz jautājumu, vai Putinam miera sarunās nāksies piekāpties, Tramps attrauca: “Jā, viņš to izdarīs.”

Publiski parādās Krievijas nosacījumi

Gan sava psihotipa, gan arī priekšvēlēšanu solījuma ātri pabeigt karu Ukrainā dēļ Tramps - pēc ilgām iepriekšējām komandu pārrunām - izrādījās tas, kurš spēra pirmo plašo soli. Līdz ar to 18. martā notikušajā divarpus stundu ASV un Krievijas prezidentu telefona sarunā Putins viņam varēja sniegt atbildi, kas īsi formulējama divos vārdos “jā” un “bet”.

Virkne plašsaziņas līdzekļu plaši apspēlēja straujo virāžu noregulējuma procesā - divas nozīmīgas nesakritības sekojušajās Vašingtonas un Maskavas preses relīzēs. Daži tās pasniedza kā domstarpības un izgāšanos, citi secināja: Vašingtona un Maskava pilnīgā klusumā par ļoti daudz ko vienojušās. Kļuva skaidrs, ka pārrunas starp ASV, Krieviju un Ukrainu no sensacionālu ziņu un kavalērijas uzbrukumu stadijas pāriet ievilkšanās stadijā.

Krievija nebija pieņēmusi Džidā izvirzīto koncepciju par totālu uguns pārtraukšanu visās frontēs uz 30 dienām, kam principā bija piekritusi Ukraina. Pamiers reducējās attiecībā uz enerģētiskās infrastruktūras objektiem, līdztekus tika izrunāti drošības nosacījumi Melnās jūras akvatorijā.

Pie tam Maskava svieda galdā savas pirmās kārtis. Tās interpretācijā parādījās virkne nosacījumu karadarbības eskalācijas nobremzēšanai, tostarp - tiek pārtraukta pilsoņu mobilizēšana Ukrainas Bruņotajiem spēkiem, tiek pārtraukta to bruņojuma modernizēšana.
Īpašu uzmanību Trampa un Putina sarunas atreferējumos piesaistīja nevienprātība jautājumā par ASV bruņojuma un izlūkošanas datu piegādes pārtraukšanu. Kremlis šo tēmu izcēla kā atsevišķu telefonsarunas punktu, kamēr - kas dīvaini - ASV prezidents neko tādu neatcerējās. Šeit diez vai var pietikt ar kinofilmas “Pazudis tulkojumā” nosaukuma pieminēšanu.

Spriežot pēc visu pušu izteikumiem nākamajās trīs dienās, ne par ko nozīmīgu nav izdevies vienoties. Šķita, ka vienīgais reālais sasniegums - abpusējs Krievijas un Ukrainas moratorijs attiecībā uz triecieniem pa enerģētikas objektiem. Taču tieši par to abas puses gandrīz vienojās 2024. gada vasarā - traucēklis izrādījās vienīgi Ukrainas uzbrukums Kurskas apgabalā.

Simboliski, ka tā paša 18. marta vakarā Krievija uzbruka Slavjanskas enerģētikas apakšstacijai. Drīz vien Krievijas Aizsardzības ministrija apvainoja Kijevu provokācijā - tā pēc Trampa un Putina sarunas turpināja apšaudes; Ukraina tiešām uzbruka naftas bāzei Krasnodaras apgabalā.

Volodimirs Zeļenskis paziņoja - kamēr vienošanās par uguns pārtraukšanu nav parakstīta, Ukraina atbildēs uz Krievijas apšaudēm. Ne pēc abu lielvalstu telefonsarunas, ne pēc abu pušu tehniskajām pārrunām Saūda Arābijas galvaspilsētā 24. un 25. martā enerģētikas infrastruktūras objektu apšaude netika pārtraukta, ko drīz netieši apstiprināja pat Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs.

Tramps: pēdējais pamiera noslēgšanas termiņš ir 20. aprīlis

Kad pēc Rijādā 23. martā notikušās ASV un Krievijas ekspertu tikšanās parādījās jau izteikti atšķirīgi paziņojumi attiecībā uz konflikta noregulējumu, tostarp par sankciju - arī Eiropas uzlikto - noņemšanu, Ukrainas prezidenta ofisā Bankovajas ielā, šķita, tvaiks spieda laukā logu rūtis. Spriedze vispirms izlauzās ārlietu ministra Andrija Sibigas paustajā:  “Mēs neesam apsprieduši sankciju noņemšanu no Krievijas!”

