Aizskalotie miljonu simti un Navaļnija debetkarte

Paši Probiznesbank līdzīpašnieki politiku akcentē tiesas procesos, savukārt “Finanšu direktora” galvenā intriga ir izvirzītā apsūdzība Alekseja Navaļnija izveidotajai politiskajai struktūrai KAF (Korupcijas apkarošanas fonds) par sadarbību ar baņķieriem, kas aizpludinājuši no bankas naudu caur “kreisajiem” kredītiem, fiktīviem depozitārijiem, vērtspapīru “forvardiem” par neeksistējošām cenām.

“Finanšu direktors” ir pirmais Kaca pētījums vispār, tomēr filma uzreiz ierindojama visfiligrānāko Krievijas trimdas analītiskās žurnālistikas darbu vidū. Tas pārliecinoši sacenšas ar KAF labākajiem dokumentālajiem šedevriem - pat ar tādām filmām kā “Viņš jums nav nekāds Dimons” un “Pils Putinam”. Dīvaini, ka pats Kacs savu pētījumu raksturo kā neprofila strīmu savā kanālā Max Katz, ko dažs labs ironiski nokomentē: “Viņa profila strīmi mani vairs neinteresē.”

Politiķis kameras priekšā izrunā pāris teikumus, kam seko kārtējā pauze. Acīmredzot atstarpes starp suflētā teksta fragmentiem pārlieku lielas - runas plūdumam jābūt raitākam, ja sevi pozicionē kā blogeri. Tomēr šādas sīkas detaļas nozīmē maz, jo priekšplānā, aizēnojot visu, izvirzās pats saturs. Šis ir fascinējošs, dziļš pētījums, kas apsūdz Probiznesbank baņķierus, kurus Kacs sauc par “banksteriem”. Filmā “Finanšu direktors” ir finansēm veltīta daļa, kas stingri balstīta uz faktiem, kā arī politiskā komponente, kur dominē pieņēmumi un vērtējumi.

Apsūdzība “banksteriem”

Maksima Kaca filma pauž apgalvojumu, ka naudas aizpludināšanai Probiznesbank vadība citstarp izmantojusi shēmu ar ofšoriem Vermenda, Ambika, Merianol un ārzemēs esošiem brokeriem, šādā veidā nolaupot klientu naudu. Jāpiebilst, paralēli tajā pašā bankas galvenos akcionārus Aleksandru Žeļezņaku un Sergeju Ļeontjevu (abiem kopā piederēja 53% akciju) apsūdz arī Kreivijas izmeklētāji.

Līdzekļi tika izvietoti depozītos pie brokeriem, kuriem savukārt nebūt ne bankai piederošas ofšoru firmas izsniedza kredītus - toties ar Probiznesbank garantijām. Vēlāk nauda caur ofšoru ķēdi nonāca kredītiestādes līdzīpašnieku kontos. Krievijas un Lihtenšteinas kontrolējošie orgāni, pētot shēmas, noskaidrojuši, ka virkne kompāniju bijusi noformēta uz fiktīvām personām. Iegūtie dokumenti norāda, ka beneficiari bijuši Žeļezņaks, Ļeontjevs un bankas topmenedžeri.

Pēc Kaca vārdiem, abi banķieri kopumā nozaguši no bankas 153 miljonus dolāru caur shēmu ar ārzemju investīciju banku Dinosaur Merchant Bank Limited (DMBL) un 319 miljonus dolāru caur shēmu ar Krievijas brokeru kompāniju BKS un Otkrytiye ārzemju filiālēm - sanāk vairāk kā 470 miljoni dolāru.

Probiznesbank kreditori noskaidrojuši, ka nauda no Probiznesbank aizskalota citstarp caur Kipras kompāniju Vermenda Holdings, kuras nominālā īpašniece bija Marija Levina. Krievijā ierosinātā lietā par naudas aizpludināšanu Levina sniedza liecību, ka viņai vienkārši bijuši vajadzīgi ārstnieciski preparāti un viņai maksājuši 100 eiro par dokumentu paku un tukšu lapu parakstīšanu. Probiznesbank saņēma rēķinus par pakalpojumiem, ko juristi snieguši Vermenda māteskompānijai.

Ieraugāma sekojoša shēma: Probiznesbank izvietoja britu DMBL depozītos ap 240 miljoniem dolāru. Šie līdzekļi kalpoja kā nodrošinājums kredītiem par apmēram tiem pašiem 200 miljoniem dolāru, ko Dinosaur izsniedza Vermenda no 2011. līdz 2014. gadam. Vermenda virzīja līdzekļus citstarp uz ofšoru firmām un uz kontiem, kas saistīti ar banķieriem un viņu radiniekiem, pausts Kaca filmā. Savukārt par kredītiem ar DMBL vajadzēja norēķināties Probiznesbankai.

Nauda izstaigāja garus ceļus caur ofšoru firmu ķēdēm. Šīs cirkulēšanas mērķis ir sajaukt pēdas - ja centrobanka sāks šaubīties, tā var paprasīt atskaites, palūkoties, kas noticis ar katru nākamo kompāniju. Lielākoties centrobanka pārbauda pirmo kompāniju šajā ķēdē, otro un trešo - ievērojami retāk. Taču šajā shēmā ķēdes posmu ir vairāk, nekā 3, mērķis - lai centrobanka šo afilētību skaidrotu vairākus gadus.

Pēc tam, kad regulators - Krievijas Banka - ievēroja, ka Probiznesbank līdzekļi aizplūst uz nesaprotamām kompānijām, un attiecīgi uzdeva jautājumus, banķieri sākotnēji apgalvoja, ka var šo naudu atgriezt jebkurā brīdī. Patiesībā praktiski tajā pat laikā tika slēgti jauni līgumi, un Probiznesbank vairs nekontrolēja Vermenda.

Maksima Kaca filmā izvirzītais jautājums “Ja KAF sevi pozicionē kā korupcijas apkarotājus, tad kā šādas bankas līdzīpašnieks Žeļezņaks var oficiāli atrasties fonda struktūrās?” prasīja atbildi.

Navaļnija komandas aizstāvība

Žeļezņaks un Ļeontjevs gandrīz pēc mēneša reaģē ar vēstuli, ka vērsīšoties pret Kacu tiesā; Kacs publiski paziņo, ka to vien gaida. Reāla atbilde parādās KAF filmas “Kā jūs Maksims Kacs apmānīja” izskatā. Visvairāk tiek gaidīts, ka tās veidotāji, izmantojot pazīšanos ar Žeļezņaku, tagad no viņa gūs virkni būtisku atbilžu. Tomēr pārsteidzošu jaunumu nav, KAF sākotnēji rūpīgi pievēršas dokumentu studēšanai neatkarīgu pētnieku statusā, akcentējot, ka Kacs savā filmā daudzas transakcijas nav uzrādījis. Un varbūt labāk to nebūtu darījuši.

KAF filmā uzrāda Probiznesbank un tās līdzīpašnieku naudas tālāku cirkulāciju blogera aprakstītajā shēmā. Ja Kacs parāda, kā līdzekļi no bankas plūst ofšoru un atsevišķu baņķieru virzienā, nepievēršot uzmanību atpakaļ nākošajām transakcijām, tad KAF tiecas parādīt, ka visa nauda atgriezusies Probiznesbank. Vienlaikus skaidrs, ka šāda veida strīdā bezapelācijas taisnība varētu būt vienīgi tai pusei, kurai rokās it visi bankas dokumenti.

“Ir tāda lieta kā termins “noklusēšana ar nodomu”, tā nav pat manipulācija, bet gan apmānīšanas veids,” saka Marija Pevčiha, KAF direktoru padomes priekšsēdētāja. Filmā “Kā jūs Maksims Kacs apmānīja” tiek akcentēta sekojoša līdzekļu kustība

“Pirmais posms - Probiznesbank dod aizņēmumu bankai DMBL, saņem par to procentus - šeit viss saprotams. Otrs posms - par aptuveni to pašu summu DMBL izsniedz aizdevumu ofšora kompānijai Vermenda. Šajā pašā dienā nauda tiek pārvietota tālāk - taču ne uz slēgtu trastu Kaimanu vai Bahamu salās, bet gan uz Vermenda dolāru kontu Krievijā, Probiznesbank kontā.” Tātad, pēc KAF loģikas, Probiznesbank atgriezusi savu naudu.

“Uzreiz parādās milzu jautājums: kā Sergejs Aļeksašenko, bijušais finanšu ministra vietnieks un bijušais centrobankas valdes priekšsēdētāja vietnieks, kurš bija Kaca eksperts viņa pētījumā, un kurš personiski pētīja visus dokumentus, ieskaitot bankas izrakstus -, kā viņš nespēja pamanīt naudas kustību ne vien Ļeontjeva virzienā, bet arī atpakaļ? Kā viņš varēja nepamanīt, ka “čaulas ofšors” dzenā miljardus atpakaļ uz Probiznesbank? Kā tas iespējams?” vaicā KAF savā filmā.

“Esmu spiests pateikt, ka savu darbu jūs esat izdarījuši slikti,” saistībā ar šo uzrādīto cirkulāciju pie KAF filmas veidotājiem drīz vēršas tajā pieminētais Aļeksašenko, kurš savulaik bija saistīts ar Probiznesbank tuvu struktūru Grid Market Research, caur kuru tika virzītas Žeļezņaka un Ļeontjeva intereses un kurai ar Aļeksašenko sakrita viņa Ņujorkas reģistrācijas adrese. Tomēr jau vismaz pusgadu Aļeksašenko neparādās tādā ar KAF asociētā strīmā kā “Populārā politika”.

“Absolūti vienkāršojot situāciju - vajag saprast, ka ir banka, ir bankas akcionāri, ir bankas kreditori,” skaidro Aļeksašenko. “Iztēlojaties, ka kā Probiznesbank klients esat atnesis uz turieni legālu naudu izvietošanai depozītā. Probiznesbank šo naudu inkasē, aizved uz centrobanku, kur šī nauda atspoguļojas Probiznesbank kontā. Ar šo naudu Probiznesbank rīkojas, taču vienlaikus tā jums ir parādā. Pēc tam banka šo naudu nosūta uz DMBL - un bankai šīs naudas vairāk nav. DMBL to nosūta Vermenda, un tā līdzekļus izvieto savā Probiznesbank kontā.

Tomēr šī jau ir cita nauda. Tā vairs nav jūsu, bet gan cita klienta nauda. Lai arī banka ar šiem līdzekļiem rīkojas, tomēr tā nav bankas nauda. Šī shēma nav kas ārkārtējs. Vienkārši vajag saprast, ka “izdzenot” naudu caur DMBL, sanāk, ka negaidītā kārtā firmai Vermenda no kaut kurienes parādījās līdzekļi - ir iedots kredīts. Pagaidām, šajā stadijā, nekā krimināla nav, tomēr - vēlreiz - vajag labi saprast, ka šī nav Probiznesbank nauda. Tā pieder Vermenda, taču šīs ir divas dažādas juridiskas personas.”

Tālāk atkal pievēršamies KAF filmā paustajam: “Atveram Probiznesbank esošā Vermenda dolāru konta izrakstus. Pāris dienu laikā gandrīz visa šī summa tiek konvertēta un pārsūtīta uz Vermenda rubļu kontu tajā pat Probiznesbank. Un šajā pat dienā nauda aiziet uz kolektoru aģentūras Laif kontu. Šī struktūra oficiāli iekļauta tajā pašā Laif grupā, kur ietilpst arī Probiznesbank. Un Probiznesbank “nozagtā” nauda ir nodota pašai Probiznesbank.”

“Kad mēs dzirdam vārdu savienojumu “banku grupa vai finanšu grupa Laif”, šeit nav runas par juridisku personu,” reaģē Aļeksašenko. “Gan Krievijā, gan jebkurā normālā jurisdikcijā pastāv ļoti stingrs noteikums: ja bankai pieder kaut kādas kompānijas - tieši vai netieši -, tad tai tās jāatspoguļo savā bilancē. Tām jāatrodas bankas atskaišu perimetrā. Taču ja šīs kompānijas turpretim pieder bankas akcionāriem, tās saucas “saistītās personas”.

Kad jūs sakāt, ka nauda atgriezusies Probiznesbank, tā nav taisnība. Tā vienkārši nonākusi kompānijā, kas pieder tiem pašiem akcionāriem, kuriem pieder Probiznesbank. Taču centrobanka par to līdz noteiktam brīdim nezināja. To mānija, par to nestāstīja.”
Bez tam, lai kā būtu ar kolektoru firmu, kas principā ir daži krēsli un pāris galdi un kurā nez kāpēc tiek iepludināti desmitiem miljonu, KAF nepārliecina, ka naudas apjomi atgriezās bankā - labi taču zināms, ka tie aizgājuši kaut kur sāņus. Tie nepalika Probiznesbank, tie aizgāja kādam nesaprotami kam piederošam nesaprotamam biznesam. Un tas acīmredzami nenotika bankas interesēs.

Finanšu inženierija

KAF filmā “Kā jūs apmānīja Maksims Kacs” pauž: “Tagad pienācis laiks visinteresantākajam - naudas pārvietošanai no Vermenda uz Ļeontjeva personisko kompāniju - tā saucas Wonderworks. Ļeontjeva firma saņem aizdevumu no Vermenda, ņem šo naudu un pērk lielu un pazīstamu kompāniju akcijas. Ļeontjevs tirgojas ar šīm akcijām un, spriežot pēc portfolio, gūst milzīgu peļņu. Tas, kas paliek Ļeontjeva personiskajos kontos, ir tas, ko viņš nopelnījis, tirgojoties ar Apple un Google akcijām, bet ne tas, ko viņš nozadzis no Probiznesbank noguldītājiem.”

Šeit vēlreiz vietā Aļeksašenko komentārs: “Mēs esam nonākuši līdz momentam, kad Probiznesbank nauda nonākusi Ļeontjeva personiskajos kontos. Probiznesbank, kuras līdzīpašnieks ir Sergejs Ļeontjevs, izsniedz kredītu DMBL. Šeit varētu būt noticis sekojošs dialogs.

Ļeontjevs: “Dinozaur, izsniedz man kredītu caur kādu ofšoru, piemēram, Vermenda, kas netieši pieder bankai, taču patiesībā - man.” Dinozaurs: “Taču ja tu man neatdosi?” - “Nē, atdošu. Katrā ziņā, lūk, tev Probiznesbank garantija.” Dinozaurs: “Jautājumu nav. Cik es saņēmu? 20 miljonus. Cik daudz pārskaitīju? 19,5 miljonus. 2,5% komisijas jeb 500 tūkstoši - normāli, man labs bizness!””

Pēc tam šīs kredītus saņēmušās kompānijas sāk dzenāt naudu uz citām firmām, kas saistītas ar Žeļezņaku un Ļeontjevu - savā starpā, no kabatas uz kabatu.

Bez tam - ar ko banka atšķiras no brokera? Brokerim ir tiesības rīkoties ar jūsu naudu, kas atrodas custodial kontos, savukārt bankai nav tiesību ar šo naudu spēlēt vērtspapīru tirgū.” Taču ir skaidri redzams, ka ar bankas naudu gan spēlēts vērtspapīru tirgū, gan tā atgriezta subordinētā kapitāla veidā.

“Noguldītāju nauda, pateicoties shēmām, iziet cauri virknei kompāniju, un kaut kāda pēdējā kompānija šo - noguldītāju - naudu izsniedz bankai kā subordinēto kredītu. Pašu kapitāla aizstāšana ar noguldītāju līdzekļiem ir noziegums jebkurā valstī,” turpina Aļeksašenko. “Kapitāls ir izvests dividenžu vai kādā citādā veidā, taču tiek “uzzīmēts”, ka noguldītāju nauda ir pašas bankas kapitāls.

Tas nozīmē ņemt naudu no bankas un izdot no tās pašam sev kredītu. Pārkāpuma nebūtu, ja šie kredīti būtu uzrādīti bankas atskaitē - kā kredīti saistītām personām.

Tomēr pienāk diena, kad Probiznesbank tiek atņemta licence, un šajā bankā ienākusī pagaidu administrācija vēršas pie DMBL - “Atgriez mums naudu”, attiecīgi pie BKS un Otkrytiiye - “Atgrieziet mums vērtspapīrus”. Taču seko atbilde: “Mēs jums neko neesam parādā.” Tātad nauda piederēja bankai, ar to rīkojās banka, bankas akcionārs to atdeva brokeriem, un, kad atsauca licenci, šie brokeri pateica: “Mēs neko neesam parādā, un šie līdzekļi paliks pie mums.””

Piemēram, līgumu ar brokeru kompāniju BKS, pret kredītu ieķīlājot vērtspapīrus, slēdza Probiznesbank līdzīpašnieku kontrolēta ofšoru firma. Un šis līgums, kas neietver nekādus savstarpēju apgrūtinājumus, kurā nav nekādu garantiju, tiek parādīts centrobankai. Taču izrādās, ka eksistē vēl viena lapa, uz kuras uzrakstīts, kas tas ir trīspusējs pielikums pie šī līguma un tajā pēkšņi parādās Probiznesbank. Un tā no savas puses piebilst, ka vērtspapīri, ko tā izvietojusi BKS, ir garantijas nodrošinājums BKS kredītam, ko tā izsniegusi ofšora kompānijai.

Tātad uzrādīšanai centrobankai eksistēja viens dokumentu komplekts, savukārt bankas, brokera un vidutāja darbības nodrošināšanai - pavisam cits komplekts. Tā saucas apmānīšana.

Līgumi bija sastādīti tā, lai Probiznesbank licences atsaukšanas gadījumā visi vērtspapīri ķīlas veidā paliktu pie brokeriem - pat tādā gadījumā, ja aizņēmējam līdzekļi ir. Bankā parādās milzu caurums, daudziem tās klientiem, kuriem, saskaņā ar bankas uzņemtajām saistībām jāsaņem savi līdzekļi, paliek ar iztukšotām kabatām.

Attiecīgajām ofšoru kompānijām un bankai akcionārs ir viens un tas pats. To var saukt par finanšu inženieriju, par finanšu shēmu, taču no mana skatpunkta šī ir tieša, neslēpta zagšana. Tāpēc ka bankas akcionārs no vienas kabatas pārlicis naudu otrā savā kabatā. Bet pirmā kabata izrādās tukša.”

Par vienu no auditorijas fokusa novēršanas paņēmieniem šajā skandālā kļuva diskusijas aizsākšana par to, vai banķieri “aizspēlējušies”, vai arī “nozaguši”. Skaidrs, ka caurums jebkurā bankā var parādīties gan apzinātas zagšanas, gan bankrota peripetiju, gan zaudējumu un neveiksmīgu ieguldījumu rezultātā - bet varbūt akumulējies viss kopā. Katrā ziņā juridiski pierādīt atskaites viltošanu, kas bieži izrādās aizskalošanas sekas, ievērojami vieglāk, nekā zagšanu. Naudu zaudējušajiem klientiem būtībā vienalga, jo abi varianti nozīmē vienu un to pašu; un abi varianti ir kriminālnoziegums.

Parādās termins “ārējā kontūra”

Vēl divas dienas pirms pirms KAF filmas parādīšanās izdevums The Insider publicēja materiālu, kas pirmajā acu uzmetienā izskatās pēc Probiznesbank līdzīpašnieku grēksūdzes jeb atzīšanās, jo balstīts uz Žeļezņaka un Ļeontjeva 2020. gadā sniegtajām intervijām pusgada garumā. Tomēr šeit nav gaidīto dziļāku skaidrojumu, kādā veidā Krievijas vara iznīcinājusi Probiznesbank. Parādās termins “ārējā kontūra”, publikācija iepazīstina ar ofšoru firmu ķēdēm un atspoguļo shēmas - tās izdevums ataino vēl uzskatāmāk, nekā Kaca filmā:

“Žeļezņaks un Ļeontjevs atzīst, ka viņi ar bankas naudu mērķtiecīgi piepumpējuši virkni ofšoru kompāniju. Tā kā to tiešā veidā izdarīt nebija iespējams - kredīts struktūrai, kurai nebija nekādu aktīvu, sabojātu Probiznesbank atskaiti -, tad to noformēja caur darījumu, kas formāli strukturēts kā repo darījumi ar cienījamiem brokeru kantoriem (Otkrytiye, BKS, Dinosaur), kuri “ārējās kontūras” firmām (Ambika, Merrianol, Vermenda) izsniedza kredītus ar visai likvīdu Probiznesbank aktīvu - ASV obligāciju un citu vērtspapīru - garantijām.

Pēc tam, kad līdzekļi nonāca “ārējā kontūrā”, Žeļezņaks un Ļeontjevs ar tiem varēja rīkoties, kā ienāk prātā, bez jebkādas kontroles no regulatora puses. Kādiem nolūkiem uzpumpēšana bija vajadzīga?

