Pelna vairāk nekā okupantu ģenerāļi - prostitūcija Krievijas sagrābtajās Ukrainas daļās zeļ un plaukst

Eskorta pakalpojumu joma, kas attīstās Krievijas okupētajās Ukrainas teritorijās, piedzīvo uzplaukumu, pārvēršoties par veselu - lai arī nelegālu - ekonomikas nozari.

2023. gada vasarā žurnālistu kolektīvs no izdevuma “Vjorstka” pievērsa uzmanību šim tirgum, kurā cenas ir pat augstākas, nekā jebkur Krievijā. No 2024. gada septembra līdz novembrim žurnālistiem izdevās savākt pietiekamu interviju daudzumu, lai aprakstītu šo nelegālā tirgus sektoru. Informāciju bija gatavi sniegt tikai 10% uzrunāto, viena no pētīšanas grupas dalībniecēm tika bloķēta pat ap 300 reižu.

Jaunas teritorijas atklāšana

Vienai no intervētajām – Marjanai – ir 25 gadi, viņa sevi pieskaita pirmajām eskorta darbiniecēm, kuras Maskavu, Sočus un Krasnaja Poļanu nomainījušas pret kaujas darbību zonu. Uz Lugansku viņa atbrauca 2023. gada februārī.

Ideju piespēlēja pazīstams suteners no Krasnodaras apgabala, kurš tika mobilizēts 2022. gada rudenī. Jau pēc pāris mēnešiem viņš, iedzīvojies, zvanīja ar piedāvājumu: “Šeit daudz jaunu vīriešu, gandrīz visas vietējās meitenes, kas vecākas par 18 gadiem, aizbraukušas, bet militārpersonām kā nevienam vajadzīga sieviešu uzmanība un rūpes.”

Atstrādājusi Jaungada svētkus Krasnaja Poļanā, Marjana, vēl četras meitenes un menedžeris - šajās aprindās tā ierasts dēvēt sutenerus - nokļuva līdz Rostovai, pēc tam sēdās autobusā un devās uz Lugansku. Pa ceļam - kontrolpunkti, militārā policija, dokumentu pārbaude, muita, bagāžas apskate. “Mēs stāstījām, ka braucam pie draudzenes, pie draugiem, pie vīriem - melojām, kā nu katra prata. Es pat neaizdomājos par kaujas darbībām, ka var sabombardēt.”

Šķiet, jābūt diezgan sarežģīti iebraukt okupētajās teritorijās bez reāla iemesla, bez īpaša dokumenta. Tomēr pat 2023. gadā, kad šeit eksistēja ievērojami stingrāka pārbaudes sistēma, nevienai sievietei loģistika problēmas nesagādāja.

No Luganskas autoostas eskorta darbinieces devās uz mobilizētā menedžera iepriekš noīrētajiem apartamentiem - ar videokamerām un apsardzi režīmā 24/7. Atpūtās un “iekļāvās plūsmā”. Marjana “strādāja” pa divām nedēļām, pēc kā aizbrauca uz dzimto pilsētu, vai ārzemēm, “lai attaptos”. Pēc viņas aprēķiniem visā Luganskas apgabalā tobrīd bija ne vairāk kā desmit prostitūcijā iesaistītu sieviešu, kas ieradušās no Krievijas piepelnīties.

“Sākumā baidījās braukt. Taču, kad ieraudzīja, ka šeit nedēļā var nopelnīt līdz pusotram miljonam, sāka apsvērt: “Bet varbūt tur ne pārāk bombardē?”” smejas Marjana. “Kad sapratām, ka dzīvot un strādāt var – un pat bez menedžera, jo ir mājas ar apsardzi un konsjeržiem – uz šejieni traucās daudz tautas,” apstiprina cita eskorta meitene.

Cenas augstākas nekā Maskavā un Sanktpēterburgā

Pētījumā pausts, ka okupētajās teritorijās ieradušās eskorta darbinieces saņem minimums 500 000 rubļu [tā kā kara laikā rubļa kursa svārstības ļoti ievērojamas, vispārināsim, ka 100 rubļu atbilst vienam eiro – red.] mēnesī. Minēta arī summa 1 500 000 rubļu nedēļā, taču tā drīzāk attiecināma uz 2023. gada beigām un 2024. gada sākumu, kad meiteņu bija mazāk. Vienalga –  darbs frontes tuvumā kļūst par sociālo liftu.

“Uz šejieni nopietni sāka braukt 2023. gada vidū,” pastāsta viena no pētījuma veidotājām Oļesja Gerasimenko, kura agrāk strādājusi izdevumā “Komersant” un radio korporācijā BBC. “Jo mazāka bija konkurence šo eskorta darbinieču starpā, jo vairāk viņas nopelnīja. Patlaban tirgus krītas. Tādu ieņēmumu kā pusotrs miljons nedēļā praktiski vairs neeksistē - tādi bija 2023. gada beigās un 2024. gada sākumā.

Šobrīd vidējais eskorta meiteņu mēneša ienākums svārstās amplitūdā no 300 000 līdz 700 000 rubļu. Tas ir ievērojami vairāk, nekā nopelna līgumu parakstījušie karavīri, vairāk pat kā Maskavā un Sanktpēterburgā, izņemot kaut kādu luksusa eskortu, kur reizēm seksa pakalpojumi pat nav iekļauti.

Viņām nav viens vīrietis nedēļā, jo eskorta darbinieces izmanto rotācijas metodi - tie ir komandējuma izbraucieni. Mēs uzmeklējām arī dažas neaizbraukušās profila sievietes – ar lielāku pieredzi un vecākas –, tomēr tirgū dominē atbraukušās – jaunākas un skaistākas –, kuras arī uzstādījušas noteiktu cenu. Stunda maksā minimums 15 000 rubļu, izbrauciens uz militārpersonas dzīvokli vai saunu – 20 000 stundā. Viena nakts maksā no 70 000 līdz 120 000 rubļu.