Pēkšņi Maskava bija sākusi atsegt kārtis. 27. martā Kīts Kellogs paziņoja, ka miera sarunu procesā no saskaņošanas skatpunkta visgrūtākais ir teritoriālais jautājums; Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs pauda, ka jautājums par teritorijām, kas jau iekļautas Krievijas Konstitūcijā, pat nav apspriežams.

Izveidojas ļoti savdabīga situācija. Kvadrātkilometrus, kas bijuši un arvien atrodas Ukrainas kontrolē, Krievija uzskata par savējiem, jo tie ierakstīti valsts pamatdokumentā. Izriet, ka neviens cits kā ukraiņi okupējuši, piemēram, Hersonu un Zaporižji. Šis absurds, uz ko Maskava uzstāj, krietni sašaurina konstruktīvu pārrunu iespējas.

Krievija bija prasījusi noņemt virkni pret to izvirzīto sankciju. Amerikāņu pārrunu vedēji lika saviem Krievijas kolēģiem noprast, ka daļa ASV uzlikto ierobežojumu var tikt atcelti tuvākajā laikā, savukārt Eiropas sankcijas piedāvāja apspriest jau pēc pamiera iestāšanās un citā formātā. Maskava atbildēja, ka šāds piedāvājums to neapmierina - visu pieprasīto sankciju atcelšana ir būtiska un tai neesot alternatīvas.

Pēc ASV prezidenta pārstāvju teiktā, Tramps bijis burtiski satracināts par jebkāda elastīguma trūkumu no Krievijas puses un licis Putinam nodot, ka pēdējais pamiera vienošanās noslēgšanas termiņš ir 20. aprīlis, pēc kā no ASV puses sekošot “stingra atbilde”. ASV prezidents atcēla 28. martā paredzēto telefonsarunu ar Krievijas prezidentu. Iemesls - faktiska Krievijas atteikšanās no uguns pārtraukšanas visā frontē bez iepriekšējiem noteikumiem.

Ko jums noteikti nestāstīja

Jau februāra pirmajās dienās - krietnu laiku pirms Minhenes drošības konferences - parādījās pirmais publiskotais miera plāns, kas nav ietilpināms 3-5 paviršos teikumos. Par to Eiropas mediju telpa neizrāda interesi un Baltais nams to nesaista ar sevi, taču tam ir konkrēts autors - Tomass Greiems.

Viņa vārds uztverams ļoti nopietni: ilgstoši bijis izcilā ģeopolitiķa Henrija Kisindžera komandas loceklis, strādājis par vecāko direktoru ASV Nacionālās drošības padomē, kā arī par prezidenta Džordža Buša īpašo jaunāko padomnieku. Pēdējos gadus viņš ir zinātniskais līdzstrādnieks prestižajā Ārējo attiecību padomē. Kādi ir Greiema plāna nosacījumi?

1. Uguns pārtraukšana saskarsmes līnijā, kas arīdzan būs iemesls pārtraukt visus gaisa uzbrukumus pretinieka teritorijām. Konfrontējošo spēku nodalīšana tiks kontrolēta ar nacionālo tehnisko līdzekļu palīdzību - lielā mērā tieši tāpat, kā to noteica bruņojuma kontroles līgumi Aukstā kara laikā. Krievija nekad nebūs vienisprātis, ka šeit iesaistītos no trešo valstu pārstāvjiem veidota misija.

2. Strīdu un domstarpību atrisināšanai var tikt izveidota trīspusēja komisija.

3. Ukrainai jāpaliek ārpus militārajiem blokiem - tā neiestājas NATO un veic attiecīgus labojumus savā Konstitūcijā. Līdztekus tā atsakās no jebkādiem mēģinājumiem savā rīcībā iegūt atomieročus un ir ar mieru aizliegt ārzemju militārās bāzes savā teritorijā.