Žeļezņaks paskaidro, ka no šiem ofšoriem Probiznesbank līdzekļi atgriezās atpakaļ kā subordinētie kredīti. Tādā veidā banka likvīdos aktīvus - tās pašas valsts obligācijas - neredzami pārvērta kapitālā, kas uzlaboja atskaites. Atstājot iekavās jautājumu, vai ir labi apmānīt regulatoru, atzīmēsim, ka šo subordinēto kredītu veidā bankā atgriezās pavisam 90 miljoni dolāru, kas par simtiem miljonu mazāk, nekā aizpludinātā summa.

Investīciju fonds Wonderworks Investments piederēja Sergeja Ļeontjeva ģimenes trastam un saņēma ne vairāk, ne mazāk kā 360 miljonus dolāru kredītu ar 3-5% likmi no Probiznesbank īpašnieku kontrolētajām ofšoru firmām - Finbay, Dunning, Vermenda, Greenex. Wonderworks investēja lielās kompānijās, piemēram, Apple, JPMorgan, Visa, Wells Fargo, Facebook, Whole Foods. Šo operāciju apjoms sastādīja vairāk kā 700 miljonus dolāru.

Caur kompāniju Wonderworks veiktās investīcijas pēc nodokļu nomaksas Ļeontjevam ienesa vairāk nekā 190 miljonus dolāru, ko viņš izvietoja ģimenes trastā Legion, kas reģistrēts Kuka salās. Vienkārši izsakoties, Ļeontjevs spēlēja akciju tirgos, izmantojot noguldītāju līdzekļus nenodrošinātu kredītu veidā - pie tam galvenā peļņa gāja viņa kabatā, kamēr galvenie riski gūlās uz noguldītāju pleciem.”

Protams, ārkārtīgi interesants šeit ir plaši lietotais, no banķieriem nākušais apzīmējums “ārējā kontūra”, kas draud kļūt par jaunvalodas terminu, un kas var likt pieņemt, ka šī kontūra it kā ir banku struktūras iespējama sastāvdaļa. Terminu ekstrapolējot, var nonākt pie tā, ka ja trolejbusā zaglis dāmas somiņas saturu sabāž savās kabatās, tad mēs sāksim runāt: “ Dāmas naudasmaks nonācis “ārējā kontūrā”.”

Cik līdzvainīga Krievijas banka?

Savā 2022. gada decembrī publicētajā materiālā laikraksts The Financial Times rakstīja, ka Krievijas banka sākusi izmeklēt Probiznesbank darbību kopš brīža, kad Probiznesbank vadībai tuvs cilvēks ar nosacītu vārdu “Pjotrs” centrobankas vadībai atklājis trīs aizdomīgas shēmas. The Financial Times bija identificējis šo avotu, tomēr viņa vārdu nenosauca. Vēlāk dokumentus, ar kuriem tika iepazīstināta centrobanka, nevarēja izmantot iekšējai izmeklēšanai un tiesas procesos, jo tie iegūti nelegālā ceļā. “Pjotra” piegādātie dokumenti raisījuši jautājumu - cik daudz Krievijas banka bijusi informēta par Probiznesbank notiekošo pirms licences atsaukšanas.

Pāvels Komarovskis, bijušais KPMG auditors un McKinsey konsultants, paralēli vērš uzmanību uz KAF atbildes filmā lietoto argumentāciju. Tā balstīta uz to, ka likumu un centrobankas normatīvu pārkāpšana ir tik ļoti izplatīta parādība, ka pat Krievijas banka tam īpašu uzmanību nepievērš. Paralēli KAF akcentē - izriet jautājumi par to, kādus ceļus izgāja Probiznesbank insaidera informācija un kurš regulatorā zināja par shēmām un to noklusēja.

“KAF it kā izdara mājienu uz to, ka centrobankai par to visu vajadzēja zināt: raug, līgumā starp brokeri un ofšoru norādītas lietas, kas liecina, ka šīs ir saistītas kompānijas; un centrobanka savus darbiniekus iesūtīja bankā tālab, lai viņi tur sēdētu un sekotu tam līdzi - acīmredzot, centrobankai par to bija jāzina,” pauž Komarovskis.

“Šī ir dīvaina pozīcija, jo mēs no Kaca pētījumā demonstrētajiem dokumentiem uzzinām, ka centrobanka par to nebija lietas kursā. Tieši pirms licences atsaukšanas - par ko liecina sapulču protokoli - centrobanka pie sevis izsauca baņķierus, uzdeva viņiem neērtus jautājumus: “Atzīstieties, vai šie ofšori ir ar jums saistītās personas vai nav? Vai tiem ir kādi apgrūtinājumi, kas uzlikti bankas aktīviem pie aizrobežu brokeriem?” Banķieri centās “slideni” atbildēt - lai tieši nesamelotu un vienlaikus centrobankai neko neizstāstītu.”

No kurienes Kacam dokumentu grēdas

Atsevišķas mazas informācijas drumslas par ar Probiznesbank saistītās naudas ceļojumiem bija atrodamas jau iepriekš. Piemēram, 2019. gadā Krievijas presē parādījās sekojoša informācija: “Lihtenšteinā un Kuka salās tika arestēti Probiznesbank eksprezidenta Sergeja Ļeontjeva konti. Tika iesaldēti ar Ļeontjevu saistītie aktīvi par 7 miljardiem rubļu. Kuka salās bankā Capital Security Bank tika arestēti 4,8 miljoni dolāru, bet Lihtenšteinas bankā Frick & Co - 117 miljoni dolāru.

Saskaņā ar izmeklēšanas versiju, daļa no Probiznesbank aizpludinātajiem līdzekļiem sasniedza kompānijas Wonderworks Investment Ltd kontu bankas Morgan Stanley Londonas ofisā, bet pēc tam nonāca Lihtenšteinas bankas Frick & Co kontā.” Atskaitot vēl vienu rindkopu, tā arī ir gandrīz visa faktoloģiskā finanšu informācija veselā rakstā, kas savukārt ir viens no nedaudzajiem Probiznesbank veltītajiem pirms 2024. gada.

Kacs “Finanšu direktorā” atzīmē, ka apvaino Žeļezņaku un Ļeontjevu blēdībās pamatojoties uz tiesvedībām dažādās valstīs, izrakstiem no dažādu naudas aizpludināšanas shēmās iesaistītu kompāniju kontiem, kā arī Probiznesbank slēgtajiem līgumiem. Blogeris akcentē, ka viņa komanda pētījumā nav balstījusies uz Krievijas tiesu lēmumiem, jo tiem neuzticas.

Jebkuri banku dokumenti ir noslēpums aiz septiņām atslēgām. Pēc politiķa filmas radītā sākotnējā šoka, ko raisa simtiem miljonu skalošanas anatomijas atsegšana, nākamais acīs krītošais - Maksima Kaca pētījumā izmantots absolūti pārsteidzošs banku dokumentu apjoms, kas var rosināt aizdomas, ka blogeris varbūt ir lelle, kuru kāds rausta aiz stīdziņām. Uz likumsakarīgu jautājumu, no kurienes šie dokumenti uzradušies un, ja iniciatīvas grupa saņēmusi šos dokumentus, tad kādā veidā tos saņēmusi, un kurus no tiem verificējusi, bez tam kādā veidā tos iespējams verificēt neatkarīgi, Kacs atbild:

“Dokumenti tika saņemti no vairākiem avotiem. Pirmais un visdrošākais resurss, ar kā palīdzību mēs centāmies pārbaudīt visu pārējo informāciju - tie ir materiāli no amerikāņu tiesvedībām, ko ierosināja Aleksandrs Varšavskis pret Ļeontjevu un Krievijas Noguldījumu apdrošināšanas aģentūra (NAA) pret Ļeontjevu.

Šie procesi vērtīgi tāpēc, ka tajos visi pušu izvirzītie argumenti ir publiski pieejami. No turienes mēs ieguvām galveno dokumentu - Lihtenšteinas tiesas lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu, kur rakstīts, ka kompānija Wonderworks pieder Ļeontjevam. Šī ir viena no galvenajām liecībām, līdztekus ieraugāmas arī dažas citas Ļeontjevam piederošas kompānijas; pie tam uzrakstīts, ka nauda vispirms “atbraukusi” no Morgan Stanley - šis izrādījās ļoti būtisks atskaites punkts. Vēl ir arī tiesas lēmums par Kuka salās esošu ofšoru uz Ļeontjeva vecāku vārda.

Otrs avots ir dokumentu paka, kurus Nersess Grigorjans vēdekļveidā bija izsūtījis dažādiem plašsaziņas līdzekļiem. Pakā atradās labi dokumenti, tostarp arī Ašurkova paziņojums. Un bija vēl divi avoti. Vispirms - Arbitrāžas krimināllietu materiāli. Mēs uzmeklējām cilvēkus, kuriem bija pieeja lietas materiālu sējumiem, tie tika nofotografēti un mēs tos varējām lasīt - piemēram, ieraudzījām Levinas liecības un kontu izrakstus.

Līdztekus bija arī citi cietušie klienti. Izraēlā iepazinos ar viņu pārstāvjiem, kuri palīdzēja iegūt dokumentus. Tos mēs pēc tam pārbaudījām ar publiski pieejamu dokumentu palīdzību. Testējām šo informāciju dažādos veidos, piemēram, pētot noteikta laikposma publikācijas Polijas plašsaziņas līdzekļos. Savukārt interneta izdevniecība Mediazona caur publiskajām atskaitēm mums palīdzēja verificēt DMBL epizodi.”

Lai arī Kaca izteikumi šajā aspektā ne visai konkrēti, nav apšaubāms, ka viņš nav vienīgais, kas strādājis pie pētījuma. Piemēram, cik daudz kvalificētu personu darba stundu vajadzīgs, lai izpētītu kaut viena vienīga tiesas procesa sējumus, kas satur ap 10 000 lappušu. Pētījumā izmantoto juridisku dokumentu apjomu apstrādāt var 4-6 cilvēki, tomēr nepieciešama arī piekļuve dokumentiem, un vajadzīgs, lai šie dokumenti krātos gadiem - īsā laikposmā tos pat savākt nav iespējams.

Būtisks jautājums - viens no pirmajiem informācijas avotiem izrādījās SWIFT maksājumu dokumenti, kuros redzama miljonu pārvietošana uz DMBL. No kurienes, piemēram, nākuši savukārt šādi dokumenti? Vienā no balsstelpām Kaca vietā uz šo jautājumu steidz atbildēt cita persona:

“Tie atrodami Arbitrāžas tiesas lietā pret Probiznesbank, Vermenda un DMBL. Viens no mērķiem, ko gribēja sasniegt uzņēmums, kas iesniedza šīs prasības, bija centieni piesaistīt šīs kompānijas līdzdalībnieku statusā - attiecībā uz DMBL to izdevās panākt. Pašu naudas aizpludināšanas faktu neviens nenoliedza, maksājuma dokumentus neviens neslēpa - šajā aspektā mums paveicās, ka DMBL uz tiesu tos atnesa paši.”

Uzmanīgāk pētot “Finanšu direktoru”, kļūst skaidrs, ka tomēr nozīmīga loma politiķa pētījumā ir Krievijas tiesvedībās gūtiem dokumentiem.

“Vairāk, nekā Putina piļu vērtība”

Nosacītais KAF savās pētnieciskajās filmās arvien izvēlas dramatiski iestudētu materiālu, apelējot pie visprimitīvākajām emocijām. Raugiet, kā veidojas Kaca frāze filmā “Finanšu direktors”: “Es biju ļoti nikns, bet pēc tam ilgi skumu.” Izdzirdama tā pati nots, kas Marijas Pevčihas balsī filmā “Nolaupīt. Piekaut. Aizdedzināt”: “Un tu kā muļķe skaties, kā sagrūst tava vecā pasaules aina. Tie, kas šķita labie, izrādās ļaunie.” Šī ir precīza apelēšana pie skatītāja dvēseles stīgām. Vajadzīgs, lai emocionāla atbalss rastos jau pašā sākumā.

Kacs “Finanšu direktorā” spēlē kultūras apropriatora lomu. KAF slavens ar saviem pētījumiem, tam strīmos piederēja monopols elegantas atmaskošanas jomā. Navaļnija fonda varonis ir cilvēks, kurš gatavs uzrakt to, ko citi neredz, un kuram allaž taisnība. Un pēkšņi Kacs, apņēmības pārpilns, it kā demonstrē: “Paņemšu jūsu arsenālu un izmantošu pret jums.”

Gribot negribot “Finanšu direktors” citstarp ir atbilde uz Pevčihas filmu “Nodevēji”, kas izrēķinās ar 1990-ajos Krievijā pēkšņi pie miljardiem tikušajiem, tostarp oligarhu Mihailu Hodorkovski, kurš tad reaģēja ļoti asi. Kacs, kurš nosacīti atrodas Hodorkovska līgā, it kā saka: “Jūs runājat par ķīlas izsoļu paaudzi, taču paši sadarbojaties nevis ar veco gvardi, bet ar cilvēkiem, kuri kļuva vareni 2000-ajos un kuri pārstāv post-“nodevēju” sistēmu. Un šīs personas aizpludinājušas simtiem miljonu dolāru, kas ir vairāk, nekā ķīlas izsoļu nodarītais posts. Jūs vēlaties sacensties mērogu ziņā?”

“Finanšu direktors” sākas ar tēzi, ka “neuzticamie Krievijas banķieri nozaguši triljonu dolāru, kas ir vairāk, nekā visu Putina piļu kopējā vērtība”. Tomēr blogeris fokusējas galvenokārt uz Žeļezņaku - un noprotams, kāpēc. Tāpēc ka šis banķieris atbalsta politisku organizāciju KAF, bet tie, kas nozaguši pārējos 999 miljardus, klusējot sēž savos savrupnamos un “neatspīd”, tāpēc viņi īpaši neinteresē Kacu, tāpat arī Kremli.

2021. gadā Žeļezņaks Savienotajās Valstīs izveidoja juridisku personu Anti Corruption Foundation (ACF), kas cieši saistīta ar Navaļnija izveidoto organizāciju KAF. Savukārt Ļeontjevs reizi mēnesī pārskaitījis KAF 20 000 dolāru, pausts The Financial Times 2022. gada decembra publikācijā.

Kacs savā filmā, balstoties uz ASV finanšu dienestam adresētu atskaiti, sauc Žeļezņaku par “galveno personu, kas pieņēmusi lēmumus” fondā; to, aplūkojot praktiskos aspektus, apstrīd daudzi. Žeļezņaks, bijušais finanšu grupas Laif valdes priekšsēdētājs un bijušais Probiznesbank līdzīpašnieks, dokumentos ieraugāms kā ACF dibinātājs un līdzdirektors; ASV šī organizācija bija piereģistrēta viņa Bostonas mājā.

Aptuveni puse “Finanšu direktora” veltīta tēmai “Žeļezņaks ir zaglis, un par to neviens nešaubās”. Uz jautājumu, kāpēc KAF sistēmā Žeļezņaks kļuvis par finanšu direktoru, labas atbildes nav. Arvien vairāk ieklausoties Kaca argumentos, sāk izskatīties, ka vismaz Žeļezņaks patiesi izmanto KAF savu finanšu interešu un reputācijas atmazgāšanas labā.

Pusdienas ar FDD apakšpulkvedi Čerkaļinu

2014. gadā pār baņķieru galvām bija savilkušies biezi negaisa mākoņi. The Insider raksta, ka Probiznesbank “draugi”, kas nesa uz tās galveno ofisu “čemodānus, pilnus ar skaidru naudu”, sapazīstināja kredītiestādes īpašniekus ar virkni spēka struktūru pārstāvjiem, kurus pēc tam banka tiecās izmantot arī savās interesēs.

Saskaņā ar Žeļezņaka ASV tiesā zem zvēresta liecināto, 2014. gadā auto dīlera Avilon līdzīpašnieki un bankas VIP klienti Kamo Avagumjans un Aleksandrs Varšavskis piedāvājuši Žeļezņakam un Ļeontjevam darījumu. Pēc Žeļezņaka vārdiem, Avagumjans apgalvojis, ka valsts gatavojas atņemt licenci Borisa Djakonova un Eduarda Panteļejeva izveidotajai Bank24.ru, kas ietilpa finanšu grupā Laif. Avagumjans piedāvājis to nepieļaut, ja uz Avilon bez samaksas tikšot pārrakstīta puse Laif akciju.

Žeļezņaks apgalvo, ka šo draudu nopietnība izrietēja no seniem un ciešiem Avagumjana biznesa sakariem ar tābrīža ģenerālprokurora Jurija Čaikas dēliem. Vienlaikus no Avagumjana vārdiem it kā varēja secināt, ka dividendes no puses Laif pīrāga tiks dalītas starp Ģenerālprokuratūru un Avilon. Savukārt Bank24.ru jautājuma “galīgais risinājums” it kā palika ģenerālprokurora Čaikas un Federālā drošības dienesta (FDD) Ekonomiskās drošības dienesta “K” pārvaldes vadītāja Viktora Voroņina ziņā.

Piedāvājumu par Bank24.ru “atspiešanu” Žeļezņaks, saskaņā ar viņa teikto, apspriedis Ģenerālprokuratūrā ar Anatoliju Palamarčuku. Viņš baņķierim paudis, ka centrobankas pievērstā uzmanība Bank24.ru uztverama ļoti nopietni, vienlaikus piedāvāja “pārrunāt lietas” ar federālā finanšu dienesta Rosfinmonitoring vadītāju Juriju Čihančinu un Krievijas bankas vadītāja vietnieku Mihailu Suhovu.

Pēc Žeļezņaka sacītā, nākamajā tikšanās reizē Avagumjans viņam apstiprinājis, ka Voroņina vadībā izstrādātas visas gaidāmās Laif sadalīšanas detaļas. Vienlaikus esot parādījies papildu nosacījums: jau patlabanējā stadijā pieņemt Laif viceprezidenta amatā bijušo FDD virsnieku uz labas algas - “kūrēšanai”. Pienāca laiks tikties arī ar FDD apakšpulkvedi Kirilu Čerkaļinu.

“Mēs satikāmies Vogue kafejnīcā Maskavā. Čerkaļins piebrauca reindžroverā ar personisko šoferi pie stūres - ģērbies civilā, Rolex uz plaukstas locītavas. Viņš bija pieklājīgs, taču no tiem, no kuriem gribas šķirties uzreiz pēc iepazīšanās. Atminos, viņš samaksāja par visiem, kas šiem puišiem parasti nav ierasta lieta,” atcerējās Žeļezņaks.

Šī tikšanās ar Čerkaļinu norisinājās 2014. gada vasarā. Viņš bija FDD Ekonomiskās drošības dienesta “K” pārvaldes 2. nodaļas vadītājs. Šī struktūra kūrēja faktiski visu finanšu sistēmu: bankas, pensiju fondus un apdrošināšanas kompānijas.

Pusdienu laikā virsnieks piedāvāja vienkāršu sadarbības shēmu: grupas Laif balsta iestādē Probiznesbank viceprezidenta statusā tiek piekomandēts atvaļināts FDD virsnieks. Žeļezņaks viņam nosaka algu - 120 000 dolāru gadā, piešķir atsevišķu kabinetu, mašīnu, personīgo šoferi un asistentu - kas bijis nepieciešams priekšnoteikums ievērojami vērienīgākam darījumam.

2019. gadā Žeļezņaks, atrodoties Savienotajās Valstīs, sniedza ar zvērestu apliecinātu liecību. Tajā viņš fiksēja visus notikumus ap grupu Laif, lai šo liecību varētu izmantot starptautiskajās tiesās. Viņa afidevits detalizēti atspoguļoja, kādā veidā FDD kopā ar citām valsts institūcijām “uzliek jumtus” Krievijas bankām.

Izdevuma Projekt sarunbiedrs, kurš personiski pazina Čerkaļinu un vairākus viņa kolēģus, pastāstīja: “”K” pārvaldei bija divi galvenie neformālie veidi, kā tā sadarbojās ar bankām: procents no aizpludinātajiem līdzekļiem - 0,1-0,2% apjomā no operācijas, kā arī dažāda veida kukuļi par konkrētiem pārkāpumiem.”

Lai saņemtu savu procentu, no FDD uz banku aizkomandēja “jumta turētāju” - atvaļinātu FDD vai VDK virsnieku. Visbiežāk viņš ieņēma bankas ekonomiskās drošības dienesta vadītāja posteni, līdz ar to kontrolējot visas naudas plūsmas. Tas ļāva visu turēt “zem vāka”, pie tam “jumta turētāju” pienākumos ietilpa arī informācijas apkopošana par tirgu, pastāstīja FDD tuvs anonīms avots.

Licenču atsaukšanas priekšvakarā Čerkaļins un valsts korporācijas Noguldījumu apdrošināšanas aģentūra (NAA) ģenerāldirektora vietnieks Valērijs Mirošņikovs banku vadītajiem piedāvāja par naudu atrisināt nākotnes problēmas, apgalvoja divi izdevuma The Bell avoti.