Cenas latiņu šādā augstumā uzstādījušas arī vietējās eskorta darbinieces, neviena ar dempingu nenodarbojas. Tāpat eksistē papildu pakalpojumi, ko Doņeckā, Luganskā, Mariupolē, Berdjanskā, Melitopolē var saņemt līdztekus klasiskajam. Piemēram, par striptīzu jāpiemaksā vēl 5000 rubļu, par skūpstu – 2000 rubļu.

Ja klients vēlas, lai eskorta meitene atbrauktu pie viņa, piemēram, uz īrētu dzīvokli, kad viņam dažas brīvas dienas, vai uz saunu, tad par izbraukumu jāpiemaksā 20 000 rubļu. “Taksometrs turp un atpakaļ, sagatavošanās izbraukumam – mēs paskaitījām, aprēķinājām – sanāk divas stundas,” teic Gerasimenko.

Piedāvājumu nodrošina ap 300 meiteņu

“Ir ļoti daudz blēdīšanās gadījumu - komunicējot internetā, otrā galā var atrasties nebūt ne meitene,” pauž Gerasimenko. “Meklējot savas varones pētījumam, čatos paudām, ka esam žurnālisti, ka rakstām par tirgu, izmantojam terminu “eskorts”, lai nesauktu sievietes par prostitūtām, un – “parunājiet ar mums!”.

Vissmieklīgākā atbilde pienāca caur balss pastu – tā bija nopīpēta, aizsmakusi vīrieša balss: “Puiši, mēs te sēžam, ķeram muļķus, brālīgi pārskaitiet mums 300 rubļus!” Krāpšanās gadījumu ir ļoti daudz un tas rada iespaidu, ka eskorta darbinieču reģionā ļoti daudz. Es palūdzu viņas uzskaitīt paziņas, kuras strādā stacionāros – bordeļos un saunās – un meitenes nāca pie secinājuma: “Mūsu pavisam ir apmēram 300.”
Mēs runājam par dažiem simtiem meiteņu - varbūt 300 - veicām izpēti, tomēr nevaru šo skaitu ne apstiprināt, ne noliegt. Tiklīdz iedziļināmies attiecīgajos čatos, anketās, mesendžera [saziņas vietnes] kanālos, šķiet, ka jābūt daudz vairāk. Taču patiesībā viena meitene var izmantot piecus kanālus.”

Cik viegli atrast eskorta darbinieces

Klientus galvenokārt atrod “Telegram” tērzētavās, kas ģeogrāfiski orientēti uz okupētajām teritorijām. Tās var būt iepazīšanās grupas, kuru vienā pašā “Telegram” ir desmitiem. Starp piedāvājumiem “pacelt naudu uz tēmām” un pakalpojumu reklāmu šajos čatos patiesi ieraugāmi aicinājumi “iepazīties” - bieži vien kontos, ko izdaiļo militārā formā tērptu vīriešu fotouzņēmumi. Šāda veida vēstījumi no okupēto teritoriju sievietēm ir retums. Savukārt bieži pamanāmi nepārprotami piedāvājumi no senākās profesijas pārstāvju puses: “Doņecka, brīvība”, “Tikšanās, viesnīca. Bez priekšapmaksām”.

Ir arī kanāli, kuros izvieto vienīgi eskorta darbinieču un “aģentūru” sludinājumus. “Tikšanās LTR”, “Tikšanās DTR”, “Tikšanās, Doņecka”. Tajās izvieto tipveida anketas ar emotikonām un spilgtiem šriftiem: daži foto, izcenojumi un “papildus pakalpojumi”, kā arī kontaktinformācija. Dažām sievietēm ir personiskie slēgtie kanāli ar atsaucēm, video ziņojumiem un izcenojumiem.

Aleksejs, kuram jau tuvu 40, Ukrainas teritorijā nonācis pret savu gribu. Viņu mobilizēja pirms diviem gadiem. Vispirms karoja pie Hersonas, tomēr pēc atteikšanās parakstīt kontraktu (saka - “negribēju karā palikt uz visiem laikiem”) Alekseju ieskaitīja uzbrukuma grupā un pārsvieda uz Luganskas apgabalu.

Pirms viņam kara laikā izdevās sastapt īstas sievietes, Alekseju piemānījušas virtuālās. Sākotnēji, apmeklējot desmitiem tērzētavu un iedziļinoties simtos piedāvājumu, militārpersona izlēma, ka tai “vajag pašas labākās meitenes”. Meklējumi saziņas vietnes kanālos viņu aizveda pie “eskorta aģentūras ar premiālu servisu “Amur””.

Šis ir bots [automatizēta vietne saziņai], kas iesaka pavadīt laiku ar “modelēm” dažādās frontes līnijas tuvumā esošās pilsētās, no Melitopoles līdz Doņeckai. Bots labi izstrādāts - visām meitenēm it kā ir savi “Telegram” kanāli. Eksistē pat “vienošanās par lietošanu”, kurā pausts, ka klientiem jāiemaksā ķīlas nauda, proti, pilna priekšapmaksa, un jāatsūta izziņa par transmisīvo slimību neesamību. Aleksejam iepatikās cenas. Tās bija aptuveni divas reizes zemākas, nekā citos ziņojumos, vienlaikus sieviešu attēli - ļoti piesaistoši.

Vīrietis izvēlējās sievieti no Luganskas, pārskaitīja pilnu priekšapmaksu kriptovalūtā – 14 000 rubļu par divām stundām – un sāka gaidīt. Pēc pāris stundām viņš nonāca meitenes konta melnajā sarakstā, vēl pēc 10 minūtēm – paša bota melnajā sarakstā. Saziņas vietnes tehniskā atbalsta konts klusēja, un Aleksejs noprata, ka viņu visdrīzāk apmānījuši, taču neizmisa un turpināja meklēt.