4. Vienlaikus Ukraina saglabā visas iespējas uzturēt un attīstīt sadarbību drošības, militārajā un izlūkošanas jomā ar jebkurām valstīm, ieskaitot NATO dalībvalstis.

5. Ukrainas demilitarizācija nav sākotnējais etaps, lai arī tās Bruņoto spēku ierobežojumi iespējami daudz plašākas vienošanās par drošību Eiropā ietvarā. Šī pati vienošanās paredz arī Krievijas piekrišanu samazināt savus Bruņotos spēkus, kā rezultātā Krievija ierobežotu savu militāro klātbūtni plašās teritorijās, kas robežojas ar Ukrainu.

6. Teritoriju sadalījums. Krievija faktiski saglabā kontroli pār teritorijām, ko pārvalda uz līguma slēgšanas brīdi, savukārt Ukraina atsakās no jebkuriem mēģinājumiem pielietot spēku zaudēto teritoriju atgūšanai. Ukraina un Rietumi atsakās atzīt de iure Krievijas īstenoto Ukrainas aneksiju.

7. Mazākumtautību tiesības. Kijeva nedivdomīgi uzņemsies saistības aizstāvēt mazākumtautību tiesības atbilstoši ES standartiem. Mazākumtautību drukātie un raidošie mediji tiek atļauti ar nosacījumu, ka tiem būs vietēja rakstura finansējums un vietējas īpašuma tiesības.

8. Zaudējumu kompensācija. Neviena no pusēm nemaksās reparācijas. Ikviena no tām uzņemas atbildību par teritoriju, ko tā kontrolē, atjaunošanu par līdzekļiem no saviem vai ārzemju avotiem.

9. Kara noziegumi. Ikviena valsts uzņemsies atbildību attiecībā uz kriminālvajāšanu par kara noziegumiem, kas notikuši teritorijā, ko tā kontrolē. Otrai pusei nebūs pienākuma sniegt palīdzību izmeklēšanā.

10. Sankcijas. Rietumi atceļ sankcijas pret noteiktām personām, kurām bijis galvenokārt sodīšanas raksturs un kuras nav atstājušas redzamu ietekmi uz Krievijas spēju karot. Jebkuru citu sankciju noņemšana saistāma ar konkrētiem Krievijas spertajiem soļiem.

11. Plānam nav konkrēta laika ietvara, toties precīzi fiksēta secība, kādā sperami soļi ceļā uz mieru. Tātad: ASV prezidents Tramps zvana Krievijas prezidentam Putinam, lai pasvītrotu savus nolūkus atjaunot normālas diplomātiskas attiecības un noregulēt Krievijas-Ukrainas karu. Viņš pauž cerību uz drīzu samitu pie nosacījuma, ka tiks sastādīta ceļakarte kara noregulējumam, ko divi prezidenti šajā samitā varēs apstiprināt.

Pēc tam Tramps zvana Zeļenskim, lai viņu informētu par savu sarunu ar Putinu un panāktu Ukrainas prezidenta iesaisti miera sasniegšanas procesā. Ģenerālis Kellogs uzsāk konsultāciju sēriju ar Ukrainu un tās Eiropas sabiedrotajiem, lai izstrādātu saskaņotu šīs konfliktā ierautās valsts nākotnes redzējumu un noregulējumu.

Prezidents Tramps zvana pārējiem Eiropas līderiem, lai gūtu viņu piekrišanu. Kellogs dodas uz Maskavu tikties ar oficiālām personām, lai izklāstītu iepriekšējus apsvērumus par plaša dialoga starp ASV un Krieviju atjaunošanu.

Tramps iniciē un Kongress pieņem papildus palīdzības paketi tālākam Ukrainas atbalstam, līdz ar to tiek akcentētas ASV saistības izveidot labvēlīgus nosacījumus tam, lai nodrošinātu apzinīgas pārrunas par kara pārtraukšanu. Notiek augstākā līmeņa tikšanās Kijevā, kurā Tramps un Zeļenskis vienojas par uguns pārtraukšanu un ceļakarti tālākam kara noregulējumam.