Vēl viens banķieris pastāstīja, ka pie viņa vērsušies “cilvēki, kas saistīti ar NAA” un prasījuši 200 miljonus dolāru par atteikšanos vajāt bankas vadību naudas aizpludināšanas gadījumā. “Apsolīja atrisināt bankas problēmas,” teica avots, pieņemot, ka šis piedāvājums bijis saistīts ar Mirošņikovu. Banķieris precizēja, ka tā bijusi parasta prakse: “Standarta likme sastādīja 30% no aizpludināto līdzekļu apjoma.”

Nav īsti skaidrs, vai tas notika pirms, vai pēc tikšanās ar Čerkaļinu, taču Laif līdzīpašnieki piekrita piedāvājumam uzaicināt uz Probiznesbank “jumta turētāju”. Žeļezņaks pats uzrakstīja vēstuli uz FDD, adresētu Voroņinam, ar attiecīgu lūgumu. Tā viņu, pēc paša Žeļezņaka teiktā, bija instruējis autodīlera Avilon līdzīpašnieks Kamo Avagumjans. Šo vēstuli, kā apgalvo Žeļezņaks, Voroņins parakstījis.

Voroņins 2014. gada nogalē tika iekļauts izveidotajā speciālajā darba grupā, kuras mērķis bija monitorēt situāciju valūtas tirgū; struktūras priekšgalā atradās pirmais vicepremjers Igors Šuvalovs. Tāpat tās sastāvā bija Finanšu ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Federālā Nodokļu dienesta, Federālā Finanšu uzraudzības dienesta un Krievijas bankas pārstāvji. Anonīms avots no FDD pastāstīja, ka Voroņins bijusi tuva persona bijušajam Federālā Narkotiku apgrozības kontroles dienesta vadītājam Viktoram Ivanovam.

Tomēr ar ienākumu pīrāgu Laif īpašnieki nolēma nedalīties.

Tagad, aizstāvot Žeļezņaku un Ļeontjevu, nereti tiek uzsvērts tieši FDD uz viņiem izdarītais spiediens. Tomēr Krievijas medijos aprakstītā pīrāga dalīšanas uz pusēm piedāvājums varētu izskatīties, maigi izsakoties, netipisks. Grūti iedomāties, ka kādam lietas kursā esošajam - vai tas būtu Avagumjans, vai cilvēki no Ģenerālprokuroratūras, vai FDD -  būtu vajadzīgi 50% dividenžu mirstošajās grupas Laif bankās.

Vairāki banķieri uzsver, ka, piemēram, Čerkaļina bizness bija laika tirgošana - piedāvāt problemātiskas bankas īpašniekiem “logu” - dažas dienas naudas aizpludināšanai, apsolot, ka apmaiņā pret procentu no izvestās summas šajā laika nogrieznī neviens banku neaiztiks.

2019. gada pavasarī Čerkaļinu aizturēja, izvirzītā apsūdzība - kukuļu saņemšana 850 000 dolāru apmērā “par darbību veikšanu vai bezdarbību par labu kukuļa devējam un komercstruktūrām”, kā arī par “vispārējo patronāžu” laikposmā no 2013. gada novembra līdz 2015. gada februārim.

Kratīšanās pie FDD apakšpulkveža atrada 73 miljonus dolāru, 8,5 miljonus eiro, 4 tūkstošus sterliņu mārciņu un 810 miljonus rubļu. 2019. gada novembrī viņam un viņa ģimenei tika atsavināts īpašums par 6,3 miljardiem rubļu: 5 dzīvokļi, 2 ārpuspilsētas mājas, 6 zemes gabali ar kopējo platību ap 7 000 kvadrātmetru, 14 nedzīvojamās telpas un 2 automobiļus. Pie tam FDD darbinieka un viņa ģimenes legālie ienākumi laikposmā no 2005. līdz 2019. gadam nepārsniedza 55 miljonus rubļu. Beigu galā Čerkaļinam piesprieda 7 gadus kolonijā.

Avagumjans, pēc Žeļezņaka vārdiem, parādoties Bank24.ru problēmām, viņam un Ļeontjevam noorganizējis arī tikšanos ar centrobankas priekšsēdētāju Elvīru Nabiuļļinu. Vairāki banķieri Probiznesbank līdzīpašniekus atceras kā ārkārtīgi pašpārliecinātus cilvēkus - arī tiekoties ar Nabiuļļinu, viņi neaizmirsa pontot: “Tūlīt tev pazvanīs un visu izskaidros, tev vairs nebūs nekādu pretenziju pret mūsu banku.” “Šīs tikšanās laikā Ļeontjevs sāka Nabiuļļinai lasīt lekciju par banku regulēšanas niansēm,” atceras cilvēks, kam bija zināms par tikšanās gaitu. “Viņa noskaitās, tāpēc ka viņš viņai lasīja lekciju, kā valstī jāīsteno banku uzraudzība.”

Tikpat mierīgi pašpārliecinātie Probiznesbank līdzīpašnieki varēja atnākt uz oligarhu tikšanos un izmest: “Jūs esat ķīlas izsoļu pārstāvji, bet mēs - pilnīgi citas biznesa paaudzes pārstāvji.” Taču vēlāk ar šīs ģenerācijas biznesmeņiem notikušais godu šim biznesa vilnim nedarīja.

Banka tuvojas kraham

Seno draugu Žeļezņaka un Ļeontjeva radītajai bankai ir sena vēsture - tā izveidota 1993. gadā. 1998. gadā kredītiestāde kļuva par Krievijas līderi autokreditēšanas jomā, gandrīz vienlaicīgi pārtopot par akciju sabiedrību. 2001. gadā bankai izdevās piesaistīt subordinēto kredītu 5 miljonu dolāru apjomā no Pasaules bankas struktūrvienības - Starptautiskās finanšu korporācijas (IFC).

2003. gadā Probiznesbank uzsāka holdinga struktūras izveidi ar reģionālo banku piesaisti, vēlāk pārtopot par finanšu grupu Laif, kurā ar laiku tika iekļautas vēl 6 bankas. Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka piešķīra Probiznesbank kredītlīniju 10 miljonu dolāru apmērā eksporta un importa operāciju finansēšanai. 2012. gadā bankai Krievijā ir 700 filiāles un tajā nodarbināti 13 000 cilvēki.

Līdz iespējamajam Avagumjana un Varšavska piedāvājumam un pusdienām ar Čerkaļinu cilvēkam no malas grūti nojaust, ka banka nonākusi problēmu priekšā. Starptautiskā reitingu aģentūra Fitch, vadoties no 2014. gada 1. ceturkšņa rezultātiem, sniedz izteikti pozitīvu novērtējumu, pat paaugstinot bankas reitingu par vienu “pakāpienu”. Šī laikposma intervijās Žeļezņaks un Ļeontjevs pauž pilnīgu atbalstu vērienīgajai Krievijas banku sektora tīrīšanai, ko sākusi īstenot jaunā centrobankas vadītāja Nabiuļļina.

Pirmais skaļais trauksmes zvans atskan 2014. gada 16. septembrī, kad regulators atsauc grupas Laif sastāvā esošās Bank24.ru licenci - neraugoties uz visām tās īpašnieku pūlēm un aizkulišu sarunām. Tās aktīvi tiek nodoti bankai Otkrytiye.

Pēc kā Probiznesbank aizrautīgi sāk izsniegt kredītus tehniskajām firmām, visai nelikvīdu vērtspapīru iegādes operāciju rezultātā nauda no tās aizplūst uz ofšoru firmām, ko kontrolē Probiznesbank vadītāji. Tālāk tā tiek ieguldīta arī bankas beneficiaru nekustamajā īpašumā, piemēram, koloniālā stila mājā ar 7000 kvadrātmetru platību, kas iegādāta par 4,4 miljoniem dolāru Bruklinā, Masačūsetsas štatā, ASV.

16. septembrī atskanējušais otrais zvans jau atgādina dārdoņu - aģentūra Fitch, kuras viedoklī ieklausās visā pasaulē, Probiznesbank novieto “atkritumu kategorijā”. Decembrī aģentūra vispār pārstāj banku reitingot - sakarā ar informācijas trūkumu. To var tulkot arī tā: Probiznesbank zaudē pamatu zem kājām.

Negatīvo diagnozi Fitch noraksturo precīzi: pēc 2014. gada 2 kvartāliem bažas rada bankas vērtspapīru portfelis 47 miljardu rubļu apmērā. “Probiznesbank, atšķirībā no lielākās daļas banku, izmantoja tikai mazu daļu savu vērtspapīru repo darījumos ar regulatoru - ap 3 miljardiem rubļu. Nebija saprotams, cik ekonomiski mērķtiecīgi turēt savā bilancē tik lielu vērtspapīru portfeli un to neieķīlāt,” komentē Aleksandrs Daņilovs, Fitch direktors finanšu organizāciju jomā. Šie papīri atrodas depozitārijos Lielbritānijā un Kiprā - DMBL un privātu Krievijas brokeru BKS un Otkrytiye meitaskompānijās.

2014. gada augustā Krievijas banka veic finanšu grupas Laif pārbaudi. Kopš šī brīža līdz pat licences atsaukšanai norisinās līdzīpašnieku sarakste un tikšanās ar regulatoru. Visu šo laiku centrobanka pieprasa Fitch pieminētos vērtspapīrus pārvest uz Kreivijas depozitārijiem, lai varētu ieraudzīt to reālo statusu. Tas nenotiek.

Tagad zinām, ka bankas problēmu iemesli meklējami nevis 2014. gadā, bet gan krietni agrāk. “Finanšu direktorā” tas neparādās, taču KAF darbinieki savā atbildes filmā, šķiet, pašiem neapzinoties, uz ekrāna nodemonstrē: pirmā reize, kad Probiznesbank pašu kapitālu aizvieto ar subordinēto kapitālu, fiksējama vismaz 2008. gadā - jau uz šo brīdi attiecināms lielas shēmas fakts. Varbūt Probiznesbank līdzīpašnieki saprata, cik naudu viegli aizpludināt, un viņi pamazām sāka garantēt kredītiestādes darbību nevis ar saviem, bet gan svešiem līdzekļiem.

Tāpat arī Probiznesbank līdz 2010. gadam nereti pirka biržās akciju paketes, kas piederēja augsti kapitalizētām kompānijām ar tukšām bilancēm - piemēram, Vertikal, Proftehresurs M, Prominvest. Desmitiem banku un apdrošināšanas kompāniju, kas iepriekš bija īstenojušas šādas kvalitātes akciju pirkumus, tika atņemtas licences.

Aizdomīgs noguldījums

Ārkārtīgi savdabīgi, ka 2015. gada februārī Probiznesbank noslēdz līgumu ar NAA par to, ka tā bankā uz depozīta izvieto 500 miljonus rubļu ar 20% gada likmi. Zem līguma - Mirošņičenko un Žeļezņaka paraksti. Skaidrs, ka šaubīgu darījumu, nenodrošinātu kredītu pazīmes eksistē jau šī līguma slēgšanas brīdī. Šāda liela un riskanta depozīta izvietošana bankā izskatās aizdomīga un norāda uz augstu varbūtību, ka sadarbība starp Probiznesbank un noguldījumu apdrošinātāja vadību izrādījusies koruptīva.

Tieši pāris dienas pirms licences atsaukšanas NAA saņems savu naudu atpakaļ. Skaidrības labad jāpiebilst: tas notiks 2015. gada 5. augustā, precīzi līgumā paredzētajā datumā.

“Patiesībā tas bija skaļi nepausts atbalsts: kamēr NAA tur naudu Probiznesbankā, nekādas pagaidu administrācijas parādīšanās nenotiks - tāpēc ka NAA vienlaicīgi nevar būt gan noguldītāja, gan arī pildīt pagaidu administratora funkcijas,” rezumē Nersess Grigorjans. “Domāju, ka Mirošņikova un Žeļezņaka paraksti būtībā nozīmēja carte blanche lietu sakārtošanai līdz noteiktam datumam. Uzskatu, ka licenci reāli vajadzēja atsaukt 2015. gada sākumā.

Nez kāpēc Žeļezņaks un Ļeontjevs par to nerunā, taču tieši šajā aspektā arī ieraugāma piesegšana no Mirošņikova puses. NAA noguldījums bija savdabīga garantija: kamēr šī nauda atrodas bankas depozītā, neviens licenci neatsauks.

Jāpiebilst, eksistēja virkne citu banku, kurās izvietot [NAA] līdzekļus - kāpēc gan to darīt tieši problemātiskā bankā? Varbūt ka Čerkaļina kungs saiknē ar Mirošņikovu izpildīja savu solījumu [par bankas kontu slēgšanas atlikšanu] tieši caur NAA noguldījuma īstenošanu?”

Trešais trauksmes zvans atskan 2015. gada 30. jūlijā, kad Krievijas banka aizliedz Probiznesbank pieņemt jaunus iedzīvotāju noguldījumus, kā arī strādāt ar vērtspapīriem.

Gāšanās bezdibenī

Probiznesbank agonija ilgst 5 dienas, pats licences atsaukšanas process izrādās netipisks. Piektdien, 2015. gada 7. augustā, banka tiek atslēgta no ātro elektronisko maksājumu sistēmas, tai tiek arī noliegts izmantot korespondējošo kontu centrobankā.

Pirmdien, 10. augustā, notiek atpakaļpieslēgšana. Saskaņā ar avotiem Probiznesbankā, šajā dienā norisinās nezināmu juridisko personu maksājumi; klejo informācija, ka pirmkārt tiks īstenoti nodokļu maksājumi budžetā, kas arī notika.

Prese raksta: brīdī, kad banku atkal pieslēdz ātro maksājumu sistēmai, NAA, kurai teju teju nāksies pildīt laicīgās administrācijas lomu, ārpus kārtas pārskaitījusi uz pašas sanēto banku Rosijskij Kapital 602 miljonus rubļu kā atgrieztu kredītu, radot neuzticības bezdibeni pret valsti un NAA. Daudzi jautā: ja jau bankā nepietiek aktīvu, tad kāpēc pieslēgt atpakaļ ātro maksājumu sistēmu un pārskaitīt uz citu banku simtiem miljonu? Izraisītā skandāla rezultātā vēlāk šos 602 miljonus atskaitīs atpakaļ.

Nevienam nav īstas pārliecības par turpmāko, nevienam nav īsti skaidrs problēmas mērogs. Trešdien, 12. augustā, klienti uzzina, ka Krievijas banka nolēmusi atsaukt Probiznesbank licenci. Daļa no finanšu grupas Laif aktīviem un saistībām pāries pie Binbank, NAA konkursa uzvarētājas.

Licences atsaukšanas iemeslu starpā Krievijas banka uzskaita, ka Probiznesbank zaudējusi kapitālu, izvietojusi naudas līdzekļus zemas kvalitātes aktīvos, kā arī atzīmē Probiznesbank vadības nevēlēšanos īstenot pasākumus darbības normalizēšanai.

Tāpat Krievijas banka iepriekš nepaziņoja par NAA nozīmēšanu pagaidu administrācijas statusā. “Visam notiekošajam bija vēl viens dubultdibens,” atceras Nersess Grigorjans, kuram drīz lemts apvienot simtiem bankas kreditoru. “Līdz manīm nonāca baumas, ka tas ir vesels bizness, kura būtība - drošības dienesta darbinieki no “K” pārvaldes, kuri vienlaikus ir NAA kuratori, ierodas slimā bankā un tās vadītājiem saka: “Klausies, drīz tev atnāks pakaļ. Tagad nozodz to, ko vēl neesi paspējis. Mēs tevi iesēdināsim lidmašīnā, tu aizlidosi, bet pēc tam mēs tevi meklēsim.”” Iespējams, tieši šis aspekts noteiks Grigorjana sākotnējo vēršanos pret noguldījumu apdrošinātāju un centrobanku - ilgu laiku par shēmošanu bankā viņš gandrīz neko nezinās.

Eksistē virkne netiešu indikāciju, ka banķieri visdrīzāk zinājuši par drīzu Probiznesbank licences atsaukšanu. Ļeontjevs atstāj Krieviju vēl pirms šī notikuma - iespējams, paredzēdams kriminālprocesa uzsākšanu. Dažus mēnešus pirms tam viņš bija iegādājies Kipras pasi.

“Apčamdīja, nopelnīja, bet riskus neuzņēmās”

Filma “Finanšu direktors”, kas izgaisina šaubas, ka naudu no Probiznesbank aizpludinājuši banķieri, likusi viņu un KAF piekritēju nometnei izvirzīt virkni aizstāvības argumentu, no kuriem laikam visdīvainākais: kāpēc arī Žeļezņakam un Ļeontjevam nepaņemt savu ieguldītā kapitāla daļu, ja jau ar banku NAA un valsts izrīkojās nekorekti? Doma formulējama bezmaz šādi: labi, ka labi cilvēki paspēja aizpludināt vairāk, iekams slikti cilvēki sāka zagt savu.

“500 miljonu izvietošana depozītā neizskatījās skaisti no NAA puses,” komentē auditors Pāvels Komarovskis.. “Viņi uzzināja, kas notiks, “izvilka” savu naudu - un tas izskatījās pēc [bankas kreditoru] rindas kārtības pārkāpšanas. 500 miljoni salīdzinājumā ar aizpludinātajiem desmitiem miljardu būtiski neietekmēja bankas stāvokli - tomēr formāli noguldījumu apdrošinātāja rīcību var apstrīdēt tiesā, kas arī notika.

Varu pieņemt, ka bankrota procedūras laikā NAA pieņēma kādus nepareizus lēmumus. Pastāv indikācijas, ka viņi dīvaini pārdeva daļu no aktīviem un beigu galā patiesi kaut ko nozaga. Man nav nekādu problēmu pateikt, ka noguldījumu apdrošinātājā darbojas slikti cilvēki, kas zaguši, tomēr šajā gadījumā arī banķieri ir slikti cilvēki, kas kaut ko aizpludinājuši. Viens otru nekompensē.

Ideja “labi, ka labi cilvēki paspēja nozagt vairāk, iekams slikti cilvēki sāka zagt savu” no morāles skatpunkta manās ausīs izklausās pavisam slikti. Tieši tāpēc, ka konkrētajā gadījumā cietušie izrādās kreditori. Ja pieslieties viedoklim, ka banku apzaga NAA, jāatzīmē - visvienkāršāk zagt aktīvus, ko grūti novērtēt. Taču ir aktīvi, attiecībā uz kuriem šāda problēma nepastāv.

Ja bankā atrodas likvīdi vērtspapīri, tad vienkārši apskaties to kotācijas tirgū un kļūs skaidrs, cik tie maksā. Ko šādā gadījumā nozagsi? Atliek vien vērtspapīrus pārdot, saņemt naudu un atdot kreditoriem. Situācijas traģēdija šeit tā, ka banķieri no bankas aizpludināja vislabākos, vislikvīdākos aktīvus. Ja tie būtu palikuši bankā, kreditoru situācija izrādītos daudz labāka.

Risku sadalīšanas kārtībai jābūt tādai, ka pašiem banķieriem jāatrodas rindas galā, taču šajā gadījumā viņi iestājās rindā visiem priekšā, kas ir nekorekti un nogalina pašu banku biznesa būtību. Jo šis bizness balstīts uz to, ka tev dod čamdīt milzīgus daudzumus svešas naudas, tu ar to pelni, taču apmaiņā pret to tu uzņemies riskus. Probiznesbank gadījumā sanāca tā, ka apčamdīja, nopelnīja, taču riskus neuzņēmās.”

Tikšanās Cīrihē

NAA nodarbojas ar grūstošām bankām, aģentūras galvenais uzdevums - atgriezt pēc iespējas vairāk tādās bankās palikušo līdzekļu, un šim nolūkam nākas ņemt no valsts kabatas. 15 gadu laikā, kopš noguldījumu apdrošinātājs sācis nodarboties ar Krievijas banku likvidēšanu un atveseļošanu, pati NAA grūtībās nonākušo banku sanācijai saņēmusi no centrobankas apmēram triljonu rubļu. Šādas summas sniedz iespējas dažnedažādiem manevriem.

Kopš 2004. gada, kad tika dibināta NAA, līdz pat 2019. gadam tās vadītāja pirmā vietnieka posteni ieņem leģendāra figūra - Valērijs Mirošņikovs. Viņa kompetences sfēra aģentūrā - kūrēt jautājumus, kas saistīti ar kredītiestāžu likvidācijas organizēšanu. Viņš labi pazinis Čerkaļinu, izriet no Žeļezņaka un vēl viena baņķiera stāstītā. Žeļezņaks piemin tikšanos, kurā kopā ar viņu piedalījušies Čerkaļins un Mirošņikovs. Nekautrējoties no sarunbiedra, valsts dienestā strādājošie apsprieduši, “kurās no bankrotējušām bankām kādus bankrota pilnvarniekus ielikt”.

2019. gadā Čerkaļina lietā Mirošņikovu pieaicinās liecinieka statusā - lēmumu par to izmeklētājs pieņems pēc viņu telefonsarakstes izpētes. Tomēr uzreiz pēc Čerkaļina aizturēšanas Mirošņikovs atstāj Krieviju un vairs neatgriežas. Divarpus mēnešus vēlāk NAA paziņos par viņa atstādināšanu no amata, nenorādot iemeslus.