Kādā no tērzētavām militārpersona atrada vēl vienu meiteni, kas viņu ieinteresēja. Aleksejs kārdinošajai būtnei uzrakstīja; viņa vīrieti pārvirzīja personiskajā kanālā ar instrukcijām. Taču tālāk - atkal bots un vēl viena “elites aģentūra”, absolūti identiska tai, kurai Aleksejs jau bija samaksājis naudu.

Vīrietis pabrīnījās un atkal vērsās pie tehniskā atbalsta grupas - ar jautājumu par garantijām un atgādināja par iepriekšējo botu, kas viņu jau bija piemānījis. Militārpersonai apgalvoja, ka viņu apmānījuši “dubultnieki - blēži”. Aleksejs noticēja un vēlreiz pārskaitīja pilnu priekšapmaksu par pāris stundām - un atkal nonāca “melnajā sarakstā”. Abi boti joprojām darbojas “Telegram”.

Pēc abām neveiksmēm Aleksejs nolēma rakstīt vienīgi eskorta meitenēm, kuras neprasa priekšapmaksu. Šoreiz viņu iepazīstināja ar standarta cenām - stunda “klasikas” maksā 20 000 rubļu, nakts - sākot no 100 000 rubļiem.

Cita militārpersona žurnālistiem pastāsta, ka sievietes viņam palīdz atrast vecākie biedri: “Reizēm pat “Telegram” nav vajadzības ieiet. Arvien blakus atradīsies cilvēks, kuram noteikti būs kāds desmits pārbaudītu vietējo nimfu telefona numuru.”

Tomēr vēlmes īstenot dzīvē nav viegli. Ierindnieks Mihails pastāsta, ka patlaban atrodas ierakumos, mašīnas nav, bet tuvākais apdzīvotais punkts 15 kilometru attālu - un tas pats mazs. “Vispār darbojas šāds princips: nokļūsti jebkurā pilsētā, nonāc pirtī, pasūti caur taksistu - viņš atved. Kurš meitenes atvizina - nav svarīgi.” Intīmie pakalpojumi par naudu saunā - Krievijas karavīru vispopulārākais atpūtas veids: atprasīties, lai nomazgātos, ir vieglāk, nekā no komandiera saņemt vienkārši brīvdienu.

Bez naža vai traumatiskās pistoles nevar

Visbīstamāk doties pie karavīriem tieši uz ierakumiem, pauž intīmo attiecību biznesā iesaistījušās sievietes. Vienalga daudzas no viņām brauc bezmaz uz pirmo līniju. Tur pastāv konveijerveida darbs, turp dodas lētākās un pārgalvīgākās meitenes, vienlaikus šis ir dārgākais pakalpojuma veids. Izbrauc uz poligonu, uz kontrolpunktiem, uz “dzelteno līniju”, kas ir otrā frontes līnija - 2-3 kilometrus no priekšējiem ierakumiem.

Ierodas uz pāris dienām, pa šo laiku apkalpo līdz 50 klientiem un aizbrauc. “Doties šādā piedzīvojumā bez izvelkamā naža vai traumatiskās pistoles nevar. Pat ja ierodies ar draudzeni - poligonā tomēr atrodas ap 200 militārpersonu. Daudzas no tām ierauga meiteni pirmoreiz pēc vairāk nekā pusgada. Neviens pat neuzzinās, kā un kur tu pazudi - tevis vienkārši var vairāk nebūt,” pauž kāda eskorta darbiniece. Tomēr pētījuma grupa neuzgāja nevienu pazušanas gadījumu.

“Jā, viņas var mežā tieši pie ierakumiem piebraukt,” apstiprina ierindnieks Nikolajs, kurš seksa tirgu pārzina ne tikai pēc nostāstiem. Saskaņā ar viņa sacīto, zem zemes tur atrodas veselas pilsētas, kur iekārtotas gan guļamās telpas, gan pirtis, un viss, kas ikdienā nepieciešams - un intīmās attiecības tur esot “super”.

Uz tādiem “daudzstāvu” ierakumiem braukusi arī Nadežda no Mariupoles. “Esmu tas cilvēks, kas pārsvarā strādā kontrolpunktos un ierakumos. Uzaicināt uz militāru objektu - tā viņiem normāla parādība. Es tur arī mašīnu novietoju.”

Nadežda atceras, kā pie viena no kontrolpunktiem viņai pakaļ skrējušas trīs piedzērušās militārpersonas ar ieročiem: “Sēdēja, atzinās man mīlestībā, stāstīja, cik lieliska sarunbiedre esmu un kā viņi grib paņemt mani līdzi uz Tālajiem Austrumiem. Bet pēc tam vienalga gribēja neapmaksātu seksu. Sāka mani piespiest to darīt ar savu pistoļu palīdzību. Taču es pati esmu rūdīta neliete un ne īpaši baidos no ieročiem. Pasūtīju viņus tālāk, apgriezos, iesēdos mašīnā un aizbraucu. Zināju, ka viņi nešaus.”

Virsnieks Igors pastāsta, kā pie mobilizētajiem 2024. gada septembrī atbrauca sievietes no “Telegram” iepazīšanās tērzētavām.

“Tā bija lauka nometne, tur bija pamests ciems. Pozīcijas atradās tieši ēkās. Vārdu sakot, ne pirmā līnija, tomēr vienalga viss kas tuvumā sprāgst, gaisā riņķo droni. Tur ik nedēļu sievietes atveda, mobilizētie atbrīvojās no naudas,” atceras militārpersona.