Seko ASV un Krievijas samits, kurā Putins apliecina apņemšanos pārtraukt uguni. Tālāk ceļakarte tiek nodota apstiprināšanai Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai un ANO Drošības padomei. Šie soļi piesaista ASV sabiedrotos miera procesa dalībnieku statusā un gūst Ķīnas atbalstu.

Eiropas drošības sistēma var atgriezties pie Aukstā kara modeļa

Pats Tomass Greiems publiskajā telpā paudis, ka nedrīkst aizmirst Ukrainas intereses un Putinam jāliek saprast, ka ASV rīcībā ir visi resursi, lai palīdzētu Kijevai. “Putins uzskata, ka laiks ir viņa sabiedrotais, taču mums jānodemonstrē, ka laiks nav viņa pusē,” sabiedriskajai raidorganizācijai Voice of America pauda Greiems. “Un to īstenot vajag, sperot tos soļus, ko norādīju. Manā dokumentā paustais ir kopējais redzējums, kā mēs varam turpināt sniegt atbalstu Ukrainai un iestāties pret Krievijas mēģinājumiem turpināt karu.

Teritoriālā konfigurācija saglabāsies kā ilglaicīga problēma un praksē Krievija sākotnēji turpinās kontrolēt teritorijas, ko tā kontrolē patlaban. Šī teritorija būs mazāka, nekā tie četri Ukrainas apgabali, kas oficiāli izziņoti kā anektēti. To nākotne ilgtermiņā kļūs par pārrunu un ilgstošas diplomātijas objektu.”

Tāpat Greiems intervijā akcentēja, ka sagaidāmā Eiropas drošības sistēma atgriezīsies pie pirms 40 gadiem eksistējušā modeļa, piebilstot, ka sistēma netiks veidota, piesaistot Krieviju.

“Domāju, ka robeža starp Rietumu valstīm un Krieviju galarezultātā tiks stabilizēta, pateicoties ASV un Eiropas sabiedroto noturēšanas spēku izvietošanai visā tās garumā,” komentēja Tomass Greiems. “Un vienā brīdī mēs nonāksim pie vienošanās par bruņojumu kontroli - kā to paveicām Aukstā kara laikā.

Protams, tas atkarīgs no vienošanās starp Vašingtonu un Maskavu, kā arī mūsu Eiropas partneriem. Tomēr uzskatu, ka perspektīvā notiks tieši šāda stabilizācija, tieši tā Eiropas drošības struktūra arī izskatīsies. Proti, tas ļoti atgādinās Aukstā kara laikus, izņemot to, ka sadalošā līnija tagad atradīsies vairākus simtus kilometru tālāk uz austrumiem, nekā iepriekš.”

Ņemot vērā arī apstākli, ka Tomass Greiems palīdzēja izstrādāt dokumentus, kas pēc tam kļuva par Minskas protokolu un vienošanos attiecīgi 2014. un 2015. gadā, viņa miera plānam vērts pievērst īpašu uzmanību. Tāpat būtiski, ka 6. martā tieši Ārējo attiecību padomē ģenerālis Kīts Kellogs 50 minūtes ziņoja par to, kādus soļus ASV sper ceļā uz mieru Ukrainā.

Vienās pārrunās parādās vieni cilvēki, nākamajās – citi

Pat visideālākais miera plāns un stratēģija var piedzīvot korekcijas ieinteresēto pušu interešu dēļ. Sarunās par mieru, kas nav publiskas, jābūt saprotamam, kāda kuram pozīcija, jāsaprot, pie kāda rezultāta tās novedīs. Turklāt nav zināms, vai pārrunas norisinās tikai Džidā un Rijādā, kādas ir dienaskārtības tēmas.

Vienās pārrunās piedalījās vieni cilvēki, nākamajās gan no amerikāņu, gan ukraiņu, gan krievu puses - pilnīgi citi. Un no kurienes parādījās jautājums par drošību Melnajā jūrā, kas visvairāk izdevīgs bija Krievijai?

Tramps bija rosinājis sasniegt 30 dienu pamieru. Ukraina to alkst, un ja miers neparādās pilnībā, tad konstrukciju iespējams izjaukt pa detaļām un tās sarindot prioritārā kārtībā. Taču šāda saraksta augšdaļā nebūt neatradīsies tāda tēma kā miers Melnajā jūrā, kas ukraiņus ne īpaši uztrauc.