“Eksistē elektroniskās pēdas, kas atstātas Facebook,” saka Grigorjans. “Tās apliecina, ka pēc licences atsaukšanas Žeļezņaks apsveic Mirošņikovu ar Jauno gadu. Iedomājieties - upuris aizbraucis un nekādi nespēj aizmirst savus mocītājus.”

2016. gadā, kad Probiznesbank zaudējusi licenci, bet tās īpašnieki atstājuši Krieviju, ar Žeļezņaku esot komunicējis Mirošņikovs un piedāvājis viņam satikties ar Artjomu Zujevu, vēstīja izdevums Projekt. Mirošņikovs viņu raksturojis kā juridiskās firmas “Kvorum” partneri. Pats Žeļezņaks vēlāk liecībā tiesai Zujevu nodēvēs par “labi zināmu korporatīvo reideri”.

“Kvorum” dibinātājs ir jurists Andrejs Pavlovs, kurš plaši pazīstams pateicoties tam, ka figurējis “Magņitska lietā”, kā rezultātā tika pakļauts ASV sankcijām. Pavlovam, kā izriet no Novaja Gazeta publikācijas, varēja būt ciešas neformālas saiknes ar spēka struktūru darbiniekiem.

Tikšanās ar Pavlovu norunāta Cīrihes lidostā. Zujevs uzstāj, ka sarunai jānorisinās tete-a-tete formātā, un Žeļezņaka advokātam nākas gaidīt nomaļus. Zujevs teicis Žeļezņakam, ka Pavlovam ir visas tiesības pārstāvēt “Kvorum” - tajā brīdī kompānija jau iecelta par Probiznesbank bankrota pārvaldītāju. Viņa pilnvaras īstenot dialogu, saka Zujevs, esot saskaņotas ar Mirošņikovu un Čerkaļinu.

Žeļezņaks vēlāk pauž, ka Cīrihē piedāvāts darījums bijis sekojošs: Ļeontjevs un Žeļezņaks sastāda pilnu savu aktīvu sarakstu, atgriežas Maskavā un sadarbojas ar varas iestādēm. Par to banķieriem mājas arests 3-4 gadu ilgumā, pēc kā abi saņem kompensāciju no atgriezto aktīvu “kopējā katla”. Protams, arī “Kvorum” saņems savu daļu. Taču varbūt apsprieda ko citu - sūtņa lomu pildījušais Pavlovs nav publiski darījis zināmu sarunas saturu. Grupas Laif īpašnieki no piedāvātā darījuma atsakās, savukārt “Kvorum“ turpina meklēt viņu aktīvus pa visu pasauli.

Neviens cits kā Mirošņikovs tam pašam Voroņinam uzrakstīja pieprasījumu uzsākt Laif kriminālvajāšanu Krievijā.

Krievijas iestāžu loma

Viens no viennozīmīgi neatbildētiem jautājumiem, kas pēc bankas kraha tiek skatīts dažādās tiesās  - cik ļoti Krievijas varas iestādes ietekmēja tās vai citas Probiznesbank līdzīpašnieku un menedžeru rīcības? Vai ir dokumenti un pierādījumi, kas varētu palīdzēt pārliecinoši pierādīt, ka Žeļezņaks un Ļeontjevs bijuši upuri vai vienkārši šaubīgu operāciju dalībnieki? Vai patiesi attiecībā uz banku īstenots reideru uzbrukums, vai arī bankas kraham bija citi iemesli?

“Pirmkārt, Žeļezņakam un Ļeontjevam attiecībā uz to, kas ar viņiem noticis, vairākkārt mainījušās versijas - no 2014. līdz 2016. gadam, no 2016. līdz 2018. gadam, pēc 2018. gada,” komentē Iļja Šumanovs, pretkorupcijas organizācijas Transparency International Russia izpilddirektors no 2021. līdz 2023. gadam. “Visas versiju iterācijas un reinkarnācijas es pat neatceros. Par reiderismu kā vienu no versijām ļoti detalizēti rakstīts - runa bija par to, ka caur Avagumjanu piedāvāja saņemt 50 procentus bankā, sakot, ka Probiznesbank tad paliks tirgū. Tā tas varēja būt, ņemot vērā, ka Ģenerālprokuratūra centās iejaukties banku sektorā, lai arī tas nav tās atbildības zona. Pēc manām sajūtām, principā tas varēja notikt.

No otras puses, šāds piedāvājums ne īpaši korelē ar to holdinga finanšu struktūru, kas Probiznesbank bija izveidota. Faktiski tā nebija banka, būtībā tas bija virknes akcionāru investīciju projektu finansēšanas instruments. Viņi investēja, it kā bilancē turot naudu - patiesībā šī nauda bija gājusi apgrozībā pilnīgi citos projektos, ar naudu tika spēlēts.

Līdz ar to banķieri kļūst par iekārotu šantāžas objektu: cilvēki, kuri zināja, ar ko banka nodarbojas, ļoti ātri varēja panākt licences atsaukšanu. Šajā aspektā varēja būt šantāža, izdarīts spiediens, varēja būt “lūgumi”, tostarp no FDD “K” pārvaldes ne vien padalīties ar kaut kādu procentu no operācijām - to viņi regulāri no banķieriem cirpa -, bet arī ieiet daļā. Noteiktas bankas bija ar mieru. Tomēr man šķiet - tiklīdz Probiznesbank piekristu tādai avantūrai, tās bizness varētu pārplīst.

Ko saka “gūstā saņemtie” bankas menedžeri? Viņi pauž, ka Žeļezņaks un Ļeontjevs caurumu bankā izveidojuši sensenos laikos - vēl 2009. gadā, kad ticis aizpludināts miljards, un visu šo laiku banka nodarbojusies ar cauruma maskēšanu. Ja tas tā bijis, es saprotu, kāpēc bija izveidota šī pastāvīgās bilances “uzzīmēšanas” shēma, kas būtībā ir atskaites falsifikācija.”

“Ļoti šaubos, ka Varšavskis vai Avagumjans varētu prasīt daļu bankā - viņi varēja prasīt tikai daļu biznesā,” oponē Nersess Grigorjans. “Tas, ka viņi varēja “paņemt” [auto dīleri] “Rolf”, atgādina patiesību. Taču kāpēc gan Avagumjanam un Varšavskim vajadzētu daļu caurumainā bankā vai finanšu grupā?

Vēl vairāk - viens Žeļezņaka paustais “uz mums izdarīja spiedienu, gribēja kaut kādu daļu” ir pretrunā ar citu viņa sacīto - “mums prasīja atgriezt aktīvus, mēs aktīvus negribējām atgriezt, jo baidījāmies, ka mūs noreideros”.”

“Vai šī ir politiska lieta? Ja godīgi, nevaru teikt, ka nē,” atbildes pētījumā pauž KAF, atklājot vēl vienu politizācijas šķautni skandalozajā lietā. “Kaut kādā ziņā politiska, taču ne tajā aspektā, pie kā esam raduši. Viņus nevajā par uzskatiem. Taču vienlaikus viņu vajāšana ir Putina pieņemto un Nabiuļļinas realizēto lēmumu tiešas sekas. Lēmumu strauji un piespiedu kārtā samazināt banku skaitu, nacionalizēt banku sektoru, vienlaikus radot milzīgu koruptīvu barotni priekš centrobankas, NAA un FDD.

Nav ne mazākās cerības, ka kādu no Probiznesbank akcionāriem Krievijā gaida taisnīga, objektīva tiesa. Līdz ar to šo lietu nevar uzskatīt par tīri ekonomisku, kā to vērtē Kacs.

Droši vien vajadzīgs ieviest kādu jaunu vajāšanas kategoriju - Putina vai kantora (spēka struktūru - red) - vajāšanu par atteikšanos kooperēties. Kategoriju tiem, kas iebūvēts sistēmā, pārkāpj tās ietvaros likumu un lieliski eksistē līdz brīdim, kamēr ir ar mieru dalīties. Tāda ir realitāte. Fenomens eksistē, taču apzīmējuma tam vēl nav.

Ko darīt ar cilvēkiem, kas pēc pašu vainas kļuva par sistēmas upuriem noziedzīgajā sistēmā, ar kuru brīvprātīgi spēlēja spēles, izkrita no sistēmas un acīmredzami nekad vairs tajā neatgriezīsies. Šis ir liels un sarežģīts politisks jautājums.”

KAF paustais - vērā ņemams, kreatīvs arguments ar lielu svaru, tomēr tieši šajā gadījumā tā iedarbību nivelē viens jautājums - kāpēc KAF ar to nenāca klajā publiskajā telpā gadus iepriekš? Sekojoši diskusija par Žeļezņaka atrašanos FAK struktūrā gūtu pilnīgi citu diskursu.

“Gūstā saņemtie”

2016. gada janvārī Izmeklēšanas komiteja rosināja krimināllietu pret bankas īpašniekiem. 2017. gadā avoti spēka struktūrās informēja žurnālistus, ka Probiznesbank krimināllietas ietvaros apsūdzība izvirzīta 16 personām: “Viņi izveidoja veselu virkni kontrolējamu kompāniju dažādās valstīs, uz tām arī pludināja naudu. Aptuveni 300 miljoni dolāru tika akumulēti kontos ārzemju kompānijās un trastos, kuru īpašnieks bija pats Ļeontjevs, viņa vecāki.”

Nauda no grupas Laif tika aizskalota arī pēdējos bankas eksistēšanas mēnešos, informēja Kreivijas Izmeklēšanas komiteja. Saskaņā ar tobrīd tās rīcībā esošajiem datiem, tikai no 2014. gada septembra līdz 2015. gada jūlijam banķieri nelikumīgi piesavinājušies 2,4 miljardus rubļu, izsniedzot kredītus fiktīvām kompānijām. Līdzekļi tika pārskaitīti uz kontrolējamām kompānijām. Lietā tika minētas tehniskās kompānijas Ambika, Merrianol, kurām par labu tika ieķīlāti vērtspapīri uz noslepenotu līgumu pamata.

Nikolaju Aļeksejevu, kurš vadīja Probiznesbank problemātisko aktīvu pārvaldi un Marinu Krilovu, kura vadīja Probiznesbank sadarbības ar meitas organizācijām pārvaldi, arestēja uzreiz pēc krimināllietas ierosināšanas. Izmantojot Šumanova terminoloģiju, abi kļuva par vērtīgiem “gūstā saņemtajiem”, jo izšķīrās sniegt liecības. Tās NAA izmantoja sekojušās tiesvedībās. Vai šīm liecībām var uzticēties - sarežģīts jautājums. Sāka runāt cilvēki, kas atradās Krievijas izmeklēšanas izolatoros.

Aleksandrs Žeļezņaks savā 2019. gada afidevitā sniedza sekojošu komentāru: “Marina Krilova un Nikolajs Aļeksejevs - divas no personām, kas 2016. gada 17. februārī tika arestētas un ieslodzītas. Pēc tam, kad tās paziņoja, ka ne par ko nav vainojamas, un dažus mēnešus izturēja Krievijas izmeklēšanas izolatoros, kas plaši pazīstami, pateicoties necilvēciskiem uzturēšanās apstākļiem, Krilovas kundze un Aļeksejeva kungs piekāpās spiediena priekšā. Viņi “piekrita” un bija ar mieru “sadarboties” ar Krievijas varas iestādēm.”

Tālāk Žeļezņaks pauda, ka Krilovu, kura sniedza pret viņu liecības, nekad nav saticis un ar viņu runājis: “Maksimums es, iespējams, esmu viņu redzējis dažos kolektīvos pasākumos. Savukārt ar Aļeksejevu pēdējoreiz esmu runājis “pirms gadiem septiņiem”, tā ka jebkuri pieļāvumi abu liecībās par to, ko Žeļezņaks it kā esot darījis un zinājis, ir “Krilovas kundzes, Aļeksejeva kunga vai Krievijas kriminālvajāšanas orgānu, kuri principā piespieda Krilovas kundzi un Aļeksejeva kungu parakstīt šos iesniegumus, fantāzijas auglis”.

Marija Krilova no 2006. līdz 2015. gadam ieņēma kompānijas Alivikt ģenerāldirektores posteni. Ar šīs firmas starpniecību Ļeontjevs un viņa partneri pārvaldīja Probiznesbank. Saskaņā ar Krilovas liecībām, viņa vadīja grāmatvežu grupu, kas nodrošinājusi bankas akcionāru personisko kompāniju un tehnisko kompāniju - un tās esot izmantotas bilances cauruma aizsegšanai - darbu.

Krilova sniegtajās liecībās apgalvoja, ka šaubīgus darījumus banka veikusi kopš dibināšanas dienas - tās statūtu kapitāls 1993. gadā esot izveidots, pateicoties fiktīviem beznaudas vekseļiem. Pēc Krilovas vārdiem, kopš 1995. gada banka veidojusi fiktīvas atskaites centrobankai “bilances glābšanas” nolūkā. Tā dēļ bankas darbinieki slēguši līgumus un veikuši transakcijas ar atpakaļejošu datumu - tas guva apzīmējumu “laika mašīna”. Tomēr bankas stāvoklis vairākus gadus neradīja īpašas bažas - līdz 2009. gadam, ko Krilova apzīmēja kā “beigu sākumu”.

Tad, saskaņā ar Krilovas sacīto, Ļeontjevs savā labā “izvedis” no bankas BP un citu emitentu akcijas par apmēram 1 miljardu rubļu. Tieši šīs rīcības rezultātā bilancē parādījies tas caurums, kas auga līdz 2015. gadam, savukārt bankas darbinieki ar fiktīvu darījumu un dažādu sarežģītu shēmu palīdzību to seguši.

Gan Krilova, gan Nikolajs Aļeksejevs stāstīja, ka tehnisko kompāniju apkalpošanai 2009. gadā tika izveidota speciāla pārvalde, ko vadījis bankas priekšsēdētāja vietnieks Jaroslavs Aļeksejevs. Pārvaldei, kura atbildējusi par aktīvu aizpludināšanas piesegšanu, bijis neoficiāls nosaukums Valkīra - kā paskaidroja Nikolajs Aļeksejevs, šīs Skandināvijas folkloras varones pavadīja kritušos karotājus uz Valhallu, bet visus pārvaldes darījumus bankā dēvēja par “valkīriskiem”. Krilova apgalvoja, ka šādu apzīmējumu izdomājis Sergejs Ļeontjevs.

Shēma, par kuru sadarbības ar meitas organizācijām pārvalde atbildēja, saucās “karuselis” - līdzekļi tika pārvietoti caur juridisko personu ķēdi. Krilova liecināja, ka “karuselis” 2009. gadā aizsācies ar 10 firmām, bet 2015. gadā izaudzis līdz 50. Bankas vadība piedāvājusi darbiniekiem kļūt par šādu kompāniju nominālajiem direktoriem, šādos gadījumos palielinot viņu algu par 20 000 rubļiem.

2014. gadā, kad bankā aizsākās centrobankas pārbaude, “administrēt caurumu bilancē praktiski vairs nebija iespējams”, un darbiniekos raisījās bažas par licences atsaukšanu, pastāstīja Krilova. Jaroslavs Aļeksejevs, pēc Krilovas vārdiem, teicis viņai, ka caurumu aizvērt iespējams vien tad, ja Ļeontjevs atgriezīs bankā 2009. gadā izvestās akcijas. Vēl vairāk, Aļeksejevs it kā esot ar tādu lūgumu vērsies pie Ļeontjeva, tomēr “viss bija veltīgi”.

Bīstamie sakari

Laikposmā no 2014. līdz 2016. gadam Krievijā tika slēgtas pavisam 160 bankas, šo laikposmu dēvē par “bankkriti”. Daudzas no tām izmantoja aizdomīgas shēmas, skaloja naudu, vairākās no tām klātesoša bija Čerkaļina komanda, NAA, ne viena vien no kredītiestādēm 2010-o gadu pirmajā pusē “lika olas dažādos groziņos”, meklējot saiknes ar opozīciju, tostarp lūkojoties sadarbības ar to pašu Navaļnija komandu virzienā. Kaca komandas pētījums par Probiznesbank nebūtu tik graujošs, ja vien tajā nefigurētu būtisks - tīri politisks - papildapstāklis.

Proti, pēc Krievijas atstāšanas Žeļezņaks un Ļeontjevs, kā apgalvo Kacs, centās “atmazgāt” savu reputāciju. Viņaprāt, banķieri to darīja tālab, lai nezaudētu pieeju no valsts aizpludinātajiem līdzekļiem. Tieši tāpēc viņi esot nolēmuši sev radīt “autoritārā režīma upuru renomē, pārliecināt sabiedrību, ka krimināllietas par reālu krāpšanos patiesībā ir politisku motīvu inspirēta vajāšana,” secina Kacs.

2022. gada decembrī The Financial Times rakstīja, ka Žeļezņaks, sadarbojoties ar vienu no KAF līderiem Leonīdu Volkovu, izveidojis amerikāņu juridisku personu Anti Corruption Fund (ACF). Publikācijā tika arī pausts, ka kopš tā brīža Ļeontjevs ik mēnesi fondam pārskaita 20 000 dolārus. Saskaņā ar Volkova teikto, banķieris arī agrāk adresējis līdzekļus KAF Krievijā esošajai juridiskajai personai, tomēr viņš nezinot, par kādu summu.

Tāpat Navaļnija līdzgaitnieks pastāstīja, ka KAF esot centies pārbaudīt Žeļezņaka un Ļeontjeva biogrāfijas. “Mēs paļāvāmies uz cilvēkiem, kam mēs uzticējāmies. Vai varu ar asinīm parakstīties, ka viņi neko nav zaguši no savas bankas? Nē, nevaru,” The Financial Times citēja Volkova vārdus.

“2020. gada rudenī, drīz pēc Alekseja Navaļnija noindēšanas mēģinājuma un pētījuma publicēšanas, kas pierādīja Krievijas specdienestu lomu šajā noziegumā, pie manis vērsās Sergejs Ļeontjevs ar piedāvājumu kļūt par mūsu organizācijas pastāvīgu donoru. Šie maksājumi sākās 2021. gada sākumā,” savā Facebook kontā savukārt pauda Vladimirs Ašurkovs, KAF izpilddirektors līdz 2021. gadam.

Viņš kļuva par vienu no pirmajām iesaistītajām personām, kas centās detalizēti atbildēt uz Kaca pētījumā izvirzītajām apsūdzībām. Ašurkovs bija viens no pirmajiem KAF sponsoriem, drīz vien kļuva arī par šīs organizācijas izpilddirektoru. Šajā statusā 2012. gadā laikrakstā Vedomosti viņš publicēja programmatisku rakstu “Opozīcija kā biznesa projekts”, kurā bagātiem cilvēkiem piedāvāja “investēt” opozīcijā. 2014. gadā pameta Krieviju, KAF izpilddirektora amatu atstāja 2021. gadā.

Mēnešus pirms “Finanšu direktora” parādīšanās Kacs caur dažādiem kanāliem bieži adresēja jautājumus un pārmetumus KAF par tā saiknēm ar Probiznesbank cilvēkiem; fonda pārstāvji no Kaca nevērīgi atgaiņājās kā no mušas, strupi attraucot - Žeļezņaks sen esot atstājis ACF direktora amatu un kopš tā laika organizācijā esot vienkārši brīvprātīgais. Lai arī viņam joprojām ir paraksta tiesības - reaģē KAF oponenti.

Saskaņā ar Kaca sacīto, pēc bankas kraha Žeļezņaks pārcelies uz Savienotajām Valstīm, kļūdams par pastāvīgu opozīcijas mītiņu dalībnieku un augsti stāvošu Navaļnija komandas amerikāņu struktūras darbinieku. Vēl vismaz 2023. gada jūlijā ieņēmis oficiālu amatu juridiskajā personā, uz kuru plūst lielākā daļa ziedojumu Navaļnija veidotajai komandai. Vēl viens cilvēks no Probiznesbank - Jevgēņija Kvitmane - tajā pildījusi sekretāres pienākumus un abi varējuši pieņemt lēmumus ACF International vārdā, pauž Kacs.

2021. gadā, sakarā ar to, ka Krievijas nevalstiskais veidojums KAF tika atzīts par ekstrēmisku organizāciju, Navaļnija komandas vadībai parādījās jauns uzdevums - izveidot juridisku un finanšu infrastruktūru darbībai ārpus Krievijas. Šim nolūkam kā juridiskā forma tika izvēlēta nekomerciāla organizācija, ko vislabāk reģistrēt ASV. Tā guva nosaukumu Anti Corruption Foundation, tās izveidei tika piesaistīts Aleksandrs Žeļezņaks.