Pēc virsnieka teiktā, mobilizētajiem pastāvēja vienošanās ar bataljona komandieri - viņš saņēma 10% no visiem “nelikumīgajiem tēriņiem”. “Ja gribas savā “alā ievilkt” šņabi, meitenes vai zāli - tad arī desmito tiesu viņam “atsprādzē”, lai viss noritētu bez problēmām,” apgalvo Igors.

Attiecības ar menedžeriem

Šajā pakalpojumu tirgū nav vietējo iedzīvotāju. 99% klientu ir militārpersonas, suteneri - no Maskavas, Krasnodaras, Sočiem, Rostovas, savukārt gandrīz visu piedāvājumu - vairāk nekā 90% - veido meitenes no Maskavas, Sanktpēterburgas, Sočiem, Rostovas - ar to jāsaprot vietas, kur viņas sākušas savu darbu eskorta darbinieču ampluā.

Viņu lielākā daļa uz okupētajiem reģioniem atbrauc darboties pēc rotācijas metodes. Parasti uz divām nedēļām vai mēnesi noīrē dzīvojamās telpas Luganskā, Doņeckā, Mariuopolē, Berdjanskā vai Melitopolē. Sākotnēji sievietes atveda suteneri, kuri šajā profilā iepriekš darbojušies Krievijas reģionos.

“Eskorta meitenes runāja, ka militārā policija ir lietas kursā, ka arī vietējā policija saņem kaut kādu procentu, taču mēs to nespējām pierādīt, līdz ar to neiekļāvām rezumējumos,” teic Gerasimenko. “Šķiet, aptuveni puse no viņām strādā ar menedžeriem. Ja pieņemsim, ka vienam suteneram ir apmēram desmit darbinieču, un viņš no katras prasa pusi ienākumu, tad sanāk pusotrs miljons mēnesī. Šo skaitli veido aplēses, jo suteneri atteicās ar mums runāt.

Taču puse eskorta meiteņu saprot, ka 50% - tas ir ļoti dārgi. Normālas ekonomikas ietvaros suteneri tik daudz nesaņem. Taču šeit darīšana ar mežonīgo ekonomiku - ar bīstamību, ar jaunu teritoriju, ar daudziem nezināmajiem.”

Strādājot kopā ar menedžeri, viņam jāatdod 10 000 rubļu par pakalpojuma stundu; strādājot viena, var atstāt sev visus 20 000. Tagad apmēram 100 eskorta darbinieces okupētajās teritorijās darbojas “stacionāros”, pārejās sevi dēvē par “individuālistēm”. Proti, strādā bez menedžera, kas izvēlas klientus.

Līdztekus savam ieņēmumu pieaugumam, viena no “individuālistēm” jaunajā ampluā saredz arī citus plusus: “Kad es strādāju ar suteneri, pie manis nāca visi - sakot ar bezzobainajiem un beidzot ar vecīšiem un resnajiem. Taču tagad klientus izvēlos pati, un visi - kā izlase no “Instagram”. Es vienmēr palūdzu iepriekš atsūtīt fotogrāfiju, un uz klienta jautājumu, vai tikšanās ir uz savstarpēju simpātiju principa, godīgi atbildu, ka jā.”

“Manā skatījumā tas ir daudz riskantāk,” pauž Gerasimenko, komentējot individuālas darbošanās izvēli. “Lai kā viņas mani centās pārliecināt, ka pēc balss noprot, vai militārpersona ir adekvāta vai nē, man šķiet, ka šīs meitenes pakļautas lielākam riskam, taču viņas vienlaikus atstāj sev visu honorāru. Nav nekāds noslēpums, ka sievietes iesaistās intīmo pakalpojumu biznesā naudas dēļ, galvenā motivācija ir nauda.”

Aizliegtais auglis

Seksa pakalpojumi karadarbības zonā ir aizliegti un militārpersonas par to izmantošanu tiek sodītas. Visam it rūpīgi seko līdzi militārā policija, kas var aizturēt intīmos pakalpojumus meklējošos karavīrus un nodot viņus komandieriem.

“Ar dažiem komandieriem šis jautājums tiek atrisināts neoficiāli. Taču formāli, jo īpaši priekšējās pozīcijās, sekss ir aizliegts,” komentē militārpersona Igors. “Sievietes var būt arī ienaidnieka aģenti, saproti? Sods - bedre, došanās triecienuzbrukumā ārpus rindas, var arī vienkārši naudu paprasīt.”

“Vienlaikus arī komandējošais sastāvs izmanto šos pakalpojumus,” piebilst Gerasimenko. “Es runāju ar meiteni, kurai ir vienīgi pastāvīgie klienti - 10 cilvēku, un viņi visi ir komandieri. Visiem pāri 45, viņi visi jūtas pilnīgā drošībā, papildus tam šī meitene ir visai labi informēta par stāvokli frontē. Taču oficiāli intīmie pakalpojumi ir aizliegti.”

Ja kādam kareivim paveicies, ka viņam ir saprotošs komandieris, tad viņš var vienoties mutiski. Ja kādam paveicies mazāk, viņam ir saprotošs komandieris, kurš ņem naudu par to, ka karavīru atlaiž uz saunu, uz pilsētu uz dažām stundām, uz mašīnu, kur tikties ar izsaukto sievieti. Ja kādam pavisam neveicas, viņš brauc uz pilsētu vai tuvāko apdzīvoto vietu ļoti riskēdams, sakot, ka dodas nomazgāties saunā, vai arī uz veikalu, vienlaikus cenšoties realizēt savas bāzes vajadzības.

Ja viņu šādā brīvsolī uziet militārā policija, tad pēc likuma viņš tai jāaiztur, jānoformē protokols, jānodod pavēlniecībai, pēc tam - atpakaļ uz daļu, un komandierim būs jāizlemj, ko darīt ar pārkāpumu izdarījušo kareivi vai virsnieku.