Līdz ar to šobrīd sarežģīti prognozēt, kur lietas virzās. Neviens nekādus nosacījumus neizpilda. Pēc pārrunām uzreiz seko paziņojumi, ka viss noritējis labi un rezultāti sasniegti, taču uzreiz nākamajā naktī dronu uzbrukumu skaits divkāršojas - atkal ekrānos ieraugāmi šausminoši kadri un atkal savās mājās iet bojā bērni.

Ukrainas sabiedrībā, kas bezgala emocionāli un morāli nogurusi no ilgā kara, bombardēšanas un šausmām, parādījās cerība - drīz vai tūlīt tiks panākta vienošanās. Bet šajā brīdī norisinās vēl vairāk uzbrukumu, pie tam civilajai infrastruktūrai. Šeit tiešām ikvienam vajag iztēloties, kā reaģē parastie cilvēki: sasodīts, kāpēc mums saka, ka pārrunas risinās labi? Viņos raisās papildu neapmierinātība un stress. Šis ir miera procesa radītais negatīvais efekts un teju galvenais rezultāts.

Iespējamais 500% muitas tarifs

Drīz miera vilciens jau draudēja noiet no sliedēm. 27. martā, nākamajā dienā pēc tā, kad Volodimirs Zeļenskis Parīzē bija paziņojis, ka Vladimirs Putins drīz mirs, uz atomzemūdenes Arhangeļsk borta Krievijas prezidents piedāvāja apspriest pagaidu pārvaldes ieviešanu ANO, ASV un Eiropas valstu paspārnē Ukrainā - ar mērķi nodrošināt prezidenta vēlēšanu norisi. Putins ironiski piebilda, ka šāda veida process īstenots Austrumtimorā, Papua Jaungvinejā un dažās bijušās Dienvidslāvijas valstīs. Viņš gan izdarīja atrunu: “Tas ir tikai viens no variantiem, es nesaku, ka neeksistē citi.”

Līdztekus Krievijas prezidents piebilda, ka “ir pamatojums pieņemt”, ka Krievija “pilnībā sakaus” Ukrainas karaspēku. Šāds Putina paziņojums būtībā bija mājiens gan uz Saūda Arābijā norisošo sarunu efektivitāti, gan arī atbilde uz Parīzes un Londonas miera samitos lemto. Un pasaule kļūst par liecinieci, ka, no vienas puses, miera sarunas bremzējas, no otras - pieaug dažu Rietumu valstu vēlme papildināt karojošo rindas. Iniciatīvas no mēģinājumiem kārtot lietas diplomātiskajā laukumā atkal sāk pārvietoties uz kara lauku.

Tramps asi nokritizēja Putina izteikumu par ārējās pārvaldes ieviešanu Ukrainā, kā arī piedraudēja ar otrreizējām sankcijām. Pēc tuvākās apkārtnes izteikumiem, ASV prezidents jutās “sadusmots”, ka Putina domas “gājušas nepareizā virzienā”. Kongresmeņi Trampu atbalsta, piedāvājot ieviest muitu 500% apmērā valstīm, kas iegādājas Krievijas naftu, gāzi, urānu un citus produktus.

Baltajā namā un Valsts departamentā atzinuši, ka Putins aktīvi pretojas ASV miera iniciatīvām un izstrādā jaunus instrumentus spiediena izdarīšanai gan uz Maskavu, gan Kijevu. Krievijas naftas “ēnu floti” ASV prezidents uzskata par vieglu mērķi, savukārt otrreizējās sankcijas pret valstīm, kas iegādājas Krievijas izejvielas, tām praktiski nozīmē aizliegumu tirgoties ar ASV. Ja šāds solis tiešām tiktu sperts, tas būtu trieciens Indijai, Ķīnai, Eiropai.