ACF pirmajā gada atskaitē par 2021. gadu Aleksandrs Žeļezņaks tiek uzrādīts kā viens no fonda direktoriem. Savukārt 2022. gada dokumentos viņš parādās gan kā finanšu direktors, gan kā viceprezidents. Saskaņā ar izmaiņām, kuras tika ieviestas organizācijas dibināšanas dokumentā 2023. gadā, Žeļezņakam vairs ir tikai finanšu direktora postenis. Vienlaikus jāatzīmē, ka šī amata statuss ir augstāks par brīvprātīgā līmeni.

Ašurkovs savā Facebook kontā par Žeļezņaku raksta sekojošo: “ACF vadību īsteno direktoru padome, kuras sastāvā šodien atrodas Marija Pevčiha, Jūlija Navaļnija un Ivans Ždanovs. Aleksandrs Žeļezņaks bija direktoru padomē, kad tas fonda reģistrācijas etapā bija nepieciešams, taču no tās izgāja 2022. gada jūlijā, un ir fonda darbinieks brīvprātīgā statusā. Cik zinu, Aleksandrs nepiedalās ne ACF, ne plašākā nozīmē KAF, lēmumu apspriešanas un pieņemšanas procesā.”

Kacs ceļ skaļu trauksmi par baņķieru ziedojumiem Navaļnija izveidotajai komandai. Ja pievēršamies The Financial Times minētajam Ļeontjeva ikmēneša ziedojumam 20 000 dolāru apmērā, jāatzīmē, ka tas uz KAF apgrozījuma fona nav kas satriecošs. Par to vienkārši pārliecināties - piemēram, Navaļnija prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas kulminācijas punktā Krievijā darbojās 81 viņa komandas štābs.

Ikvienam štābam vajadzēja maksāt īres maksu un katrā bija vismaz viens apmaksāts darbinieks, nerunājot par pārējiem KAF izdevumiem. Cik daudz no kopsummas sastādīja Ļeontjeva ziedojumi, nav grūti aprēķināt - tas ir mazs procents no operatīvajiem izdevumiem. Maksims Kacs to lieliski zina, tomēr savu auditoriju šajā mirklī novērtē kā planktonu un to biedē ar skaitli, kas izskatās iespaidīgs lielākās daļas Krievijas auditorijas acīs.

“Navaļnija komanda tiek finansēta uz lielu un mazu finanšu ziedojumu rēķina un, saprotams, mums vajadzīgi donori darbības īstenošanai,” pauž Ašurkovs. “KAF nav ne pienākuma, ne iespēju īstenot līdzekļu, kas ienāk tās kontos, izcelsmes pārbaudi. Ja šie līdzekļi ir leģitīmi Rietumu bankas nosūtītājas un Rietumu bankas saņēmējas skatījumā, tad priekš KAF tie arī ir leģitīms ziedojums.”

Navaļnija debetkarte

Publiski visvairāk acīs krītošais grupas Laif un Probiznesbank īpašnieku politiskas vajāšanas arguments ir Navaļnija karte - debetkarte, no kuras transakcijām 1% vajadzēja saņemt KAF. Tā pārvērtusies par Krievijas trimdas opozīcijas strīdus ābolu.

Nav taisnība tiem, kuri apgalvo, ka Navaļnijs neko par Probiznesbank neesot zinājis. Vēl pirms debetkartes tēmas aktualizācijas tālaika finanšu grupas Laif topmenedžeris un Bank24.ru līdzdibinātājs Vladislavs Solodkijs uzaicināja Navaļniju uzstāties vienā no regulārajām bankas organizētajām konferencēm darbiniekiem un filiāļu vadītājiem. Tobrīd KAF līderis jau bija kļuvis par vadošo Krievijas personu valsts korporāciju darbības atmaskošanas jomā. Navaļnijs, tikko pārdzīvojis lielākās pret varu vērstās demonstrācijas Putina ērā, arī uzstājās šajā reformām veltītajā konferencē.

2012. gada 15. maijā Navaļnija kartes projektu KAF anonsēja plašai publikai. Savdabīgi, ka uz viena no kartes dizaina modeļiem bija izlasāms tās iedomātā īpašnieka vārds “Džons Do” - tā Savienotajās Valstīs pieņemts apzīmēt arī neidentificētus līķus. “Tāpat 15. maijā izdevums GQ uzskaita vairākas bankas, pie kurām vērsīsies KAF komanda, lai īstenotu šo projektu,” komentē Kacs. Sarakstā - Probiznesbank, VTB, Russkij Standart, NRB, Otkrytiye.

“Publikācijā žurnālā GQ, uz kuru Ašurkovs atsaucas savā liecībā, anonīms avots apgalvo, ka projektu var īstenot kāda no grupas Laif bankām, taču vadība [Žeļezņaks un Ļeontjevs] par to varot arī nezināt. Tad pat - 15. maijā - viceprezidents PR un reklāmas jautājumos Vladislavs Solodkijs, kurš pieminēts Ašurkova paziņojumā, saka, ka Probiznesbank un Laif ar šo projektu nav absolūti nekāda sakara.

Viss - gan pieteikums, gan tā atspēkošana notika vienas dienas ietvaros. Faktiski no politiska paziņojuma, kas [debetkartes izskatā] eksistē pats par sevi un kas pats par sevi vēsta “mēs solidarizējamies ar šo paziņojumu tik ļoti, ka izšķīrāmies piedāvāt produktu, kas skan kā manifests”, atteicās visas bankas,” vēsta Kacs.

Tas, ka Ļeontjevs savu kriminālvajāšanu uzskata par politiskI iekrāsotu, bija zināms vairākus gadus. 2018. gadā, uzstājoties Ņujorkas štata Dienvidu apgabala tiesā, bijušais Probiznesbank prezidents paziņoja, ka viņa kredītiestādes bankrotu iniciējušas Krievijas varas iestādes, un pret viņu ierosinātā lieta ir politiski motivēta. Tiesas protokolā fiksēts baņķiera paziņojums - Probiznesbank ekspropriēta tādēļ, ka viņam bijuši sakari ar ASV varas iestādēm un Navaļniju. Vienlaikus Ļeontjevs arī pastāstīja par nerealizētajiem Navaļnija debetkartes izlaišanas plāniem.

Ašurkovs raksta: “2012. gadā es strādāju Alekseja Navaļnija komandā un pēc banku grupas Laif, kurā ietilpa Probiznesbank, menedžmenta iniciatīvas strādāju pie speciālas banku kartes izlaišanas. Projekts guva īpašu sabiedrības rezonansi. Šī projekta sagatavošanas gaitā es un Aleksejs Navaļnijs iepazināmies ar galveno grupas īpašnieku Sergeju Ļeontjevu un dažiem menedžeriem.

Dažas dienas pirms projekta prezentācijas, kad grupas Laif līdzdalībai tajā vajadzēja tikt publiskotai, viens no bankas menedžeriem saistījās ar mani un pastāstīja, ka specdienestu pārstāvji, uzzinājuši par bankas līdzdalību šajā projektā, izdarījuši spiedienu uz bankas akcionāriem un piespieduši atteikties.”

Kacs savā filmā skaidro, ka Žeļezņaks un viņa cilvēki sen un cieši sadarbojas ar KAF. Iespējams, šī sadarbība sākusies sen pirms debetkartes projekta un tai bijis ievērojami personiskāks raksturs, nekā KAF gribētos atzīt. “Ļeontjevs un viņa struktūras fondu [KAF] vai kādus [tā] pētījumus nefinansēja,” 2019. gadā paziņoja Navaļnija preses sekretāre Kira Jarmiša.

Kacs polemizē ar apgalvojumu, ka Probiznesbank vadītāji tikuši pakļauti politiskai vajāšanai. Navaļnija kartes sakarā viņš balstās uz Probiznesbank valdes priekšsēdētāja vietnieka Eduarda Panteļejeva liecību, ko viņš sniedza Prāgā - it kā šī ģeogrāfiskā apstākļa dēļ neatrodoties zem Krievijas varas iestāžu spiediena.

Liecības sniedzējs paziņoja, ka Navaļnija debetkartes projekts nonācis dienaskārtībā pēc kāda Bank24.ru menedžera iniciatīvas un to noraidījis Panteļejevs personiski, savukārt Ļeontjevs par to neko neesot zinājis. Navaļnija kartes izlaišanu atcēluši it kā vienīgi biznesa apsvērumu dēļ, bet nevis Kremļa spiediena rezultātā.

Lai arī Prāgā, tomēr Panteļejevs liecināja tieši Krievijas tiesībsargājošajiem orgāniem un tieši krimināllietas ietvaros. Panteļejevam, protams, ne īpaši gribējās tikt iesaistītam subsidārajā atbildībā kā Probiznesbank direktoru padomes loceklim. Daži banķieri pauduši uzskatu, ka Navaļnija debetkartes radīšanas ideja “ienāca” menedžeru līmenī un ka nekādu signālu no Prezidenta administrācijas puses neesot bijis pēc tam, kad par karti kļuvis zināms publiskajā telpā.

Tēze, ka lēmumu par kartes izlaišanu par labu politiskās opozīcijas organizācijai var pieņemt mārketinga nodaļa bez īpašnieku tieša lēmuma, ir nopietni kritizējama. Savdabīgi, ka pie šīs tēzes pilnīgi pretēju iemeslu dēļ pieturas gan KAF, gan Kacs.

“Neraugoties uz šī projekta neveiksmi, es uzturēju attiecības ar vairākiem grupas Laif menedžeriem. Alekseja Navaļnija balotēšanās uz mēra amatu kampaņas laikā 2013. gadā daži grupas akcionāri un menedžeri kampaņai sniedza finanšu atbalstu,” raksta Ašurkovs, tālāk jau pārejot pie Ļeontjeva:

“2017. gadā Sergejs Ļeontjevs vērsās pie manis ar lūgumu uzrakstīt vēstuli, kurā tiktu aplūkota viņa attiecību ar Alekseja Navaļnija komandu vēsture. Šai vēstulei vajadzēja tikt izmantotai Sergeja centienu gūt politisku patvērumu ASV ietvaros. Vēstulē es aprakstīju kartes izlaišanas projektu un paudu viedokli, ka opozīcijas pilsonisku un politisku projektu atbalstīšanas pūliņi var kļūt par pamatu to, kuri šādus pūliņus pieliek, politiski motivētai vajāšanai.

Ašurkova liecības

Pēc licences atsaukšanas Probiznesbank īpašnieki un virkne menedžeru atstāja valsti. Polijā arestēja bijušo Probiznesbank viceprezidentu Jaroslavu Aļeksejevu - Krievija centās panākt viņa ekstradīciju lietā par bankas izlaupīšanu sevišķi lielos apmēros. Blogeris akcentē, ka Aļeksejeva advokāti tiesu iepazīstinājuši ar Vladimira Ašurkova parakstīto paziņojumu, ko Kacs ilgu laiku dēvēja par afidevitu. Šī dokumenta tapšanas un parakstīšanas brīdī Ašurkovs ieņēma KAF izpilddirektora posteni. Šī liecība citstarp tiesai ļāvusi atteikt Aļeksejeva ekstradīciju, uzsver Kacs.

Pats Ašurkovs savā Facebook kontā liecināšanu Polijā apraksta sekojoši: “2019. gadā es liecinieka statusā piedalījos procesā, kas izskatīja pieprasījumu par Jaroslava Aļeksejeva, viena no grupas Laif topmenedžeriem, ekstradīciju no Polijas uz Krieviju. Savās liecībās es atkārtoju tos pašus apsvērumus par attiecību ar grupu Laif vēsturi un iespējamu tās akcionāru un menedžeru vajāšanas politisku motivāciju.”

Kacs arī pastāsta par lietu, kas saistīta ar 116 miljonu eiro arestu Lihtenšteinas bankā. Ļeontjevs tika vainots naudas atmazgāšanā, uz kā pamata bankas Fick & Co kontos tika iesaldēti viņa kontā esošie naudas līdzekļi. Kacs “Finanšu direktorā” apgalvo, ka Lihtenšteinas Firstistes Augstākā tiesa pārtraukusi procesu, atsaucoties uz Polijā pieņemto tiesas lēmumu attiecībā uz ekstradīciju. Pēc Kaca domām, “Ašurkova paziņojums spēlēja nozīmīgu lomu abos procesos”.

Blogeris akcentē, ka burtiski dažus mēnešus pēc trīs Ļeontjeva kontu aresta Lihtenšteinā - 2017. gada maijā - tābrīža KAF izpilddirektors 2017. gada jūlijā uzrakstījis afidevitu, kas var tikt izmantots jebkurā tiesā “Šis dokuments veido pamatu visai turpmākajai baņķieru juridiskai un politiskai aizstāvībai Eiropas valstīs,” apgalvo Kacs.

Savdabīgā saikne starp Polijas un Lihtenšteinas tiesu lēmumiem izpelnās plašus komentārus. KAF iebilst pret Kaca kategorisko nostāju: “Atbilstīgi Kaca versijai, Polijas tiesas lēmums ir pamatā krimināllietai Lihtenšteinā, kur, pēc Kaca vārdiem, tas traucēja tiesībsargājošiem orgāniem, finanšu izlūkošanai, panākt Ļeontjeva noziegumu atklāšanu. Un tas, protams, arī ir meli. Polijas tiesas lēmums tiek pieminēts kā viens no faktoriem, taču tas nav obligāts Lihtenšteinas tiesai.”

Norisinājās ne tikai process Polijā pret Aļeksejevu, arī Šveicē tieslietu struktūras aplūkoja pret Ļeontjevu izvirzītos apvainojumus, kur aizstāvībai tika piesaistīts nozīmīgs skaits augsta līmeņa advokātu un juristu; šeit protokolā fiksēta arī Ašurkova liecība.

Interesanti, ka 2019. gadā gan Polijas, gan Šveices medijresursi rakstīja Navaļnija preses sekretārei Kirai Jarmišai, vaicājot, vai Ļeontjevam ir kāds sakars ar Navaļnija komandu. Abos gadījumos plašsaziņas līdzekļi saņēma pilnībā noliedzošas atbildes - ar viņu mums nav nekāda sakara, izņemot kartes piedāvājumu Bank24.ru. Tomēr Polijas presē parādījās informācija, ka Aļeksejevu vajā par viņa palīdzību Navaļnija komandai, Šveicē Ļeontjevu aprakstīja kā Navaļnija atbalstītāju.

Atzīmējams, ka starptautiskajā medijtelpā publikāciju, kas gadus iepriekš apliecina saikni starp bijušajiem Probiznesbank līdzīpašniekiem un KAF, netrūkst. Piemēram, 2019. gada februārī ietekmīgā izdevuma The Atlantic publikācijā parādās Žeļezņaka un Ļeontjeva vārdi, pieminēta Navaļnija karte. Tālāk rakstā uzreiz minēts, ka Krievijas banka atsaukusi Probiznesbank licenci.

2022. gada janvārī parādās materiāls Austrijas izdevumā Profil, kur Ļeontjevs pauž, ka viņa draugs Žeļezņaks ir KAF direktors. Tomēr ir arī mediji, kur figurē pat apzīmējums “Navaļnija banķieris”. Tas var radīt priekšstatu, ka KAF vadība interneta meklētājos nav ierakstījusi vārdu “Navalny”, nerunājot par šī uzvārda variācijām.

Par vienu no galvenajiem elementiem Kaca pētījuma kritikā - kas būtībā nav izšķiroša detaļa - kļuva terminoloģija. Proti, kā pareizi klasificēt dokumentu, ko Kacs sauca par “afidevitu”. Tā ir rakstiska klātneesošas personas liecība, ko var izmantot tiesās. Tomēr Ašurkova dokuments drīzāk atgādina parastu vēstuli, lai arī tās nobeigumā atrodams apliecinājums par sniegto ziņu patiesumu.

Reāls ASV tiesas afidevits sākas ar zvērestu, vienlaikus tajā jābūt apliecinājumam, kam adresēta attiecīgā vēstule. Tāpat vajadzīgs arī notāra apstiprinājums, taču Ašurkova dokumentā nekā tāda nav - ir tikai paraksts. Drīzāk tas klasificējams kā paziņojums (“statement”). Kad par šīm niansēm uzzināja Kacs, viņš sāka atbrīvoties no termina “afidevits” lietošanas.

Pats Ašurkovs šo dokumentu dēvēja par rekomendācijas vēstuli, kurai bija jātiek izmantotai nevis tiesās, bet gan Ļeontjeva dokumentu sniegšanai politiskā patvēruma Savienotajās Valstīs gūšanai. Ja var ticēt Ašurkova Facebook kontā rakstītajam, visā viņa pazīšanās ar grupu Laif laikā neviens pie viņa neesot vērsies ar lūgumu sniegt liecību jebkāda komerciāla vai cita rakstura tiesas procesos.

Vienalga grūti iedomāties, ka šāda vēstule citās tiesvedībās nevarētu tikt izmantota. Grūti arī iedomāties, ka tā varētu kalpot kā galvenais pierādījums. Sekojoši, Ašurkova paziņojums nevarēja veidot visu Žeļezņaka un Ļeontjeva aizstāvības stratēģiju, kā to akcentē Maksims Kacs.

Vienlaikus Ašurkova paustajā - 2017. gada jūlijā uzrakstītajā paziņojumā un nesen Facebook izliktajā skaidrojumā ieraugāmas neatbilstības. Ašurkovs pauž: “Es maz zinu par apstākļiem, kas noveda pie Laif grupas banku licenču atsaukšanas un bankrota. Maniem novērtējumiem nav augstas vērtības, ja tiek izskatīts jautājums par kādām ļaunprātīgām darbībām.”

Tajā pat laikā pašā Ašurkova paziņojumā, akcentē Kacs, atrodami šādi vārdi: “Šīs darbības iekļauj sevī nelikumīgu aktīvu sagrābšanu un melīgus apvainojumus izlaupīšanā, kas analoģiski tiem, ar kādiem sadūrās grupa Laif un tās īpašnieki pēc tam, kad kļuva zināms, ka viņi ar mums sadarbojušies Navaļnija kartes projekta ietvaros.” No šī izriet, ka Ašurkovs sniedzis - lai arī netiešu - situācijas izvērtējumu, būtībā apvainojumus par finanšu grupas izlaupīšanu nodēvējot par melīgiem.

Tāpat būtisks ir jautājums, cik ļoti šādi Ašurkova izplūduši apliecinājumi ar daudziem “iespējams”, kas var palīdzēt atvairīt daudzas apsūdzības, pieļaujami tiesvedībās. Tāpat skaidri ieraugāms interešu konflikts - Volkova intervijā The Financial Times paustais apliecina, ka tie paši cilvēki, kas ir dažādu procesu figuranti, izrādās arī KAF ziedotāji. Paralēli eksistē jautājums, cik daudz Ašurkovs ir informēts par KAF, kuru viņš atstāja 2021. gadā, darbību - lai vispār runātu par tagadējo Žeļezņaka lomu organizācijā un ņemtu vērā viņa šogad pausto.

Snaipera šautenes klikšķi klausulē

Kaca pētījumā tiek izmantots ļoti daudzu dokumentu, ko viņš varēja iegūt vienīgi no pašas Probiznesbank - līgumi, transakcijas. Pēc paša vārdiem, lielāko daļu šo materiālu viņš saņēmis no šīs bankas kreditoru grupas.

Paralēli pirmajām tiesvedībām Savienotajās Valstīs, Polijā, Šveicē, Austrijā, Lihtenšteinā, spēkā pieņēmās vēl viens juridiskā laukuma spēlētājs - Probiznesbank kreditoru grupa, kas iniciēja tiesvedības Krievijā. Bankas īpatnība bija tā, ka tūkstošiem uzņēmēju un organizāciju izmantoja tās kontus savai darbībai; atšķirībā no parastiem noguldītājiem, kuri caur NAA atguva likumdošanā paredzēto minimālo summu, bizness neatguva gandrīz neko; paralēli tam nācās vēl atmaksāt bankā saņemtos kredītus.

Uzņēmēji - neapmierinātie Probiznesbank kreditori - izveidoja iniciatīvas grupu. Atsevišķu kompāniju zaudējumi pēc bankas kraha sastādīja te 2 vai 3 miljonus, te 500 vai 700 tūkstošus, te 10 miljonus rubļu; vienai no tām tie izrādījās īpaši lieli - 1,6 miljardi rubļu.  Kopumā šo neapmierināto kreditoru grupas Probiznesbank kontos, ienākot bankā pagaidu administrācijai, bija iestrēguši 19 miljardi rubļu.

Ieraugot visai netīru spēli bankas sabrukšanas brīdī no valsts puses, uzņēmēju grupa sākotnēji asi vērsās pret NAA un tiem kreditoriem, kas reģistrā iekļuva, pateicoties prasību tiesību pārņemšanai no grupas Laif meitasbankām, uzskatot, ka tādējādi veidojas nepareiza līdzekļu atgūšanas rindas kārtība.