“Mums pastāstīja, ka bijuši gadījumi - domājams, uz pretenziju kopuma pamata - kad tādus nosūta uz tā saucamajiem “gaļas triecienuzbrukumiem”, no kuriem reti kāds atgriežas,” akcentē Gerasimenko.

“Bijuši gadījumi, kad vienkārši prasa naudu. Taču gadās arī, ka militārā policija vienkārši atņem militārpersonai dokumentus un, nenodot viņu komandierim, paprasot sev naudu. Šajā gadījumā cena ir augstāka, nekā eskorta darbiniecēm.”

Par to, ka militārā policija pelna, pieprasot naudu no kopā ar sievietēm pieķertajām militārpersonām, okupētajās teritorijās runā daudzi. “Izvēlies meiteni, atbrauc uz attiecīgo adresi, bet tur sēž trīs vīrišķi. [Viņi] savāc dokumentus, un, kamēr viņiem neatnesīsi naudu, dokumentus neatdos. “Mans paziņa “iekrita” uz pusmiljonu,” pastāsta kāds sarunbiedrs.

Neraugoties uz aizliegumiem, iespēju zaudēt krietnu summu vai doties triecienuzbrukumā, kurā “izdzīvo divi no desmit cilvēkiem”, militārpersonas alkst fiziskas tuvības un meklē to. Retajās rotācijas dienās, kad izdodas izlauzties uz pilsētu - kā iemeslu minot došanos uz veikalu vai arī pēc mutiskas vienošanās ar komandieri - viņi cenšas uzspēt visu.

Šīs ir divas nometnes, kas nekontrolējami tiecas viena pie otras dažādu iemeslu dēļ. Visi šķēršļi, ko nākas pārvarēt militārpersonām, lai gūtu intīmos pakalpojumus - samelot komandierim, riskēt tikt militārās policijas pamanītam, notērēt kaudzi naudas savos meklējumos brīvdienās, nonākt blēžu rokās, riskēt tikt aplaupītam un nogalinātam, tiek pārvarēti. Otrā nometnē mēs redzam sievietes, kuras riskē ar savu drošību un dzīvību, pat nešķērsojot dzelteno līniju un atrazdamās pašu noīrētos dzīvokļos: piedzērušās, agresīvas un bruņotas militārpersonas ir ļoti bīstamas dažādās situācijās un vietās.

“Neraugoties uz to visu, abas nometnes izteikti tiecas viena pēc otras. Man radies priekšstats, ka tās vienlaikus viena otru neieredz un it kā grib savienoties ar dīvainām sociālajām, tostarp arī fiziskajām, saitēm,” akcentē Gerasimenko un turpina:

Mežonīgās ekonomikas nosacījumi

“Mēs veicām šo pētījumu arī tādēļ, ka neviens nerēķina, cik neierastos apstākļos var nopelnīt, strādājot par eskorta darbinieci, un cik attiecīgi varētu tērēt militārpersona. Šī ir diezgan svarīga jauna sociālā ekonomika jaunās - mūsu acīs - okupētajās teritorijās. Ļoti svarīgi apzināties, kur aizplūst milzu summas, ko Aizsardzības ministrija izmaksā līgumus noslēgušajiem un mobilizētajiem - viņu starpā ir daudzi, kas pie naudas nav raduši. Šī ir ļoti interesanta tēma, kas pārklājas ar kredītu, finanšu aizņēmumu tēmu - abas atrodas ļoti tuvu blakām.”

Žurnālisti nereti vērsušies pie Ukrainā karojošajiem - jūs vienā reizē tērējat 200 000 rubļu, taču neesat gatavi sev iegādāties bruņuvesti. Līdztekus narkotikām un eskorta meitenēm Krievijas militārpersonas tērē līdzekļus aprīkojumam, medicīnai, ēdienam, zemnīcu izbūvei. Celtniecības materiālus karavīri iegādājas par savu naudu; transports - par savu naudu, transporta remonts - par savu naudu.

Ko okupētajā Doņeckā var nopirkt par intīmo pakalpojumu 1 stundas cenu - 20 000 rubļiem? Lakonisks uzskaitījums: tās ir labas vakariņas trim cilvēkiem labā restorānā pilsētas centrā, divu diapazonu rāciju komplekts, papildu bruņuveste jostas un sānu aizsardzībai.

“Militārpersonas, kas agrāk izmantojušas eskorta darbinieču pakalpojumus, vai arī tādas, kas agrāk pelnījušas pietiekami daudz, vienā reizē netērē vairāk par 50 000 rubļiem,” konstatē Gerasimenko. “Savukārt ir līgumu slēgušie vai mobilizētie, kuri agrāk nav saņēmuši vairāk kā 40 000 mēnesī - un labi, ja tas bijis pastāvīgi.

Un šai grupai pēkšņi ik mēnesi uz kartes “iekrīt” no 200 000 līdz 350 000 rubļiem, plus viņiem par ievainojumiem nāk klāt 3 miljoni, kas ļoti bieži karavīriem figurē. Un iztēlojaties situāciju, kad viņi pēc ārstēšanās iebrauc pilsētā atpūsties, un vienlaikus meitenes zina, ka uz šo brīdi militārpersona saņēmusi izmaksu par ievainojumu vai atrodas tās saņemšanas procesā.

Šī vīriešu kategorija pilnībā neprot apieties ar šādu naudu, tai nav pat sapratnes, kā to tērēt. Ne visiem ir sievas un bērni, un pat tie, kam ir, uzskata, ka ģimenes locekļiem tāpat “normāli” pārskaita - acīmredzami, veikts iedalījums, cik pārskaitīt viņām un bērniem, un cik atstāt sev. Un militārpersonas dodas izklaidēs un dzīro sliktā, “melnā” variantā.”

