Ziemassvētku brīnums! Arheologi atklāj "Ziemassvētku vecīša" kapavietu

No kaļķakmens veidotās kapenes, kuru garums ir viens metrs un astoņdesmit divi centimetri, tika atrastas apglabātas pie Svētā Nikolaja baznīcas Demrē, Antālijā, Turcijā. Šī vieta jau sen tiek uzskatīta par Svētā pēdējo atdusas vietu. Izrakumi tur norisinās kopš 1989. gada, taču šis jaunākais atradums ir līdz šim visintriģējošākais.

“Fakts, ka esam atraduši kapenes netālu no baznīcas, kuru uzskata par viņa kapavietu, var norādīt, ka šī patiešām ir svētā vieta, kuru esam meklējuši. Tas ir nozīmīgs arheoloģisks apstiprinājums vēsturiskajiem avotiem par Svētā Nikolaja apbedījuma vietu.” sacīja iniciatīvas “Mantojums nākotnei” projekta vadītāja. 

Lai gan atrašanās vieta palielina ticamību, ka kaps pieder Svētajam Nikolajam, pētniecības komanda tagad cer atrast uzrakstu, kas sniegtu vairāk informācijas par to, kas atrodas iekšā. Sarunā ar “Türkiye Today” projekta vadītāja sacīja: “Mūsu lielākā cerība ir atrast uzrakstu uz kapenēm. Tas palīdzētu precizēt apbedījuma saturu un noteikt precīzu periodu, kurā tas tika veikts.” Līdz šim ir pilnībā atrakts tikai neliels fragments, un komanda plāno turpināt izrakumus tuvākajos mēnešos, lai atrastu vairāk pavedienu.

Kas ir Svētais Nikolajs?

Svētais Nikolass jeb Nikolajs ir leģendārs kristiešu svētais, Miras (tagadējā Demres pilsēta Turcijā) bīskaps 4. gadsimta sākumā. Svētā Nikolaja dzīvesstāsts pamatojas uz tradīcijām un leģendām. Piedzimis turīgā ģimenē Romas impērijas Pataras pilsētā (mūsdienu Turcijā). Dzīves laikā veicis dažādus brīnumus, kā arī, būdams bīskaps, materiāli palīdzējis ļaudīm. Dažkārt to veicis slepeni, no kā radusies Ziemassvētku dāvināšanas tradīcija. Vadījis vairāku pagānu tempļu, arī Artemīdas tempļa Efesā (viens no septiņiem brīnumiem) nopostīšanu. Esot piedalījies Pirmajā Nīkajas koncilā (pirmais vispārējais kristīgās baznīcas koncils, kurš notika 325. gadā), kaut arī koncila dalībnieku sarakstā viņa nav.

13. gadsimta par bīskapu, visbiežāk Svēto Nikolaju atpazīstamības dēļ, pārģērbies mūks tradīcijas izspēlēšanā nāca pie bērniem viņus sodīt vai apbalvot. Jaunajos laikos paraža izplatījās ārpus klosteriem uz pilsētu skolām, un arī mājās vecāki pa nakti pie bērnu gultas vai kamīna skurstenī 6. decembrī atstāja kādu dāvaniņu. Tā radās leģenda par Ziemassvētku vecīti, kas mājās iekļūst pa skursteni. Šī tradīcija ļoti labi saskanēja ar Ziemassvētku tuvošanos, un tāpēc atsevišķās vācu zemēs apdāvināšanos pārcēla tieši uz svētku laiku, saistot to ar Dieva bērnu.