Tiesas prāvas iniciatīvas grupa sāka rosināt 2016. gadā. Formāli pirmā no tām tika uzvarēta kasācijas instancē, kur izlēma - ar kreditoriem jādalās bankas iekšējā informācijā. Šis bija nozīmīgs panākums. “Ja jums nav primāro dokumentu, jūs nevarat doties uz Arbitrāžas tiesu,” atzīmē Grigorjans. “Rakstījām pieprasījumus, saņēmām NAA atteikumus, ar šiem atteikumiem devāmies uz tiesām, sākām no maziem gabaliņiem veidot kopējo pucli, lai atklātu dažādus pārkāpumus.” Sekoja citi panākumi, vienu no tiem Grigorjans apraksta sekojoši:

“Mēs atklājām virkni pārkāpumu, kas notika bankā iekšējās administrācijas darbības laikā - kad kravas mašīnās uz meitasbankām veda naudu. Starp citu, lai to dažādi korupcijas apkarotāji ņem vērā: faktiski šī bija dienesta pilnvaru pārsniegšana. Naudu atdeva šīm bankām par spīti cietušajiem kreditoriem, un tos administratoram bija jāapstrīd bankrota procesā. Lai to apstrīdētu tiesā, man vajadzēja savākt 900 pilnvaras par 5,6 miljardiem rubļu un vest visas šīs prasības ar kravas auto uz Arbitrāžas tiesu.”

“Man sāka zvanīt Žeļezņaks, bezmaz raudādams, ka viņam banku noreiderējuši un atņēmuši,” turpina Grigorjans. “Es vaicāju: “Kurš?” Atbilde: “Tā ir kompānija Kvorum. 2016. gada rudenī satikos ar juristu vārdā Gasanovs, apsolīja Žeļezņaka atbalstu.

Pienāca pavasaris. Viņa juristi man piedāvāja gatavot tiesas procesus, kas kreditoriem kā slimajam garšvielas, kas īpaši ne pie kā nevestu. Pamazām sāku saprast, ka viņiem nedaudz savādāka stratēģija - tā vietā, lai palīdzētu kreditoriem, lai aizvērtu milzīgo caurumu bankā 60 miljardu rubļu apjomā.”

2016. un 2017. gadā, kad kroudfandings no iniciatīvas grupas nenāca, Grigorjans, pēc viņa vārdiem, no Žeļezņaka esot saņēmis 1,1-1,2 miljonus rubļu savas darbības nodrošināšanai - sākot no izdevumiem kseroksam un benzīnam līdz juristu pakalpojumu apmaksai un staigāšanai pa tiesām.

“2017. gada sākumā es sapratu, ka man Žeļezņaka juristi piedāvā iesniegt angažētas prasības, kas pie izrāviena nenovedīs - savukārt aizbēgušajiem banķieriem parādīsies papildus alibi,” turpina kreditoru grupas pārstāvis. “Izskatījās - viņi vēlējās pierādīt, ka viņu banka noreiderota, un šajā nolūkā centās savākt virkni sīku pierādījumu.

Pēc lietu loģikas pēdējā brīdī notikušajai nodokļu maksājumu apstrīdēšanai vajadzēja kļūt par papildus pierādījumu, ka valsts vēlējusies banku iznīcināt, lai papildinātu savu kasi ar miljards rubļiem. Viņi gribēja, lai es to apstrīdētu, taču pateicu, ka es to nedarīšu. 2017. gada jūlijā Žeļezņaks ar saviem juristiem tika aizsūtīts vienu māju tālāk.

[2016. gada] vasarā paralēli juristiem, ko bija stādījis priekšā Žeļezņaks - viņi bija no firmas “Monastirskis, Zjuba, Stepanovs & partneri” -, ar mani sazinājās draugs no institūta laikiem un sacīja: “Ners, tu nevari iedomāties, kas ar tevi grib iepazīties!” Angažētības un drošības interesēs vārdus nesaukšu.

Tā ir ļoti dārga juridiska kompānija, ofiss praktiski pašā Maskavas centrā. Mans institūta draugs paskaidroja: “Es zinu šīs juridiskās firmas šefu, viņi ir Artjoma Čaikas draugi. Viņi vēlas ar tevi iepazīties.” Iegāju pa durvīm, viņi pauda: “Mēs pārstāvam Sergeju Leonīdoviču Ļeontjevu. Mēs gribam, lai jūs presē viņu atbalstītu.” Un piebilda, ka devušies pie Ļeontjeva uz Ņujorku, tomēr viņš tieši par šo viņu iniciatīvu - piesaistīt Grigorjanu - vēl neesot informēts.

Sacīju: “Jūs esat parādijušies divus gadus pēc bankrota, un gribat, lai mēs presei stāstītu, ka esam kopā ar Ļeontjevu? Jūs gribat dot dokumentus no kaut kādiem rezerves serveriem, lai mēs ar tiem dotos uz Arbitrāžas tiesu un uzreiz apgalvotu, kur FDD un NAA nozaguši naudu? Taču ko viņš ir gatavs darīt kreditoru labā?

Ja jūs esat gatavi kaut ko piedāvāt iniciatīvas grupai manā personā, tad esmu gatavs uzklausīt. Ja Ļeontjevs man parādīs noteiktus dokumentus, apstiprinās, ka neko nav zadzis, ka pret viņu tiesas process rosināts nepamatoti, un paskaidros, kur no bankas pazudusi milzu nauda, mēs esam gatavi sadarboties, saprotot, ka gan viņš nonācis nelaimē, gan mums tas vajadzīgs.”

Izgāju laukā un sacīju paziņam: “Smieklīga saruna!” Paziņa atbildēja: “Tev vajag parunāt ar firmas šefu.” Pēc nedēļas ar šo cilvēku satikāmies, teicu:

“Es neticu šīs sarunas nopietnībai. Domāju, jūs gribat mani izmantot un no tā iniciatīvas grupai nebūs nekāda labuma. Kur garantijas, ka man, iesaistoties šādā darījumā, pēc tam cilvēkus, no kuriem man pilnvaras 5,6 miljardu apmērā, nepiemānīs? Darīsim tā - ja tas ir nopietni, tad lai viņš izvieto depozītā nopietnu summu. Viņš taču aizskalojis - taču jūs te sēžat un slavināt viņu. Tad es sapratīšu, ka ar viņu var turpināt par kaut ko runāt.”

Vēl pēc dažām dienām šis šefs man pauda: “Es taču teicu - tu velti ar Žeļezņaku… “ Es sacīju: “Bet kas noticis?” Atbilde: “Nekas. Mēs parunājām ar Ļeontjevu, viņš sacīja - velti patraucējāt, viņš jau tāpat bez Žeļezņaka cenšoties kaut kādus uzdevumus risināt.”

Pārnācu mājās, zvanīju Žeļezņakam, uzsākot sarunu rupjiem vārdiem: “Izrādās, jūs ar Ļeontjevu gada garumā esat ar mani manipulējuši un es izskatos pēc kaut kāda puišeļa, kurš jums atrodas kabatā? Kāpēc tu uzskati, ka savu lēto spēli turpināsi un turpināsi, bet es ļaušu sevi padarīt par muļķi!?” Un es atsaucu visas pilnvaras, kas atradās pie viņa juristiem.”

Sadarbību ar Žeļezņaku tiesu jomā Grigorjans esot pārtraucis 2017. gadā. Viņa vadītā iniciatīvas grupa 9 gadu laikā atguvusi 40,5% kontos palikušo atlikumu - uzreiz pēc bankrota saņemto 13% vietā. Cīņa nebija viegla: Grigorjans atceras, kā reiz saņēmis zvanu, kad klausulē bija dzirdams snaipera šautenes radīto trokšņu ieraksts. Tas bija mājiens, ka viņš var kļūt par “otru Magņitski”.

Kopš 2021. gada beigām Nersess Grigorjans gatavojas tiesāties ar bankas akcionāriem Lihtenšteinā un Savienotajās Valstīs: “Domāju, ka dažādus puišus sagaida daudzi pārsteigumi. Varbūt pēc kāda laika arī sankciju nebūs. Kopš pašas pirmās dienas, kad mēs sākām, nepastāvēja nekādu garantiju, ka mēs gūsim jebkādus panākumus, ka mēs panāksim nozīmīgu līdzekļu atmaksu.

Uzskatu, ka atgūtais ir sasniegums, jo viss varēja tikt izzagts un mēs nedabūtu gandrīz neko. Ja nebūtu iniciatīvas grupas, nebūtu cīņas ar NAA, ja nebūtu darījumu apstrīdēšanas, ja mēs rēķinātos ar dažāda veida apvainojumiem un “buldozeru rullējumiem”, mums varētu pārmest: “Lūk, tur daudz nozagts, bet jūs negribējāt cīnīties!”

Helikopteri virs bankas ofisa

Ar Probiznesbank sen saistīti nozīmīgu personu vārdi, ko Kaca filmā un pētījumā neieraudzījām un nedzirdējām. Lielo Probiznesbank kreditoru uzskaitījumu nereti uzsāk, pieminot Kamo Avagumjana vārdu. Pirmkārt, viņam kopā ar Aleksandru Varšavski pieder Avilon - milzīgs Krievijas auto holdings, kas 2002. gadā kļuva par Ford un Mercedes Benz oficiālo dīleri; tā portfelī tagad vairāk kā 50 auto zīmolu.

Automobiļus, sākot no Rolls Royce, Bentley, Aston Martin, Ferrari, Bugatti, Avilon ilgus gadus piegādā arī oficiālām valsts institūcijām, tostarp arī spēka struktūrām: Iekšlietu ministrijai, FDD, Ģenerālprokuratūrai, kā arī Prezidenta administrācijai.

Saskaņā ar pētniecības žurnālistu apvienības OCCRP aprēķiniem, laikposmā no 2011. līdz 2017. gadam Avilon slēdzis ar valsti kontraktus par ne mazāk kā 17 miljardiem rubļu. 2017. gadā OCCRP rakstīja, ka Avagumjanam un Artjomam Čaikam, ģenerālprokurora Jurija Čaikas vecākajam dēlam, Halkidiki pussalā, Grieķijā, pieder pieczvaigžņu hotelis Pomegranate Wellness Spa.

Avilon biznesa aizsācējs bija Varšavskis, kura paziņu lokā ātri parādījās Vladimirs Kolokoļcevs. Viņš savulaik ieņēma augstu amatu Iekšlietu ministrijas struktūrās Maskavas Dienvidaustrumu apgabalā - tieši tur tika uzbūvēts biznesa centrs Avilon Plaza. Daļā no šīs celtnes izvietojās Probiznesbank galvenais ofiss - tā kļuva par pamatbanku Avagumjanam un Varšavskim.

Uz Avilon Plaza regulāri lidoja helikopteri, un, uzmanīgāk vērojot, varēja ieraudzīt, kā no tiem izkāpj bijušā FDD direktora Nikolaja Patruševa dēls Dmitrijs, premjera pirmais vietnieks Igors Šuvalovs, bijušais hokejists un Valsts domes deputāts Vladislavs Fetisovs, ģenerālprokurors Jurijs Čaika un viņa ģimene, noslēpumainie Federālā apsardzes dienesta darbinieki. Viņi visi arvien tuvāk sapazinās, kļuva par tikko Maskavā parādījušos, visjaunāko auto marku īpašniekiem, saņēma dāvanas. “Šuvalovs no turienes “nelīda laukā”, tas bija viens liels tusiņš,” izdevumam The Bell pastāstīja bijušais Varšavska darījumu partneris.

Vienudien klienti Varšavskim sacīja apmēram šādus vārdus: “Mēs tev iedosim partneri, kas palīdzēs sakārtot visus jautājumus un būtībā būs mūsu uzticības persona. Viņu sauc Kamo Avagumjans, atdod viņam 50% no biznesa. Šis ir cilvēks, kas jau vairākus gadus “frontējis” Čaikas ģimeni.”

Biznesu Avagumjans un Varšavskis vadīja caur Kipras ofšoriem MaxBond Ltd un Avilon Holdings Ltd. Tieši tad, kad daļa uz Avagumjana vārdu tika noformēta oficiāli, Avilon sāka saņemt milzu pasūtījumus no specdienestiem, spēka struktūrām, ierēdņiem automobiļu iegādei.

2021. gadā, kad vēl tika publiskota šāda statistika, Avilon ieņēmumi pārsniegs 151 miljardu rubļu. Pēc kara aizsākšanās tieši Avilon izrādīsies tā kompānija, kas iegādāsies Volkswagen aktīvus Krievijā, kuru vērtība - 210 miljardi rubļu - pārsniedz visus Avilon gada ieņēmumus. Paies vēl daži mēneši, un Avilon nopirks Hyundai rūpnīcu Krievijā, kuras gada ienākumi tobrīd sastādīs 206 miljardus rubļu. Ja aplūkot darījumu struktūru, Avilon šos uzņēmumus iegādāsies nevis par saviem, bet gan pilnībā par Sberbank līdzekļiem; un tūlīt pat Krievijas Volkswagen un Hyundai pāries Sberbank bilancē.

Ar skaidru naudu piebāztās somas

Avagumjans Žeļezņaku dēvēja par savu draugu un baņķiera pārstāvjiem nodeva ar skaidru naudu piebāztas somas. Šos līdzekļus investēja vai nu finanšu grupā Laif, vai ar to saistītajos ofšoros; pēc gada ieguldījumi atgriezās ar 10-14% pieaugumu. Tā turpinājās vairākus gadus, šajā laikā tikai draugi no Avilon perimetra un ar viņiem saistītie cilvēki procentos no banķieriem saņēma vairāk kā 100 miljonus dolāru, minēts ASV tiesvedības materiālos. Kas bija šie cilvēki? Piemēram, 4 miljonu dolāru vekselis tika izsniegts Diānai Karapetjanai, Krievijas ģenerālprokurora vietnieka Saaka Karapetjana (gāja bojā helikoptera katastrofā 2018. gadā) meitai.

Starp citu, šī shēma ārkārtīgi atgādināja citā kredītiestādē Vņešprombank notiekošo - arī tur par skaidro naudu dolāros maksāja 12-14% gadā. Arī tā bija viena no Krievijas Top 50 bankām, kas sniedza pilnu pakalpojumu spektru, arī tās diagnoze bija atskaišu falsifikācija un caurums aktīvos; tai licence tika atņemta 5 mēnešus vēlāk, nekā Probiznesbank - 2016. gada janvārī.

2010-o vidū, kad centrobankas vadītāja Elvīra Nabiuļļina nodarbojās ar Kreivijas banku sektora iztīrīšanu, populārs kļuva termins “keptīva banka”. Visbiežāk par keptīvām sauca bankas, kuras, korekti izsakoties, tika izmantotas pašu līdzekļu pārdalei un savstarpēji saistītu kompāniju līdzekļu piesaistei no malas. “Lielāko daļu no keptīvajām bankām, kuru akcionāri naudu no bankas kabatas pārvietoja savā, centrobanka tolaik slēdza, atsaucot licences. Ar ko no šīm bankām atšķīrās Probiznesbank? Ne ar ko,” saka Iļja Šumanovs.

Lai saprastu, kā interesēs Probiznesbank banķieri strādāja, var salīdzināt divus skaitļus tikai šīs kredītiestādes ietvaros vien: visiem bankā naudu izvietojušajiem pēc licences atsaukšanas un kraha nodarītais kaitējums 2015. gadā tika novērtēts par aptuveni 300 miljoniem dolāru. Savukārt baņķieru saistības Avilon īpašnieku un viņu augstu stāvošo paziņu priekšā, saskaņā ar ASV tiesvedības materiāliem, sasniedza gandrīz 100 miljonus dolāru.

Kas bija šis Kamo Avagumjans, kuram apkārt kā pēc burvju nūjiņas mājiena sāka parādīties daudzmiljonu biznesi? Viņš - armēņu sabiedrībā nozīmīga figūra: savulaik Armēnijas Ģenerālprokuratūras pārstāvis Krievijā; viens no viņa dēliem strādājis Krievijas Ģenerālprokuratūrā. Rakstīja, ka uz Kamo Krievijā notikušajām kāzām ieradies Armēnijas prezidents Seržs Sargsjans.

Pēc ierašanās Krievijā Avagumjans sadraudzējās ar vairākām ietekmīgām personām: ģenerālprokurora Čaikas leģendārajiem dēliem, tālaika FDD Ekonomiskās drošības dienesta pārvaldes “K” vadītāju Viktoru Voroņinu, nākamo Maskavas apgabala gubernatoru Andreju Vorobjovu. Visi šie cilvēki dažādā laikā kļuva par skaļu korupcijas skandālu figurantiem.

Prokuroru melnā kase

Uz bieži minēto pieņēmumu, ka Probiznesbank glabājusies prokuroru slepenā kase, un Grigorjans cenšoties to atgūt, bankas kreditoru pārstāvis attrauc: “Kāda gan cilvēku, kas iekrita ar vekseļiem, saistība ar bankas reģistru! Tā dēvētais prokuroru slepenais fonds bankā nevarēja nonākt. Ja atnestu naudas maisus ar naudu, pašai bankai, ievērojot principu know your client, nāktos skaidrot avotus, un centrobanka uzdotu jautājumu - kas tā par fizisku personu, kas izvietojusi, teiksim, 5 miljonus dolāru uz norēķinu konta?

Žeļezņaks vadīja topofisu darbam ar VIP klientiem, kuru starpā bija arī šie prokuroru grupas cilvēki. Lūk, uz turieni skaidru naudu nesa dažādi cilvēki - nezinu, varbūt sākot no kriminālām aprindām un beidzot ar spēka struktūru pārstāvjiem. Viņiem tika izsniegts vekselis, pasvītroju - nevis Probiznesbank, bet gan ofšora vekselis. Vienkārši papīriņš. Cilvēki ticēja uz vārda, saņēma šo vekseli uz rokas un mierīgi devās gulēt, droši vien viņiem kādu laiku noteiktus procentus maksāja. Taču banka plīsa, Žeļezņaks un Ļeontjevs aizbēga.

Ja pēc bankas kraha cilvēks ierodas ar vekseli, ko izrakstījusi, teiksim, kāda slēgta akciju sabiedrība ZAO Finansovaja gruppa Laif, viņam NAA saka: “Klausieties, jūs esat atnācis uz nepareizu adresi. Kāda gan mums darīšana par šiem vekseļiem? Mēs esam atklāta akcionāru sabiedrība OAO AKB Probiznesbank. Dodies pie slēgtās akciju sabiedrības, pie tāda un tāda ofšora, un prasi savu naudu viņiem.”

Šie cilvēki nekādi nav uzskatāmi par Probiznesbank klientiem, manā rīcībā ir bankas reģistri. Te ir darīšana ar tā dēvēto aizbilanci, kad kaut kādas miglainas lietas norisinās aiz bilances robežām. Tas nav bankas perimetrā.”

“Atradās atlikumi sabiedrības ar ierobežotu atbildību Avilon kontos - nevis fizisku personu Varšavska un Avagumjana kontos,” piemetina Grigorjans. “Pirmkārt, uzskatu, ka šiem cilvēkiem iniciatīvas grupa nebija vajadzīga. Otrkārt, uz tā fona, ko viņi ar vekseļiem tur pazaudēja - precīzu summu nezinu, tiek pieminēti 100 miljoni dolāru -, kontos palikušie 60 miljoni rubļu izskatās pēc kapeikām. Avagumjans un Varšavskis nav vēlējušies mani uzrunāt. Viņi tiesājās paši par sevi, mēs, parastie bankas kreditori, tiesājamies paši par sevi.”

Tas ir satriecoši, cik Žeļezņaks izdevumam The Insider vienkārši un atklāti skaidro aizbilances skaidrās naudas, ko nodēvē par “ārējo kontūru”, eksistenci - tā esot bijusi vajadzīga investīciju mērķu realizēšanai, proti, bankai esot bijis sarežģīti nodarboties ar biznesu reālajā sektorā. To uzņēmējdarbības veidu starpā, ar kuriem gribējusi nodarboties Probiznesbank, Žeļezņaks uzskaita developmenta projektus, faktoringu, lombardus.

Vārdu sakot, viņš neslēpj, ka faktiski kontrolējis biznesus, kas nav saistīti ar banku, un vienlaikus tos kreditējis un guvis peļņu, lieliski apzinoties, ka to aizliedz likumdošana. Bijušie bankas līdzīpašnieki atzinuši, ka šajās investīcijās citstarp izmantojuši čemodānos atnesto skaidro naudu, bieži vien apšaubāmas izcelsmes līdzekļus transformējot legālos ienākumos.

Izdevumam The Insider Žeļezņaks un Ļeontjevs pastāstīja, ka nozīmīga līdzekļu daļa, ko banka piesaistīja savām investīcijām, bija Krievijas prokuratūras darbinieku, viņu radinieku un draugu (šāds uzskaitījums pats par sevi jau ir mājiens uz naudas koruptīvu izcelsmi) “melnā kase”. Šos līdzekļus Probiznesbank daļēji pārvirzīja arī uz ofšoru kompānijām, lai daļu no tiem atgrieztu jau subordinēto kredītu veidā, savukārt daļu apgrozīja riskantās operācijās.