“Puiši no reģionu ciematiem nekad tādu naudu, kāda tagad pie viņiem plūst, nav redzējuši. Mēnesī 150 000-300 000 rubļu, plus 3 miljoni par ievainojumu. Ko ar to visu iesākt?” Marjana skaidro, kā Krievijas karavīri nav ieraduši pie lielas naudas. “Viņam nav nekādu mērķu, viņš nezina, ko darīt ar tādu summu, viņam galvā - nodzīvot līdz atvaļinājumam. Viņš iet un saka - sasodīts, rītdien mani var nogalināt, bet man 3 miljoni uz kartes, dodamies to notērēt.”

Pētījuma grupa diezgan daudz aprunājās arī ar militārpersonām, kuru paustā starpā bieži dzirdams “Mani rīt nogalinās”, “Rīt es neizdzīvošu”, “Rīt es būšu līķis, 200-ā krava”.

“Es mēģināju iejusties viņu ādā - iztēlojos, ko es izdarītu kaut kādā brīvdienā kaut kādā kara pilsētā, ja es domātu, ka rītdien artilērijas lādiņš tomēr mani atradīs,” saka Gerasimenko. “Apmēram tieši to pašu arī es darītu. Viņi atbrīvojas no milzu summām - tas viss, protams, saistīts ar alkoholu un narkotikām.

Kā to pastāstīja dienējošie, bieži, atgriežoties pēc šādām jautrībām ierakumos, viņus nesūta “gaļas triecienuzbrukumā” un viņi turpmākajās nedēļās izdzīvo, līdz ar to viņiem sākas sirdsēsti: “Kur gan izkūpējusi mana nauda?” Viņi ieiet bankas aplikācijā vai aplūko no bankas pienākušo SMS - līdzekļi pagaisuši. Šī ir ļoti izplatīta parādība, tomēr visu naudu notriekt nesanāk, jo viņiem ir maz brīvo dienu un pat stundu.”

Dzīres uz nebēdu

No malas lūkojoties, var pabrīnīties, kā vienas dienas laikā iespējams paspēt piezvanīt uz mājām, palietot narkotikas, piedzerties, atjēgties, aizbraukt līdz sievietei, apmierināt intīmās vajadzības, pasēdēt ar viņu parunāties, nomazgāties, iepirkties veikalā un aizbraukt atpakaļ uz daļu tā, lai nenonāktu militārās policijas rokās?

Izrādās, viegli - ja cilvēks mēnešiem sēdējis zem zemes bez sakariem un pēkšņi izrāvies ārā no kapenēm. Un viņš cenšas vienā dienā izdzīvot visu dzīvi. Dažu stundu vai dienas laikā reti kāds pilnībā iztukšo savu bankas kontu, taču eksistē daudz stāstu par to, kā to var pamanīties izdarīt trīs brīvdienās.

“Tātad viņu vidējā alga sastāda 250 000-300 000 rubļu,” saka Gerasimenko. “Piemēram, ja militārpersonas uzturējušās ierakumos 4-5 mēnešus, tās šajā laikā uzkrāto var pamanīties iztērēt 3-4 dienās. Tiesa gan ne tikai intīmajām attiecībām - nevienam priekš tā veselības nepietiks, bet arī restorānos, dāvanām un pārskaitījumiem meitenei.

Viņam gribas izdarīt kādam ko patīkamu. Domāju, ka frontes apstākļos starp cilvēkiem veidojas īpaša tuvība, ko mums grūti izprast. Un tad tu vēlies izdarīt ko patīkamu šai gadījuma sievietei, ar kuru tu esi pavadījis dažas stundas, un tu vairs nedomā par ģimeni.”

“Mums ir tādi, kas vispār bez galvas, prāta viņiem nekāda,” pastāsta Mihails. “Vispār šeit vairāk nekā puse ir tādu, pilnībā veselu šeit maz. Piedzeras un sāk viņu jaukt ar sievu. Lūk, arī dāvanas dāvina cauru diennakti, bet atpakaļ uz dislokācijas vietu atbrauc bez kapeikas. Naudas, saka, nav. Un kur nauda? Pie viņas. Bet kur viņa? Nav viņas.”
Eskorta darbinieču tējas nauda reizēm pārsniedz stundas likmi. Marjanai pasnieguši “pa virsu” 300 000 rubļu ar vārdiem: “Sarunājam, ka tu no šejienes aizbrauksi un vairs ar to nenodarbosies.” Meitene smaida: “”Protams, protams,” es viņam teicu.

Eskorta meitene Agate brīnās: “Mani nekad dzīvē tik bieži nav aicinājuši nākt par sievu, kā šeit. Viens saka - man ģimenes nav, reģistrējam laulību, tev visa mana nauda aizies. Taču es nepiekritu, man mājā sava atsevišķa dzīve.

Ar pakalpojumu apmaksu problēmu nav. Viņi maksā, un vairāk, nekā vajadzīgs. Viens jau pēc tikšanās man pārskatīja 500 000, pēc tam vēl 200 000. Viņi mani lamā: “Ko tu šeit esi pazaudējusi? Brauc mājup! Cik tev daudz naudas vajag? Es pārskaitīšu.” Vairāk es ar viņu nesatikos. Es viņam rakstīju, viņš tā arī vairāk neatbildēja.”

Pēc uzbrukuma Kurskas apgabalā Agatei palicis mazāk klientu. “Daudzas militārpersonas devās uz turieni,” viņa apgalvo. Gan Marjana, gan Agate vēl joprojām nopelna vairāk nekā pusmiljonu mēnesī. Marjana krāj savam otrajam dzīvoklim Krasnodarā, lai arī piemetina, ka šobrīd dzīvojamo platību izdevīgāk iegādāties Doņeckā - tur hipotēka ir nevis 21%, kā Krievijas teritorijā, bet gan tikai 2%.