Krievija jau sākusi ofensīvu Zaporižjes apgabalā, Ukrainas prezidents iepriekš pieminējis jaunas frontes uzrašanās draudu: eksistē ar savstarpējo drošību saistītais Krievijas-Baltkrievijas līgums, kas paver ceļu Baltkrievijas teritorijas izmantošanai. Zeļenskis runājis par iespējamu 150 000 Krievijas militārpersonu parādīšanos pie valsts ziemeļu robežām, kas būtu ļoti nopietni. Tāpat frontē otrreiz ieradušies Ziemeļkorejas karotāji.

Francijas Ārlietu ministrija 31. martā ar bažām rakstīja platformā X: “Šodien Vladimirs Putins uzsāk jaunu iesaukumu, lai uzņemtu armijā 160 000 karavīrus. Šī ir lielākā mobilizācijas kampaņa pēdējo 14 gadu laikā. Skatīsimies patiesībai acīs un gatavosimies draudu atvairīšanai.” Iesaukums attiecas uz vīriešiem, kas nav ieskaitīti rezervē, vecumā no 18 līdz 30 gadiem.

Kam pieder iniciatīva miera sarunās

Kad kopš 12. februāra ASV pārņēma miera sarunas savās rokās, visa pasaule uz notiekošo nolūkojās kā uz pankūku cepšanu - amerikāņi noteikti mieru panāks ātri. Uzstājoties 6. martā Ārējo attiecību padomē, Kīts Kellogs uz bijušā ASV vēstnieka Ukrainā jautājumu, kāda veida spiedienu Savienotās Valstis izdara uz abām karojošajām pusēm miera noslēgšanas labad, atbildēja sekojoši:

“Šis ir gandrīz binārs jautājums ar bināru atbildi. Vai mums ir darījuma plāns no Krievijas puses? Vai mums ir miera līguma plāns no Ukrainas puses? Attiecīgi atbildes ir “jā” un “nē”. Kad mēs runājam par spiedienu, mēs saprotam, kā to iespējams pielietot. Taču atgādināšu visiem - mēs ar to [miera sarunām] nodarbojamies tikai 45 dienas.

Krievija uz kontaktu izgāja visai ātri. Stīvs Vitkofs devās uz Maskavu, spēja tikties ar Putinu uz aizvadīja ar viņu vairāk kā 3 stundas ilgu sarunu. Un ja runājam par spiedienu, fakts ir tāds - ukraiņi pirms nedēļas atlidoja uz Vašingtonu, viņiem piedāvāja parakstīt konkrētu dokumentu Ovālajā kabinetā, taču aizbrauca ar tukšām rokām.”

ASV valsts sekretārs Rubio savukārt marta beigās - pēc sarunām Džidā un Rijādā - komentēja, ka amerikāņu diplomātijas iespējas piespiest Krieviju tiekties uz mieru ir visai nopietni ierobežotas. Viņš paziņoja, ka tagad kara beigšanas termiņi nav tik daudz atkarīgi no Vašingtonas, cik no Maskavas un Kijevas: “Tie atkarīgi no krieviem un ukraiņiem, kā arī mūsu partneriem Eiropā, kuriem ir sankciju instruments, arī tam jātiek ņemtam vērā.”

Strauji mainīgās situācijas blakne: atombruņošanās draudi

Lielo ģeopolitisko Trīsstūri - ASV, Ķīnu un Krieviju - citu nozīmīgu faktoru starpā apvieno arī tas, ka šīs ir trīs valstis, kuru arsenālā ir iespaidīgākie kodolbruņojuma krājumi. Vienlaikus jaunās ASV ģeoekonomiskās aktivitātes raisa virkni tektonisku pārmaiņu. Viena no radītajām blaknēm ir jautājums - vai nesāksies jauna atomieroču ēra?

5. martā Francijas prezidents Emanuēls Makrons paziņoja, ka gatavs apspriest Francijas atomprogrammas paplašināšanu attiecībā uz citām Eiropas valstīm. 13. martā Polijas prezidents Andžejs Duda aicināja amerikāņus izvietot atomieročus Polijā. Šajā pat dienā Lietuvas aizsardzības ministre Dovile Šakaliene izteicās, ka viņas valsts gatava izskatīt iespēju veikt izmaiņas Konstitūcijā ar mērķi izvietot atomieročus savā teritorijā, ja šāda iniciatīva parādīsies no NATO sabiedroto puses.