Viens no būtiskākajiem Probiznesbank menedžmenta investīciju piesaistes veidiem bija ar to banku savdabīgi saistītu kompāniju vekseļu pārdošana. Kā apgalvo Žeļezņaks The Insider, tie tikuši izrakstīti ar pašas bankas garantijām. Vekseļiem bija ļoti augsts ienesīguma procents valūtā, ievērojami pārsniedzot ierastās iespējas pelnīt ar dolāriem 1-4% gadā, kā tas bija 2010-o pirmajā pusē Maskavā.

Liecībās, kuras Ļeontjevs sniedza ASV tiesā, viņš tik augstu vekseļu procentu ekonomisko lietderību skaidroja ar to, ka ikviens miljons dolāru, kas tādā veidā piesaistīts bankas kapitālam, devis iespēju izsniegt tradicionālos kredītus par 10 miljoniem dolāru. Pavisam caur šādiem vekseļiem, pēc Žeļezņaka teiktā, tika piesaistīti vairāk kā 300 miljoni dolāru. Pašā Probiznesbank īpaši neslēpa, ka šie līdzekļi - prokuratūras darbinieku melnā skaidrā nauda.

Pieņemts uzskatīt, ka skaidra nauda nozīmē kukuļus, neoficiālo procentu no darījumiem, pelēkās algas. Avilon un citu auto dīleru specifika - tie bieži saņem skaidru naudu. Arī tad, ja klients ieradies iegādāties automobili ar karti, viņam pasaka - dodies uz bankomātu, jo komisija par ekvairingu ievērojami augstāka, nekā par inkasāciju. Un arī procentu desmitdaļas par pašu inkasāciju iespējams ieekonomēt, ja nauda pēc saņemšanas tiek ienesta tieši bankā. Viss ar skaidro naudu nav tik viennozīmīgi, kā pirmajā acu uzmetienā šķiet - tādējādi ar automobiļu pārdošanu gūta skaidra nauda var izrādīties labs aizsegs, piemēram, prokuroru un citām melnajām kasēm.

Kā paskaidro Žeļezņaks, galvenie vekseļu pircēji bijuši kompānijas Avilon beneficiari. Vekseļi tikuši izrakstīti gan uz Avagumjana radinieku, gan arī uz citu Avagumjanam un Varšavskim pietuvinātu personu vārdiem. No Žeļezņaka paskaidrojumiem izriet, ka daļa līdzekļu, ko izvietoja Avagumjans un viņam apkārtējie, piederējusi citām personām. Pēc Probiznesbank līdzīpašnieku pieņēmuma, šo naudas līdzekļu izcelsme saistāma ar Ģenerālprokuratūru.

Visus apkalpojis bankas VIP departaments, kas gandrīz pilnībā bija noorientēts uz šo klientu grupu. Viena no departamenta vadošajām darbiniecēm The Insider pastāstīja, ka reizēm sākusi jaukt, kur īsti strādā - Avilon vai Probiznesbank, jo 80% no sava laika esot veltījusi Avilon klientiem. Sarunā Ļeontjevs sākotnēji uzstāja, ka skaidras naudas saņemšanas gadījumā bankā stingri pārbaudījuši tās izcelsmi, taču, pēc darbinieces teiktā citēšanas, ka nekādi jautājumi par līdzekļu izcelsmi pat netika uzdoti, nesāka to noliegt un paziņoja, ka “par to uzzinājis vēlāk”.

Bijusī VIP departamenta darbiniece pastāstīja - un pēc tam Žeļezņaks to apstiprināja -, ka attiecības ar Avagumjanu un Varšavski attīstījušās līdz līmenim, kad tās iespējams raksturot ar vārdu “ģimeniskas”, līdz pat mājsaimnieču - filipīniešu - personisko finanšu apkalpošanai. Laika gaitā Avagumjana cilvēki sākuši komandēt bankas darbiniekus, “izgriezt viņiem rokas”. Piemēram, reiz Boriss Zujevs pieprasījis izrakstīt viņam vekseli uz vārda “B. Zujevs”, bez vārda un tēva vārda atšifrēšanas. To arī izdarīja, lai gan tas bija nelikumīgi. Avagumjans šai darbiniecei sacījis: “Mazāk zini, saldāk guli.”

Tas, ka faktiski Probiznesbank apgrozījusi galvenokārt tieši prokuroru melnās kases naudu, atklājās dažādās jurisdikcijās notiekošajos tiesas procesos. Aleksandrs Žeļezņaks apgalvo, ka Probiznesbank licences atsaukšanas brīdī Avagumjana un Varšavska draugiem un radiniekiem piederējušas investīcijas apmēram 80 miljonu dolāru apjomā. Ievērojama daļa Avagumjana un Varšavska personisko ieguldījumu uz to brīdi bijusi iztērēta nekustamajam īpašumam, jahtai un lidmašīnām.

Formāli Avagumjanam esot palikuši vekseļi par 30 miljoniem dolāru uz sava vārda, apmēram tikpat daudz - Avilon. To apgalvo pats Žeļezņaks, to apstiprina arī amerikāņu tiesu materiāli. Saskaņā ar Žeļezņaka pausto, šie 30 miljoni faktiski piederējuši Palamarčukam, Čaikām, Karapetjanam, Voroņinam. Tieši par šiem 30 miljoniem dolāru arī bija strīds Ņujorkas tiesās. Un tomēr - vai tiešām runa ir par visām somām un čemodāniem, kuros sabāztā skaidrā nauda cirkulēja aizbilancē?

“No Probiznesbank nozaga ievērojami vairāk, nekā Maksims parādīja savā filmā, iespējams, no bankas zaga arī citi cilvēki,” komentē Aļeksašenko. “Lai arī, kad zog bankas prezidents un valdes priekšsēdētājs, domāju, viņi seko līdzi, kurš un cik daudz zog.”

“Nezinu, no kurienes ņemts skaitlis “300 miljoni dolāru”. Varbūt arī prokuroru līdzekļi sastādīja 300 miljonus, taču “neprokuroru” - citu spēka struktūru pārstāvju, lielu uzņēmēju un citu interesantu personu - naudas bija ievērojami vairāk. Pēc manām aplēsēm, tie varētu būt 40 miljardi rubļu. Skaidrs, ka nav runas par 300 miljoniem dolāru, bet gan par ievērojami lielāku apjomu,” attiecībā uz melno kasi uzskata par svarīgu piemetināt Nersess Grigorjans.

“KAF atbildē pozitīvais bija tas, ka viņi atzina ar prokuroriem saistīto stāstu,” piebilst Iļja Šumanovs. “Mēs jau agrāk zinājām, ka Kamo Avagumjans un Avilon turēja Probiznesbank prokuroru melno kasi. Acīmredzami, ka ar to vien jau pietiekami, lai mēs par Žeļezņaku un Ļeontjevu kopumā runātu kā par cilvēkiem, kuri palīdzēja skalot naudu tiem, pret kuriem pats Navaļnijs veica izpēti. Par [Saaku] Karapetjanu, Čaiku un Avilon KAF jau bija publicējis pētījumus - un viņu naudas līdzekļi nonāk bankā, kas saistīta ar vēlāk šajā fondā amatus ieņēmušiem banķieriem.”

Ja jau nākas runāt, ka Žeļezņaks un Ļeontjevs saistīti ar Ģenerālprokuratūras pārstāvjiem, kas uz bankas ofisu nesuši naudu, bet KAF pētījusi korupciju Ģenerālprokuratūrā, tad neapšaubāmi ētiskā dilemma pastāv. Probiznesbank skaloja prokuroru skaidro naudu. Šis stāsts sen bija zināms, sen tiesās šī informācija bija darīta zināma.

Saruna Londonā

Kad pēc Probiznesbank kraha VIP kreditoru nauda “uzkārās”, uz pārrunām ar finanšu grupas līdzīpašniekiem uz Londonu aizlidoja Varšavskis kopā ar Izmeklēšanas komitejas Galvenās darbības nodrošināšanas pārvaldes priekšnieka vietnieku Borisu Zujevu, pārstāvot ģenerālprokurora Jurija Čaikas intereses.

Londonas sarunas ar Ļeontjevu ierakstā labi izdzirdams, ka Varšavskis ir tikai nomināla persona: “Saproti, es nevaru tāpat vien [bez garantijām] lidot atpakaļ uz Maskavu. Viņi man galvu noraus. Es nezinu, kas notiks, pat domāt par to negribu.” Pārrunu būtība - naudu zaudējušie kreditori ar plašiem sakariem spēka struktūru un ierēdņu vidē vēlas garantijas, ka tiks atgriezti viņu miljoni.

Attiecībām starp viņiem un banķieriem bija neformāls raksturs, pārvaldīšanā tika nodota skaidra nauda. Kad viesi cenšas Ļeontjevu kaunināt par pazudušajiem līdzekļiem, viņš pasaka skaidri un gaiši: “Vistu, kas dēja zelta olas, nožņauguši.” Klienti ar iespaidīgiem sakariem nav spējuši banku paglābt, un licence tai, neraugoties uz visiem viņu pūliņiem, atsaukta - tāpēc arī biznesa vairāk nav.

Baņķieru pārrunās un darījumos ar prokuroru grupas pārstāvjiem likumdošana bija atradusies kaut kur dziļā fonā, līdz ar to Avilon īpašnieki amerikāņu tiesās pret Ļeontjevu neguva panākumus: uz viņu rokās esošajiem vekseļiem (parādzīmēm) nebija ne vien baņķieru parakstu, nebija arī pašu Avilon īpašnieku parakstu.

Toties diktofonā slepeni ierakstītajās sarunās bija mājieni uz krimināllietu rosināšanu pret banķieriem Krievijā, kas viņiem deva pamatu stāstīt plašsaziņas līdzekļiem un tiesām par draudiem no augstu stāvošu ierēdņu puses. Kā arī to, ka krimināllieta pret Žeļezņaku un Ļeontjevu ierosināta ne tālab, ka no bankas aizpludināta nauda, un ne tāpēc, ka cietuši bankas klienti, bet gan baņķieru politisko sakaru ar Navaļniju dēļ. Pie tam turpmākā Krievijas spēka struktūru pārstāvju un ierēdņu rīcība savu interešu īstenošanā vēl vairāk samezgloja situāciju, to arvien vairāk ievirzot politiskā dimensijā.

Kad NAA, kuras uzdevums ir panākt naudas atgriešanu noguldītājiem, iesniedza ASV tiesā prasību pret Ļeontjevu, tā nespēja izdomāt neko labāku, kā piesaistīt Krievijā notiekošajai tiesvedībai pret Probiznesbank Andreja Pavlova juridisko kompāniju Kvorum. Viņš kopš 2017. gada pakļauts ASV sankcijām saistībā ar “Magņitska lietu”, kas amerikāņu tiesnesi darīja uzmanīgu.

Līdztekus Krievijā pret banķieriem aizsāktā kriminālprocesa dokumentus parakstīja ģenerālprokurora vietnieks Viktors Griņs, kas tika sankcionēts tieši šīs pašas - Magņitska - lietas sakarā. Amerikāņu tiesa ne īpaši ieklausījās Ļeontjeva argumentos, ka viņam grib atņemt naudu par labu sankcijām pakļautiem ļaudīm, tomēr vienalga ņēma vērā, ka Krievijas varas iestādes tiesvedībai piesaista šādus personāžus.

Savdabīgi, ka viens no ekspertiem, kurš savukārt pārstāvēja Ļeontjeva pusi Ņujorkas tiesā, bija Krievijas juridiskās firmas Monastirskis, Zjuba, Stepanovs un partneri. Kompānija pazīstama arī ar to, ka viens no tās partneriem ir Dmitrijs Lovirjovs, ir ģenerāl pulkveža Jevgēņija Lovirjova, kurš vada FDD organizācijas un kadru departamenta darbu, dēls.

“Puiši, es to atcerēšos!”

Finanšu grupas kreditoru tiesāšanās pret Žeļezņaku un Ļeontjevu rit un ritēs dažādās pasaules malās. Kacs piemin tikai vienu aktīvistu - maza mēroga uzņēmēju pārstāvi Grigorjanu. Taču kas ir lielie kreditori un nelabvēļi? Kāpēc viņu interesēs strādā juristi, kuri cenšas arestēt līdzekļus dažādās Eiropas jurisdikcijās? Diez vai tie ir ventilatoru uzstādītāji, kafejnīcu un frizētavu īpašnieki.

Ja nauda tikusi nozagta - lai arī finanšu strīdos atšķirība starp “nozaga” un “pazaudēja” nav pārlieku būtiska - un runa ir par lielu kreditoru strīdu par lieliem līdzekļiem, tad situācija sāk izskatīties pavisam savādāka. Piemēram, Kacs nesaka, kas ir noslēpumainais prasītājs Lihtenšteinā, kurš cenšas attiesāt ar Probiznesbank saistīto naudu.

Runa ir par kompāniju grupu, kas saistītas ar uzņēmējiem Tiščenko, tēvu un dēlu. Formāli prasītājs bijis mazpazīstamā un tagad jau likvidētā Maskavas organizācija ar ierobežotu atbildību Trakservis 36. Ar šiem pašiem biznesmeņiem saistīta virkne kompāniju, no kuriem vairākas apgroza desmitiem miljonu rubļu. Tēvs - Viktors Tiščenko - šobrīd ir 7 organizāciju dibinātājs un 9 organizāciju vadītājs, savukārt dēls - Staņislavs Tiščenko - 7 organizācijās ir dibinātājs, 5 organizācijas vada.

Diskusijās īpaši tiek akcentēts, ka ar abiem Tiščenko saistītajā grupā atrodas arī kuģubūves rūpnīca Volga. Pirms gadu desmita tā slēgusi kontraktu ar Aizsardzības ministriju. No otras puses, Krievijā ir 3 tieši uz militāru peldlīdzekļu ražošanu orientēti lieli uzņēmumi, paralēli ik pa laikam militāros tenderos uzvar daudzi vidējie un mazie uzņēmumi, pie kādiem pieskaitāma Ņižņijnovgorodas Volga.

Rūpīgi izvētījot, šī uzņēmuma akcionāru sarakstos ieraugāma kompānija Vei M, kas kā prasītāja uzstājās Lihtenšteinas tiesā. Pētot Vei M dibinātājus, parādās Viktora Tiščenko vārds.

Par uzņēmuma Volga atslēgas figūru tika uzskatīts aizsaulē aizgājušais Igors Reničs, kādreizējais Krievijas prezidenta pilnvarotā pārstāvja Dienvidu Federālajā apgabalā galvenais federālais inspektors, kādreizējais Krievijas un Baltkrievijas Savienotās valsts valsts sekretāra aparāta vadītāja vietnieks. Reničam, pašam klāt neesot, Probiznesbank nopirka Bentley un aizdzina auto uz šī sava VIP klienta ārpuspilsētas māju.

“Nav nekāds noslēpums, ka arī Reničam bija vekseļi, kuriem viņš nedzinās pakaļ un par kuriem netiesājās - viņš bija visai turīgs uzņēmējs,” pauž Grigorjans. Lai kā nebūtu, ja viens no prasītājiem pret Ļeontjevu Eiropas tiesās ir tuvs bijušam Kremļa ierēdnim, tad stāstam par līdzekļu atgūšanu kārtējo reizi iespējams piešķirt papildu politisku nokrāsu.

Nebūtu korekti Kaca pētījumā nepieminēto personu sarakstā izlaist vismaz vēl vienu cilvēku. Žeļezņakam un Ļeontjevam bankā savulaik bija partneris, kuram piederēja piektā daļa un kuru “izdzīvoja” no bankas. Laika gaitā viņš kļuva par vienu no ievērojamākajiem Krievijas tā saucamajiem “valsts banķieriem”, kuram milzu ietekme uz NAA lēmumiem. Eksistē satriecoša insaideru leģenda: notika tikšanās Kipras restorānā, kur šim cilvēkam piedāvāja 7 miljonu dolāru čeku par viņa daļu bankā; viņš čeku vienkārši saplēsis, sakot: “Puiši, es to atcerēšos!” Nav izslēgts, ka tiešām atcerējās.

Tiesvedību karuselis

Nereti publiskajā telpā vēl sastopams viedoklis, ka ASV tiesa par Probiznesbank aizpludinātajiem līdzekļiem sen notikusi un tā pasludinājusi noliedzošu spriedumu - un it kā viss skaidrs. Tomēr Ņujorkas Dienvidu apgabala tiesa skatīja civiltiesisku strīdu pilnīgi citā jautājumā - starp tiem, kas aizdeva skaidru naudu darbībai ofšoros un attiecīgi tās ņēmējiem, fiziskām personām. Prasītāji sākotnēji nebija klienti, kuru līdzekļi iestrēga Probiznesbankā, bet gan personas, kuras skaidru naudu dolāros ieguldīja par 10-14% gadā tieši ofšoru firmās, kas piederēja bankas īpašniekiem un menedžeriem, kuri solīja gūt lielus procentus ar treidinga operācijām.

2015. gadā Ļeontjevs un Varšavskis esot aizvadījuši veselu dienu Avilon līdzīpašnieka Varšavska ofisā, rakstīja The Financial Times. Varšavskis, pēc Ļeontjeva vārdiem, esot prasījis viņam garantijas, ka Ļeontjevs personiski atgriezīs viņa un citu VIP klientu ieguldījumus, pret kuriem viņi saņēmuši vekseļus. Pēc tam Ļeontjevs un Varšavskis divreiz tikās ārzemēs - Londonā un Ņujorkā, un Varšavskis joprojām prasījis atdot naudu.

2016. gadā banķieris Ņujorkas Dienvidu apgabala tiesā aizsāka prāvu pret Varšavski, pieprasot pēdējam aizliegt pieprasīt no Ļeontjeva vekseļu atmaksāšanu. Pēc kā pret Ļeontjevu pretprasību Ņujorkas Augstākajā tiesā par kompensāciju 57,6 miljonu dolāru apmērā iesniedza Kamo Avagumjana dēls Karens, uz kura vārdu tika izrakstīti daži ar Ļeontjevu saistītu ofšoru kompāniju vekseļi. Baņķiera aizstāvības pozīcija balstījās uz to, ka Vermenda un tamlīdzīgas firmas viņam nepiederot.

Vispārīgos vārdos Varšavskis un Avagumjans jaunākais pauda Ļeontjevam: “Tās bija tavas kompānijas, kas mums izsniedza vekseļus, un tu personiski atdod mums naudu!” Tiesas secinājums vispārējos vārdos: “Kāpēc esat atnākuši pie mums, runa taču ir par Kipras ofšoriem, tātad Kiprā arī tiesājaties. Un kādā sakarā gan šeit Ļeontjevs - viņš taču ir fiziska persona.”

2017. gadā Lihtenšteinas prokuratūra pēc Krievijas Izmeklēšanas komitejas pieprasījuma sāka iepriekšēju izmeklēšanu saistībā ar aizdomām par naudas skalošanu. 2017. gada oktobrī tiesa pieņēma lēmumu arestēt Lihtenšteinas bankas Frick & Co Ļeontjeva kontos atrodošos 105 miljonus dolāru.

Tomēr 2022. gada februārī, divas nedēļas pirms Ukrainas kara sākšanās Lihtenšteinas Augstākā tiesa atzina, ka Ļeontjeva vajāšanai Krievijā ir politisks raksturs. Nozīmīgs arguments izrādījās Polijas tiesas lēmums par politiskā patvēruma piešķiršanu bijušajam Probiznesbank viceprezidentam Aļeksejevam. Nākamajā mēnesī Lihtenšteinas prokuratūra pārtrauca pret Ļeontjevu ierosinātās krimināllietas izskatīšanu.

“Attiecībā uz ekstradīcijas gadījumu mēs redzējām fokusu pokusu,” secina Grigorjans. “Polijas tiesa lēmumā raksta, ka, iespējams, lietai ir politisks raksturs. Savukārt Lihtenšteinā “iespējams” pārvēršas par “precīzi noskaidrots”. Bez tam nozieguma faktu nedrīkst vērtēt, vadoties no ekstradīcijas tiesas materiāliem, jo sai tiesai ir ļoti šaura kompetence.”

Uz jautājumu, vai Probiznesbank kreditoriem vispār ir iespējas atgūt savus līdzekļus, bijušais Krievijas bankas valdes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Sergejs Aļeksašenko atbild sekojoši: “Cerības var parādīties vienīgi tajā gadījumā, ja Lihtenšteinā iespējams pārskatīt tiesas, kas pārtrauca izskatīšanu, lēmumu. Tā apstādināja procesu, pasakot, ka Ļeontjeva apsūdzība esot politiski motivēta, līdz ar to lieta netiek caurskatīta. Ja pēc apelācijas notiks tieši šī jautājuma otrreizēja izskatīšana, tad droši vien bankas kreditoriem parādīsies iespēja aizstāvēt savas tiesības.”

2022. gada aprīlī vienam no Probiznesbank kreditoriem tika atteikts atsākt izmeklēšanu; mēnesi pēc Maksima Kaca filmas parādīšanās tagad šim kreditoram tomēr atļauts iepazīties ar pret Ļeontjevu agrāk rosinātās lietas materiāliem, kas bija negaidīts pavērsiens - iepriekš prasītājiem tas tika noliegts.