Dīvainais vārdu krājums

Karavīru ikdiena - nogurums un skaidru perspektīvu trūkums, apkārt viņi redz vai nu citas militārpersonas, vai nu līķus. Uz šī fona, aprakstot intīmās attiecības, tiek izmantoti vienīgi eifēmismi. “Aizvedu aiz stūra”, “Darīt lietas”, “Atpūsties”, “Pakalpojumi”, “Nu, tas”, “Nu jūs saprotat, par ko es?” - ne militārpersonas, ne intīmo attiecību biznesā iesaistītās sievietes sarunās seksu nekad nesauc par seksu. Arī daudzi citi vārdi ir neērti, viņiem un viņām grūti tos izrunāt.

Vienlaikus eskorta darbinieces ievēro, kā divu gadu laikā mainījušas militārpersonu gaumes. Agate, kura uz Doņecku dodas no vienas NVS republikas kopš 2024. gada marta, pat dusmojas: “Viņi prasa aizvien vairāk papildus pakalpojumu. Viņiem ir tādas fantāzijas, par kurām pat es nezināju. Man tagad saka, ka es neko neprotu.”

“Viņas izdara salīdzinājumus ar saviem pirmajiem klientiem militārpersonu vidū pirms pusotra gada, kad šis tirgus sāka augt,” secina Gerasimenko. “Ja tad atbraucot, spriežot pēc viņu stāstītā, bija nepieciešams vienīgi primitīvs akts, tad tagad tie arvien vairāk ir soļi dažādu prakšu virzienā. Taču neviens šīs prakses nesauc īstajos vārdos un viņu vārdu krājumā neparādās tādi termini kā, piemēram, “vēlmju izzināšana”, “dominēšana”, BDSM. Vienlaikus pielikt sievietei pie galvas pistoli - tas ir normāli.

Un mēs runājam par cilvēkiem, kuri vēlas stāties intīmās attiecībās par lielu naudu, un tiem, kas pārdod intīmās attiecības. Un abas šīs kategorijas vispār neprot runāt par intīmo sfēru. Tas ir, šie cilvēki seksu apzīmē ar dažādiem eifēmismiem - pamuļķīgiem, briesmīgiem, dīvainiem, aizvainojošiem - tikai ne ar normāliem terminiem, kurus izmantojot, vērts apspriest šo sfēru. Mani šis apstāklis satrauca, es viņiem zināmā mērā jūtu līdzi. Viņi neprot izstāstīt, kāpēc viņi to grib un kāpēc ar to nodarbojas.

Manuprāt, tieši no šī aspekta izriet nepieciešamība pēc sarunas. Proti, militārpersonas neatnāk un nesaka: “Esmu šodienai sagatavojis intīmo prakšu sarakstu - sākam ar to un to, pēc tam tas. Nē, tā viņi nerunā. Militārpersonas - alkohola vai narkotisko vielu - reibumā var kaut ko sākumā ieminēties vai parādīt ar žestiem. Taču pēc tam runā un runā, un ne jau par savām intīmajām vēlmēm, bet gan par to, ka ar viņiem viss slikti. Priecīgi klienti nefigurē ne eskorta meiteņu, ne militārpersonu stāstos.”

Puspsiholoģe, pusdraudzene

“40% laika aizņem mūsu darbs, bet pārējo laiku jūs sēžat ar viņu un iedzerat. Un, viņš izkrata dvēseli - cik viņam smagi, kā tas viss apnicis, kad tas viss reiz beigsies,” tā ar klientiem pavadīto laiku kopumā raksturo viena no eskorta darbiniecēm. “Vienreiz mēs ar draudzeni tā arī 8 stundas pie viņiem nosēdējām, iedzērām, runājāmies, bet seksa nebija. Tomēr viņi vienalga samaksāja.”

“Galvenais, ko izjūt militārie - tā ir vaina,” apgalvo Marjana. “Gandrīz visi viņu stāsti - par biedriem, kurus viņi neizglāba, bet varēja, nepārsēja, neaizlīda. Lielākajai daļai bojā gājis brālis vai draugs, un viņi raud - ko es teikšu viņa mātei un viņa meitenei? es līdz šim klusēju un viņām nestāstu. Citi jūtas vainīgi par nopirkto seksu - un it kā taisnojas: “Man ir sieva, taču es neuzskatu, ka šī būtu piekrāpšana. Mani kaujā nogalinās un es nespēšu gūt baudījumu! Man nav kauna.”

Man šķiet, ka 90% manu klientu raksturo nožēlas sajūta. Viņi visi devās pēc naudas un nedomāja, ka viņiem nāksies darīt netīru darbu. 10% vienaldzīgo - tie ir komandieri, kas jau izgājuši Sīriju, viņiem visi šāda veida pārdzīvojumi vairs nav interesanti.”

Daudzi klienti, pēc vienas sarunbiedres vārdiem, saka - “Man neviena nav”, “Es esmu krava-200”, “Man nav ko zaudēt”. “Tādos brīžos es viņus žēloju, un pēc tikšanās reizēm rakstu - kā iet lietas, vai viss labi. Man viņus žēl. Vispār atbraucot šeit, var teikt, nodzēros. Vajag taču ar viņiem iedzert. Un es arī nevaru to visu klausīties, ja nedzeru. Iepriekš biju nedzērāja, bet tagad to nākas darīt. Kompānijā viņi uzreiz pasaka: “Paliek tie, kas dzer. Mums dzerošie vajadzīgi.”

Cita eskorta meitene apgalvo, ka katrs otrais viņas pasūtījums nozīmē “vienkārši apsēsties un parunāt - tāpēc ka, izņemot vīriešus un līķus, viņi tur neko citu neredz”. Viņa teic, ka klienti vairs nekādu mieru negaida, netic priekšniecības solījumiem, ka drīz “tas” beigsies, un “jau vienkārši izdzīvo dzīvi”

“Ikviena mūsu sarunbiedre aprakstīja militārpersonu žēlošanos par dzīvi, par priekšniecību, daži stāstījuši par nevēlēšanos nogalināt,” saka Gerasimenko. “Un vienlaikus došanās pie eskorta darbinieces, lai būtu iespēja izrunāties, nostādot viņu terapeita vai drauga lomā, ir visai klasisks žanrs, kas pat nav saistāms tieši ar militārpersonām.