Šobrīd pasaulē var palielināties atomvalstu skaits, raksta The Financial Times. Neskaidrības attiecībā uz Trampa turpmāko politiku, ieskaitot NATO likteni, likušas Vācijai, Polijai, Dienvidkorejai un Japānai aizdomāties par sava kodolvairoga izveidi. Vācijā aplūko scenāriju izmantot atomieročus kopēji ar Franciju un Lielbritāniju, Polija apdomā ASV kodolgalviņu izvietošanu savā teritorijā. Dienvidkoreja un Japāna kodolieroču izmantošanu aplūko kā Ķīnas un Ziemeļkorejas spiediena noturēšanas faktoru.

Lielvalstu starpā eksistējošais konsensuss attiecībā uz atomieroču neizplatīšanu tiek apšaubīts. Visdrūmākā prognoze - atomvalstu skaits var sasniegt 25.

Lielais ģeopolitiskais Trīsstūris

Eiropa un Ukraina pārliecinātas, ka tās patlaban palīdz panākt karadarbības noregulējumu, piedāvājot risinājumus. Savukārt Tramps uzskata, ka viņš nodarbojas ar ASV un Krievijas attiecību noregulēšanu. Un Ukraina ir tikai viens no sarunu segmentiem, kas ASV prezidentam traucē attiecībā uz Krieviju realizēt to politiku, kas palīdz cīnīties par amerikāņu ekonomikas uzplaukumu un noturēt līdzsvaru attiecībās uz Ķīnu.
Šādā ietvarā sarunas par mieru Ukrainā nav labdarības misija, bet ASV interešu ievērošana. Pastāv amerikāņu ilgtermiņa intereses, kur ASV ir demokrātisko procesu garants visā pasaulē. Vienlaikus eksistē arī ASV īstermiņa intereses, kas ietver finanses, tirdzniecības līgumus, industriju attīstību, naftas cenas, kompāniju pieeju ārzemju tirgiem. Baltajam namam sarunas ar Krieviju nozīmē atstāt pagātnē Auksto karu un sadalīt lielvalstu ietekmes sfēras.

Šīs ir daudzslāņu diskusijas - par jauno pasaules kārtību, ekonomiskajām preferencēm, kurās Ukraina ir tikai viens no elementiem - līdztekus tādiem ģeogrāfiskajiem punktiem kā Tuvie Austrumi, Irāna, Dienvidaustrumāzija, Austrumeiropa. Un ASV prezidentam nav patīkami, ka Ukraina sāk šūpot laivu, jo tāda līmeņa pārrunās Zeļenskis Trampam nav vajadzīgs.

Kirils Dmitrijevs, viens no galvenajiem sarunu veicējiem no Krievijas puses, piedāvājis Ilonam Maskam biznesa projektus Krievijā. Arī Putins pateicis, ka dažas ASV un Krievijas kompānijas “atrodas kontaktā viena ar otru”. Likme ir triljoni dolāru, ko abas puses var nopelnīt, piemēram, apgūstot Arktiku, kontrolējot Ziemeļu Ledus okeānu, virkni procesu naftas sektorā, atomenerģijas jomā. Ukraina šajā aspektā ir lakmusa papīriņš, kas informē, cik ļoti veiksmīgi puses vienojas par ekonomikas projektiem.

Vēl viens arguments ir Ķīna. Visu notiekošo esam ieraduši aplūkot rietumcentriski, aizmirstot, ka Drakonu valsts joprojām ir klusējošais spēks, kura rokās spēcīgas sviras, kā iedarboties uz Krieviju, un kuram ir liela interese vienoties ar Ameriku - apmaiņā pret Trampa uzstādījumu par tirdzniecības kara eskalāciju.

Un šajā brīdī Ķīna var parādīties uzmanības fokusā, piedāvājot noteiktas ar Vašingtonu, Maskavu un Kijevu saistītas iniciatīvas. Pekina pēkšņi var piedāvāt sevi kā spēku, kas var garantēt atsevišķus nosacījumus, kas saistīti ar pārrunu procesu, karadarbības pārtraukšanu, kā arī pati nākt klajā ar saviem solījumiem.