2018. gadā NAA un centrobanka savukārt palūdza amerikāņu tiesu uzlikt Ļeontjevam par pienākumu sniegt liecību un publiskot ar viņu saistīto kompāniju dokumentus saistībā ar Probiznesbank bankrota lietu. Izskatot lietu, tiesnese daļēji apmierināja NAA prasības, tomēr savā lēmumā iekļāva atrunu - “tiesa nav palikusi akla” pret Ļeontjeva apgalvojumiem, ka NAA pieprasa informāciju mērķiem, kas atšķiras no sākotnēji pieteiktajiem.

Jau pēc tam, kad tiesnese bija pasludinājusi verdiktu ar šo atrunu, Ļeontjeva advokāti izvirzīja prasību, lai lēmumā tiktu fiksēts, ka NAA apgalvojumi par Ļeontjeva īstenoto bankas izzagšanu neatbilst patiesībai un NAA tiktu atteiktas tiesības rosināt pret viņu procesus.

Uzstājoties Ņujorkas Dienvidu apgabala tiesā, Ļeontjevs tiesnesei Sārai Netbērnai paziņoja, ka lieta pret viņu ir politiski motivēta, bet Probiznesbank bankrotu iniciējuši Krievijas varas pārstāvji. Uzstāšanās protokolā banķieris apgalvo, ka Probiznesbank tikusi ekspropriēta tādēļ, ka viņam bijuši sakari ar ASV varas iestādēm un Alekseju Navaļniju.

Sakarus ar ASV institūcijām Ļeontjevs pamato arī ar epizodi, ka pēc tam, kad kopā ar Citi Bank viceprezidentu Kremlī 2002. gadā Vladimiram Putinam un Džordžam Bušam nodevis rekomendācijas banku reformu jomā, viņš atbildējis uz ASV prezidenta Džordža Buša uzdotajiem jautājumiem. Banķieris sacīja, ka pēc pasākuma “viens no Kremļa padomniekiem privātas tikšanās laikā ar banķieriem” sācis Ļeontjevu kritizēt par viņa dialogu ar Bušu. Pēc kā Probiznesbank eksprezidents, pēc paša teiktā, nodibinājis saiknes ar ASV vēstniecību Krievijā un turpmāk ar tās pārstāvjiem esot ticies 40 reizes. Bez tam Ļeontjevs tiesai neaizmirsa pastāstīt par neīstenotajiem Navaļnija kartes izlaišanas plāniem.

Tomēr tiesnese atteicās uzlikt papildus ierobežojumus NAA, atzīmējot, ka tiesai nav pilnvaru un iespējas atrisināt jautājumu par Ļeontjeva nevainīgumu: “Ņujorkas Dienvidu apgabala tiesa nevar pildīt Krievijas Augstākās tiesas darbu.”

Kaca filmā dažādās valstīs notikušo tiesvedību pārskats veido dīvainu kopainu. Ironiski, taču “Finanšu direktorā” sanāk, ka Krievijas tiesas, uz kuru lēmumiem blogeris pētījumā it kā nebalstās, lai arī vienalga viņam sanāk to darīt, aplūko lietas pēc būtības, atšķirībā no ārzemju tiesvedībām.

Banķieris ar medaļu pie krūtīm

Lai kā glorificētu Aleksandru Žeļezņaku par viņa atbalstu opozīcijas struktūrai KAF, viņa ilggadējā tuvība Krievijas isteblišmentam nav noliedzama.

Arī laikā, kad finanšu grupa Laif sāka acīmredzami “šūpoties”, Žeļezņaka ietekme bija nozīmīga. Viņš bija oficiozās Krievijas Rūpnieku un uzņēmēju savienības, kas faktiski ir laukums sadarbībai starp varu un lielo biznesu, loceklis. Krievijas Banku asociācijā Žeļezņaks bija Drošības komitejas līdzpriekšsēdētājs, viņa atbildības sfēra - attiecības ar tiesībsargājošiem orgāniem un citām spēka struktūrām, proti FDD un Iekšlietu ministriju.

2014. gadā Žeļezņaks no Putina rokām saņēma ordeņa “Par nopelniem tēvzemes labā” medaļu. Šajā pat gadā banķieris tika iekļauts Valsts domes drošības un korupcijas novēršanas ekspertu grupā, kuras priekšgalā atradās odiozā deputāte Irina Jarovaja. Lai nonāktu augšminētajos posteņos, bija jāiziet augsta līmeņa drošības struktūru pārbaudes.

Žeļezņaks bijis arī federālā likuma Nr 115-F3 “Par pretdarbību ienākumu legalizācijai (atmazgāšanai), kas iegūti noziedzīgā ceļā, un terorisma finansēšanai” līdzautors - šajā rakursā sevišķi interesanti palūkoties uz Probiznesbank īstenotajām shēmām. Pamatojoties uz šo likumu, tagad tiek bloķēti arī Krievijas opozicionāru, tostarp KAF, konti. Pētot atklātus avotus, grūti ieraudzīt, ka pat līdz 2010-o vidum banķierim būtu pastāvējušas politiska rakstura problēmas attiecībās ar Krievijas varu.

Savā pētījumā Kacs atzīmē, ka Probiznesbank un tās vadītāji arvien “baudījuši struktūru, no kurām atkarīga viņu darbība, labvēlību”. Runa ir par centrobanku, kas pēc 2008. gada krīzes Probiznesbank uzticēja Gazenergobank un Bank24.ru sanāciju, šajā nolūkā tai iedalot 7,5 miljardus rubļu. Vēl gadu pirms licences atsaukšanas Probiznesbank uzticēja sanēt Samāras banku Solidarnostj, par ko no regulatora tika saņemts 6 miljardu kredīts uz atvieglotiem noteikumiem. Kacaprāt, Žeļezņaks un Ļeontjevs līdz Krievijas atstāšanai “pilnībā bija sistēmas cilvēki”.

Ja nenotikušo Navaļnija kartes izlaišanu - bet šo projektu apsprieda vairākas Krievijas bankas - var vērtēt kā brīvdomības traipu uz baņķieru uzvalkiem, jāņem vērā, ka pirms gadu desmita Krievijas politiskā - vēl jo vairāk biznesa - ainava nebija zīmējuma ar izteiktu melnās un baltās krāsas dominanci. Varēja kaut kādā ziņā simpatizēt opozīcijai un palikt iekļautam sistēmā.

Šumanova un Aļeksašenko verdikti

“Bankas ofšoru kompānijas tika radītas un izmantotas ne tikai lai veiktu domājamo izzagšanu,” saka Iļja Šumanovs, bijušais pretkorupcijas organizācijas Transparency International Russia ģenerāldirektors, konkretizējot: “Tās rīkojās ar bankas VIP klientu naudu un tādā veidā pelnīja. Līdz ar to lietas ir sarežģītākas, nekā “strādājām, strādājām un 2011. gadā nolēmām nozagt naudu.

Brokeru, kuriem tika pārskaitīti līdzekļi, kā vidusposma izmantošana ir tikai viens no stāstiem, kas saistāms ar naudas aizpludināšanu no finanšu grupas Laif. Iespējams atrast vēl pāris citu shēmu, kas tika izveidotas šajā pat nolūkā.

Tā ir gan naudas līdzekļu izsniegšana tehniskajām kompānijām, kas bija saistītas ar bankas vadību, kā arī ne ar ko nenodrošināti starpbanku kredīti. Dienu pirms Probiznesbank licences atsaukšanas, kad kredītiestādes konti jau bija iesaldēti, no kases paņēma 625 miljonus rubļu un tos nodeva citai grupas Laif bankai - Ekspress-Volga. Tātad mēģinājumi aizpludināt, nolaupīt naudas līdzekļus norisinājās pat šādā līmenī.

Tālāk - kredītu izsniegšana tehniskajām kompānijām - šeit mēs vairs nerunājam par sarežģītu shēmu, kā tas bija brokeru kompāniju gadījumā. Šie ir vienkārši kredīti tehniskajām kompānijām, “izgāztuvēm”, ko kontrolēja Probiznesbank topmenedžeri. Primitīva shēma, ko izmantoja, lai steigšus izvestu aktīvus no bankas, jau rēķinoties, ka tai atsauks licenci.

Nav iespējams aizvērt acis, kad runa ir par ne ar ko nenodrošinātu kredītu izsniegšanu tehniskajām kompānijām īsi pirms Probiznesbank un visas grupas kraha - saņēma kredītus un aizpludināja līdzekļus no Krievijas. Acīmredzami visvienkāršākais skaidrojums ne ar ko nenodrošinātajiem starpbanku kredītiem, kas tika izsniegti grupas Laif iekšienē, ir banku atskaišu viltošana.

Būtībā starpības starp atskaišu falsifikāciju un līdzekļu aizpludināšanu nav. Ja bankas atskaitē uzrādīti skaitļi, un attiecīgo līdzekļu tur nav, tad to nevar dēvēt savādāk kā par atskaites un datu falsifikāciju.

Attiecībā uz centrobankas un NAA rīcību Šumanova skaidrojums ir sekojošs: “Patiesībā centrobankas rīcībā ir ierobežots instrumentu daudzums, kā ietekmēt bankas darbību. Ja bankas menedžments - Ļeontjevs un Žeļezņaks - saka, ka līdzekļi izvietoti depozītos vērtspapīru veidā citās jurisdikcijās, patiesībā instrumentu, ar kuriem to pārbaudīt, centrobankas rīcībā nav īpaši daudz. Un tā spiesta uzticēties un lūgt apstiprināt šo informāciju bankas menedžmentam.

Un kad veids, kā menedžments to centās apstiprināt, neapmierināja centrobanku, tā pateica, ka šie ir nenodrošināti vērtspapīri un pieprasīja palielināt kapitālu pašā bankā, lai tā izskatītos stabilāka. To bankas īpašnieki nespēja izdarīt, pēc kā arī bankā iegāja NAA.”

“Šī shēma saucas “garantijas noņemšana”,” komentē Aļeksašenko. “Lai tā strādātu, viss, kas jums vajadzīgs, - samelot centrobankai, ka aktīvi nav ieķīlāti. Vienkārši neatspoguļojiet šo lietu savā bilancē. Un regulatoram nav instrumentu, ar ko to pārbaudīt.”

“Shēmas, ar kuru palīdzību no bankas tika aizpludināta nauda, norāda, ka tas tika īstenots ar nodomu,” secina Šumanovs. “Vienkārši process norāda uz ievērojami sarežģītākām shēmām, nekā tās, ko tolaik Krievijas bankas izmantoja naudas līdzekļu aizskalošanai. Es pienācīgi novērtēju bankas vadību: naudas līdzekļu izvietošana pie ārzemju brokeriem - tā nav viena gājiena shēma, ko tobrīd pielietoja 90% Krievijas baņķieru, kuri vienkārši izsniedza kredītus tehniskajām kompānijām, lai aizpludinātu līdzekļus no Krievijas.”

Filmu kauja

Ne mazāk svarīgs par Probiznesbank transakcijām Kaca pētījumā ir cits aspekts - pret KAF izvirzītie apvainojumi. Lai arī politiķis šogad “Finanšu direktora” tematiku sociālajos tīklos un strīmos bija skāris krietni agrāk, viņš intensīvi sāka tai pievērsties tieši jūlijā. Jūlijā parādījās arī satriecošā KAF filma “Nolaupīt. Piekaut. Aizdedzināt”.

Tās pamatvēstījums, kas balstīts uz telefonu ekrānu skrīnšotiem, ir sekojošs: viens no opozīcijas līderiem Boriss Ņevzļins, iespējams, organizējis uzbrukumu KAF darbiniekam Leonīdam Volkovam, kā arī vēl divām ar fondu saistītām personām. Par divām lielākajām Krievijas nesistēmiskās opozīcijas grupām, kuru attiecības ir ļoti saspringtas, tiek uzskatītas tieši Navaļnija dibinātās organizācijas KAF un Mihaila Hodorkovska nometnes.

Kā zināms, vēl kopš naftas kompānijas Jukos skandāla laikiem 2000-o sākumā Ņevzļins un Hodorkovskis ir ļoti tuvi cilvēki, un KAF savā filmā neskopojās ar Hodorkovska vārda pieminēšanu - lai arī skrīnšotos viņa vārds vispār nefigurēja.

Nedaudz iepriekš KAF izlaida 3 sēriju filmu “Deviņdesmitie”, kas negaidītā kārtā izrādījās apsūdzība oligarhiem, kuru lielo bagātību izcelsme saistāma ar 1990-ajos notikušajām ķīlu izsolēm; šajā plejādē atrodas arī Hodorkovskis, un viņa aizvainojums bija ar neapbruņotu aci redzams. Tomēr noskaidrojies, ka filmas “Nodevēji” un “Nolaupīt. Piekaut. Aizdedzināt” Navaļnija dibinātās komandas cilvēki izveidojuši, dzīvojot stikla mājā.

Kacs nosacīti atrodas Hodorkovska līgā, kur saprot un atlaiž pagātnes grēkus. Blogeris devalvējis Krievijas opozīcijas svēto govju retoriku. Līdz šim pētījuma filmas formāts šķita kas tāds, kas ir patiesība pēdējā instancē, galvenais produkts. Pēc dažu dienu klusuma noskaidrojās, ka no “Finanšu direktora” nevar tā vienkārši atgaiņāties un filmu uzskatīt par nenozīmīgu. Augsta līmeņa diskusijas - daudzas no tām ir politiska rakstura, nenorimst arī mēnesi pēc pētījuma parādīšanās.

Vēl vairāk - “Finanšu direktors” padarījis skatu uz nesistēmisko opozīciju tik kontrastainu, ka tika uzsākts klasificēt pēc uzvārdiem, kurš Hodorkovska un Kaca, kurš KAF pusē, kurš paslēpies ēnā. Divu opozīcijas nometņu cīņā Hodorkovskis svin satriecošu uzvaru: šķiet, divas iepriekšējās KAF filmas izplēn pagātnē, Navaļnija veidotās komandas atbilde uz “Finanšu direktoru” nav pārliecinoša. Savukārt Kacs jau apsolījis savu atbildi uz Navaļnija komandas atbildi, banku un naudas skalošanas tēmu turpinot noturēt nesistēmiskās opozīcijas dienaskārtībā.

“”Labie krievi” uzbruka “Navaļnija mantiniekiem”, pauda opozīcijas blogeris, bijušais Krievijas domes deputāts Aleksandrs Ņevzorovs. “Cilvēce raudzījusi pētījumu “Kā blēdās KAF”, kas uzurpējis visus grantus un finanšu plūsmas, kam jābaro pret Putinu vērstie spēki. Pašreizējie notikumi atdzīvina Homēra “Iliādas” ceturtā dziedājuma notikumus.

Ķiverei spoži mirdzot, Kacagamemnons jau virzījis savus kaujas ratus pret “KAFistu grantēdājiem un blēžiem”. Arī tie mobilizējuši savu armiju. [TV kanāls] “Doždj” sarīkojis savu skatītāju slaktiņu, nežēlīgi aizliedzot visus kacefīlus. Kaujas laukam pietuvojas visi Hodorkovska pulki. Sagaidāms ārkārtēji neparasts cīniņš. Batālijas dalībnieki pilnīgā nopietnībā gatavi viens otram uzšķērst visas finanšu zarnas un salauzt reputācijas. Rietumi atplestām acīm vēro pret Putinu vērstās opozīcijas pašiznīcināšanos.”

Tā kā, maigi izskatoties, 90% cilvēku nav sajēgas par banku sektoru, pēc “Finanšu direktora” parādīšanās galvenās diskusijas Krievijas nesistēmiskās opozīcijas rindās, protams, norisinājās par politiku.

Ašurkovs nedaudz mainīja pozīciju, to pasliktinādams, tomēr neatteicās no sava rakstiskā paziņojuma. Daudzi opozīcijas žurnālisti, nespēdami vai negribēdami orientēties, precīzi kopēja Kremļa propagandas dedzīgāko ruporu modus operandi. Dažs pat paziņoja, ka banka nozagusi līdzekļus pati sev. Vienā no KAF strīminga kanāliem moderatore, kas bija noskatījusies filmu līdz pusei, ilgi intervēja ekspertu, kurš filmu nebija skatījies vispār.

Zem artilērijas šāviņiem pakļuva ar negaidītu pozīciju klajā nākušais Aļeksašenko, kurš bija Navaļnija komandā 2018. gadā. Tikai daži komentāri parādījās no Probiznesbank kreditoru nometnes; viens no tiem - Hodorkovska kanālā. Un kulminācijas uvertīra: Ļubova Soboļa, kura savulaik pēc Navaļnija noindēšanas mēģinājuma centās ielauzties viena viņa izsekotāja dzīvoklī, garā strīmā intensīvi “mazgāja kauliņus” Kacam, apspriežot viņa izglītību, pasi. Visbeidzot fināla akords - filma “Kā mūs Maksims Kacs apmānīja”.

Pēc Finanšu direktora parādīšanās pastāvēja jautājums, vai KAF spēs cienīgi atbildēt. Pēc nākšanas klajā ar filmu Nodevēji šī komanda kļuva pārāk trausla, lai noturētos pret tālākiem nopietniem uzbrukumiem. Tika bezmaz slēgtas derības, vai viņiem pietiks spēka, lai atteiktos no sadarbības ar Žeļezņaku un viņa cilvēkiem. Ja neatteiksies, tad visdrīzāk izraks sev bedri. Tomēr KAF darbā “Kā jūs Maksims Kacs apmānīja” aizstāvēja Probiznesbank. Savukārt Žeļezņaks pats paziņoja par aiziešanu no visām KAF struktūrām.

Iespējamie domino efekti

Lai cik dīvaini tas neizklausītos, “Finanšu direktora” veidošanas galvenais mērķis pašam politiķim Kacam un viņa komandai nebija rēķinu kārtošana starp dažādām politiskajām nometnēm - kaut gan viņš gadu desmitu personīgi nerimstoši kritizējis ne tikai KAF, bet arī tā līderi Navaļniju. Ne velti gan Kacs, gan Grigorjans apgalvo, ka Žeļezņaka un Ļeontjeva politisko bēgļu pozīcija tiesās neļauj bankas klientiem atgūt naudu.

Galvenais motīvs šajā skandālā ir ikdienišķs - nauda. Bez Probiznesbank kreditoru vēlmes atgūt kredītiestādē iestrēgušos līdzekļus nebūtu ne pētījuma, ne filmas. Daži, ja nebūtu Grigorjana aktivitāšu, sen būtu atmetuši ar roku: Krievijā stāsts par bankrotējušās bankās pazaudētu naudu ir tik ikdienišķs.

Vienlaikus kopš 2015. gada šī nauda ievērojami devalvējusies, padarot principa komponenti tās atgūšanas procesā arvien nozīmīgāku - jo īpaši mazāku kreditoru starpā. Katram no viņiem atsevišķi šis princips var būt ļoti atšķirīgs. Kādi ir šie principi - garš stāsts. Varbūt ka Krievijā, kur mazais cilvēks maz spēj ietekmēt lielo politiku, viņš sabiedriskajā sfērā grib gūt tieši šādas mazas uzvaras, nostājoties plecu pie pleca - kaut vai pret “banksteriem”.

Savukārt Probiznesbank līdzīpašnieku fortifikācijas nav uzbūvētas vienīgi no politikas. Arī viņu nākamais aizsargvalnis ir nauda, precīzāk, tās izcelsme: stratēģija paredz pierādīt, ka konkrētos kontos esošajiem līdzekļiem nav nekāda sakara ar Probiznesbank.

Piemēram, juristi, kas aizsargā Ļeontjeva intereses Savienotajās Valstīs, noalgoja ekspertu, kurš izpētīja, ka baņķierim piederošā kompānija Wonderworks no 2012. līdz 2014. saņēmusi aizdevumus no ar Probiznesbank saistītām kompānijām 359,6 miljonu dolāru apmērā, taču šo naudu firma izmantojusi, lai tirgotos ar vērtspapīriem, tādā veidā nopelnot 222 miljonus dolāru. Visi kredīti tikuši atgriezti, taču arestētas tikušas Ļeontjevam izmaksātas dividendes.

Aktivitātes tiesvedības jomā turpinās un turpināsies. Ierosinātajos procesos nonākšana pie noteiktiem lēmumiem var izraisīt domino efektu. Kipra gaida uz Austrijas tiesas lēmumu, tā savukārt - uz lēmumu Lihtenšteinā. Tikmēr Probiznesbank kreditori cīnās par naudu - un visdrīzāk arī par principiem - pirmkārt Lihtenšteinā, iespējams, arī Vācijā. Viena uzvara radīs precedentu - vēl vienu domino efektu, pēc kā visi pārējie Probiznesbank kreditori rosinās nākamās tiesas prāvas.

Šī tiesas procesu ķēde dažādos ģeogrāfiskajos punktos ir viena no pārsteidzošākajām pēdējo 10 gadu laikā.