Domāju, ka tādā veidā klienti var uzvesties visā pasaulē. Tā kā agrāk biju strādājusi ar eskorta tēmu, par to īpaši nebrīnījos. Tā dara daudzi vīrieši, kuriem nav ar ko aprunāties un kuri negrib doties uz terapiju. Viņi par savām lietām var stāstīt bārmenim, sievietēm, ceļa biedrenei vilcienā, kas principā ir viens un tas pats.

Militārpersonām sarunas ar eskorta darbiniecēm ir viens no savādākiem komunicēšanas veidiem - nekā esošajā hierarhijā ar komandieri vai ierakumos. Viņi tieši pasaka - kad komunicējam ar šīm sievietēm, mēs izjūtam, ka esam aizmirsuši, kā cilvēki vispār runā - tas ir kas cits, nekā pavēļu došana un saņemšana. Tāpēc nav brīnums, ka dažas stundas viņi aizvada, atceroties savas iemaņas iesaistīties dialogā, vai pat mācoties no jauna šīs prasmes, kas nav saistītas ar cilvēku nogalināšanu citas valsts teritorijā.

Viena no mūsu varonēm pastāsta par to tieši: sievietes nebūt nejūtas pārsteigtas, ka noteiktos gadījumos sekss netiek pieprasīts - vajag pabūt pa pusei psihologam, pusdraudzenei, vienkārši sarunbiedrei.

Vardarbība

Labi zināms, ko nozīmē frontē iegūtā ieraša nogalināt, kādus ekscesus sarūpē bijušās militārpersonas pēc atgriešanās civilajā dzīvē. No malas šķiet, ka eskorta meitenes ļoti pārdomā riskus, kad dodas sniegt pakalpojumus militārpersonām.

“Protams, domā, taču šādi spriedelējumi ir visai naivi,” konstatē Gerasimenko “Noteikta daļa pauž, ka pieņem klientus vienīgi pie sevis dzīvoklī un teic: “Es pa telefonu dzirdu, kādā viņš stāvoklī, vai viņš piedzēries, vai arī “zem sāļiem”, vai kādām citām - daudz smagākām narkotikām.” Starp citu, ticu, ka eskorta sievietes atšķir dažādus stāvokļus, kad komunicē ar klientiem. To iespējams noteikt pēc intonācijas, tomēr, protams, nav nekādas garantijas, ka viņš, būdams arī mazliet iereibis, nesāks sist.”

Eskorta meitene Karīna atklāj, ka gandrīz visiem viņas klientiem ir kontūzijas, ievainojumi, nervu sistēmas kaites. Pēc stiprā alkohola militārpersonām sāk šķist, ka tām kāds uzbrūk.

“Lielākā daļa izrādās vai nu iedzēruši, vai mefedrona, vai “zāles” ietekmēti,” tā klientus apraksta meitene. “Ir arī tādi, kas lieto heroīnu vai metadonu, taču viņus es nepieņemu. Reiz klients izvilka nazi un man teica: “Sēdies, tagad aprunāsimies.”

Es paspēju uzzvanīt menedžerim, viņam ir atslēgas. Kad viņš ienāk formā, maskā un ar automātu, cilvēki uzreiz saprot: ar tādu cilvēku nevajag nonākt darīšanās. Bet meitenes, kuras strādā ar plūsmām un bez suteneriem, parasti mitinās kopā pa divām vai trijām dzīvoklī, un ekstremālos gadījumos no blakus istabas iznāk kaimiņiene ar kaut ko rokā.”

Daudzas eskorta darbinieces sevi mierina ar to, ka nebrauc uz svešiem dzīvokļiem, ierakumiem un saunām - tās patiesi ir potenciāli daudz bīstamākas vietas, nekā pašas īrēts dzīvoklis. Visos stāstos par vardarbības gadījumiem figurē alkohols.

Nadežda, kura jau vairākas reizes sajutusi pie pieres pieliktu pistoli, teic, ka konflikti lielākoties izraisās “strīdu par politiku” dēļ. “Visi suteneri uzreiz meitenēm pasaka, lai nekādā veidā neskartu politiskas tēmas - ievērojiet neitralitāti. Tomēr dažas vienalga vai nu ielīdīs zem ādas, vai neveikli pajokos. Tāpat arī, esot kopā ar “zekiem”, ir vārdi, ko nevar viņu klātbūtnē lietot - viņi uzreiz “uzvirpuļo”,” pauž kāda eskorta meitene.

“Man šķiet, ka, pirmkārt, tā ir psiholoģiskā vardarbība, kam patiesībā vienu otrai pakļauj abas puses - manā skatījumā tas ir ļoti ir sarežģīti savijies kamols. Ja sieviete sāk runāt par karu un Ukrainu, vai arī ne tā, kā konkrētai militārpersonai tīk, galvenokārt var sekot draudi ar ieroča palīdzību, lietā tiek likti naži, pistoles, automāti. Ir izvarošanas gadījumi, parasti izbraukumos uz ierakumiem vai saunām - kad viena klienta vietā tevi sagaida vairāki, un tālāk jau situācija iziet no kontroles. Jo īpaši, ja sieviete lieto alkoholu, viņa zaudē uzmanību,” rezumē Gerasimenko.

Ko gan sievietes var pasākt pret ieroci, nav īsti saprotams - taču militārpersonām tāds allaž pa rokai. Viena sarunbiedre pastāsta, kā par “garo mēli” klienti vienu no viņas draudzenēm pilnībā noskuvuši.