ASV valsts sekretārs Rubio pirms ASV-Krievijas pārrunām Stambulā skaidri pauda iemeslus, kāpēc attiecībās starp Vašingtonu un Maskavu vērojams atkusnis: “Es nezinu, vai kādreiz mēs spēsim saraut viņu attiecības ar Ķīnu. Tāpat neuzskatu, ka situācija, kad ASV un Krievija atrodas stingrā konfrontācijā, sekmē globālo stabilitāti, jo abām pusēm ir atomieroči.

Tomēr patlaban mēs vērojam, ka Krievija kļūst arvien atkarīgāka no Ķīnas. Šī nav laba situācija, un par to jādomā. Ja par 21. gs galveno ģeopolitisko vadlīniju kļūs attiecības starp ASV un Ķīnu, bet Krievija ilgtermiņa perspektīvā pārvērtīsies par Ķīnas jaunāko partneri, tad mēs nonāksim situācijā, kurā divas atomlielvalstis apvienosies pret ASV. Ja šī tendence saglabāsies, tad jau pēc 5-10 gadiem mēs varam sadurties ar situāciju, ka pat ja Krievija gribēs attīstīt attiecības ar ASV, tā vienkārši to nespēs izdarīt.”

Ja Trampa pirmie izteikumi otrās kadences uzsākšanas laikā attiecībā pret Ķīnu bija visai kareivīgi - proti, nepieciešams pārtraukt Ķīnas un Krievijas tuvināšanos, tad tagad zināms, ka Lielā Trīsstūra ietvaros norisinās pastāvīgas pārrunas. Piemēram, Putina un Sji Dzjiņpina sarunas telefona formātā, kur Krievijas prezidents informēja, kā norisinās pārrunas ar amerikāņiem; paralēli norisinās ASV komunikācija ar Ķīnu. Tie visi ir vienas ķēdes posmi un grūti apgalvot, ka šeit iespējams iedzīt ķīli.

Frenklina Delano Rūzvelta ideja pēc 2. Pasaules kara notikušajā Potsdamas konferencē bija izveidot reģionālās ietekmes komitejas. Ķīnai vajadzēja atbildēt par savu teritoriju un Āzijas reģionu, Krievijai - daļēji par Eirāzijas reģionu un Austrumeiropu, ASV un Lielbritānijai kopēji - par Rietumeiropu, Savienotajām Valstīm vienām pašām - par Rietumu puslodi.

Iespējams, šodien - kā izsakās diplomātijas pasaulē - augstās vienojošās puses uz Ukrainas kara fona gatavas atgriezties tuvu šīm pozīcijām. Lai noteiktu, ka bez Lielā Trīsstūra nevienam citam nav iespēju pieņemt ģeopolitiska rakstura lēmumus, Savienotajām Valstīm nepieciešams nofiksēt Monro doktrīnu, kas proponē to maksimālās priekšrocības Rietumu puslodē, bet Krievijai vajadzīgs apstiprināt savu ietekmi, no vienas puses, Austrumeiropā, no otras - noteiktā Eirāzijas daļā.

Savukārt Ķīnai jau eksistē ietekmes zona, tālāk tai ar ASV jākārto attiecības Klusā okeāna reģionā.

Iestājas revizionisma - pasaules kārtības pārveides - ēra, ar ko nodarbojas trīs valstis, kuras ir pastāvīgās ANO Drošības padomes locekles. Visām trim ir gigantiski finanšu resursi un pieeja derīgajiem izrakteņiem. Un viss, ko iespējams pārskatīt, tiek pārskatīts.

Tramps guvis panākumus nekustamā īpašuma biznesā, attiecīgi viņš izdara likmes uz to, ka visas novecojušās celtnes vajag nojaukt vai renovēt, iebūvējot tajās ofisus. Viņš, primāri vadoties no ekonomiskajām interesēm, gatavs apsvērt, vai neteikt ardievas NATO, ANO, EDSO un veselai virknei eksistējošu virsbūvju - dodot priekšroku tam, lai iezīmētu lielvalstu ietekmes sfēras. Ardievu, ģeopolitika! To ieradusies nomainīt ģeoekonomika.